2.nodaļa

 

        Ja Odrija būtu zinājusi, ko domā Niks, viņa būtu neapmierināta, jo viņa patiešām mācījās un tas nozīmētu, ka Nikam ir taisnība. Un tas Odrijai galīgi nebija pa prātam. Kopš tās dienas, kad viņa piegāja pie loga un pieķēra Niku vērojam viņu, bija pagājis jau vairāk nekā gads, bet viņa to vēl nekādi nespēja aizmirst. Viņa īpaši neuztraucās par to, ka Niks būtu varējis redzēt kaut ko apkaujonošu. Viņas dusmu pamatā bija pats fakts, ka viņa ir tikusi novērota. Odrija to uztvēra kā ielaušanos viņas privātajā dzīvē un tas viņai galīgi nebija pieņemami.

            Pirms šī nepatīkamā atgadījuma viņai Niks bija tīri labi paticis. Ne jau nu “tauriņi-vēderā-ak-es–mirstu–viņu–ieraugot” paticis, bet drīzāk interesējis. Niks manāmi atšķīrās no saviem klasesbiedriem. Viņš bija neapšaubāmi glīts, pareizi veidotiem sejas vaibstiem, viegli viļņotiem tumšiem matiem un tumši brūnām acīm. Visā viņa izskatā bija kaut kas čigānisks un Odrijai likās, ka viņa brīžiem šo straujo, azartisko noti sajuta arī viņa raksturā. To gan bija grūti pateikt, jo Niks, līdzīgi daudziem vidusskolniekiem, cītīgi slēpa savas patiesās izjūtas.

            Tā visa bija pagātne, jo tagad Odrija uz Niku centās pat neskatīties. Gadījumos, kad viņi skolā vai autobusā bija spiesti satikties, viņa demonstratīvi aizgrieza skatienu citā virzienā un centās nedomāt par to, cik tad ilgi Niks bija viņu vērojis no savas istabas loga.

            Odrija mācījās ķīmiju. Mācījās ne jau tāpēc, ka tas būtu uzdots. Skolas vielu viņa zināja jau bezmaz vai no galvas un pārlasīt vienu un to pašu jau kuro reizi būtu laika tērēšana. Viņa gatavojās augstskolai. Odrijas māte bija ārste un Odrija gribēja viņai līdzināties, tāpēc jau sen bija izlēmusi, ka studēs medicīnu un ķīmija bija viens no iestājeksāmeniem Medicīnas Akadēmijā. Pie tam Odrijai ķīmija ne tikai padevās, kā citi mācību priekšmeti, bet arī patika. Kaut kas visos tajos procesos, kad no vienas vielas var iegūt pavisam citu, Odriju saistīja.

            Neskatoties uz patiku, katra cilvēka darbaspējām ir robežas un Odrija savas nupat bija sasniegusi. Viņai nāca miegs. Viņa ievietoja grāmatā vecmodīgu ādas grāmatzīmi, nolika uz naktsskapīša brilles un ieritinājās zem segas. Pirms aizmigšanas viņa domāja par ķīmijas eksāmenu un pilnīgi nemaz nedomāja par Niku. Ne apģērbtu, ne puskailu. Vēl viņa nedaudz domāja par to, ko viņa rīt vilks mugurā, ejot uz skolu.

1.nodaļa

 

        Pār Latvijas galvaspilsētu Rīgu nolaidās rudenīga nakts. Bija tikai septembra sākums, bet koku galotnes jau locīja dzestrie rudens vēji. Pār debesīm ātri skrēja mākoņi, starp sevīm atstājot tikai nelielas spraugas, caur kurām brīžiem varēja redzēt kādu zvaigzni un, ja paveicās, arī gandrīz pilno mēness disku.

            Nelielais daudzstāvu dzīvojamo māju rajons pie Mangaļu dzelzsceļa stacijas robežojās ar pilsētas lielāko parku, kaut kad sen atpakaļ tipiski padomju laikam nosauktu par Lielo Kultūras un Atpūtas Parku. Sarunvalodā  gan to parasti daudz trāpīgāk dēvēja tāpat, kā tam otrā pusē pieguļošo privātmāju rajonu – par Mežaparku. Patiesībā īsts parks ar sakoptiem celiņiem un novecojušām atrakcijām aizņēma tikai nelielu daļu parka teritorijas. Pārējā daļa bija priežu sils, kas pagaidām brīnumainā kārtā turējās pretī dažādu nekustamo īpašumu firmu vēlmēm pārvērst to par ekskluzīvu privātmāju ciematu.

