8.nodaļa

    Katrā cilvēkā ir iebūvēts modinātājs, kas sāk darboties pirms svarīgiem notikumiem. Bērniem tas nostrādā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pieaugušajiem – dienā, kad sākas ilgi plānotais ārzemju ceļojums. Nika vecumā bija grūti iedomāties vēl satraucošāku notikumu par pirmo randiņu. Nu labi, tas vēl nebija randiņš, tas bija tikai ieplānots mēģinājums ielūgumam uz randiņu, bet tas jau nenozīmē, ka tas būtu mazāk satraucoši, tāpēc Niks atvēra acis un pieleca gultā sēdus jau pusotru stundu pirms ieskanējās modinātājs. Zibenīgā atrumā paķēris modinātāju, viņš pārliecinājās, ka neko nav nokavējis, atviegloti uzelpoja un atlaidās atpakaļ gultā uz muguras ar atvērtām acīm. Vēl daudz laika, viņš nodomāja.

Patiesību sakot, neko jau nokavēt viņš nevarēja, jo rīcības plāna pirmā daļa bija pa logu novērot, kad no mājas iznāk Odrija un sekot viņai uz autobusa pieturu. Mācību gads bija tikko sācies un šī nebūt nebija pēdējā diena, kad Odrija brauks uz skolu ar autobusu, bet ja jau Niks beidzot bija saņēmies beidzot spert pirmo soli un mēģināt iepazīties, tad rītdienu gaidīt nekādi nebija iespējams. Jebkurš vīrietis, kurš tagad ir Nika vecumā vai vēl atceras sevi tajos gados, zinās, ka vilcināties nedrīkst ne mirkli. Odrijai var uzdāvināt  motorolleru, ar ko braukt uz skolu, viņa var iepazīties ar kādu citu, nu un arī zemestrīces iespējamību nekad nevar pilnīgi izslēgt, tāpēc jārīkojas ir tagad un tūlīt.

Pārliecinājies, ka neviena no mājām pa nakti nav pagriezusies ap savu asi un viņš vēl joprojām pa logu var redzēt Odrijas mājas durvis, Niks sāka gatavoties skolai. Lai gan līdz laikam, kad Odrijai bija jāparādās mājas durvīs, vēl bija gandrīz divas stundas, viņš vienalga centās ne uz mirkli nenolaist acis no loga. Mērkaķa ātrumā nomazgājies, viņš tikpat ātri sameistaroja pāris sviestmaizes un ienesa tās savā istabā, lai varētu apvienot divas lietas – ēšanu un novērošanu. Iestūķējis mutē pēdējo sviestmaizi, viņš, ne mirkli nenolaižot skatienu no loga, sāka ģērbties. Tas gāja diezgan raiti. Pēc tam viņš sameta somā grāmatas un ienesa istabā savu jaku un uzvilka pat āra apavus, lai būtu pilnībā gatavs pa galvu pa kaklu mesties laukā pa durvīm brīdī, kad ieraudzīs Odriju izejam no mājas.

Visa šī drudžainā darbošanās aizņēma kādas minūtes desmit. Niks apskatījās pulkstenī un apmierināti konstatēja, ka viņam ir vēl kāda pusotra stunda laika un tagad viņš varēs mierīgi nervozēt un gaidīt, brīnoties cik gan lēni velkas laiks. Šādiem un līdzīgiem gadījumiem ir izgudrots lielisks līdzeklis  - internets. Cilvēkiem vairs nav vienkārši bezjēdzīgi jānosit laiks. Viņi var apmānīt savu sirdsapziņu, iestāstot tai, ka viņi dara ko lietderīgu.

Ieslēdzis klēpjdatoru, Niks novietoja to uz galda tuvāk logam un sāka ierasto rituālu – viens e-pasts, otrs e-pasts, Facebook, YouTube. Pārbaudījis ienākošās vēstules, nospiedis pāris “Like” un noskatījies divus jaunus videoklipus, Niks ķērās pie ziņu portāliem. Šī diena pasaulē neizcēlās ne ar ko īpašu - kaut kur kāds ticis ievēlēts, kāds cits gāzts, tur un tur karš sāksies, citur, iespējams drīz beigsies. Tikai viena ziņa piesaistīja Nika uzmanību, jo virsrakstā bija pieminēts parks, kas atradās blakus viņa mājai.

“Policisti parkā atrod meiteni”, vēstīja virsraksts. Tas nebūtu nekas dīvains, ja meitene būtu vecumā, kad vēl īsti neprot runāt, bet šoreiz runa gāja par apmēram 17-18 gadus vecu jaunieti, kura, pēc visām pazīmēm spriežot, bija pilnīgi zaudējusi atmiņu. Policija lūdza atsaukties meitenes draugus vai radiniekus, jo viņi nebija atraduši viņas personīgajās mantās neko tādu, pēc kā būtu varējuši noskaidrot viņas personību. Klāt bija pievienota arī meitenes fotogrāfija, bet Nikam viņa nelikās pazīstama. Tajā mirklī viņš ar acs kaktiņu ievēroja kustību logā un strauji pagrieza galvu. Pa blakus mājas durvīm iznāca Odrija.

Pēc pāris sekundēm Niks jau bija kāpņutelpā. Lifts šādās situācijās bija par lēnu, tāpēc viņš izmantoja kāpnes. “Izmantoja” gan šoreiz bija diezgan stiepts jēdziens, jo kāpnēm viņš pieskārās ļoti reti, tikai tik daudz lai atspertos lēcienam pāri visam kāpņu laidienam uz zemāko platformu. Šāda tehnika gan draudēja ar izmežģītām potītēm, bet tā nebija pirmā reize, kad Niks steidzās un viņš jutās par sevi pārliecināts. Pie mājas ārdurvīm viņš spēji apstājās un atvēra tās jau pavisam lēnām. Odrija nedrīkstēja pamanīt, ka viņš ir steidzies.

Viņš, protams, nezināja, ka visi viņa pūliņi ir veltīgi. Odrija lieliski zināja, tieši kurā vietā aiz viņas muguras atrodas Niks. Tikai arī viņa pielika visas pūles, lai izliktos, ka to nemana.

Iznācis laukā, Niks ar apmierinājumu konstatēja, ka meitene nekur nav izgaisusi un pa mājas pagalma asfaltēto celiņu raiti soļo autobusa pieturas virzienā. Niks sekoja Odrijai, pieliekot visas pūles, lai nevienam neienaktu prātā, ka viņam gar meiteni ir kāda interese. Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vakar, sēžot vannā un plānojot šodienas rīcību, viss bija licies jauki un vienkārši, bet tagad viņa drosme un pārliecība sāka noplakt.

Viss viņa plāns balstījās uz vienkāršu, bet nedaudz pārdrošu ideju, kas viņam tikai vakar bija ienākusi prātā – ka Odrija nemaz nav viņu pieķērusi lūram pa logu. Bija taču pilnīgi iespējams, ka viņa nav viņu atpazinusi. Pat gadījumā, ja viņa būtu viņu atpazinusi, tad taču varēja tēlot, ka viņš nemaz viņu nav redzējis un vispār tajā brīdī ir skatījies uz putniem kokā pie loga. Vakar Nikam bija licies pat dīvaini, kā tas viņam nebija ātrāk ienācis prātā, bet šodien jau viņa vakardienas spriedumi vairs nelikās tik pareizi. Viņu sāka mākt nedrošība. Nākamā viņa plāna daļa paredzēja “nejauši” atrasties Odrijai blakus autobusā un uzsākt sarunu, bet nu jau Niks drīzāk vēlējās, lai tas nebūtu iespējams.

Visu ceļu līdz autobusai pieturai Niks apdomāja dažādus rīcības modeļus un gandrīz nepamanīja, ka autobuss jau tuvojas. Odrija bija jau gandrīz pašā pieturā, bet Nikam vēl nācās nedaudz pieskriet. Ielecis autobusā, viņš, nu jau gandrīz vai ar nožēlu, ieraudzīja, ka Odrija ir apsēdusies un tieši viņai blakām ir vienīgā brīvā sēdvieta visā autobusā. Variantu vairs nebija. Tagad vai nekad, nodomāja Niks, un ar būkšķi iekrita sēdeklī. Tagad viņš gribēja, lai viņa redz, ka viņš ir skrējis.

Odrija veltīja viņam ziņkārīgu skatienu, kas robežojās ar izbrīnu – viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu rīcību. Vienlaicīgi viņa nogrieza Nikam visus atkāpšanās ceļus, jo izlikties, ka nav viņu pamanījis, vairs nevarēja. Pat nesasveicināties jau būtu stulbi.

- Čau! - Viņš neveikli izmocīja, mēģinādams izskatīties jautrs un pārliecināts.

- Čau. - Odrija mēģināja izturēties tā, it kā Niks šādi uzvestos katru dienu.

- Gandrīz nepaspēju... - Nekas prātīgāks Nikam galvā neienāca.

- Šis laikam bija aizkavējies, jo autobusam bija jābūt tikai pēc 5 minūtēm. - Odrija lika manīt, ka pilnībā pārzina autobusu sarakstu.

- Ā... Ko Tu tur klausies? - Pamanījis meitenes rokās austiņas, Niks mēģināja nepazaudēt sarunas pavedienu.

- Vakar ielādēju jauno UK top 40.

- Es gan pašlaik esmu meties uz klasiku. - Šis bija viens no vakar vannā “atstrādātajiem” variantiem un Niks cerēja, ka būs izraisījis meitenes interesi.

- Tu klausies klasisko mūziku!? - Odrijas balsī skanēja izsmējīga neticība.

- Nu ne jau TĀDU klasiku! Ne jau Mocartu. - Niks ar gandarījumu konstatēja, ka saruna ievirzījusies pareizā gultnē un viņš ir ieguvis meitenes interesi.

- Kādu tad?

- Es parakņājos pa tēva skapi un atradu veselu kaudzi ar viņa vecajiem kompaktdiskiem. Paklausījos, un šis tas patika.

- Ko tad Tu tagad klausies?

- Tagad klausos Pink Floyd. Esi par tādiem dzirdējusi?

- Nē, neesmu gan.

- Daži gabali ir baigi labi... un viņiem ir viens albums, kas ir tā kā vesela rokopera. Saucas “The Wall”. 

- Kas tā par mūziku?

- Roks. Bet ne tā kā smagais roks, ne metāls... Grūti aprakstīt, ja neesi dzirdējusi. Paklausīties gribi?

- Nē... Nu labi, iedod.

- Paga, tūlīt sameklēšu. - Niks sāka drudžaini atpiņkerēt austiņu vadus.

Niks iedeva vienu austiņu Odrijai, vienu ielika ausī sev un sameklēja viņaprāt piemērotāko gabalu, kam vajadzēja raksturot grupas stilu.

- Nu, kā? - Kad abi bija brīdi klausījušies, Niks atsāka sarunu.

- Njā, interesanti... nepierasti. - Odrija nelikās iedvesmota.

- Vispār jau man arī tikai ar laiku iepatikās. Tev kino patīk? - Panākumu iedrošināts, Niks pārgāja pie nākamās plāna daļas.

- Jā.

