Par Stambulas Konvenciju

     Pēdējās dienās, pēc Jēkabpils notikumiem, ar jaunu sparu ir sākušās diskusijas par un pret Stambulas konvenciju (SK). Es esmu pret tās ratificēšanu un man un maniem domubiedriem bieži tiek uzdots jautājums:

    "Ja jau SK neko nemainīs, tad kāpēc jūs tik ļoti pretojaties tā parakstīšanai?"

    Es pagaidām neesmu redzējis nevienu sakarīgu atbildi uz šo, it kā loģisko, jautājumu, tāpēc šeit mēģināšu to izdarīt. Gan savā, gan savu domubiedru vārdā.

    Pirmkārt, gribu norādīt, ka šis jautājums, kurš it kā tiek uzdots ar domu parādīt SK pretinieku nekonsekvenci, patiesībā ir ar nodomu izkropļots, lai kalpotu kā propagandas līdzeklis. Tas ir izdarīts, izlaižot dažus nozīmīgus vārdus.

    Patiesībā SK pretinieki neapgalvo, ka SK ratificēšana neko nemainīs, bet ka nemainīs vardarbības pret sievietēm jautājumā. Toties, ļoti iespējams, ka mainīs citās jomās. Kāpēc tā?

    Lai uz šo atbildētu, ir jāsāprot, ka SK pēc būtības ir solījums, apņemšanās kaut ko darīt. Kas būs šie darītāji? Te SK paredz divas lielas grupas - valsts organizācijas (MK, Saeimu, policiju, IeM, utt.) un NVO (dažādus martas centrus, mozaīkas un apvienības ar daudzburtu abreviatūrām).

    Kas notiks pēc SK ratificēšanas? Jebkurš Latvijā dzīvojošs cilvēks, kurš nav pēdējos 30 gadus dzīvojis mucā, var to paredzēt ar diezgan lielu ticamības pakāpi:

    Pirmā grupa, valsts organizācijas turpinās darīt tieši to, ko darījušas līdz šim - NEKO. Protams, tās nodibinās visas SK prasītās organizācijas, noīrēs tām lepnus birojus ar dārgām mēbelēm, saliks par darbiniekiem visu Pūču ģimeni ar daudztūkstošu algām, bet ar to visa darbošanās arī beigsies. Jo darbs, kā saka, padarīts. Var slaukt naudu un ģenerēt skaistas atskaites, kamēr rūsiņi ar nažiem turpinās skraidīt apkārt un durs sievietes.

    Arī otrā grupa, NVO, darīs tieši to pašu, ko darījušas līdz šim - bļaus, kliegs, tupsies uz viena ceļa, vicinās varavīksnes karogus. Ja SK atradīsies kaut viena rindiņa, kaut viens vārds (un tādi tur ir), kurš kaut kādā veidā varēs tikt iztulkots viņiem par labu, tad viņi to izdarīs un panāks savu. Pirms jūs paspēsiet atjēgties bārdainas "sievietes" kratīs savus "debesu zvanus" dušā kopā ar jūsu nepilgadīgo meitu un tad jau būs par vēlu. Jo, pēc SK teiktā, visas sievietes ir līdztiesīgas. 

     Tāpēc es esmu pret SK parakstīšanu. Nevis tāpēc, ka SK būtu kaut kas briesmīgi slikts, bet tāpēc, ka es zinu, kas realitātē pēc tās ratificēšanas notiks Latvijā.

    Tāpēc atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: "SK ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu."   

    

28.nodaļa

 

    Greznā savrupmāja Ķīšezera krastā no ārpuses izskatījās klusa un tukša, bet tās iekšpusē norisinājās daļēji dramatiski notikumi. Daļēji tāpēc, ka dramatiski tie bija tikai vienai no trim personām, kuras tajos piedalījās. Šī persona bija bomzis vārdā Aļiks. Viņa neapturamā kāre pēc alkohola pāris stundas atpakaļ bija likusi pielaist, iespējams, lielāko kļūdu viņa raibajā mūžā. Rīta pusē Aļiks, kā jau pierasts bija apstaigājis pie Centrāltirgus noparkotās automašīnas diedelējot naudu maizītei. Katram muļķim bija skaidrs, ka Aļika pieminētā “maizīte” visticamāk bija šķidra, iepakota stikla tarā un to nepārdeva personām, kuras vēl nav sasniegušas 21 gada vecumu, tāpēc ar līdzekļu vākšanu īpaši labi neveicās. Tieši tāpēc Aļiks bija neizmērojami priecīgs, kad jauna sieviete, kura sēdēja milzīgā, melnā apvidniekā kopā ar kādu draudīga izskata vīrieti paziņoja, ka naudiņas viņai neesot, bet no vakardienas tusiņa esot palikusi šņabja pudele un viņai neesot nekas pretī padalīties ar tās saturu.