            Niks visu savu dzīvi bija pavadījis daudzstāvu mājā, kas atradās pie pašas parka malas un kuru no meža to šķīra tikai slikti apgaismots piebraucamais ceļš. Viņš bija pieradis atpūtināt no mācībām nogurušās acis skatoties uz to daļiņu no meža, kuru varēja redzēt pa viņa istabas logu.

            Šovakar viņa acis bija nogurušas nevis no mācībām, bet no lasīšanas. Viņš jau otro reizi pārlasīja Harija Potera grāmatas un sērijas pēdējās grāmatas piebeigšana viņam bija   prasījusi lielāko daļu vakara. Neskatoties uz to, ka viņam jau bija 18 gadu (nu labi, dzimšanas diena bija tikai pirms mēneša, bet neielaidīsimies sīkumos) viņu ļoti saistīja šis stāsts par jauno burvi.

            “Ja vien arī mana dzīve būtu tik intresanta un pārsteigumiem pilna”, viņš nodomāja un aizvēra grāmatu. Kādu brīdi viņš vēl atsauca atmiņā to, kā sākās viņa mīļākā varoņa piedzīvojumi, atcerējās Harija pirmo saskarsmi ar burvju pasauli, dziļi nopūtās, nolika grāmatu un pievērsās reālajai pasaulei.

            Ārā plosījās vējš. Dzirdēt to nevarēja, bet pietika paskatīties uz priežu galotnēm, lai saprastu, kas patiesībā notiek aiz loga. Niks izslēdza gaismu, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Brīdi pavērojis koku galotnes un ēnu spēles, ko uz zemes un namu sienām veidoja vējš un netālā laterna, viņš pievērsa skatienu kam citam.

            Blakus mājā, stāvu zemāk, kādā logā dega gaisma. Aizkari bija aizvērti un nebija ne mazāko iespēju novērot, kas notiek istabā aiz tiem. Tā bija Odrijas istaba un gaisma istabā liecināja par to, ka arī viņa vēl ir nomodā.

            “Droši vien mācās”, nodomāja Niks. Odrija bija ar Niku vienā vecumā un viņi gāja vienā skolā. Neskatoties uz to, ka viņi nebija klasesbiedri, Niks zināja, ka Odrija vienmēr mācās. Viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā un Niks vienmēr redzēja viņas rokā mācību grāmatu. Arī skolā bija tas pats. Pēdējā laikā Niks bieži centās nejauši atrasties  netālu no meitenes un gandrīz vienmēr tai rokā bija mācību grāmata vai pierakstu klade. Niku tas nedaudz kaitināja, jo viņam vienmēr likās, ka šie “zubrītāji”, pie kuriem viņš ļoti negribīgi pieskaitīja arī Odriju, vienkārši mēģina izlikties labāki par citiem.

            Kādreiz aizkari Odrijas logā bieži vien netika aizvērti un Niks varēja vērot, kas notiek viņas istabā. Neko daudz jau redzēt nevarēja. Tikai Holivudas filmās sievietes izģērbjas pie atvērta loga un pēc tam kailas dodas uz dušu, atstājot vannasistabas durvis neaizvērtas. Odrija dzīvoja parastā dzīvoklī ar vienu vannasistabu, kas atradās otrā dzīvokļa galā un  uz turieni devās labākajā gadījumā ģērbusies tikai godīgā pusaudžu apakšveļā.

            Nikam neizdevās sagaidīt, kamēr Odrija, paliekot vecāka, pāriet uz mežģīnēm un stringiem, jo viņš muļķīgā un diezgan apkaunojošā kārtā tika pieķerts. Liktenīgajā dienā viņš laikam bija nedaudz aizsapņojies, jo ar nokavēšanos pamanīja, ka Odrija skatās tieši uz viņu. Veltījusi viņam vienu ilgu, nicinājuma un dusmu pilnu skatienu viņa aizrāva ciet aizskarus ar tādu spēku, ka Niks sarāvās no griezīgās skaņas ausīs. No skaņas, ko rada aizkaru gredzeni, slīdot pa aizkaru stieni. No skaņas, kuru viņš nevarēja dzirdēt, jo viņus šķīra divi pāri logu un krietns attālums. No skaņas, kuru viņa ausīs radīja iztēle un kauns.