- Ir viena jauna komēdija, saucās “Paģiras”. Saka, ka esot baigi smieklīgā. Aizejam kopā?

- Kas tur spēlē?

- Bredlijs Kūpers. Saka, ka meitenēm patīkot... 

- Jā, viņš ir seksīgs. - Odrija atļāvās pasmaidīt.

- Nu tad kā? Ejam? 

- Es šovakar nevaru. - Tas jau vairs neizklausījās pēc atrunas, bet drīzāk pēc kaulēšanās.

- Nu es jau nesaku, ka jāiet šovakar.  Iedod man savu numuru un sazvanamies. - Nu jau Niks bija drošs un pārliecināts.

- Labi, raksti... Divi, deviņi...

Pēc tam viņi runāja vēl par šo un to, līdz pienāca laiks kāpt laukā un doties uz skolu. Pēc izkāpšanas no autobusa Niks atvadījās un aizskrēja uz priekšu it kā viņam būtu kaut kur ļoti jāsteidzas. Patiesībā viņš negribēja, lai kāds no viņa klases puišiem ievēro, ar ko viņš ir kopā. Viņam galīgi nebija vajadzīgi lieki joki un ķircināšana. Katrā gadījumā ne tagad, kad diena bija iesākusies pat labāk, nekā viņš bija cerējis.

    No rīta Odrija ienāca skolā apmulsusi un pat nedaudz dusmīga uz sevi. Viņa bija dusmīga, jo bija iedevusi savu telefona numuru puisim, uz kuru bija nikna jau ilgu laiku, kuru nicināja  un kuru bija apsmējusi draudzenēm dzirdot. Savukārt apmulsusi viņa bija tāpēc, ka tā īsti nevarēja sev izskaidrot, kāpēc viņa to bija izdarījusi.

Viņa protams nevarēja noliegt, ka Niks viņai tīri labi patika un interesēja. It īpaši jau pēc vakardienas notikumiem, kad viņa bija ieraudzījusi ap viņu sarkano blāzmojumu. Jā, viņš bija viņu pārsteidzis tā vienkārši piesēžoties autobusā blakus un uzsākot sarunu, bet tas neizskaidro kāpēc viņa bija tik dzīvi iesaistījusies sarunā un beigās pat piekritusi kaut kur aiziet kopā ar viņu. Odrija bija gaidījusi, ka Niks attaisnos savu lūriķa reputāciju, nedēļām ilgi staigās viņai aiz muguras, pa gabalu vēros, ko viņa dara, skolā neizlaidīs no acīm, bet katru reizi, kad viņa atbildēs uz viņa skatienu, kautrīgi novērsīsies. Tad viņa varētu viņu kādu laiku pamocīt, izliekoties, ka neko nemana un tikai vēlāk, jau pēc ilgāka laika, ļauties tikt uzrunātai. Niks bija izjaucis visus viņas plānus un izdarījis to tik ļoti ātri un noteikti, ka Odrijai arvien noteiktāk uzmācās sajūta, kas viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu domāt.

Bez patikas, intereses un ziņkārības bija vēl kāda, daudz dziļāk zemapziņā noslēpta sajūta, kas nelika Odrijai mieru. Viņa saprata, ka viņu pie Nika velk vēl kaut kas. Protams, iedotais telefona numurs nebija nekas svarīgs. Uz zvaniem varēja neatbildēt vai atbildēt un izdomāt neskaitāmas atrunas, lai beigās nekur neaizietu, bet Odrija jau tagad zināja, ka atbildēs. Gan atbildēs, gan ies uz kino, gan... pie šīs domas Odrija strauji aprāvās un nekavējoties aizgaiņāja. Sajūtu, ka viņa Niku pazīst jau sen un ka viņi jau ir kas vairāk nekā vienkārši draugi gan viņai aizgaiņāt neizdevās un tā palika ar viņu visu atlikušo dienu. Bet tā bija laba un jauka sajūta, kas sildīja... 

Vēl joprojām sildīja arī krustiņš viņas kaklā. Vakar Odrija pat bija pielikusi pie tā termometru, mēģinot noteikt vai ir kaut kādas izmaiņas, lai gan kāda iekšējā balss viņai jau pirms tam teica, ka pārmaiņu nebūs. Noņemts no kakla un nolikts vēsumā, tas kļuva auksts, kad tam pieskārās. Tajā pat laikā tas neapšaubāmi izstaroja siltumu, ko varēja sajust tam nepieskaroties. Odrija sāka pierast pie siltuma sajūtas sev pie krūtīm un vairs par to īpaši nepiedomāja.

5a. nodaļa.

 Šai nodaļai bija jānāk pēc 5.nodaļas. Man kaut kas nojuka...

Arī Odrijas diena nepagāja bez savādiem notikumiem. Tie gan nobālēja salīdzinājumā ar Nika piedzīvoto, bet Odrija jau to nezināja un tāpēc arī viņai diena likās visnotaļ dīvaina. Pamodusies kā parasti, viņa, ēdot brokastis, sajuta, ka viņas krūtis kaut kas silda. Sākumā viņa tam nepievērsa uzmanību, bet kad saprata, ka siltums liekas nākam no viena konkrēta punkta, pielika pie krūtīm roku. Zem pirkstiem bija kas ciets. Odrijai nevajadzēja vilkt nost pieguļošo džemperi, lai zinātu, kas tas ir. Tas bija krustmātes dāvātais zelta krustiņš. Odrija nebija reliģiska un arī viņas vecāki tādi nebija, bet meitu tomēr nokristīja. Kā jau daudzi, viņi sekoja tradīcijām īpaši nepiedomājot par to dziļāko nozīmi. Viņi vienkārši vadījās pēc principa  “par sliktu jau nenāks”.

Pats krustiņš gan bija īpašs. Tā vismaz teica krustmāte, kas to atveda no paša Vatikāna. To esot izgatavojuši dziļi ticīgi meistari un tas esot kārtīgi iesvētīts, atšķirībā no parastiem krusta formas karekļiem, kuri tiek štancēti fabrikā un nopērkami jebkurā juvelierveikalā. Odrijai nebija ne jausmas, cik no teiktā bija taisnība, cik Vatikāna rotkaļu mārketings, bet krustiņš viņai patika un arī krustmāte bija mīļa, tāpēc viņa jau sen to uzskatīja par savas personas neatņemamu sastāvdaļu un nekad to nevilka nost. Līdz šim rītam nekas cits neliecināja, ka krustiņš varētu būt vēl īpašāks. Tagad krustiņš likās sildam. Odrijai nez kāpēc ienāca prātā doma vai tikai viņai nav paaugstināta temperatūra, lai arī tam nebija īpašas loģikas. Par cik laika mērīt vairs nebija un jutās viņa labi, tad doma tika atmesta un viņa devās uz autobusu.

Pieturā viņa apmierināta konstatēja, ka Nika nav. Pēc notikuma ar logu viņa vairs nevēlējās viņu satikt ceļā uz skolu, jo tas nozīmēja, ka tajās dienās viņai visu laiku bija jākontrolē, kurā vietā pieturā un vēlāk autobusā viņš atrodas un jācenšas neskatīties uz to pusi. Iekšēji viņa dusmojās uz Niku, jo nebija domājusi, ka viņš tā var izdarīties. 

Odrija kā viena no pirmajām iekāpa autobusā, ieņēma pēdējo brīvo vietu, izvilka no somas grāmatu un sāka lasīt. Patiesībā viņa nepaspēja pat sākt, jo pēkšņi skaidri sajuta, kā kāds iekāpj autobusā pa aizmugurējām durvīm un nostājas aizmugurē pie loga. Protams, ka autobusā iekāpa daudzi cilvēki, bet viņa sajuta tieši šo vienu. Bez varbūt, man liekas, iespējams, itkā. Pilnīgi noteikti un nešaubīgi. Sajuta tā, itkā... viņai galvā būtu iebūvēts radars, kas nemitīgi skanē visu tuvējo apkārtni... kas, protams, ir pilnīgas muļķības! Tieši tāpēc viņai ir jāpaskatās uz to vietu un jāpārliecinās, ka tur nekā  nav.

Viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz to vietu... vietu kurā viņa kādu juta. Tur stāvēja Niks un apmulsis skatījās pretī. Tieši apmulsis, nevis pētošs vai lūrošs. Tam gan uz doto brīdi nebija nekādas nozīmes, jo Odrijas uzmanību saistīja kaut kas pavisam cits. Niks liesmoja! Ne jau nu gluži dega, bet viņam apkārt bija sārti mirdzoša maliņa un arī pats viņš tinās tādā kā vieglā sārtā plīvurā! Skats bija tik savāds un neredzēts, ka Odrija uz mirkli aizmirsa novērst skatienu.

Kad viņa beidzot novērsās, tad mēģināja sakopot domas. Kas tas bija? Ko viņa tikko redzēja? Kā katra kārtīga 17-gadīga pusaudze viņa cītīgi lasīja horoskopus un bija lasījusi arī par aurām un ekstrasensiem, kuri teicās šīs auras redzam. Vai viņa tikko redzēja Nika auru? Un kāpēc tieši šodien? Agrāk viņam tādas noteikti nebija. Ja viņam tāda būtu bijusi, tad viņa būtu to agrāk pamanījusi lūram uz viņu pa logu, viņa indīgi piedomāja. Kas ir noticis? Vai kādam no viņiem ir parādījušās ekstrasensorās spējas? Odrijas domas šaudījās kā atspoles. Varbūt tas saistīts ar vecumu? Viņai jau sen bija sešpadsmit, bet vēl nebija astoņpadsmit, ja šie skaitļi vispār ko nozīmē. Arī Nikam astoņpadsmit jau bija apritējuši kādu brīdi atpakaļ. Tātad vaina nav vecumā. Ir noticis kaut kas cits. Bet kas?

Lai notiktu, kas notikdams, viņai uz Niku ir jāpaskatās vēlreiz. Viņa noskaitīja pie sevis uz ātru roku sagatavotu lūgšanu, kurai vajadzēja nodrošināt to, ka Niks tajā brīdī skatās uz citu pusi un pagrieza galvu. Varbūt vainīga bija lūgšana, varbūt nē, bet Niks skatījās laukā pa logu un likās klausāmies mūziku. Viņš viegli smaidīja. Un viegli liesmoja. Aura vēl joprojām bija redzama. Sarkana, sārta, ugunssarkana. Skaista, nodomāja Odrija un aprāvās pusdomā. Skaista varbūt, bet kāpēc tā vispār ir, kāpēc Odrija to redz un beigu beigās... kāpēc no visiem cilvēkiem tieši Nikam!? Atbildes nebija. Kādu brīdi pavērojusi Niku, Odrija nolēma neriskēt un aizgriezās, negaidot kamēr Niks beigs vērot ielu.

Tagad viņai bija viela pārdomām. Aura noteikti tur bija. Šodien. Vakar tās viņam nebija. Kas bija noticis kopš vakardienas? Tad par sevi atgādināja krustiņš. Tas vēl joprojām sildīja. Krustiņš un aura. Vakar nebija, šodien ir. Abi. Visas dzīves divi mīklainākie notikumi vienā dienā? Tā nevar būt sagadīšanās.