          Pēc pāris malkiem no pudeles ar dzidro, dedzinošo šķidrumu izslāpušo Aļiku pārņēma tāda labsajūta, ka uzaicinājums kāpt iekšā glaunajā vāģī, lai dotos uz vakardienas ballītes vietu un savāktu arī visas pārējās neiztukšotās pudeles, viņam nelikās ne mazākajā mērā aizdomīgs. Tikai tad, kad gādīgie bezpajumtnieku aizbildņi viņu atstāja mājas pagrabā, kopā ar to pašu vienīgo, nu jau gandrīz tukšo degvīna pudeli un aizslēdza aiz sevis durvis, Aļika alkohola izvārdzinātās smadzenes sāka dot izmisīgus trauksmes signālus. Diemžēl, bija jau par vēlu.

          Kad Elza un Remuss atgriezās plašajā pagrabā pie apmuļķotā bezpajumtnieka, viņš sēdēja telpas stūrī uz tukšas pudeļu kastes. Neizdzertā degvīna pudele netālu no viņa liecināja, ka notiekošais ir pārspējis kāri pēc alkohola un tagad bomzis ir satraucies par savu likteni. Ienākot viņa sagūstītājiem, Aļiks nedroši pieslējās un viegli grīļodamies centās izrādīt savu sašutumu, bet aprāvās pusvārdā, jo ievēroja, ka viņa sagūstītāji pārvietojas uz viņam pretējo telpas stūri, atstājot izejas durvis aizvērtas, bet neaizslēgtas. Aļiks jau cik nu iespējams neuzkrītoši sāka gatavoties izmisīgam spurtam durvju virzienā, kad ierunājās Remuss. Vīrietis gan nelikās ievērojam bomža klātbūtni un vērsās tikai pie Elzas.

-      Vai atceries, kā es Tevi mācīju? Sāksim ar “Pātagu”. - Viņa tonis bija pamācoši pavēlošs, kā stingram vecās paaudzes skolotājam.

-      Jā, atceros... - Nedroši atbildēja Elza. Viņa izstiepa roku un salika pirkstus kobinācijā, kas atgādināja smagā roka piekritēju “velna ragus”

          No viņas pirstiem izšāvās melni kūpoša bordo krāsas stiegra. Kad tā sasniedza bezpajumtnieku, tas sāpēs klusi iekliedzās un metās uz durvīm. Pat viņa degvīna notrulinātajām smadzenēm nu bija skaidrs, kas jādara un sekundes desmitdaļās viņš jau bija pie izejas durvju roktura, kas solīja brīvību. Skrienot viņam gan nebija laika pamanīt, ka arī Remuss izstiepa roku durvju virzienā un ap tām uz brīdi izveidojās tāda kā bordo migliņa, kas gan uzreiz pazuda. Migliņa gan pazuda, bet tās iedarbība, acīmredzot nē, jo durvis atvērt Aļikam tā arī neizdevās. Tās gan nedaudz pavērās, bet tajā pat mirklī aizcirtās, kā neredzamas gumijas turētas. Bomzis vēl tīri aiz inerces izmisīgi turpināja raustīt durvju rokturi, bet viss velti.

-      Tā. Labi. Tagad “Šarmu”. - Savā “skolotāja” balsī turpināja Remuss. - Pagaidi, kamēr viņš uz tevi paskatīsies.

          Nebija skaidrs, vai bomzis sadzirdēja šos vārdus, vai nē, bet galvu tomēr pagrieza. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no sašutuma, tajās bija redzams vienīgi izbīlis.

          Elzas acīs iemirdzējās tāda kā bordo krāsas dzirkstelīte un likās, ka arī viņas tumšās, sokolādes brūnās acis uz brīdi iekrāsojas bordo. Izbaiļu grimase bezpajumtnieka sejā momentā pazuda un to pārņēma kaut kas pa vidu starp svētlaimīgu apmierinājumu un dievišķu pielūgsmi. Starodams kā maija saulīte, Aļiks tuvojās saviem sagūstītājiem. Kad viņš bija pusceļā, atkal ierunājās Remuss.

-      Labi. Atkal “Pātagu”.

          No jaunās sievietes pirkstiem atkal izšāvās bordo vijums. Svētlaime bomža sejā pazuda gandrīz momentā un to nomainīja izbrīns un sāpes. Kad viņu sasniedza jau otrā melni kūpošā dzīsla, viņš apgriezās un metās atpakaļ uz durvīm.

-      Atkārtojam “Šarmu”. - Lietišķā tonī deva norādījumus Remuss.

          Kādu laiku izmisīgi raustījis durvis, viņu gūsteknis tomēr atskatījās un šo brīdi izmantoja Elza. Bezpajumtnieka seju vienā mirklī pārņēma jau redzētā svētlaimes grimase un viņš atkal, kā menēsserdzīgs tuvojās savas pielūgsmes objektam.

          Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Pār nelaimīgā gūstekņa seju jau tecēja sviedru straumītes, Viņa netīrie nagi bija aplauzti un vietām jau asiņoja no neveiksmīgajiem mēģinājumiem kaut kā aizķert durvis, kas ik pa brīdim vilinoši pavērās par pāris centimetriem, dodot cerību, bet nedodot iespēju.