            Kopš tās dienas Odrija ar Niku skolā vairs nesveicinājās un viņas izstabas aizkari vienmēr tika aizvērti. Tas gan netraucēja Nikam ik pa brīdim uzmest tiem skatienu un mēģināt iedomāties, kas aiz tiem notiek. Vakaros tas jau bija pārvērties par tādu kā nelielu rituālu un viņš nekad negāja gulēt pirms nebija uzmetis skatienu mežam un ieskatījies Odrijas logā.

            Velreiz pārlaidis skatienu pagalmam un neievērojis neko neparastu vai interesantu, Niks devās uz savu gultu, palīda zem segas un, domājot par Hariju Poteru, burvju nūjiņām un Odriju apakšveļā, aizmiga ciešā jauna cilvēka miegā.

Kovida dilemma.

    Par kovidu rakstīts daudz un dažādi. Par kovidu fano un pret kovidu cīnās. Vienaldzīgo nav. Runā gan par miljoniem mirušo, gan uzpūsto histēriju. Man gribētos parunāt par pašiem pamatiem, par to, kas "lācītim vēderā".    

    Manuprāt visa pamatā divu atšķirīgu pieeju savstarpējais konflikts. Kādas tad ir šīs pieejas? Mēģināšu īsi:

        Ārsta pieeja.

    Visi mediķi nodod Hipokrāta zvērestu. Viņiem no sākta gala tiek potēts, ka katra dzīvība ir svarīga un katra dzīvība ir jāglābj. Tas ir ārstu tā sauktais "profesionālais kretīnisms". Šis princips ir viņiem asinīs. Tieši šādā veidā viņi pieiet kovida pandēmijai. Tas nekas, ka cilvēkam ir 99 gadi un nāve viņam varbūt ir atvieglojums, bet viņš ir jāglābj, neskatoties uz to, ka, glābjot šo vienu pensionāru, aizies bojā 5 citi cilvēki. Dzīvība ir jāglābj. Ārsts vienkārši nevar savādāk.

        Karavadoņa pieeja.

    Katrs no jums ir redzējis kaut vienu filmu, kur tiek upurēta kāda kaujas vienība, lai uzvarētu kauju kopumā. Tas ir militāristu, stratēģu apmācības pamatā. Viņi tiek mācīti saredzēt kopējo ainu, rēķināties ar to, ka būs zaudējumi un tie ir neizbēgami. Viņi ir sagatavoti uzņemties atbildību par cilvēku nāvēm, tajā pat laikā cenšoties šo nāvju skaitu samazināt. Tomēr viņu galvenais uzdevums ir uzvarēt karu kopumā. Jebkuriem līdzekļiem.

    Nabaga kovida pandēmijas politiķis, Kariņš, Džonsons vai Baidens, ir iespiests starp šiem diviem radikāli atšķirīgajiem konceptiem kā starp dzirnakmeņiem. Viņš nav apmācīts darīt ne vienu, ne otru. Viņš nevar izvēlēties ne vienu, ne otru, jo viņu noraks vēlētāji. Viņam nav drosmes uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Tāpēc viņš dara to, ko prot vslabāk - melo, lavierē un izbrauc uz kompromisiem.

    Vienu brīdi viņš paklausa kāda ārsta padomam, otru - kāda stratēģa, bet rezultāts ir tāds, kādu mēs redzam - haoss un nesaprotami, neloģiski, savstarpēji konfliktējoši lēmumi. Netiek ne glābtas dzīvības, ne valsts kopumā.

    Kovida problēma ir tā, ka modernajā pasaulē nav spēcīgu valstu vadītāju. Nav Čērčilu, Napoleonu, Cēzaru, Hitleru. Nav neviena, kurš varētu godīgi pateikt "Draugi, nav labi. Mums ir jauns vīruss un mēs vēl nezinām, ko darīt. Cilvēki mirst un mirs vēl, bet mēs mēģināsim darīt visu, lai nāves samazinātu bet parūpētos arī par dzīvi palikušajiem. Mēs jūs informēsim par kļūdām un panākumiem, bet jums ir jāuzticas, ka mēs strādājam jūsu labā."

    Nelaimīgās maskas ir spilgtākais un vienkāršākais piemērs. Pašā sakumā, ņemt verā zinātnieku rīcībā esošo informāciju, masku vilkšana bija pamatota. Tikai brīdī, kad kļuva skaidrs, ka vīruss izplatās savādāk, vajadzēja skaidri pateikt "zinātnieki ir atklājuši jaunus faktus. Izrādās, maskas tomēr nepalīdz. Pagaidām variet nevilkt. Ja kas mainīsies, dosim ziņu."