Odrija sāka degt nepacietībā kādam to pastāstīt un tad pēķšni saprata, ka nav kam stāstīt. Viņa, protams, varētu sākt stāstīt draudzenēm, ka viņa tagad ir ekstrasense un redz auras, tikai... draudzenēm viņa jau bija izstāstījusi par Niku - pretīgo lūriķi. Tas galīgi neies kopā ar stāstu par sarkanu auru. Viņa jau iedomājās draudzeņu smieklus. Nu nē, paldies. Stāstīt par krustiņu, kas silda? Viņa ieslidināja roku zem džempera un sataustīja krustiņu. Tas bija silts, sasilis no ķermeņa, bet ne siltāks kā parasti. Un tomēr... no tā nāca siltums... savādi. Savādi gan, bet kas ticēs? Nez kāpēc viņai prātā iešāvās doma, ka Niks noticētu, bet viņa ļoti ātri šo domu aizgaiņāja. Pārāk ātri.

Bija pienākusi viņas pietura un bija laiks kāpt ārā. Viņa joprojām juta Niku un tāpēc skaidri zināja, ka viņš gaida, kamēr viņa izkāps. Odriju pārņēma savāda atvieglojuma sajūta – tagad viņa vismaz vienmēr zinās, kur viņš ir. Un varēs uz viņu neskatīties.

7.nodaļa

 Neilgi pēc brīža, kad Niks ieleca autobusā, pamodās arī viens no nakts sadursmes dalībniekiem, tumšā terptais svešinieks, vārdā Remuss. Pilsētas mežā, kas sākās turpat aiz Nika mājām, pēdējā karā  bija notikušas sīvas kaujas un tajā vēl joprojām bija vietas, kur sūnu klāto zemi izvagoja garenas formas padziļinājumi. Visi vietējie puikas zināja, ka tās ir vecas tranšejas un, cītīgi rokot, tajās vienmēr varēja atrast vecas patronu čaulītes un, ja ļoti paveicās, kādu sarūsējušu ķiveri vai durkli. Remuss par čaulītēm neko nezināja, viņš vienu no vecajām tranšejām bija izmantojis kā dabisku patvērumu, kur pārlaist nakti. Protams, ka svešā vietā ar to vien nepietika un Remuss pirms aizmigšanas bija uzmetis savai guļasvietai arī maģisko aizsardzību, kas izskatījās, kā... nu patiesību sakot tā neizskatījās pilnīgi nekā, jo bija neredzama. Par tās esamību varēja spriest tikai pēc tā, kā mežā parādījās Remuss. No sākuma pilnīgi tukšā vietā iznira Remusa galva un tikai tad pamazām sekoja visas atlikušās ķermeņa daļas. Radās sajūta, ka viņš iznāk no neredzamas kupolveida telts. Uzmanīgi novērtējis situāciju, Remuss izdarīja gaisā lokveida kustību ar roku un neredzamā telts pazuda, atklājot skatienam vietu, kur viņš bija pavadījis nakti. Nekā īpašas ievērības cienīga gan tur nebija, ja neskaita kaut ko, kas izskatījās pēc izšūta guļammaisa, kas varētu būt nācis no kādas arābu tuksneša klejotāju cilts telts. Ja vien viņi izmantotu guļammaisus. Blakām guļammaisam gulēja pleca soma.

Remuss sarullēja guļammaisu un iestūma to somā. Pieliecoties viņš skaļi iekunkstējās un varēja manīt, ka kustības viņam sagādā stipras sāpes un prasa lielu piepūli. Interesanti bija tas, ka diezgan lielais guļammaiss brīvi ieslīdēja nelielajā pleca somā un tā pat nemainīja savus apveidus. Radās sajūta, ka soma no iekšpuses ir lielāka, nekā izskatās. Paspēris pāris soļus, viņš sameklēja vietu, kas likās piemērota sēdēšanai un ar lielu piepūli apsēdās, atstutējis muguru pret priedi. 

Kopš pagājušā vakara Remusa seja bija mainījusies. No tās bija pazudis draudīgais tetovējums un tā vietā bija palicis tikai reljefs rētojums, kas paviršam vērotājam atgādinātu pēdas, ko uz ādas atstāj apdegumi. Te gan jāpiezīmē, ka apdegumu radītās rētas ir neglītas un haotiskas, bet reljefie veidojumi uz Remusa sejas izskatījās  harmoniski un draudīgā, biedējošā veidā pat skaisti, nedaudz atgādinot leduspuķes uz aizsaluša loga. Viņš atpogāja krekla augšējās pogas tik daudz, lai varētu apskatīt savu plecu. Varēja redzēt, ka rētojums turpinās arī pa kaklu uz leju un klāj ādu arī uz visa pleca. Acīmredzami neapmierināts ar redzēto, Remuss aizpogāja krelu, iekārtojās ērtāk un sāka meklēt kaut ko savā somā. No sākuma viņš izvilka nelielu stikla flakonu ar sarkanīgu škidrumu un iedzēra no tā. Dzeramais acīmredzami nebija pārāk garšīgs, jo viņš savieba briesmīgu sejas izteiksmi un, apmierinājies tikai ar vienu malku, ievietoja to atpakaļ somā.

Kā nākamo viņš no somas izvilka priekšmetu, kas atgādināja pusdienu šķīvja lieluma “OREO” cepumu ar caurumu vidū. Tikai šim priekšmetam divu šokolādes cepumu vietā bija metāla diski un starp tiem, baltā pildījuma vietā, bija bāli zila gaisma. Apskatījis sarežģīto simbolu un atzīmju rakstu uz diska abām pusēm, Remuss nolika disku sūnās sev blakus un vēlreiz sāka rakņāties pa somu. Šoreiz dienasgaismu ieraudzīja jau pavisam parastas lietas – papīra loksnes un zīmuļi.

Viņš nolika somu uz zemes sev priekšā un atbalstīja disku pret to, tādā veidā, lai viņam disks būtu labāk redzams, un sāka zīmēt uz papīra lapas. Ja kāds paskatītos Remusam pār plecu, tad redzētu, ka viņš ar lielu precizitāti attēlo uz papīra rakstu, ko uz metāla diska veido dažādi simboli, robiņi, svītras un figūras. Kādu laiku cītīgi darbojies, viņš apgrieza priekšmetu otrādi un uzzīmēja arī tā otru pusi. Šī darbošanās Remusam aizņēma krietnu laika sprīdi, bet veica viņš to ar tik lielu centību un precizitāti, ka likās nav svarīgāka darba uz šīs zemes.

Pabeidzis šo nodarbi, viņš apskatīja savu veikumu, salīdzināja to ar rakstiem uz diska, rūpīgi salocīja savu zīmējumu un kopā ar disku ielika to somā. Tikai tad viņš, likās, pirmo reizi tā pa īstam palūkojās apkārt. Viņa skatiens lēnām virzījās no sūnām visapkārt uz kokiem, debesīm un atkal atpakaļ uz sūnām. Noplūcis zariņu mellenāju viņš to sīki nopētīja, paostīja, saberza lapas pirkstos un paostīja vēlreiz. Tad Remuss mēģināja piecelties kājās, bet atkal savieba seju sāpju grimasē un atlika šo nodomu uz brīdi. Viņš uzmanīgi iztaustīja augšstilba apsēju, ko varēja saskatīt caur pavirši izgriezto atvērumu viņa dīvainā auduma biksēs, nošūpoja galvu, klusi izšņāca pāris frāzes, kas, pēc to intonācijas spriežot, nevarēja būt nekas cits, kā lamuvārdi un atkal mēģināja piecelties kājās. Šoreiz viņš bija sāpēm gatavs un mēģinājums izdevās.

Uzmetis skatu debesīm, kur dūmakainajās debesīs tīri skaidri varēja saskatīt saules disku, viņš izvēlējās virzienu un lēnām sāka soļot. Gāja viņš noteikti, bet diezgan lēnām un nebija īsti skaidrs, vai tas ir tāpēc, ka viņam pārvietošanās sagādāja sāpes, vai tāpēc, ka viņš daudz uzmanības veltīja savai apkārtnei. Likās, viņu interesēja viss. Viņš noplūca pa lapai gandrīz no katra koka, kuram gāja garām rokas stiepiena attālumā, noskrubināja gabaliņu mizas no priedes, apstājās lai pavērotu gliemezi lienam pa koka stumbru un, pirms nosist, ļoti uzmanīgi izpētīja odu, kas bija sācis sūkt asinis no viņa virsdelma. Gāja viņš nedaudz vairāk par minūtēm desmit, līdz viņa ausis uztvēra skaņas, kas lika viņam palēnināt gaitu un ieklausīties. Sarunājās cilvēki un bija dzirdamas bērnu klaigas. Brīdi padomājis, Remuss turpināja doties balsu virzienā.

Pēc kāda brīža viņš iznāca uz asfaltētas alejas, pa kuru pastaigājās cilvēki. Cilvēku nebija daudz. Pavisam netālu,  apkērušies, gāja divi jaunieši. Gabaliņu tālāk jauna sieviete centās tikt galā ar diviem maziem puikām. Tas arī bija viss. Tālumā, abos virzienos, bija manāmi vēl daži cilvēku stāvi, bet tie bija par tālu, lai tos saskatītu. Jaunieši uzmeta Remusam nedaudz izbrīnītus skatienus, jo viņu apziņā gotiskais stils nesaistījās ar pusmūža vīriešiem un vēl jo mazāk ar pastaigām pa mežu vienatnē, bet  ar likumu tas aizliegts nebija un svešinieks neizskatījās pēc tāda, ar kuru gribētos ielaisties konfliktos, tāpēc viņi ātri aizmirsa šo tikšanos un turpināja savu romantisko pastaigu. Jaunā sieviete vispār Remusam nepievērsa nekādu uzmanību, jo pašlaik aktīvi nožēloja to, ka nebija paņēmusi uz pastaigu divas bumbas – puikas vienīgo nekādi nespēja sadalīt.

Apmierināts ar situāciju, Remuss izgāja uz asfaltētā ceļa, nedaudz uzsita pa to ar papēdi un, ievērojis tuvumā soliņu, devās uz to. Apsēdies uz tā, viņš uzmanīgi izstiepa savainoto kāju un atvilka elpu. Viņš vēlreiz izdzēra malciņu negaršīgā šķidruma no pudelītes, apsēdās ērtāk un likās apdomājam turpmāko rīcību. Pēc mirkļa pa aleju garām nobrauca divi velosipēdisti, kurus Remuss nopētīja ļoti uzmanīgi un ar tādu interesi, ka vienu brīdi likās, ka viņš metīsies mežā bēgt. Par laimi velosipēdisti Remusam nepievērsa nekādu uzmanību un viņš ātri nomierinājās.