          Pienāca brīdis, kad nomocītais bezpajumtnieks aizelsies vienkārši atsēdās uz grīdas, atsakoties bēgt. Viņa sejā tad varēja manīt spītu un nolemtību. Rupji lamājoties viņš pacieta atkārtotu šaustīšanu ar bordo krāsas maģijas “pātagu”, bet no vietas vairs nekustējās. Elza uzmeta jautājošu skatienu Remusam, cerībā, ka viņš ļaus izbeigt šo “treniņu”, kas nabaga bezpajumtniekam jau robežojās ar spīdzināšanu. Lai cik nožēlojams arī nebūtu, viņš tomēr bija cilvēks un Elzai viņa bija žēl. Tas, kas bija sācies, kā nedaudz nežēlīgs joks, tagad sāka pāriet jau citā līmenī un meitenei tas nebija pieņemami.

          Neizskatījās ka Remusu kaut mazākajā mērā nodarbinātu šādas morāla rakstura problēmas. Viņš tikai lietišķi noteica.

-      Skaties. “Bailes”. Otrā līmeņa maģija. To mēs mācīsimies nedaudz vēlāk, kad būsi apguvusi šodien iemācīto.

          Līdz ar šiem vārdiem varloka kreisā roka izveidoja trīspirkstu figūru un viņa acu zīlītes un baltumi uz brīdi saplūda vienā, izstarojot to pašu bordo krāsas gaismu.

          Uz grīdas sēdošā gūstekņa acis šausmās izpletās un viņš, panikā kliegdams, pa pusei rāpus, pa pusei skriešus, nodilušajiem apaviem slīdot pa putekļaino pagraba grīdu, kārpījās projām durvju virzienā. Jau mirkli vēlāk viņš raustīja durvju rokturi ar tādu spēku, ka likās – ja tās nepadosies, tad vismaz rokturi no tām viņš izraus noteikti. Tomēr arī mežonīgajās izbailēs, viņš tomēr pameta skatienu pār plecu uz saviem vajātājiem.

-      Turpini. - Nokomandēja Remuss, un viss atsākās no gala. Pēc mirkļa bomzis jau atkal starodams, ar pakļāvīgu smaidu sejā devās apskaut jauno sievieti, kas viņam likās tik bezgala tuva un mīļa.

          Atsākušās no jauna, viņa mocības šoreiz vairs nevilkās ilgi. Pēc trešā pārlaimības, sāpju un izmisīgas bēgšanas cikla neizturēja viņa sirds un viņš vienkārši pakrita, ar abām rokām žņaudzot savas krūtis.

-      Labi, šodienai pietiks. - Vienaldzīgā tonī noteica Remuss un izvilka no savas pleca somas “Pasauļu Ceļotāja” zili spīdošo disku.

          Elza apjauta, kas tieši tūlīt notiks un jau sāka iebilst, bet tad spēji aprāvās. Kāda iekšēja balss viņai teica, ka neko izmainīt viņa tāpat nespēs, tikai sagādās problēmas sev, tāpēc viņa klusējot noskatījās, kā Remuss izveido portālu un lietišķi tajā iemet nelaimīgo, sirdslēkmes paralizēto bezpajumtnieku.

-      Tev labi sanāca. - Pieredzējušais varloks uzslavēja savu skolnieci. - Varēsi daudz sasniegt, ja vien to vēlēsies.

          Meitene klusēja. Viņu plosīja pretējas izjūtas. Līdzjūtība pret nevainīgo upuri un prieks par to, ka beidzot viņu kāds augstu novērtē. Šausmas par izdarīto un apreibinoša visvarenības sajūta par jaunajām spējām. Bailes par to, ka kādā dienā caur portālu var tikt izmesta viņa pati, un dievinoša apbrīna par sava skolotāja spēku. Apmulsusi un šokēta, viņa sekoja Remusam pa kāpnēm uz pirmo stāvu.

          Lielajā viesistabā viņu sagaidīja vēl viens pārsteigums. Remuss izlaidās dīvānā ar sava nu jau iemīļotā viskija glāzi rokā un lietišķi izmeta tikai vienu vārdu.

-      Izģērbies.

-      Kā lūdzu!? - Elza nespēja novaldīt izbrīnu, kas balansēja uz sašutuma robežas.

-      Nu novelc drēbes. Izģērbies. Kas tur nesaprotams?

          Remuss jau no pirmajām sekundēm pēc viņas maģiskās transformācijas nekautrējās izrādīt to, ka uzskata Elzu par seksīgu un iekārojamu sievieti, taču neko vairāk par vārdiem uzsācis nebija. Līdz šim brīdim. Lai arī vīrietis bija vismaz viņas tēva vecumā, tomēr viņš nenoliedzami bija pievilcīgs un visnotaļ “labi saglabājies”, tāpēc Elza ne vienu vien reizi savās domās bija pārcilājusi dažādus intīmāku attiecību variantus starp sevi un Remusu. Šeit gan derētu piezīmēt, ka neviens no šiem variantiem neiekļāva sevī situāciju ar izģērbšanos pēc komandas gaišā dienas laikā, viesistabas vidū, tāpēc Elza pārjautāja vēlreiz.