    Masku jautājums izgaismo vēl vienu, papildus problēmu - vidusmēra cilvēks nesaprot, kā darbojas zinātne. Viņš sagaida, ka  "zinātne" ir kaut kas fiksēts, bet patiesībā ir pilnīgi pretēji - zinātne nepārtraukti mainās. Tiek veikti jauni pētījumi, izdarīti atklājumi. Arī šeit politiķi kļūdās. Viņi neinformē sabiedrību par jaunākajiem atklājumiem, jo domā, ka katrs šāds paziņojums nozīmē, ka iepriekš viņi rīkojās kļūdaini. Tā nav. Rīcība var būt pareiza ar tajā brīdī pieejamo informāciju, Ja informācija mainās, tad jāmaina arī rīcība. Tā nav kļūda, tā ir zinātne.

    Tāpēc manas nākotnes prognozes ir visnotaļ drūmas. Pat tad, ja Great Reset, ko mēģina izbīdīt kovida aizsegā, neizdosies, mūs vienalga sagaida vismaz vairāki totāla haosa gadi. Jo mums nav valstsvīru, ir tikai politiķi.

Meklējam lohu.

Pēdējās dienās mani Tvitterī tago sakarā ar Latvijas Medicīnas Studentu Asociācijas 500eur “izaicinājumu” pierādīt “melus” par C19, tāpēc es gribu paskaidrot savu attieksmi pret šo pasākumu.

Tā ir provokācija ar cerību noķert kādu muļķi, par kuru paņirgāties. Acīmredzot, LMSA ir smēlusies ideju no Krievijas TV sarunu šoviem, kuros vienmēr tiek izstādīts kāds nabags ar valdībai pretēju viedokli.

Kāpēc es tā domāju? Izskatīsim “izaicinājumu” punkts pa punktam:

1.C19 neesot īsta slimība (pilnīgs absurds).

Jāsāk ar to, ka termins “īsta slimība” nav medicīnisks un līdz ar to nav pierādāms a priori. Pat tad, ja nepiesienamies formulējumam un ņemam pēc būtības, tad šādu apgalvojumu izsaka varbūt tikai Kolka Cool auditorija, bet tie tāpat šādu pasākumu neapmeklēs un savu domu noformulēt nespēj. Neviens nopietns cilvēks C19 eksistenci nenoliedz.

2. C19 testu jutība esot zema (absurds).

Visi kovidšova pretinieki apgalvo tieši pretējo - ka testi ir pārāk jutīgi un tāpēc atrod C19 pat tur, kur tā nemaz nav. Atliek tikai minēt, ar kādu nolūku šī tēze ir iekļauta.

3. Inficēties varot tikai cilvēki ar vāju imūnsistēmu, tāpēc šī slimība neattiecas uz lielāko sabiedrības daļu. (apzināti salikti kopā divi savstarpēji nesaistīti apgalvojumi).

Šī tēze ir jāsadala divās daļās un katra daļa jāizskata atsevišķi. Apvienotas tās ir vienkārši lamatas. Īpaši jau tāpēc, ka tiek lietots vārds “inficēties” , nevis “saslimt”. 

Slimība tiešām neattiecas uz lielāko sabiedrības daļu (to pierāda VISI dati). Termini “inficēts” un “slims” tiek apzināti jaukti un tā ir daļa no problēmas. Imūnsistēma spēlē lielu lomu, bet lielāka loma ir iedzimtībai.

4. Pareiza sejas masku lietošana nepalīdz, to kaitējums ir lielāks nekā ieguvums (lamatas).

Atkal lamatas, jo pareizi sejas maskas ikdienā nelieto neviens, izņemot varbūt profesionālus mediķus. Savukārt par nepareizu sejas masku lietošanu pētījumu NAV. Pie tam pastāv vismaz viens vēl 2015.gadā veikts pētījums, kurš apšauba masku lietošanu pat operāciju zālēs.

5. Mirstība no C19 nav tik liela, lai vajadzētu ierobežojumus (nav pierādāms).

Šis ir morāles un ētikas jautājums, tāpēc nav pierādāms. Ja es būtu Titānika kapteinis, tad es pirmkārt glābtu bērnus un jaunus cilvēkus, nevis pensionārus, bet es nekādi nevaru pierādīt, ka mans lēmums ir pareizāks par citiem.