Nākamā Remusa uzmanību piesaistīja vidusskolniece uz skrituļslidām. Viņš ar interesi vēroja, kā meitene slīd pa asfaltu kā pa ledu. Pēc tam, kad meitene bija paslīdējusi garām, Remuss pieliecās un ar roku aptaustīja asfalta segumu. Meitene slidoja atpakaļ un šoreiz jau tā bija viņa, kas pievērsa uzmanību Remusam. Strauji nobremzējusi, viņa veikli pieslīdēja pie soliņa un ar blīkšķi atkrita Remusam blakām. Ar kraukļa melniem matiem, pārspīlēti tumšām acu ēnām, melnu lūpu krāsu, melni lakotiem nagiem un ģērbta viscaur melnā, meitene izskatījās kā mācekle blakus savam Skolotājam. Kopējo skatu izjauca tikai viņas sudrabotās skrituļslidas, jo meiteņu slidas melnā krāsā laikam ir pagrūti atrodamas. Ar skatienu atzinīgi novērtējusi Remusa izskatu, viņa droši pajautāja:

- Vai Tev ir kāda cigarete?

- ??? - no Remusa sejas staroja patiesa neizpratne.

- Do you have a cigarette? - Nu jau tekstam palīgā nāca arī divi pie mutes pielikti pirksti un sūcoša kustība ar lūpām.

Tajā brīdī Remuss attapās un sāka rakņāties pa savu pleca somu. Meitene sāka iedrošinoši smaidīt, uz ko Remuss spēja atbildēt tikai ar diezgan muļķīgu grimasi. Pēc brīža viņu lomas mainījās. Tagad smaidīja Remuss, savukārt muļķīga grimase bija meitenei, jo no somas, gaidītās cigarešu paciņas vietā, parādījās gredzens. Remuss to veikli uzvilka pirkstā.

- Ko Tu teici? - Efekts bija nedaudz dīvains, it kā dublētā filmā. Remusa lūpas teica vienu, bet no mutes izskanēja pavisam kaut kas cits.

- Es jautāju, vai Tev nav kāda lieka cigarete? - Meitene, ja arī dublējumu ievēroja, tad nelika to manīt.

- Nē, laikam nav gan.

- Laikam?

- Nu jā... Klau, vai Tu šeit dzīvo? - izskatījās, ka Remusam galvā bija dzimusi ideja.

- Šeit? Nē, es dzīvoju pilsētā. Uz šejieni atbraucu pabraukāties ar skritulenēm.

- Zini... es esmu iebraucējs un neko šeit nezinu. Man noderētu kāds vietējais, kas varētu parādīt, kas un kā.

- Tu esi ārzemnieks!? Esi šeit pirmo reizi, nevienu šeit nezini, bet runā tā, it kā būtu šeit dzīvojis visu dzīvi?

- Es ātri apgūstu valodas. Nu tad kā būs? Palīdzēsi?

- Jā, varu kļūt par Tavu gidu... Bet kas man par to būs? - Meitenes balsī ieskanējās biznesa nots.

- Man ir šādi tādi... suvenīri. - Nomurmināja Remuss un izvilka no somas nelielu amuletu, kura vienā galā bija kaut kas līdzīgs stikla lēcai.

- Kas tas tāds?

- Tas ir tāds nieciņš, kas man palīdzēs uzzināt visu to, ko zini Tu.

- Jā, jā... - ar manāmu sarkasmu balsī atbildēja meitene, bet turpināja ar interesi vērot svešinieka darbības.

- Skaties te. - Remuss, paceļot amuletu acu augstumā starp sevi un meiteni, norādīja uz stikla lēcu tajā.

Meitene nedomājot paklausīja. Tajā brīdī viņa sastinga un no viņas acīm lēcas virzienā sāka stiepties viegla, zilgana dūmaka, kas nedaudz atgādināja cigarešu dūmus. Dūmi likās strauji plūstam caur lēcu, strūkliņa sašaurinājās izejot caur amuletu un atkal paplašinājās, pazūdot nu jau Remusa acīs. Kustība aizņēma tikai dažas sekundes, dūmu strūkliņa beidzās un amuleta lēca kļuva pienaina un blāva. Remuss nopurināja galvu un paskatījās apkārt. Uz brīdi viņa skatiens likās neko nesaprotošs un stiklains, bet viņš atri attapās un pievērsās meitenei, kas tagad uz parka soliņa sēdēja pilnīgi atslābinājusies, ar muļķīgu smaidu sejā. Remuss ar plaukstu novicināja uz priekšu un atpakaļ gar meitenes acīm, uz ko meitene reaģēja lēni pagriežot galvu Remusa virzienā. Muļķīgais smaids no viņas sejas nepazuda. 

Remuss noņēma no meitenes pleciem mazu mugursomiņu un sāka rakāties pa to. Meitene nekādā veidā viņam nepretojās, bet arī nepalīdzēja. Viņa sēdēja un skatījās uz Remusu ar tukšu skatienu, it kā nesaprotot, kas notiek un turpināja muļķīgi smaidīt. Viņš izvilka no mugursomas maku, ātri uzmeta acis tā saturam un iebāza to savā kabatā. Tālāk sekoja mobilais telefons, ko viņš aplūkoja ar manāmu interesi, un atslēgu saišķis. Tas viss pazuda Remusa mēteļa kabatās. Uzmetis pēdējo skatienu meitenei, viņš noņēma arī austiņas, kas karājās viņai kaklā un uzmanīgi izvilka miniatūro mūzikas pleijeri no jakas krūšu kabatiņas.

Brīdi pavērojis simbolus pleijera ekrānā, Remuss nospieda pāris pogas, uzmanīgi, kā pirmo reizi, iespieda austiņas savās ausīs, pasmaidīja un lēnām piecēlās. Pārlaidis skatienu alejai un ar apmierinājumu konstatējis, ka neviens no alejā esošajiem cilvēkiem neatrodas tik tuvu, lai kaut ko varētu pastāstīt par pēdējo minūšu notikumiem, viņš uzmeta pēdējo skatienu meitenei uz parka soliņa un sāka iet virzienā uz parka izeju. Virzienā uz tramvaja pieturu. Tramvaja, par kura eksistenci un trokšņainajām īpašībām vēl pirms pāris minūtēm viņam nebija pat nojausmas.

    Turpinājums sekos, ja dosiet ziņu ar kometāru šeit vai uz manu Twitter kontu :)

6.nodaļa

       Satraucošās domas Nikam atgriezās pa ceļam uz mājām. Viņš mēģināja kaut ko sameklēt mobilajā telefonā, bet mazais ekrāns tikai kaitināja un viņš nolēma paciesties līdz mājām. Pagaidām viņš varēja padomāt par Odriju.

            Odrija nebija no tām meitenēm, kurām skolā bariem skrien pakaļ zēni. Viņai bija gaiši, pat pārāk gaiši, blondi mati, viņa bija gara un slaida, bet ar peldētājām raksturīgu figūru – šauriem gurniem un platiem pleciem. Arī pēc sejas viņa ne ar ko neizcēlās, nemaz jau nerunājot par iezīmi, ko vidusskolas zēni ievēroja pirmo un savās “vīru” sarunās vienmēr pieminēja – krūšu izmēru. Viņai piemita izsmalcināta elegance un no pirmā acu uzmetiena necili, bet oriģināli sejas vaibsti. Ja kāds viņu būtu ievērojis, tad viņa varētu sasniegt lieliskus panākumus uz mēles strādājot par modeli, bet tās ir kvalitātes, kas nav cieņā pie vienaudžiem šajā vecumā. Par to Niks bija jau pāris reizes pārliecinājies, kad klasesbiedri interesējās par to, kurš tad “zaķis” viņam patīk un viņš bija, tēlojot pilnīgu vienaldzību, ieminējies, ka Odrija ir “tīri tā neko”. Klasesbiedru acīs toreiz bija dziļa nesapratne un kopš tā laika viņš nevienam vairs par savām simpātijām neieminējās.

            Niks gan bija vienpatis un viņu šāda attieksme nebūt neatturēja kalt plānus, kā un kurā brīdī Odriju kaut kur uzaicināt. Līdz nelaimīgajam atgadījumam ar logu, kurš izslēdza jebkādu iespēju uz izdošanos. Līdz šodienai. Šodien kaut kas bija mainījies un lai kas tas arī būtu, Nikam patika šīs pārmaiņas. Interesanti, ko viņa teiktu, ja es uzaicinātu viņu uz kino? Vajadzēs noskatīt kādu piemērotu filmu... Ar šo domu viņš izkāpa no autobusa un devās mājup.

            Mājās viņš ātri izrevidēja ledusskapi, atrada pāris šmorētus vistas stilbiņus, paķēra pāris šķēles maizes, pustukšu kolas pudeli un devās uz savu istabu pie datora. Atvēris kinoteātra mājas lapu, viņš izvērtēja piedāvājumu. Brīdi pasvārstījies starp šausmu filmu un romantisku komēdiju, viņš tomēr palika pie romantiskās komēdijas. Kopā baidīties ir jauki, bet ja nu viņa necieš šausmenes? Paliksim pie komēdijas, nodomāja Niks, un ķērās pie Googles, marihuānas un halucinācijām.

            Pāris stundu ilgi meklējumi un lasīšana viņu bija padarījusi bezmaz vai par ekspertu marihuānas jomā un viņš bija diezgan pārliecināts par to, ka vairāk pie tās mantas neķersies. Ja nu vienīgi, lai parādītu, ka nav mīkstais... bet arī no tādām situācijām varētu izlīst, paziņojot visiem, ka negrib palikt stulbs. Galvenais bija tas, ka nekur nevarēja atrast informāciju, kas liktu domāt, ka no pāris dūmiem varētu rādīties halucinācijas gandrīz nedēļu pēc pipēšanas. Nemaz jau nerunājot par iemīlēšanos sērkociņa liesmā un spidošām meitenēm. No vienas puses, tas, protams, ir labi, ka man nav halucināciju. No otras puses tas galīgi neizskaidro, šodienas notikumus un izjūtas.

            Ko tagad darīt? Niks mirkli padomāja un aizgāja pēc sērkociņiem. Šoreiz viņš aizslēdza aiz sevis istabas durvis. Nika vecāki parasti nemēdza ienākt bez atļaujas, bet šoreiz viņš tā jutās drošāk, lai arī mājās viņš patreiz bija viens. Apsēdies pie galda, viņš uzšķīla sērkociņu. Sajūta momentā atgriezās. Tagad viņš tai jau bija gatavs, tāpēc vairs nebija pārsteiguma, bet sajūta bija nepārprotama. Tajā nebija baiļu un tā nebija nesaprotama, tāpēc Niks sāka ar to aprast un mēģināja to priekš sevis kaut kā aprakstīt, formulēt. Pēc kādiem desmit sērkociņiem viņš nonāca pie salīdzinājuma, kas viņu apmierināja. Viņš mīlēja liesmu tāpat kā cilvēks mīl mazu kucēnu. Tā viņam sagādā prieku, uzjautrina un ar to gribas spēlēties, to apmācīt, barot un rūpēties par to. Izaudzināt to lielu un ļaut, lai tā viņu sargā. Viss bija loģiski un saprotami. Ja vien runa ietu par mēnesi vecu dobermani, nevis degošu sērkociņu.

            Ja kāds būtu vērojis Nika darbošanos no malas, tad būtu pamanījis, ka katru reizi iededzinot sērkociņu, viņš ar brīvo kreiso roku pakasīja sev muguru pie kreisās lāpstiņas, bet neviena nebija un Niks pats bija pārāk aizņemts ar liesmas vērošanu, lai tam pievērstu uzmanību.