-      Tu nejoko? Tu tiešām gribi, lai es tagad šeit izģērbjos?

-      Kāpēc lai es jokotu? - Remuss bija patiesā neizpratnē.

          Elza ieturēja pauzi. Viņa atsauca atmiņā pedējo dienu notikumus, īpašu uzmanību pievēršot tiem brīžiem, kad portālā pazuda trīs nevainīgi cilvēki. Tas palīdzēja viņai pieņemt lēmumu un viņa sāka lēnām pogāt vaļā blūzīti. To darot viņa stāvēja ar muguru puspagriezienā pret dīvānā ērti sēdošo Remusu un pār plecu sekoja viņa skatienam. Vīrietis vēroja viņu ar garlaikotu interesi. Neizskatījās, ka viņš būtu kaut kā īpaši ieinteresēts notiekošajā un tas Elzā izraisīja vēl lielāku neizpratni.

          Kad meitene bija palikusi tikai apakšveļā, viņa uz mirkli apstājās un veltīja vīrietim jautājošu skatienu. Šī bija robeža, kuru Elzai pārkāpt ļoti negribējās. Vismaz ne šobrīd un ne tā. Neizskatījās, ka līdz Remusam būtu aizgājusi kaut simtā daļa no Elzas emocijām. Viņš mierīgi turpināja sūkt viskiju.

-      Pagriezies.

          Elza nostājās ar seju pret viņu un instinktīvi piesedza ar rokām krūtis. Remuss likās kaut ko ieraudzījis un strauji piecēlās kājās.

-      Noņem roku.

          Meitene raidīja vīrieša virzienā izmisīgi lūdzošu skatienu, bet rokas tomēr noņēma. Remuss pastiepa roku un, neskatoties uz to, ka meitene manāmi atrāvās, mierīgi novilka uz leju viņas krūštura labo lencīti.

-      Tas jau sen te ir?

-      Kas?! - Elza bija absolūtā nesaprašanā kāpēc pieaugušam vīrietim būtu jāuzdod šādi jautājumi par sievietes krūštura saturu.

-      Rohiaini. “dvēseles zieds”. Šis te. - Remuss ar pirkstu pieskārās tumšu asiņu krāsas ķirzaciņai, kas greznojās uz Elzas labās krūts.

          Elza nolieca galvu un paskatījās uz vietu, no kuras tikko bija atrāvusies vīrieša roka. Viņa varēja apzvērēt, ka no rīta, spoguļa priekšā tīrot zobus, tās vēl tur nebija. Tagad uz viņas krūts bija iekārtojusies puspirksta gara ķirzaciņa, kas izskatījās gluži kā dzīva.

-      No kurienes !? - Pārsteigumā izlauzās Elzai un viņa vienā mirklī pazuda vannasistabas virzienā, kur virs izlietnes bija milzīgs, apgaismots spogulis.

          Kad vannasistabā lēnā gaitā ienāca Remuss, Elza jau bija nomierinājusies un ar pirkstiem taustīja zīmējumu un apbrīnoja tā reljefu un detaļas. Viņa vienmēr bija gribējusi tetovējumu, bet bija baidījusies no sāpēm un nemākulīgiem meistariem. Ķirzaka uz krūts nebija tas, ko viņa būtu izvēlējusies pati, bet bez sāpēm un tik lieliskā kvalitātē iegūts tetovējums viņu apmierināja.

-      Kāpēc tas ir te? Tu zināji, ka tas te būs, tāpēc liki man izģērbties?

-      Tā ir zīme, ka dvēsēļgars tevī ir pieņēmis tevi un, tā teikt, iekārtojies uz palikšanu. Es zināju, ka tam vajadzētu parādīties šajās dienās, bet nezināju kur. Neviens nezina, kurā vietā parādīsies rohiaini, kā mēs saucam šo... tetovējumu.

-      Tātad tas varēja parādīties arī man uz pieries? - Elza izsaucās gandrīz šausmās un pievērsās tetovējumam, kurš spraucās no Remusa apkaklītes un sniedzās viņam gar ausi līdz pat deniņiem. - Tas tev arī ir ... rohaini?

-      Jā, varēja parādīties arī uz pieres. Un, jā, tas ir mans rohaini.

-      Parādi. - Elza izmeta bez ceremonijām pati sev par pārsteigumu.

          Vēl vairāk pārsteigta viņa kļuva tad, kad saprata, ka Remuss paklausa. Vīrietis lēnām sāka pogāt vaļā savu kreklu. Viņš darīja to ar svinīgu lepnumu un Elzai kļuva skaidrs, ka viņš ar to lepojas, kā veci veterāni lepojas ar saviem kara apbalvojumiem un sportisti ar trofejām un medaļām.

          Viņš novilka kreklu un pagrieza muguru. Gandrīz visu viņa muguru klāja spārnots pūķis, kas izskatījās tik reāls, ka drīzāk gribējās teikt “dzīvoja”. Tas bija izvietojies slīpi ar galvu zem varloka kreisā krūšu muskuļa. Uz Remusa sejas bija redzams pūķa labā spārna gals. Kreisā spārna gals un aste pazuda zem jostasvietas.