6. C19 vakcīnu sastāvā esot vielas, kurām ir pierādīta kaitīga ietekme uz veselību (lamatas).

Atkal lamatas, jo izmantots vārds “pierādīta”. Nekas nav un nevar būt pierādīts (ne par, ne pret), jo vienkārši nav datu. Pat pašu vakcīnu 90% efektivitāte ir pierādīta tikai UZ VIENU NEDĒĻU! Neviens nezina, kas notiks pēc 2 nedēļām, jo vienkārši NAV datu.

7. C19 vakcīnu blakusefekti ir bīstamāki par pašu slimību (nevar pierādīt).

Arī šeit neko īsti pierādīt nevar, jo nav datu. Ir skaidrs tikai viens - 70+ gadus vecam cilvēkam iespēja nomirt no C19 ir 10 000 reizes lielāka nekā pusaudzim. Tāpēc vakcīnu bīstamību drīkst izvērtēt tikai un vienīgi pa vecuma grupām. Tēze to neprasa, tāpēc atkal redzamas lamatas.

8. Medicīnas personāls saņem piemaksas par C19 diagnozēm (vispārzināms fakts).

Atkal viltīgi noformulēts apgalvojums. Principā saņem un tas ir plaši publicēts LV medijos. LV mediķi, kuri strādā ar C19 pacientiem saņem 100% piemaksu, jeb dubultu algu. Šī piemaksa beigsies, kad beigsies kovidšovs. Tā kā tehniski C19 diagnozes viltošana nerunā pretī Hipokrāta zvērestam, tad es neredzu nekādu iemeslu, lai mediķi nemēģinātu pagarināt savu “bonusu”. Es viņus saprotu un zināmā mērā atbalstu. 

Par citām valstīm ir plaši pieejama informācija, ka slimnīcas saņem papildus finansējumu par katru C19 pacientu. Ir pat publicētas konkrētas summas. Varam diskutēt tikai par to, cik no slimnīcai izdalītās valsts naudas netiešā veidā nonāk līdz ārstiem. Arī šeit neredzu nekādu morālu problēmu izmantot situāciju un izmānīt papildus finansējumu, ko citādi neviens nepiešķirtu.

Tā ka tagad varat spriest paši - vai man (vai kādam citam) bija jāpieņem šis “izaicinājums” vai nē? Manuprāt, viņi vienkārši meklēja lohus un es sevi par tādu neuzskatu.

Neveiksmei nolemtais feminisms.

   Daudzi no jums ir dzirdējuši seno dzīves patiesību:

   “Kad vīrieši precas, viņi cer, ka sieviete nemainīsies, bet viņa mainās. Sievietes savukārt cer, ka vīrietis mainīsies, bet viņš nemainās.”

   Sievietes dzīvo ar vīriem-dzērājiem, jo cer, ka viņi beigs dzert. Dzīvo ar tiem, kuri viņas sit un cer, ka kādreiz viņi beigs to darīt. Līdzīgi ir ar feminismu un sieviešu līdztiesības kustību, tikai tas notiek nevis ģimenes, bet pasaules mērogā.

   Tajā vietā, lai radītu savu, sieviešu pasauli, viņas mēģina izmainīt vīriešu pasauli. Šī ciņa ir lemtai neveiksmei jau no sākta gala.

   Holivudā esot par maz sieviešu radītu filmu, viņas saka, bet tajā vietā lai izveidotu sieviešu vadītu kinostudiju, viņas mēģina piespiest vīriešus radīt sieviešu filmas. Pasaulē esot par maz baņķieru-sieviešu, tāpēc viņas spiež vīriešus pieņemt banku valdēs vairāk sieviešu. Vai nebūtu loģiskāk izveidot pašām savu, sieviešu banku?

  Šo domu var turpināt bez gala. Kāpēc, piemēram, nevar organizēt Sieviešu Olimpiskās spēles? Tām jau principā garantēta 50% no pasaules auditorijas, vai ne? Un tajā brīdī, kad Sieviešu Olimpiāde būs pierādījusi savu konkurētspēju, tā varēs apvienoties ar Vīriešu Olimpiskajām spēlēm. Uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Problēma atrisināta. Copy & Paste uz jebkuru citu dzīves jomu.

Par latviešu valodu.