            Niks izmeta izdegušos sērkociņus, un iekārtojās atpūtas krēslā ar kolas pudeli rokā. Viņš vēlreiz visu pārdomāja un atzīmēja, ka viņam nerodas vēlēšanās neko dedzināt vai aizdedzināt. Pat pērno kūlu nē. Tātad viņš varbūt ir nedaudz dīvains, bet galīgi slims laikam tomēr nav. Viens gan palēnām kļuva skaidrs – viņam nav neviena, kam varētu šo visu izstāstīt. Niks bija redzējis pietiekami daudz filmu lai saprastu, ka pirmais teikums liks mammai šausmās izplest acis, desmitais – raudāt, bet ja viņš turpinās apgalvot, ka tā viņam tiešām liekas, tad arī nav tālu līdz psihiatriskajai slimnīcai.

            Ja ar liesmām vēl kaut ko varēja saprast, tad ko darīt ar spīdošo Odriju? Viņš taču nevarēja arī viņu pētīt savā izstabā aiz aizslēgtām durvīm! Jeb tomēr? No šīs domas Nikam pārskrēja karstas trīsas, kam šoreiz galīgi nebija sakara ar Odrijas spīdēšanu un viņš nosarka līdz ausu galiņiem.

            Gaitenī atskanēja atslēgu šķindoņa un citas pazīstamas skaņas, kas liecināja, ka mājās atnācis Nika tēvs. Jāpajautā viņam par to nakts troksni, nodomāja Niks un ļoti lēnām un uzmanīgi atslēdza savas istabas durvis. Lieki jautājumi viņam nebija vajadzīgi.

-       Čau, tēti!

-       Čau!

-       Kā gāja pa darbu?

-       Kāpēc tāda dzīva interese? - Tēva balsī jautās sarkasma nots.

-       Neko, tāpatās... Mamma teica, ka pa nakti esot bijis kaut kāds baigais troksnis un tu kaut ko zinot.

-       Neko jau es nezinu. Troksnis mani pamodināja, abus ar mammu. Un no rīta es dabūju klausīties kaimiņa Fjodora notikumu versiju.

-       Viņš kaut ko zina?

-       Ko viņš var zināt!? Vakar izskrējis laukā, saticis vēl pāris šitādus gudriniekus un tagad izplata klačas. Labi vēl, ka nestāsta, ka nolaidušies citplanētieši!

-       Ko tad viņš saka?

-       Ka tas esot bijis sprādziens. Un nācis no garāžām. Viņa čoms esot redzējis gaismu.

-       Varbūt redzēja ar?

-       Aha! Kā tad! Tu taču zini Fjodoru un viņa “čomus”. Ja arī kāds no viņiem  pēkšņi kļūdas pēc bijis skaidrā, tad tāpat ticamība ir nulle. Piesoli viņiem uzsaukt pudeli šņabja un viņi Tev pastāstīs, ka kaimiņos ir nosēdies “Zvaigžņu Karu” Impērijas kreiseris! - Smējās tēvs.

-       Tā gan... Es joka pēc aiziešu līdz garažām.

-       Paņem līdzi tukšās pudeles no virtuves!

-       OK, labi.

            Pēc brīža Niks ar pudelēm pilnu maisiņu jau tuvojās garažām. Ar katru soli, ko viņš spēra tuvāk laukumam starp divām garāžu rindām, viņa garastāvoklis pasliktinājās. Neskatoties uz pārdzīvojumiem bagāto dienu, Niks bija visnotaļ labā omā, galvenokārt pateicoties atgadījumam ar Odriju, bet situācija tieši pašlaik strauji mainījās. Kad viņš bija nonācis gandrīz pie pašām savas garāžas durvīm, kuras atradās apmēram pa vidu garajā durvju rindā, viņš bija tuvu asarām. Tādas skumjas viņš bija piedzīvojis dienā, kad nomira viņa vecmāmiņa, kuru Niks ļoti mīlēja. Arī šodien viņam bija sajūta, ka no dzīves kāds ir aizgājis. Tieši šeit, pie vecajām garāžām. Viņš nezināja kas, bet juta, ka šis kaut kas ir viņam ļoti tuvs un viņam bija neizsakāmi skumji. Viņš, neko nedomādams, pilnīgi automātiski notupās uz viena ceļa un lēnām, itkā glāstītu pārlaida ar plaukstu pār smiltīm klāto betona plāksni. Tas neapšaubāmi bija noticis tieši šeit...

            Tajā brīdī viņa uzmanību pievērsa kaut kas spīdīgs, kas mirdzēja starp vēja sapūstajām lapām pie garāžas durvīm. Tāpat, pustupus, Niks paspēra pāris soļus un ar roku notrausa dzeltenās kļavu lapas. Smiltīs gulēja liels, smags gredzens. Niks pacēla to, ātri uzmeta tam skatienu un iebāza kabatā. Atrasts nav zagts, bet neko nevar zināt. Kādreiz, sen atpakaļ, viņš pagalmā bija atradis zelta ķēdīti un pastāstīja kaimiņu puikām.   Rezultātā viņš dabūja pāris smagas dunkas vēderā no trīs gadus vecākā Jura un pēc tam viņam nācās skumji noskatīties, kā savu pazudušo mantu meklē tās īstais īpašnieks. Pateikt viņš neuzdrošinājās, jo zināja, ka tad viņam pagalmā dzīves vairs nebūs.

            Ātri nolicis maisiņu ar pudelēm garāžā, Niks pusskriešus devās atpakaļ uz mājām. Gredzens viņa kabatā burtiski dedzināja stilbu. Tuvojoties mājām un vienlaikus attālinoties no garāžām, Nika pēkšņās skumjas pakāpeniski pazuda, bet viņš tam nepievērsa lielu uzmanību. Šī diena bija tik pilna notikumiem un pārdzīvojumiem, ka Nika prāts, jau sāka visu uztvert kā normu un kārtoja lietas pēc svarīguma pakāpes. Gredzens šobrīd bija svarīgāks par skumjām.

-       Impērijas Kreiseri atradi? - atskanēja tēva jautrā balss no viesistabas.

-       Nē! Bet bija vesels bars ar zaļiem cilvēciņiem! Es viņiem iemainīju tukšās pudeles pret gabalu kriptonīta! - Niks kaut kā atrada sevī spēku pajokot.

            No viesistabas atskanēja smiekli. Niks iegāja istabā un jau otro reizi šodien aizslēdza savas istabas durvis. Niks zināja sava tēva principus un galīgi nevēlējās izlīmēt uz visām tuvējo māju durvīm sludinājumus par pazudušu gredzenu. Gan jau tas noderēs viņam pašam. Viņš apsēdās pie galda, pievilka tuvāk lampu un izvilka no kabatas savu atradumu.

            Gredzens bija liels un ļoti, ļoti smags. Kā jau jebkurš puika, Niks bija darbojies ar makšķerēšanas piederumiem un zināja, cik smags ir svins. Šis gredzens noteikti nebija no svina, bet likās smagāks par to. Veidots tas bija no diviem metāliem, dzeltena un balta. Zelts un platīns bija pirmais, kas iešāvās prātā Nikam, bet tajā pat brīdī kāda iekšēja balss viņam teica, ka tas nav ne zelts, ne platīns. Divkrāsu metāli bija savīti savā starpā un veidoja intersantu ornamentu uz gredzena stīpas, kas vienā pusē palika platāka, veidojot “zīmogu”. Zīmogā bija reljefa tīģera galva ar atieztiem zobiem, kas nedaudz atgādināja autoražotāja “Jaguar” logo, tikai šī bija daudz reljefāka un radās iespaids, ka tīģeris ir izbāzis galvu no cauruma gredzenā. Stīpas iekšpusē bija kaut kas rakstīts. Niks pielieca lampu tuvāk un mēģināja izlasīt uzrakstīto. Rakstu zīmes nedaudz atgādināja arābu rakstību un Niks lēnām to izlasīja... “Khali”...  Niks nedaudz apstulba. Norija siekalas un izlasīja pilnīgi nesaprotamo, nekad iepriekš neredzēto rakstu – Khali.

            Niks vairs neko nesaprata. Vēl vairāk. Viņš saprata to, ka neko nesaprot, bet kaut kādā, pilnīgi nesaprotamā, veidā viss nesaprotamais likās tuvs un saprotams. Un tas bija nesaprotami.

            Viņš izsprieda, ka gredzens noteikti ir vīriešu gredzens, jo izskatās draudīgs un ir viņam par lielu. Tomēr Niks to pielaikoja uz lielā pirksta. Gredzens derēja kā uzliets un ar savu smagumu piešķīra Nika rokai savādu svarīgumu. Niks varēja apzvērēt, ka gredzens tagad ir mazāks, nekā bija pirms uzvilkšanas un viņam likās, ka pat varēja manīt to saraujoties un pieglaužoties pirkstam, bet tas bija nedaudz par daudz vienai dienai. Niks vienkārši pieņēma, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Gredzeni saraujas, meitenes spīd, betons izraisa skumjas, bet liesmas – mīlestību. Viss ir vienkārši un tā tam jābūt.

            Sameklējis rakstāmgalda atvilktnē mazu kartona kārbiņu ar skavām, Niks izbēra skavas atkritumu spainī, ielika gredzenu kastītē un kastīti uzmanīgi nolika rakstāmgalda atvilktnes tālākajā stūrī. Paņēmis dvieli, viņš devās uz vannasistabu. Pa ceļam viņš atcerējās, ka pilnīgi neko nebija sagatavojis priekš rītdienas skolas dienas, bet šajā brīdi tas kaut kā vairs nelikās svarīgi. Kad, gandrīz stundu vēlāk, māte Niku izdzina no vannas  draudot ar viņa iknedēļas rokasnaudas pārskaitīšanu ūdens rēķina nomaksai, viņš jau bija cik necik apkopojis domas un pat izstrādājis rīcības plānu.

            Jauna vīrieša prāts ir dīvaina vieta. Tā var būt gan liela, gan maza, bet ja tur gadās ienākt sievietei, tad nekam citam tur vieta vairs neatrodas. Tāpēc Nika plānam nebija saistības ne ar gredzeniem, ne betonu, ne liesmām... ja nu vienīgi runa neiet par mīlas liesmām, bet līdz tām pagaidām vēl bija tālu. Nikam bija plāns, kā beidzot iekarot Odrijas labvēlību un, cerams, arī draudzību. Apņēmības pilns viņš aizmiga. Ironiski, bet tieši šodien pirmo reizi pēdējā gada laikā viņš ne reizi nebija uzmetis skatienu Odrijas logam.

5.nodaļa

 

        Nākamajā rītā pēc mīklainajiem nakts notikumiem Niks pamodās kā parasti. Elektroniskā modinātāja pīkstoņa nebija skaļa, bet pietiekami kaitinoša, lai neļautu aizgulēties. Nikam, atšķirībā no daudziem saviem vienaudžiem, bija paradums no rītiem celties laicīgi. Viņš necieta kavēšanos  un uzskatīja, ka labāk ir ierasties pusstundu par ātru, nekā piecas minūtes par vēlu. Tas jo īpaši attiecās uz skolu, jo nokavēt nozīmēja ienākt klasē pēdējam, kas savukārt garantēja  atrašanos visu klasesbiedru uzmanības centrā un to nu Niks galīgi nevarēja ciest.

