Neveiksmei nolemtais feminisms.

   Daudzi no jums ir dzirdējuši seno dzīves patiesību:

   “Kad vīrieši precas, viņi cer, ka sieviete nemainīsies, bet viņa mainās. Sievietes savukārt cer, ka vīrietis mainīsies, bet viņš nemainās.”

   Sievietes dzīvo ar vīriem-dzērājiem, jo cer, ka viņi beigs dzert. Dzīvo ar tiem, kuri viņas sit un cer, ka kādreiz viņi beigs to darīt. Līdzīgi ir ar feminismu un sieviešu līdztiesības kustību, tikai tas notiek nevis ģimenes, bet pasaules mērogā.

   Tajā vietā, lai radītu savu, sieviešu pasauli, viņas mēģina izmainīt vīriešu pasauli. Šī ciņa ir lemtai neveiksmei jau no sākta gala.

   Holivudā esot par maz sieviešu radītu filmu, viņas saka, bet tajā vietā lai izveidotu sieviešu vadītu kinostudiju, viņas mēģina piespiest vīriešus radīt sieviešu filmas. Pasaulē esot par maz baņķieru-sieviešu, tāpēc viņas spiež vīriešus pieņemt banku valdēs vairāk sieviešu. Vai nebūtu loģiskāk izveidot pašām savu, sieviešu banku?

  Šo domu var turpināt bez gala. Kāpēc, piemēram, nevar organizēt Sieviešu Olimpiskās spēles? Tām jau principā garantēta 50% no pasaules auditorijas, vai ne? Un tajā brīdī, kad Sieviešu Olimpiāde būs pierādījusi savu konkurētspēju, tā varēs apvienoties ar Vīriešu Olimpiskajām spēlēm. Uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Problēma atrisināta. Copy & Paste uz jebkuru citu dzīves jomu.

Par latviešu valodu.

Tā kā ik pa brīdim manā virzienā tiek raidīti dažādi maldīgi un apvainojoši pieņēmumi, tad es nolēmu vienā vietā īsi sakopot visu to, ko domāju par latviešu valodu no politiskā skatpunkta.

Es uzskatu ka latviešu valoda ir vienīgā pieļaujamā valsts valoda Latvijas Republikas teritorijā un jebkādi divvalodības varianti būtu latviešu valodas nāve.

Latviešu valodas statusam jābūt fiksētam ne tikai valodas likumā bet arī Satversmē, pie tam ar noteikumu, ka jebkādas izmaiņas, referendumi, aptaujas, tautas balsošanas, u.c. pasākumi tiek aizliegti ar likumu pat tādā gadījumā, ja latviešu skaits ir mazāks par 5%.

Ir atklāti jāatzīst, ka tā ir diskriminācija pret nelatviešiem (jo tā tas pēc būtības ir), bet tā kā šī vēsturiski ir vienīgā teritorija, kurā latviešu valoda pastāv, tad tā arī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur mēs drīkstam kādu diskriminēt pēc valodas. Mums, kā tautai, kura ir cietusi no padomju okupācijas un ar to saistītās imigrantu masveida iepludināšanas, uz to ir visas tiesības.

Tieši Nacionālās Apvienības politiķiem vajadzētu būt tiem, kuriem pietiktu drosmes vienreiz godīgi un atklāti pateikt to, ko viņi visus šos gadus ir baidījušies izdvest, slēpjoties aiz divkosības maskas.

Tajā pašā laikā es esmu pārliecināts, ka nevajag turpināt uzspiest latviešu valodu tiem, kuri to nevēlas, piespiedu kārtā pārejot uz izglītību tikai latviešu valodā. Latviešu valodas apguvi vajadzētu veicināt uz brīvprātības pamatiem. Piemēram rīkojot dažādas latviešu valodas olimpiādes krievu plūsmas skolās, materiāli vai kā savādāk motivējot skolotājus un pasniedzējus, utt.

Tāpat es uzskatu, ka atsevišķās vietās un gadījumos vajadzētu mīkstināt valodas likuma normas. Piemēram informāciju pensionāriem pašvaldības Daugavpils rajonā varētu dublēt arī krieviski. Nevienam gabals nenokristu un varbūt cilvēki labāk saprastu, ko viņiem grib pateikt. Tāpat par normu varētu kļūt arī tā saukto “latvisko” partiju aģitācija krievu valodā.

Kopumā vajag atzīt reālo situāciju – mums ir divas, lielas, atšķirīgās valodās runājošas, iedzīvotāju kopienas vienā valstī. Tā kā mēs nekādā veidā nespējam pagriezt vēstures ratu atpakaļ, tad vajag atrast veidu, kā dzīvot šajā situācijā un darīt visu, lai samazinātu naidu un šķelšanos starp šīm kopienām, tajā pašā laikā visādos veidos veicinot latviešu valodas lietošanu, apgūšanu un izplatību.