Tā kā ik pa brīdim manā virzienā tiek raidīti dažādi maldīgi un apvainojoši pieņēmumi, tad es nolēmu vienā vietā īsi sakopot visu to, ko domāju par latviešu valodu no politiskā skatpunkta.

Es uzskatu ka latviešu valoda ir vienīgā pieļaujamā valsts valoda Latvijas Republikas teritorijā un jebkādi divvalodības varianti būtu latviešu valodas nāve.

Latviešu valodas statusam jābūt fiksētam ne tikai valodas likumā bet arī Satversmē, pie tam ar noteikumu, ka jebkādas izmaiņas, referendumi, aptaujas, tautas balsošanas, u.c. pasākumi tiek aizliegti ar likumu pat tādā gadījumā, ja latviešu skaits ir mazāks par 5%.

Ir atklāti jāatzīst, ka tā ir diskriminācija pret nelatviešiem (jo tā tas pēc būtības ir), bet tā kā šī vēsturiski ir vienīgā teritorija, kurā latviešu valoda pastāv, tad tā arī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur mēs drīkstam kādu diskriminēt pēc valodas. Mums, kā tautai, kura ir cietusi no padomju okupācijas un ar to saistītās imigrantu masveida iepludināšanas, uz to ir visas tiesības.

Tieši Nacionālās Apvienības politiķiem vajadzētu būt tiem, kuriem pietiktu drosmes vienreiz godīgi un atklāti pateikt to, ko viņi visus šos gadus ir baidījušies izdvest, slēpjoties aiz divkosības maskas.

Tajā pašā laikā es esmu pārliecināts, ka nevajag turpināt uzspiest latviešu valodu tiem, kuri to nevēlas, piespiedu kārtā pārejot uz izglītību tikai latviešu valodā. Latviešu valodas apguvi vajadzētu veicināt uz brīvprātības pamatiem. Piemēram rīkojot dažādas latviešu valodas olimpiādes krievu plūsmas skolās, materiāli vai kā savādāk motivējot skolotājus un pasniedzējus, utt.

Tāpat es uzskatu, ka atsevišķās vietās un gadījumos vajadzētu mīkstināt valodas likuma normas. Piemēram informāciju pensionāriem pašvaldības Daugavpils rajonā varētu dublēt arī krieviski. Nevienam gabals nenokristu un varbūt cilvēki labāk saprastu, ko viņiem grib pateikt. Tāpat par normu varētu kļūt arī tā saukto “latvisko” partiju aģitācija krievu valodā.

Kopumā vajag atzīt reālo situāciju – mums ir divas, lielas, atšķirīgās valodās runājošas, iedzīvotāju kopienas vienā valstī. Tā kā mēs nekādā veidā nespējam pagriezt vēstures ratu atpakaļ, tad vajag atrast veidu, kā dzīvot šajā situācijā un darīt visu, lai samazinātu naidu un šķelšanos starp šīm kopienām, tajā pašā laikā visādos veidos veicinot latviešu valodas lietošanu, apgūšanu un izplatību.

Taksometri. 3.daļa. Nodokļi.

         Ja gribam sakārtot taksometru nozari, tad nākamajam solim pēc minimālā tarifa ieviešanas vajadzētu būt nodokļu sistēmas sakārtošanai. Lai to sekmīgi paveiktu, vajag saprast, ka taksometru nozare sastāv no trijiem atšķirīgiem biznesa veidiem, kuriem ir vajadzīga atšķirīga pieeja nodokļu jautājumā.

          Šie trīs veidi ir:

1) Dispečeru dienesti. Šajā kategorijā ietilpst gan tradicionālie dispečeru dienesti (Panda Taxi, u.c.), gan arī aplikācijas (Taxify, u.c.);

2) Taksometru vadītāji. Šeit ietilpst gan taksisti ar saviem auto, gan lielās firmās strādājošie, gan ar dzeltenajām, gan baltajām valsts numuru zīmēm uz automašīnām; 

3) Taksometru firmas. Šeit ietilpst tādas lielās firmas, kā Baltic Taxi, kuras piedāvā “pilnu servisu” – gan dispečerus, gan automašīnas, gan automašīnu apkalpošanu.

Parunāsim par katru grupu atsevišķi.

Taksometru vadītāji.

          Tā nav sagadīšanās, ka rakstu “taksometru vadītāji”, jo tieši vadītājam, nevis automašīnai vai firmai ir jābūt nozares reformas pamatā. Nodokļu iekasēšanas ziņā vislabākais un visvienkāršākais risinājums ir licence. Kāpēc?