            Ātri uzrāvis mugurā treniņtērpu, viņš izgāja no istabas. Pirmais nepatīkamais pārsteigums viņu sagaidīja pie vannas istabas durvīm. Tās bija ciet. Pēc skaņas spriežot, tur rosījās mamma un tas nozīmēja, ka pastāv liela iespējamība brokastis ēst ar sakrustotām kājām. Izgrūdis apspiestu skaņu, kas varēja nozīmēt kaut ko līdzīgu kā “par ko man tāds sods? Kāpēc vienmēr tā notiek?”, Niks devās uz virtuvi, kur viņu gaidīja... nē, precīzāk laikam būtu teikt negaidīja brokastis. Nevarētu teikt, ka māte Niku īpaši lutinātu, bet brokastis viņa parasti tomēr viņam pagatavoja. Tā bija viena no nedaudzajām labajām pārmaiņām, kas bija notikušas pēc Annijas aiziešanas. Annija bija Nika vecākā māsa, kura pirms gada uzsāka patstāvīgu dzīvi un izvācās no vecāku dzīvokļa. Līdz ar to Nikam nu ikdienā tika pievērsta nedalīta vecāku uzmanība un mīlestība. Šajā gadījumā tas bija labi... tikai šodiena bija izņēmums. Laikam jau veļas mazgāšana  bija svarīgāka.

            Samierinājies ar likteni, Niks piegāja pie gāzes plīts, lai uzliktu vārīties ūdeni tējai. Gāzes plīts bija veca un elektriskā dzirksts nestrādāja jau kopš neatminamiem laikiem. Šodiena laikam bija izlēmusi ķerties pie kārtīgas šķēršļu jostas veidošanas Nika ceļā un nestrādāja arī rokas gāzes šķiltavas. Apjautis virzienu, kādā dodas notikumi, Niks tālredzīgi izlaida gāzes uzpildes baloniņa meklēšanu un pa tiešo pārgāja pie nākamā posma – sērkociņu meklēšanas. Šāda atjautīga rīcība pārsteidza likteņa ļaunos spēkus nesagatavotus un, tikai nedaudz pieturējuši vienu virtuves atvilktni, tie atdeva Nikam kastīti ar sērkociņiem. Niks manāmi atplauka, jo parādījās cerības, ka diena tomēr nebūs pilnīgi un galīgi sačakarēta.

            Niks uzšķīla sērkociņu... un sastinga. Šādu liesmu viņš tievā kociņa galā vēl nebija redzējis. Tā locījās un virpuļoja, sildīja un dedzināja, tā mainīja krāsu un intensitāti, sauca un vilināja. Niks skatījās uz mazo liesmu kā apburts un vienu brīdi viņš bija gatavs apzvērēt, ka redz tajā dejojot mazus velniņus. Ar otru, kreiso, roku viņš tajā pat laikā mēģināja pakasīt kreiso lāpstiņu, kurā kaut kas sāka kņudēt, ne uz mirkli neatlaižot acis no liesmas. Sērkociņš izdega. Kad liesma sasniedza Nika pirkstus, viņš ar automātisku kustību uzšķīla nākamo sērkociņu. Sajūtas atjaunojās un Niks blenza uz degošo sērkociņu kā skolas puika, kas ieraudzījis savu Pirmo Mīlestību. Protams, tīri tehniski, Niks vēl bija skolas puika, bet šajā gadījumā tam nav lielas nozīmes. Kad Niks aizdedzināja jau ceturto sērkociņu, virtuvē ienāca Nika mamma.

-       Labrīt! Ko Tu tur dari?

-       Es!? Neko... Labrīt! - Niks, kā nedarbos pieķerts, žigli piešāva gāzei uguni un uzlika vārīties tējkannu.

-       Spēlējies ar sērkociņiem? - Mammas tonī dusmu nebija.

-       Jā. Man patīk skatīties liesmā. - Brīžiem teikt taisnību ir labākais risinājums. It īpaši, ja zini, ka to uztvers kā joku.

-       Tu dzirdēji to nenormālo blīkšķi naktī? Mēs ar tēvu naktī gandrīz izlecām no gultas.

-       Kādu blīkšķi?

-       Laikam jau pērkons, jo nekur nemana nevienu sabrukušu ēku. - Mammai šodien laikam prāts nesās uz melno humoru.

-       Vai tad pirmā reize, kad dzirdi pērkonu?

-       Nav jau pirmā, protams, bet šoreiz kaut kā savādi skanēja. Un arī kaimiņi saka to pašu. Daži pat saka, ka skaņa nākusi no garāžām.

-       Kā tad Tu to zini? Jau biji laukā klačoties ar sētnieci?

-       Nē taču! Tēvs laikam bija saticis kādu ejot uz mašīnu. Viņš man pēc tam zvanīja un stāstīja. Nevar būt ka kaut kādi Tavi čomi kaut ko spridzināja?

-       Nez... Mani tas vairs neinteresē. Tās ir mazu puiku rotaļas.

            Nika mamma pie sevis nosmaidīja, bet neko neteica. Labi, ka mums atcelts obligātais karadienests, viņa noprātoja. Citādi Nika domas par to, kas ir mazu puiku rotaļas, varētu tikt mainītas. Pret viņa paša gribu.

-       Tu vannasistabā vēl iesi?

-       Nē. Vari iet. Sviestmaizes uztaisīt?

-       Būtu jauki! Divas... ar desu. Paldies! - Niks steigšus nozuda vannasistabā.

            Stāvot dušā un izbaudot silto ūdens strūklu uz pleciem, Nika domas šaudījās kā negudras. Kas bija noticis? Viņš mēģināja atsaukt atmiņā nesenās sajūtas un izjuta gandrīz vai mulsumu. Viņš nespēja atvairīt vienu domu. Salīdzinājumu, kas uzmācīgi līda viņa galvā un kuru viņš mēģināja aizdzīt. Viņš bija sajuties kā iemīlējies. Sērkociņa liesmā. Tas nebija normāli. Tas nevarēja būt normāli. Viņš bija iemīlējies Odrijā... nu labi, nevis iemīlējies, bet Odrija viņam patika. Tas bija normāli. Puišiem patīk meitenes. Meitenes. Nevis sērkociņa liesmas. Uz mirkli viņš atcerējās pagājušo nedēļu, kad Jānis bija viņu uzcienājis ar zālīti. Tie taču bija tikai pāris dūmi! Viņš pat kaifu nekādu nejuta! Diez vai tam varētu jau būt sekas? Un viņam tagad sākušās halucinācijas? Būs jāparokās internetā. Kaut kas par marihuānu un tās blakusefektiem. Nākamreiz es no Jāņa vairs neko neņemšu. Ja nu čigāni kaut ko tur pieliek klāt? Kaut ko, kas izraisa atkarību?

-       Tu neesi aizmidzis tur? Nokavēsi vēl skolu!

-       Tūlīt nāku!

            Niks paķēra sviestmaižu šķīvi, tējas krūzi un aizgāja uz savu istabu. Viņš cerēja kaut ko uzzināt no Googles tantes vēl pirms došanās uz skolu. Ierakstījis meklēšanas logā “marijuana” un “hallucinations”, Niks pārskatīja pāris pirmos rezultātus. Nekas neliecināja, ka halucinācijas notiktu bieži un no pāris dūmiem. Vairāk laika nebija. Ātri saģērbies, Niks izskrēja uz ielas. Autobuss viņu negaidīs, tas nu ir pilnīgi droši. Apskrējis ap mājas stūri, Niks tālumā ieraudzīja autobusa dzelteno siluetu un pielika soli. Līdz pieturai nebija tālu un viņš zināja, ka paspēs, bet tikai tad, ja skries.

            Kā pēdējais ielecis autobusā, viņš iekārtojās brīvākā vietā, aizmugurē pie loga. Kabatā sameklējis savu mobilo, Niks pieslēdza tam austiņas, aizkorķēja ar tām ausis, ieslēdza radio un sagatavojās gandrīz pusstundas braucienam uz skolu. Tikai pēc tam, viņš pagriezās un pārlaida skatu salonam.

            Jau otro reizi šajā rītā viņš sastinga pārsteigumā. Autobusa vidū, kādas piecas rindas no vietas, kur pie loga stāvēja viņš, sēdēja Odrija. Pats par sevi tas, protams, nekāds pārsteigums nebija, jo viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā. Neteiksim, ka Niks speciāli vaktēja Odrijas mājas durvis, lai notvertu mirkli, kad viņa nāk laukā no mājas, jo tā nebūtu taisnība. Tajā pat laikā Niks nevarētu noliegt, ka priecājās katru reizi, kad redzēja Odriju pieturā vai, kā šodien, jau sēžam autobusā.  Viņam patika vērot Odriju. Patika vērot, kā viņa ar savu smalki viedoto roku atglauž gaiši blondos matus. Dažreiz viņa, kaut ko lasot, spēlējās ar tiem un virpināja tos pirkstos.  Tieši to viņa darīja arī šodien, tikai... šodien Odrija vēl arī spīdēja! Niks aiztaisīja acis, lēnām saberzēja plakstiņus un aizgriezās uz citu pusi.

            Vakardienas vējš un negaiss bija izdzenājis māķoņus un diena šodien bija gandrīz skaidra. Debesis vietām klāja tikai pašķidras “kaķastes” jeb dabaszinātņu skolotājas vārdiem runājot, augstie spalvu mākoņi. Bija vēl agrs un asfalts vēl nebija nožuvis, tāpēc dūmakainā saule spoži atspīdēja pret to un, autobusam mainot virzienu, ik pa brīdim žilbināja acis, atspīdot arī pret autobusa stikliem. Tā noteikti bija noticis arī brīdī, kad Niks šorīt pirmo reizi ieraudzīja Odriju. Niks lēnām novirzīja skatienu no ielas un atkal pavērsa to Odrijas virzienā. Nekas nebija mainījies! Odrija spīdēja! Labi, viņa neizstaroja gaismu kā elektriskā spuldzīte vai pat ne dienasgaismas lampa, bet tā neapšaubāmi bija spīdēšana. Tas nebija ne atspulgs, ne tieša saules gaisma. Odrija bija vienīgā no visiem autobusa pasažieriem, kas bija manāmi gaišāka un ap kuru bija viegls, pienains oreols. Kāds ezotērikas, jogas un dažādu ekstrasensu piekritējs to iespējams formulētu kā “Niks redzēja Odrijas auru”, bet Niks neaizrāvās ar tādām muļķībām un priekš viņa Odrija spīdēja. Viņa sirds sāka pukstēt ātrāk. Vēl pāris reizes pamainījis skatu leņki, izberzējis acis, nedaudz pietupies un pastiepies uz pirkstgaliem, Niks samierinājās ar faktu, ka viņa kaimiņiene izstaro baltu dūmakainu gaismu. Kas, ellē ratā, šodien notiek!?