-      Tas ir milzīgs. - Elzai aizrāvās elpa.

-      Augot tavai meistarībai un pieredzei, aug arī rohaini. Arī tavējais paliks lielāks.

-      Tev ir pūķis, man – ķirzaka. Vai tas ko nozīmē?

-      Nē. Tas tikai nozīmē, ka dvēseļgaram patīk tāda forma. Parasti tā paliek nemainīga. Ja es kādreiz nomiršu un mans dvēseļgars pārcelsies uz citu ķermeni, tad tas arī uz tā ķermeņa būs pūķis. Tikai, iespējams, parādīsies citā vietā.

          “JA es nomiršu”, nevis “KAD es nomiršu” bija vienīgais, ko no teiktā piefiksēja Elza. Šis viens mazais vārdiņš bija šodienas lielākais šoks un pārsteigums, tāpēc Elza vienkārši apklusa. Šodienai pārdzīvojumu un informācijas bija pietiekami.

          Remuss meitenes klusēšanu iztulkoja kā neizmērojamas cieņas pierādījumu un tikpat ceremoniāli uzvilka kreklu atpakaļ.

-      Saģērbies un vari iet. Šodien esam beiguši. Es silti iesaku izmēģināt šodien apgūto arī uz kādu citu. Jo stiprāk kāds negrib darīt to, ko Tu viņam liec, jo labāk.

-      Es drīkstu paņemt “mersi”? - Elza bija nogurusi no pārdzīvojumiem un perspektīvā braukt mājās ar sabiedrisko transportu nelikās diez ko vilinoša.

-      Ko paņemt!? Tu domā mašīnu? Jā. Ņem. Es nekur neiešu. Sēdēšu internetā. Atved man viskiju, kad rīt brauksi atpakaļ.

          Elza bija iemācījusi Remusam rīkoties ar datoru un tagad varloks pēdējās dienas pavadīja pie tā, mēģinot atrast visu iespējamo informāciju par maģijas pratējiem šajā, kā viņš to sauca, realmā. Neskatoties uz to, ka meitene vairākas reizes bija mēģinājusi viņam ieskaidrot, ka īstu magu uz šīs planētas nav, viņš tomēr nelikās mierā un katru brīvu brīdi centās izmantot jaunapgūto tehnoloģiju, lai pārliecinātos par pretējo.

          Savu e-meklējumu laikā viņš, cita starpā, bija uzdūries uz leģendu par burvi Merlinu un bija pārliecināts, kas tas ir bijis reāls, īsts burvis. Lai nu kā, bet šodien Elzai varloka kompānijas bija vairāk nekā pietiekami un viņa priecājās par iespēju pabūt vienai.

          Tas, ka Elza priecājās pabūt vienatnē gan nebūt nenozīmēja, ka viņa atļautos ignorēt skolotāja Remusa norādījumus par, tā teikt, jaunās vielas atkārtošanu. Šajā nolūkā viņa bija izlēmusi “iziet ielās” un savus nākamos eksperimentu objektus sameklēt kādā no pilsētas klubiem vai bāriem. Tas, protams, prasīja nopietnus sagatavošanās darbus – iepirkšanos, kosmetologa un friziera apmeklējumu, tāpēc  pilsētas ielās Elza izgāja tikai krietni pēc desmitiem vakarā.

          Viņas sākotnējais plāns bija izmantot jaunapgūto cilvēku apziņas manipulēšanas maģiju uz kādu no vīriešu kārtas pārstāvjiem. Elzas atmiņā vēl spilgti glabājās visi tie apvainojumi un izsmiekli, kurus tik bieži viņas virzienā raidīja apkārtesošie puiši un vīrieši. Tagad nu bija pienācis laiks vismaz vienam no viņiem dārgi samaksāt par katru “tauku pikuci”, “resno cūku” un “tusni”. Elza alka atriebības un visu dienu prātā kala dažādus plānus, kas likās viens par otru saldāki. Viņa iedomājās, kā ar vienu skatienu padarīs puišus, kas viņai nekad agrāk nebija pievērsuši ne mazāko uzmanību, mīkstus un pakļāvīgus kā lupatas.

          Visu savu “resno” dzīves daļu Elza bija pavadījusi klusā pārliecībā, ka kaut kur zem resnajām potītēm, tuklajiem pirkstiem, strijām un sasvīdušajām tauku krokām, kaut kur dziļi apakšā slēpjas viņas patiesais, skaistais ķermenis, kas ir tikpat skaists un īpašs, kā viņas iekšējā pasaule. Ar vienu rokas vēzienu Remuss bija šo viņas patieso ķermeni izvilcis gaismā un Elza to uzreiz bija pieņēmusi un sākusi uztvert kā savējo. Viņai, līdzīgi kā bērnam, kas tikko saņēmis dārgu dāvanu, tagad gribējās savu jauno ķermeni visiem nodemonstrēt.