Vidējais taksists, lai cik tas bēdīgi neskanētu, tomēr ir blēdis un žuļiks. Pie jebkuras “parastās” nodokļu sistēmas viņš izmantos visus iespējamos veidus, kā apkrāpt sistēmu. Netiks ieslēgti skaitītāji, tiks izmantoti zemāki tarifi, tiks uzlauzti skaitītāji, lai cik arī “viedi” tie nebūtu, un tiks veikta citas mahinācijas, kuras normālam cilvēkam pat prātā neienāktu

.

(Īsta taksista domāšanas piemērs “iz dzīves”:

Reiz redzēju, kā BT taksists izleca no automašīnas, kas stāvēja pie dzelzsceļa pārbrauktuves barjeras, ar planšeti rokā, pārskrēja pāri sliedēm, pastāvēja tur nedaudz un pēc tam skrēja atpakaļ pirms vilciena. Tikai tāpēc, lai ar BT aplikāciju ātrāk ierakstītos “rindā” tajā rajonā, kurš (GPS nosaka planšetes atrašanās vietu) sākās aiz dzelzsceļa sliedēm.)

Licences priekšrocībām ir arī tīri praktisks skaidrojums – lai cik “vieds” arī nebūtu VID uzstādītais taksometra skaitītājs, tas nekad nevarēs paredzēt visas nestandarta situācijas, kuras rodas taksista darbā. Tāpēc šādam skaitītājam vajadzētu paredzēt ne tikai tarifu, bet arī “ar roku” ievadāmu līguma summu, bet tas, savukārt, atkal noved mūs sākuma punktā – pie taksista godaprāta.

Licences maksa atrisina visas šīs problēmas. Iespējams, ka “uz papīra” ar SIA, MU un IU nodokļiem valsts varētu ieņemt vairāk, bet realitātē licences maksa noteikti ienestu valsts kasē vairāk naudas. Pie tam tā būtu vienkāršāka gan taksistiem, gan VID un citiem kontroles dienestiem. Pēc saņemšanas licences maksu valsts var sadalīt tā, lai daļa aiziet nodokļos, daļa sociālajās iemaksās.

Iespējams, to varētu sasaistīt ar “dzeltenajiem” numuriem un CSDD. “Dzeltenais” numurs apliecinātu samaksātu licenci un kontroles dienestiem būtu vienkārši sodīt par nesamaksātu licenci – noskrūvē numurus uz vietas, piemēram.

Licencēm vajadzētu būt divu veidu. Paralēli “pilnajai” licencei, vajadzētu būt “brīvdienu” licencei, kas darbotos no piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram, priekš tiem, kuriem taksis ir tikai piepelnīšanās.

Licence dotu iespēju kontrolēt arī taksistu godprātību un likumpaklausību. Par pārkāpumiem klientu apkalpošanā un citiem pārkāpumiem būtu jāpiemēro ne tikai naudas sodi, bet arī tiesības saņemt jaunu licenci uz ilgāku laiku (gadu, vairākiem gadiem vai pat visu dzīvi).

Dispečeru dienesti.

Šī, manuprāt, ir visvienkāršāk organizējamā grupa, jo šeit nekādas būtiskas pārmaiņas nav nepieciešamas. Dispečeru dienests darbojas un nodokļus maksā kā parasts SIA, ņemot samaksu par katru izsaukumu. Tas pats attiecas arī uz aplikācijām. Šeit nepieciešami tikai divi noteikumi:

-        Strādāt drīkst tikai ar licencētiem taksistiem (tieši tā un ne savādāk, jo privātie, netrafarētie “taksometri” ir konkurences kropļošana un ēnu ekonomika jau pēc noklusējuma);

-        Aplikācijām ir jānosaka, ka:

a)    vai nu visi viņu taksisti tiek attiecīgi apzīmēti (piemēram, ar Taxify aplikāciju strādājošam taksim jābūt ar Taxify logo);

b)    vai aplikācijā var piereģistrēties jebkurš taksists (piemēram, Taxify aplikācijā izsaukumus saņemt var arī Baltic Taxi taksis), jo pretējā gadījumā tiek pārkāpti godīgas konkurences principi;

Iespējams, ka (skaidrības labad) dispečeru dienestam vajadzētu būt noformētam kā atsevišķai vienībai arī tad, ja tas strādā kā daļa no “pilna servisa” firmas.

Taksometru firmas.