            Tagad jau sāka izskatīties, ka viņa rosīšanos sajūt arī Odrija. Tas jau bija  pavisam dīvaini. Neskatoties uz to, ka vārda “dīvaini” robežas Nika apziņā nupat bija pastiepušās stipri plašākas. Odrija beidza lasīt un mirkli skatījās tikai uz priekšu, it kā ieklausoties sevī. Tad viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz Niku. Nevis sameklēja viņu starp citiem autobusa pasažieriem, bet paskatījās tieši uz viņu. Kā zinot, ka tieši tur viņš stāv. Jebkurā citā dienā šāds skatiens beigtos ar nicīgu smaidiņu viņas smalki veidotajā sejā. Tikai ne šodien. Viņas acu zīlītes aiz elegantajām, šaurajām Gucci brillēm papletās un viņa vēroja Niku ar dzīvu interesi, pat pārsteigumu. Pavisam īsu brīdi. Odrija ātri attapās un aizgriezās, acīmredzot cerot, ka Niks nebūs viņas skatienu ievērojis. Velti. Nicīgā smaidiņa pazušana no Odrijas sejas bija tik nozīmīgs notikums, ka uz brīdi Nikam aizmirsās visi šārīta dīvainie notikumi un viņš pasmaidīja. Diena bija sākusies vienkārši burvīgi.

            Pēc mirkļa viņš jau sapņaini vēroja garāmslīdošo pilsētas ainavu un nemaz nepamanīja, ka Odrija ir pagriezusies vēlreiz un nu jau vēro viņu daudz ilgāk un cītīgāk nekā pirmo reizi.

            Izkāpjot pieturā pie skolas, Niks pagaidīja, lai Odrija izkāpj pirms viņa un lēnām tai sekoja, vērodams cik iznesīgi viņa pārvietojas uz augstpapēžu zābaciņiem un kā soļu ritmā līdzi šupojas viņas nedaudz stūrainie, zēnišķīgi platie pleci. Viņš lēnām piefiksēja izmaiņas esošajā pasaules kārtībā. Odrija viņu vairs nenicināja. Tas bija ļoti būtiski un ļoti svarīgi. Tas, ka viņa no šīs dienas arī nedaudz spīdēja, vairs nebūt nelikās tik dīvaini.

            Vakarā tomēr vajadzēs kārtīgi izpētīt iespējamo saikni starp zālītes pīpēšanu un halucinācijām, nodomāja Niks. Tajā brīdī viņu ieraudzīja divi klasesbiedri, sāka saukt pie sevis un Niks ātrā solī steidzās apsveicināties un parunāties pirms sākas stundas. Pa dienu mācības aizņēma pietiekami daudz Nika uzmanības un arī Odriju viņam negadījās sastapt, tāpēc pie domām par šodienas dīvainībām viņš kādu laiku neatgriezās.

4.nodaļa

 

        Kaut kur tālu, pavisam citā pasaulē, tikai ļoti nejaušs garāmgājējs varētu vērot īsās, bet dramatiskās cīņas nobeigumu. Ļoti nejaušs tāpēc, ka sadursmes noslēgums risinājās naktī, mežā, pārdesmit minūšu gājiena attālumā ne tikai no tuvākās apdzīvotās vietas, bet arī no tuvākā ceļa.

            Kādas klusas meža pļavas malā, bet vēl joprojām paslēpts koku ēnā, gaisā karājās tāds pats dzīvsudrabains ovāls spogulis, kādu varēja redzēt tikko notikušās sadursmes laikā. Tumsā to pat īsti nevarēja redzēt, to drīzāk varēja tikai sajust. Protams, tikai līdz brīdim, kad kopā ar ugunīgu liesmu mutuli, no tā izlidoja kādreiz baltā tērptais sirmais vīrs. Ja šo ainu tiešām būtu vērojis kāds nejaušs garāmgājējs, tad viņš pat būtu varējis teikt, ka kaut kur ir noticis sprādziens un vīrs ir ticis atsviests atpakaļ ar sprādziena vilni. Kur tieši ir noticis sprādziens, gan nebija skaidrs, jo liesmas izgaisa, pa daļai vienkārši apdziestot, pa daļai ievelkoties atpakaļ sudrabainajā spogulī, kurš vēl kādu brīdi meta sārtu atblāzmu, bet tad sāka virmot, sarāvās un pazuda pavisam.

            Meža mīkstajās sūnās palika tikai kūpošs, pa pusei apoģļojies vīrieša ķermenis. No greznā, baltā, izšuvumiem klātā tērpa bija palikušas tikai nokūpējušas driskas un vietās, kur apģērbs vairs nesedza ķermeni redzamais drīzāk atgādināja piedegušu šašliku, nekā cilvēka miesu. Neskatoties uz drausmīgajiem ievainojumiem, vīrietis tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Guļot uz muguras, viņa ķermenis kā agonijā izliecās loka veidā un viņam tādā veidā izdevās apkrist uz sāniem. Pateicoties šai kustībai, viņa plaukstas tagad jau gandrīz bija viena pie otras.  Ar gārdzošām skaņām, kas liecināja par pārcilvēcisku piepūli, viņš salika kopā plaukstas un no tām izveidoja vēl vienu “ēnu spēļu” figūru.

            Šoreiz viņa rokās parādījās spilgti dzeltens gaisma punkts, kas ātri pieauga, izveidojot blāvi dzeltenu kupolu, kas pilnībā nosedza visu vīrieša ķermeni. Ar mokām atvēris vienu apdegušo acs plakstiņu, vīrietis likās pārliecināmies par kupola esamību, pēdējiem spēkiem atvēlās atpakaļ uz muguras un, izlaidis garu nopūtu, apklusa. Kad kupols bija pilnībā izveidojies, vietām no tā virsmas izstiepās koši dzeltenas dzirksteles, kas, nemitīgi sprēgājot un kustoties kā dzīvas, savienoja kupola virsmu ar vīrieša ķermeni vietās, kur apdegumi bija vissmagākie. Dzeltenie “zibeņi” neapšaubāmi dziedēja vīrieša brūces, tikai tikpat neapšaubāms bija arī fakts, ka tas nenotiks ātri un diez vai būtu kāds, kas šajā brīdī par tik pat neapšaubāmu uzskatītu prognozi, ka vīrietis izdzīvos.

            Brīdī, kad vīrieša plaukstās parādījās dzeltenais punkts, netālu esošajā pilsētā ar spalgu, aprautu iekliedzienu gultā pamodās jauna sieviete. Viņa tramīgi paskatījās apkārt, tad uz brīdi sastinga, ieklausoties skaņās visapkārt. Viss bija mierīgi un klusi, cik nu klusa var būt pilsēta naktī – kaut kur kvankšķēja suns, kādā attālā tavernā skanēja mūzika un auroja pārdzērušies apmeklētāji. Neskatoties uz to, ka viss likās mierīgi, sievietes satraukums nepārgāja. Viņa atkal sastinga, kā ieklausoties, tikai tagad jau viņas sejas izteiksme liecināja par to, ka viņa ieklausās sevī, līdzīgi kā cilvēki, kuriem tikko pārgājusi kārtējā vēdergraižu lēkme un viņi mēģina “saklausīt” vai sekos nākošā. Laikam jau viņas sajūtas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, jo sieviete sāka steigšus ģērbties.

            Saģērbusies, viņa paķēra vienkāršu ādas pleca somu un ātri pārbaudīja tās saturu. Tumsā nebija īsti skaidrs, bet izskatījās, ka soma ir pilna ar dažādām mēģenēm. Uzmetusi somu plecā, sieviete noskrēja pa šaurām vītņveida kāpnēm un izgāja uz naksnīgās pilsētas ielas. Viņa uz brīdi apstājās, nolieca galvu, ieklausījās un tad noteiktā, ātrā gaitā sāka soļot lejup pa bruģēto ielu virzienā uz pilsētas dienvidu vārtiem. Pateicoties raitajam solim sieviete izgāja cauri vārtiem jau pēc pāris minūtēm. Laiki tagad bija mierīgi, tāpēc smagie vārti pat nakts laikā tika turēti vaļā un pie vārtiem sarga būdiņā snauduļojošais sargs, papēžu klaudzoņas uzmodināts, sievietei veltīja tikai vienu paviršu skatienu un, nekādus draudus nesaskatījis, turpināja gulēt.

            Kādu brīdi sieviete raitā solī turpināja iet pa ceļu, tad atkal apstājās, nolaida galvu un īsu mirkli ieklausījās sevī. Pacēlusi galvu, viņa pārlaida skatienu apkārtnei, pārliecinājās, ka viņu neviens nevēro un nokāpusi no ceļa uzbēruma, pazuda mežā. Mežā, neskatoties uz to, ka iešana bija apgrūtināta, viņa gaitu pat paātrināja. Viņas tempu mazināja tikai īsas pauzes, kuru laikā viņa itkā salīdzināja savu virzienu ar iebūvētu kompasu. Pēc katras šādas pauzes viņa nedaudz mainīja iešanas virzienu. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz viņa pamanīja starp kokiem blāvu gaismu. Tagad jau viņa metās skriešus tik ātri, cik vien to atļāva nelīdzenais meža sūnu segums un viņas  skriešanai nepiemērotais apģērbs.

            Starp kokiem arvien labāk kļuva redzams sūnās gulošais sirmais vīrs, pār kuru vēl joprojām klājās bāli dzeltenais kupols ar zeltainajiem zibeņiem, kas ložņāja pa viņa ķermeni. Ar īsu, aprautu kliedzienu “Skolotāj!” jaunā sieviete pieskrēja pie gulošā vīrieša un notupās uz ceļiem tam līdzās. Kādu mirkli likās, ka sieviete iespiedīs seju rokās un sāks žēlabaini raudāt, bet tas bija tikai mirklis. Skumju un sāpju izteiksme no viņas sejas pazuda un tās vietā stājās noteikta, bet norūpējusies grimase, kādu var redzēt ārstiem, kuri strādā pie smagi slimiem pacientiem.

            Sieviete sāka ar to, ka pārbaudīja vīrieša pulsu un ieklausījās tā elpā. Pēc tam viņa rūpīgi aplūkoja viņa ievainojumus, cenšoties tos neaizskart un nesagādāt cietušajam liekas sāpes. Visu šo darbību laikā viņa brīvi sniedzās cauri dzeltenajam kupolam un tas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi. Arī pats kupols nemainījās un dzeltenie zibeņi turpināja savu darbu uz sirmgalvja ķermeņa. Veikusi apskati, sieviete salika abu roku pirkstus līdzīgā kombinācijā ati, ko pirms neilga laika bija izveidojis pats ievainotais. Arī viņas darbību rezultāts bija līdzīgs -  no viņas rokām izauga tāds pats kupols un ieņēma vietu pār gulošā vīrieša ķermeni, saplūsdams ar to, kas jau tur atradās. Rezultātā kupols sāka mirdzēt intensīvāk un dzelteno zibeņu skaits dubultojās. Tagad to bija jau seši.