          Tieši tāpēc viņa šodien greznojās minisvārkos, kurus netrenēta acs varēja noturēt par platu jostu un viņas baltajai atlasa blūzītei bija atpogātas veselas trīs augšējās pogas, atklājot iespaidīgu dekoltē un pavisam nedaudz mežģīņu. No īsajiem svārciņiem stiepās melno zeķubikšu dekoratīvās aizmugures vīles, kuras  pazuda ar zelta ornamentiem izgreznotās, smalkās zamša augstpapēžu nagliņķurpēs. Elzas straujā kompleksijas maiņa nozīmēja to, ka viņas smaguma centrs nu bija pārvietojies stipri augstāk nekā pirms tam. Arī apavus ar tik augstiem papēžiem nēsāt viņa nebija pieradusi. Rezultātā viņas gaita bija nedroši grīļīga, kas izsauca diezgan līdzīgu efektu uz jebkura normāli orientēta vīriešu dzimtes pārstāvja ceļiem. Kopējo iespaidu vēl papildināja profesionāla vizāžista uzklātais meikaps un aizmugurē uz augšu saceltie mati, kas pavedinoši atklāja viņas slaido kaklu un greznos, smagos auskarus.

          Vienvārdsakot, Elza izskatījās graujoši, ko nevilšus apliecināja arī jaunais vīrietis, kurš, atpakaļ skatoties, aiz viņas ieskrēja ar pieri ceļazīmē. Kad kvartālu tālāk viņai lēnām sāka sekot melns pēdējā modeļa BMW ar sajūsmā svilpjošiem puišiem tajā, Elza pamazām apjauta, ka pieredzes trūkuma dēļ ir pielaidusi smagu kļūdu. Viņa bija plānojusi pievilināt vīriešus ar maģiju, bet bija skaidri redzams, ka šādā paskatā viņai nekāda maģija nebija nepieciešama. Trīs puiši dārgajā mašīnā jau uzvedās kā pilnīgi muļķi un tas bija sasniegts pilnīgi bez kādas maģijas.

          Elzas atriebības plāns prasīja nopietnas korekcijas un meitene sāka saspringti domāt, cenšoties nepievērst uzmanību puišiem automašīnā. Jaunie vīrieši gan bija ļoti neatlaidīgi un pie nākamā krustojuma nogriezās pa labi un apstājās uz gājēju pārejas tieši tā, lai meitenei būtu vai nu jāiekāpj mašīnā vai jāiet tai apkārt. Šis manevrs galu galā piespieda Elzu pacelt acis un apskatīt neatlaidīgos sekotājus. Tajā mirklī Elzas galvā iešāvās ideja un viņas seja neviļus atplauka viltīgā smaidā, kuru neko sliktu nenojausošie jaunekļi sagaidīja ar sajūsmas saucieniem. Elza pieliecās pie atvērtās automašīnas.

-      Pārsēdies aizmugurē. - Viņa centās runāt pēc iespējas lietišķāk, lai gan viņas sirds no uztraukuma strauji sitās.

          Puiši šādu pavērsienu nebija gaidījuši un ātri pārmija skatienus. Pirmais noreaģēja puisis, kas bija pie stūres, acīmredzot automašīnas īpašnieks vai nu vismaz automašīnas īpašnieka mīļotais dēls un trijotnes vadonis.

-      Pārsēdies, Janka. - Viņš nekomandēja, bet palūdza.

          Elza uzmundrinoši pamāja Jankam, bet visiem trijiem par pārsteigumu, nevis iesēdās atbrīvotajā sēdeklī, bet apgāja mašīnai apkārt pie vadītāja durvīm. Pa ceļam gan viņa ieslidināja roku somiņā un pārbaudīja, vai tur vēl atrodas asaru gāzes baloniņš, bet to puiši nepamanīja.

-      Tagad pārsēdies Tu. - Elzas balss vēl joprojām bija nosvērti lietišķa, bet nu jau tajā bija manāmas arī valdonīgas notis.

          Puisis neizpratnē pacēla skatienu. Meiteni mašīnā paņemt viņš bija gatavs jebkurā laikā, bet pilnīgi svešam skuķim uzticēt sava tēva simts tūkstošus eiro vērto automašīnu? To nu gan nē! Elza stāvēja kājās un divi aizmugurē sēdošie tāpēc nevarēja redzēt, kā meitenes acīs uz brīdi iekvēlojas bordo krāsas uguntiņas. Puisis atplauka smaidā un izkāpa no mašīnas, galanti pieturot durvis, kamēr Elza iekārtojās sēdeklī, tad iekārtojās līdzbraucēja sēdeklī.

          Viņa draugi aizmugurē saskatījās.

-      Mārtiņ, Tu viņu pazīsti?

-      Viss būs labi. - Mārtiņš pārlaimīgi atbildēja.

          Draugiem aizmugurē tā galīgi nelikās, bet viņi īsti nepaspēja neko iebilst, jo tika iespiesti aizmugures sēdeklī. Elza bija izdomājusi paskatīties, cik tieši no šīs automašīnas motora var izspiest, un melnais BMW kā raķete aizšāvās pa Dzirnavu ielu Tērbatas ielas virzienā.