Vismaz viens no maniem Twittera cīņu biedriem šo grupu sauc par vergturiem, kuri noslauc taksistiem daļu peļņas un tāpēc uzskata, ka šai grupai no taksometru tirgus būtu jāizzūd pavisam. Es viņam varu piekrist tikai daļēji, tāpēc iesākumā padalīšos ar saviem apvērumiem PAR LABU lielajām taksometru firmām;

- klientam (jums) tās nodrošina vienādus servisa standartus, pastāvīgo klientu atlaides, korporatīvos līgumus (tādēļ lielajās firmās taksisti spiesti strādāt arī “tukšajās” dienās un laikos, lai nodrošinātu pakalpojumus 24/7); 

- taksistam tās nodrošina automašīnu un tās uzturēšanu, nokārto licences, atļaujas, uzņemas grāmatvedību un pats galvenais – nodrošina ar klientiem (Baltic Taxi šoferis var nopelnīt pat neņemot “rociņas” (klientus no ielas));

Taksistam strādāt lielā firmā ir daudz vienkāršāk, jo principā paliek tikai “sēdies un brauc”, par visu pārējo parūpējas firma. Protams, arī viņi grib nopelnīt un taksistam par šo pakalpojumu ir jāatdod firmai daļa no saviem ieņēmumiem. Es no savas pieredzes varu teikt, ka tas IR to vērts. Īpaši tad, ja taksista darbu uzskati par pagaidu nodarbošanos un negribi tajā investēt savu speciāli aprīkotu automašīnu.

Pie tam es esmu gandrīz pārliecināts, ka Latviju lidostā cienīgi var pārstāvēt tikai lielas taksometru firmas. Cik šāda pārstāvēšana ir svarīga un vai tā mums vispār ir nepieciešama, tas jau ir jautājums, kur domas dalās.

Pašreizējā likumdošana nav radījusi iespēju taksometru firmām normāli darboties. Ja jūs būtu redzējuši BalticTaxi grāmatveža istabu, tad jūs visi būtu vienisprātis ar mani – tas nav normāli.

Katra BT mašīna ir noformēta kā mikrouzņēmums (tāpēc arī uzraksti uz tām – SIA “Borts 123”), kurā parasti ir 1 īpašnieks un 2 darbinieki. Itkā jau viss loģiski, bet… BT ir liela firma un taksisti regulāri apmainās ar maiņām (kāds aizvieto saslimušo, kāds grib piepelnīties un paņem kādu papildus maiņu). Tas nozīmē, ka cilvēki bieži maina automašīnas. Par cik katra mašīna ir MU, tad katrai šādai maiņai ir jāslēdz jauns darba līgums! Jauns līgums par 24h maiņu! 3 vai 4 eksemplāros! Grāmatveža istabiņā BT ir milzīgas pakas ar jau parakstītiem līgumiem, pie sienas stāv kastu kastes ar tukšo papīru un visam pa vidu profesionālais printeris/kopieris. Man citreiz roka nogurst no papīru parakstīšanas (biju SIA īpašnieks).

Nemaz jau nerunājot par to, ka “mans” SIA veiksmīgi darbojās vēl gandrīz gadu pēc manas aiziešanas no BT. Varu tikai minēt, kurš manā vietā parakstīja darba līgumus un ikmēneša atskaites…

Šī kroplā sistēma ir jāmaina. Steidzami. Vai nu jāievieš licenču sistēma un tad licencētais taksists I.Lipskis slēdz sadarbības līgumu ar SIA Blabla Taxi vai arī jānosaka, ka taksometru firma algo šoferus, kā parastus darbiniekus. Ar visām no tā izrietošajām sekām – darba līgumiem, algu, sociālajām iemaksām, atvaļinājumiem. Pats galvenais – normāliem darba laikiem un samaksu par nakts darbu atbilstoši LV darba likumdošanai.

Vai  izvēlēties vienu no šīm sistēmām, vai pieļaut abas, lai lemj gudrāki prāti, bet pašreizējie šaubīgie vidusceļi ir jāizskauž.

Diemžēl pagaidām izskatās, ka starp tiem, kuru spēkos būtu veikt izmaiņas, nav neviena, kurš izprot nozares specifiku un neviena kurš būtu ieinteresēts veikt tik vajadzīgās radikālās pārmaiņas.

Turpinājumā – 4.daļa par takšu “mafiju” un 90-to gadu metodēm. Sekojiet blogam!