            Piecēlusies kājās, sieviete ar diviem labās rokas pirkstiem pagrieza gredzenu uz savas kreisās rokas zeltneša un kaut ko nomurmināja. Ievainotais vīrietis, kurš līdz šim bija gulējis sūnās diezgan neveiklā pozā ar izcilņiem zem muguras, tagad izstiepās taisni un līdzeni itkā gulētu uz neredzamas gultas. Sieviete atvēra savu labo plaukstu, pavērsa to uz augšu un izdarīja vieglu augšupejošu kustību, itkā celtu kādu neredzamu priekšmetu. Gulošā vīrieša ķermenis sekoja viņas plaukstas kustībai un līgani pacēlās apmēram sievietes gurnu austumā no zemes. Pie tam kupols virs vīrieša ķermeņa loģiski tam sekoja un tagad jau izskatījās pēc gandrīz pilnīgas sfēras, jo tikai neliela tās apakšējā daļa likās pazūdam sūnās. Arī pāris “zibeņi” ātri noreaģēja uz jauno situāciju, pārvietojās zem vīrieša ķermeņa un sāka darboties pa viņa muguru no apakšas.  Sieviete ar plaukstu veica vēl vienu kustību. Šoreiz izskatījās itkā viņa vēlētos gaisā karājošos vīrieša ķermeni padzīt uz priekšu un arī šoreiz vīrieša ķermenis paklausīja, sākot līgani slīdēt plaukstas mājiena virzienā.

            Viss notiekošais ļoti atgādināja iluzionista priekšnesumu ar to starpību, ka parasti  triku izpilda vīrietis, gaisā lidinās skaista sieviete un darbība notiek starmešu gaismā uz skatuves, nevis naksnīgā mežā.

            Sieviete ar vēl vienu rokas mājienu pagrieza vīrieša ķermeni un sāka virzīties atpakaļ, virzienā no kura bij atnākusi. Vīrieša ķermenis paklausīgi slīdēja sievietei pa priekšu, gandrīz vai saprātīgi izvairoties no ieskriešanas kokos.

            Iznākot no meža sieviete uz brīdi apstājās. Iespējams, ka viņa apdomāja, ko un cik daudz lai saka pilsētas sargam, kurš noteikti gribēs zināt, kas noticis. Iespējams, ka viņa vienkārši uz mirkli gribēja ļaut acīm izbaudīt skaisto nakts ainavu. Tā jau notiek itin bieži, ka mēs neievērojam skaistumu, kas ikdienā ir mums apkārt, līdz kādā brīdī daudzu, nemanāmu apstākļu sakritība liek mums apstāties un kaut uz brīdi novērtēt to, kam parasti ejam garām, aizņemti ar savām ikdienas rūpēm.

            Šīs nakts ainava noteikti bija apstāšanās vērta. Debesis bija skaidras, bet zvaigznes nebija labi redzamas, jo tās aizēnoja abu mēnešu gaisma. Mazākais, bet spilgtākais atradās gandrīz zenītā un bija galvenais gaismas avots, kamēr lielākais gatavojās rietēt tieši aiz pilsētas torņiem un šajā brīdī kalpoja galvenokārt kā dekorācija.      Alhamra bija īsta pilsēta šī vārda senajā nozīmē – tai bija gan “pils”, gan “sēta”.  Tā aizņēma pauguru, ko no trijām pusēm kā milzīgā amfiteātrī ieskāva kalni un tā  centrā, paugura augstākajā punktā, slējās citadele – no gaiša, gandrīz balta smilšakmens veidota gotiska stila pils, kas pārsteidza skatienu ar savām vertikālajām proporcijām. Radās iespaids, ka kāds visvarens datorists ir ņēmis pils bildi un pastiepis vertikāli vismaz pusotru reizi. Neviļus bija jādomā par to, cik tad ilgi un pa kādām kāpnēm ir jākāpj, lai tiktu līdz tās torņu augstākajām istabām. Neskatoties uz itkā sajauktajām proporcijām, pils bija skaista, iespaidīga un spilgti liecināja par tās iemītnieku spēku un varenību, kas patiesību sakot, arī bija tās galvenais uzdevums, jo ne jau mūru biezums vai sienu augstums to aizsargāja no uzbrukumiem.

            Apkārt pilij slējās smilšakmens mūris ar nelieliem sargtornīšiem un robotām malām. Mūris bija pietiekami biezs, lai pa tā augšpusi, slēpjoties aiz robotajām malām varētu pārvietoties pilsētas aizstāvji, bet visa būve kopumā radīja iespaidu, ka tās konstruktors vairāk rūpējies par tā estētisko, nevis funkcionālo pusi un nekādas īstas kaujas nocietinājumi pieredzējuši nebija. It īpaši tāpēc, ka mūri daudzās vietās bija noauguši ar efejām, pa kurām noteikti būtu iespējams ielavīties pilsētā, ja vien to kādam ļoti gribētos. Mūra dienvidu pusē, kas bija pavērsta projām no kalniem, bija izveidoti iespaidīgi vārti ar sargtorņiem abās pusēs un nelielu paceļamo tiltu pāri mūri ieskaujošajam grāvim.

            Aiz mūra sienām, slēgtajā teritorijā starp to un citadeli, bija izvietojušās pārsimts mājas. Atšķirībā no viduslaiku pilsētām, kur valdnieki dzīvoja greznībā pilī, bet apkārt tai bija nabadzīgu kalpotāju, kareivju un amatnieku būdas, šīs mājas lielākoties bija visnotaļ lepnas, labi koptas un izgreznotas gan ar dažādiem arhitektūras elementiem, gan ģerboņiem karogu un metālkalumu veidā, gan piekarinātām ziedošu puķu dobēm. Viss liecināja par to, ka vairums pilsētas iemītnieku ir ne tikai pārtikuši, bet pat ļoti turīgi.

            Kopumā ar spilgto mēnesgaismu viss veidoja gandrīz idillisku ainavu un jebkurš fotoaparāta vai viedtālruņa īpašnieks šādā brīdī būtu ķēries pie tā iemūžināšanas naivā cerībā, ka šādas nakts ainavas burvību var noķert un ieslodzīt pikseļos.

            Sievietei nekādas fotoierīces nebija un, patiesību sakot, viņa par tādu eksistenci šajā brīdī pat nenojauta, tāpēc viņa, ar rokas mājienu uzstūmusi pa gaisu slīdošo vīrieša ķermeni uz ceļa uzbēruma, uzkāpa uz ceļa pati un ātrā gaitā soļoja pa grantēto ceļu pilsētas vārtu virzienā. Sirmā vīra ķermenis, dzeltenās sfēras un zibeņu ieskauts, līgani slīdēja viņai nedaudz pa priekšu.

            Viņas atgriešanās izraisīja sargā daudz lielāku interesi nekā aiziešana un viņš, berzējot miegainās acis, iznāca laukā no mazās sarga būdiņas. Puisis bija gados jauns, pēc skata ne vairāk kā divdesmit gadus vecs, tērpies līdzīgi kā sieviete un gulošais sirmgalvis gaišās drēbēs ar izšuvumiem, tikai viņa tērps likās vienkāršāks pat par sievietes drēbēm, nemaz jau nerunājot par sirmgalvja grezno kārtu, no kuras gan nekas daudz nebija palicis pāri.

            Puisis pieskrēja pie gulošā vīrieša, pagrieza galvu un ieskatījās viņa sejā.

-       Ak, Dies... tas taču... tas taču ir Skolotājs Bartemiuss! Kas ar viņu ir noticis!? Vai viņam kāds ir uzbrucis? - Tikai pēc tam viņš aptvēra sava jautājuma būtību.

-       Kas vispār viņam var uzbrukt!? - Šis jautājums jau bija gandrīz retorisks.

-       Es zinu tikpat daudz cik Tu... Viņš nebija pie samaņas, kad viņu atradu. Naktī pamodos, jo sajutu viņu buram “Dziedē!”... man ar viņu ir stipra saikne.

-       Kur Tu viņu atradi?

-       Mežā, guļam. Tuvumā neviena nebija. Nebija arī nekādu cīņas pēdu.

-       Dīvaini...

-       Jā... bet neko darīt, jāgaida kamēr viņš atjēgsies. Tad jau pastāstīs... lai gan varbūt arī ne. - Viņa domīgi piebilda.

-       Ziņosi Konklāvam?

-       Protams. Neizskatās, ka viņš būs rīt uz kājām un viņi taču noteikti gribēs zināt, kur viņš ir.

-       Domā, viņš ilgi būs bez samaņas?

-       Nu paskaties pats! Apdegumi klāj vismaz pusi ķermeņa un nezin vēl, kas ir zem drēbēm. Brīnums, ka viņš vispār vēl ir dzīvs. Maģija viņu sadziedēs pilnībā, bet tas prasīs laiku. Es nebrīnīšos, ja viņš būs bez samaņas vairākas dienas.

-       Nu jā...

-       Klau... Tu varbūt uzreiz nekladzini visai pilsētai, ka vecais ir šitā dabūjis pa mizu? Tapat jau uzzinās ar laiku, bet...

-       Labi, pacentīšos. - Puiša intonācija viesa cerību, ka pāris stundas viņš varētu izturēt, bet vairāk gan ne.

-       Paldies, Anders. - Sieviete pie sevis nopriecājās, ka atcerējās puiša vārdu. Tas paglābs Skolotāja reputāciju vēl uz pāris stundām.

-       Nav par ko. Palīdzēt nevajag? - Puisis jūtami negribēja beigt sarunu.

-       Nē, paldies, tikšu galā pati.

-       Tu “Nestuves” pati būri? - Viņš mēģināja vēlreiz.

-       Nē, es vēl neprotu. Man Skolotājs iedeva gredzenu. Noderēja, kā redzi.

-       Labi, lai Tev veicas. Ja ko vajag, es būšu šeit. Te tāpat nav ko darīt. - Puisis vainīgi piebilda.

-       Saprotu. Paldies, ņemšu vērā.

            Atstājusi sargu pildām savus pienākumus, sieviete turpināja ceļu pa šaurajām, bruģetajām pilsētas ieliņām, līdz atgriezās pie mājas, no kuras bija iznākusi. Šoreiz viņa izmantoja parādes durvis, iemanevrēja “nestuves” ar sirmo vīru priekšnamā pēc tam pa galvenajām kāpnēm uz otro stāvu, uz skolotāja guļamistabu.

            Uzslidinājusi “nestuves” virs gultas, viņa uz brīdi izskrēja no istabas, tad atgriezās ar lielu ūdens krūzi un baltiem dvieļiem. Ar trenētu rokas kustību viņa uzsita gaisā knipi un virs gultas parādījās spožs balts punkts, kas izgaismoja telpu ar vienmērīgu, maigu bet pietiekami spožu gaismu. Ieguvusi vajadzīgo apgaismojumu, viņa izvilka skalpelim līdzīgu nazi un sāka uzmanīgi griezt vaļā sirmgalvja drēbes un ņemt nost tās no viņa auguma, īpašu uzmanību pievēršot vietām, kur tās bija piekaltušas pie brūcēm. “Nestuves” deva viņai priekšrocību, par kuru viņu apskaustu daudzi jo daudzi praktizējoši mediķi – viņa varēja piekļūt ķermenim no visām pusēm to negrozot. Atbrīvojusi vīrieti no drēbēm, viņa saslapināja dvieli un ķērās pie brūču tīrīšanas.