          Kad glaunais autiņš sānslīdē izšļūca uz Valdemāra ielas, puiši uz aizmugures sēdekļa jau bļāva pilnā balsī. Arī Mārtiņš sāka palikt nedaudz nopietnāks un tramīgi skatīties apkārt, kad auto apstājās pie sarkanās gaismas.

-      Mārtiņ! Paskaties uz mani! - Arī Elza bija pamanījusi pārmaiņu. - Viss taču ir kārtībā, vai ne? Es drusku pavizināšos, labi?

-      Jā, jā, vizinies. Viss ir OK. - Otrā bordo zibšņa iespaidots, puisis atkal atplauka smaidā.

          Mežonīgs smaids uzplauka arī Elzas sejā. Viņa nebija varējusi iedomāties, cik viegli ir veikt galvu reibinošus trikus ar svešu auto. Kad iedegās zaļā gaisma, viņa iespieda pedāli grīdā. BMW pietupās un riepām švīkstot metās uz priekšu.

-      Cik ātri šitas iet? - Elza apjautājās, kad viņi izbauca uz Vanšu tilta.

-      250 kilometri stundā. Elektroniski ierobežoti. - Laipni smaidot izziņu sniedza Mārtiņš.

          Puiši aizmugurē gandrīz sinhroni sameklēja drošības jostas un piesprādzējās. Maksimālo ātrumu gan viņi nesasniedza, jo zemu lidojot pāri Slokas ielas tramvaja sliedēm, Elzai nācās sabremzēties. Tik ātri braukt viņa tomēr nebija pieradusi. Lai gan pašlaik viņai sāka likties, ka varētu un gribētu pierast. Melnsila ielas krustojumā dega zaļā gaisma un pateicoties tai uz Kalnciema tilta viņi uzlidoja kā uz tramplīna. Laižoties zemē, Elza ar acs kaktiņu pamanīja, ka ielas otrā pusē ir izvietots fotoradars un viņas prātā dzima ideja nākamajam pārbaudījumam.

-      Džeki davai uztaisam fočeni!

          Mārtiņš vēl joprojām saldi smaidīja, bet diviem draugiem aizmugurē smiekli nenāca. Jo īpaši tāpēc, ka viņi sāka noprast uz ko tēmē viņu pārgalvīgā šofere.

-      Bļin, tas skuķis tak ir pilnīgi traks! Mārtiņ, tevi sencis noraks!

          Elza uzmeta skatienu Mārtiņam. Tas vēl joprojām smaidīja kā iemīlējies pusmuļķītis.

-      Nu, turās! - Viņa uzsauca aizmugurē sēdošajiem, apmeta mašīnu riņķī un atkal iespieda pedāli grīdā. BMW mežonīgi paātrinoties traucās fotoradara virzienā. Zibsnis un no aizmugures sēdekļa atskanēja divbalsīga noelšanās.

-      Čaļi, jūs nesmaidījāt! Skat, kā jūsu draugs Mārtiņš smaida! Būs jātaisa vēl viena bilde! - Elza bija iegājusi azartā.

          Otrajam mēģinājumam Elza bija izlēmusi izmantot garāku ieskriešanās ceļu, tāpēc brauca līdz Panorama Plaza un apgriezās tur. Pa ceļam viņa uzsāka sarunu ar Mārtiņu.

-      Tas ir tavs BMW?

-      Nē. Tēva.

-      Ā, nu tad jau nebūs tik traki, ja mēs to sasitīsim, vai ne?

          Šādai “dzelžainai” loģikai sāka pretoties pat Mārtiņa maģijas apmiglotās smadzenes un viņš mēģināja kaut ko murmināt pretī. Vēl viens bordo maģijas vilnis un viņš smaidot padevās.

-      Nē, nebūs nekas traks. Ne jau man būs jāmaksā.

          Draugi aizmugurē novaidējās un gandrīz vienlaicīgi saķēra galvas.

-      Visi saka “čīīīīz”! - Iespiedzās Elza, kad melnais limuzīns lidoja garām fotoradaram, vismaz trīskārši pārsniedzot atļauto ātrumu. Uzbraukšana uz tilta nebija gluži taisna un lielajā ātrumā meitene knapi savaldīja automašīnu.

-      Tā, man laikam apnika. - Viņa mēģināja noslēpt satraukumu. - Braucam izklaidēties! Mārtiņ! Māāārtiņņ!!!

-      Jā, braucam. - Sapņaini atbildēja viņas blakussēdētājs.

          Elza atgriezās pie normāla braukšanas ātruma un līdz ar to dzīvīgāki palika arī aizmugurē sēdošie.

-      Mārtiņ, ko tu dari? Kāpēc tu viņai ļauj braukt!? Tu saproti, ka mūs tikko nofotografēja veselas divas reizes!?

-      Neuztraucies, viss ir labi. - Mārtiņa miers bija nesatricināms.

          Elza iekšēji plati smaidīja. Viņa sāka iegūt pārliecību par savām spējām un tikai tagad pamazām sāka aptvert kādas perspektīvas tas viņai paver. Tomēr ar šiem trim viņa vēl nebija beigusi, tāpēc viņas sejā velnišķīgais smaidiņš atplauka ar jaunu sparu.

-      Redzat, Mārtiņš saka, ka viss ir OK. Laižam uz Vecrīgu!

-      Nekas nav OK. Nezinu, ko tu viņam esi izdarījusi, viņš ir kā appīpējies. - Burkšķēja par Jāni sauktais.

-      Nu jau, nu jau! Mārtiņš vienkārši ir foršs džeks, bet jūs esat kaut kādi nūģi!

          Raiņa bulvārī, pie Universitātes, Elza pēkšņi iesaucās.

-      Es gribu pa tiltiņu! - Un strauji parāva auto pa labi, Operas virzienā. Mašīnas apakšā kaut kas nokrakšķēja, bet tas tomēr pārvarēja augsto apmali un uzbrauca uz gājēju celiņa.

-      Ko tu dari!? - Jānis aizmugurē vairs neizturēja un iebļāvās nelabā balsī.

-      Domā, neizbrauksim? - Nepārspējamā stulbas blondīnes tonī atjautāja Elza.

          Ar sulīgu brīkšķi nolūza abi sānskata spoguļi un abās pusēs skaisti dzirksteļodams, smalkais limuzīns spraucās pa gājēju tiltiņu pāri kanālam, atstājot uz metāla kalumiem krāsu un apdares detaļas.

-      A Tu teici – neizbrauksim! - Uzvaroši paziņoja Elza, izkāpusi no mašīnas jau skvērā pie Operas.

          No mašīnas izkāpa arī visi trīs puiši. Mārtiņš drūmā neizpratnē ar trulu skatienu sejā mēģināja piestutēt atpakaļ sadragāto spoguli, kamēr viņa draugi, šokā sākēruši galvas apstaigāja mašīnu novērtējot zaudējumus.

-      Mārtiņ! Paskaties uz mani! Viss taču ir labi, vai ne? - Vēl viens bordo “Šarma” zibsnis no Elzas acīm un puisis atkal atplauka apmierinātā smaidā.

-      Jā, viss kārtībā. Jauki pavizinājāmies!

-      Es tagad iešu uz Vecrīgu. Tu nevari man iedot kādu naudiņu priekš drinkiem? - Elza turpināja pārbaudīt savu spēju robežas.

          Kad Mārtiņš atvēra maku un iedeva meitenei visas tur esošās banknotes, viņa draugi, kas jau tā bija šokā no neredzētās nekaunības sāka protestēt.

-      Nekur Tu neiesi, dullā kuce! Tu atstāsi mums savu telefonu lai mēs tevi varētu sameklēt, kad Mārcis atjēgsies! - Jānis ķērās Elzai pie rokas, mēģinādams viņu aizturēt.

-      Jūs nu gan esat nejauki! Pēc skata tādi smuki džeki, bet nejauki! - Elza uzspēlēti rotaļīgā tonī apsauca Jāni.

-      Kāda Tev daļa kādi mēs esam!? - Arī trešais puisis ierunājās.

-      Es domāju, ka jūs tomēr esat jauki. Es domāju, ka jūs esat tik jauki, ka jūs mani tūlīt sabučosiet! - Jānis jau sāka paklāvīgi smaidīt, bet otra drauga skatienu Elzai vēl nebija izdevies noķert. - Jūs esat tik jauki, ka ...sabučosiet viens otru!

          Elza dejojošā solī, plati uzsmaidīdama visiem pretimnācējiem, uz zeltītajiem papēdīšiem klikšķināja Vecrīgas virzienā. Aiz viņas, Operas skvērā, palika kārtīgi apskādēts melns BMW, divi puiši, kas apskāvušies kaislīgi skūpstījās un trešais, kurš ar aplaimotu sejas izteiksmi pavadīja savu sapņu sievieti.

          Atriebība patiešām bija salda un viņa bija nopelnījusi pāris kokteiļus un suši. Arī Skolotāja Remusa dotais uzdevums bija izpildīts. Un viņa pat vēl nebija tikusi līdz Vecrīgai!

8.nodaļa

    Katrā cilvēkā ir iebūvēts modinātājs, kas sāk darboties pirms svarīgiem notikumiem. Bērniem tas nostrādā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pieaugušajiem – dienā, kad sākas ilgi plānotais ārzemju ceļojums. Nika vecumā bija grūti iedomāties vēl satraucošāku notikumu par pirmo randiņu. Nu labi, tas vēl nebija randiņš, tas bija tikai ieplānots mēģinājums ielūgumam uz randiņu, bet tas jau nenozīmē, ka tas būtu mazāk satraucoši, tāpēc Niks atvēra acis un pieleca gultā sēdus jau pusotru stundu pirms ieskanējās modinātājs. Zibenīgā atrumā paķēris modinātāju, viņš pārliecinājās, ka neko nav nokavējis, atviegloti uzelpoja un atlaidās atpakaļ gultā uz muguras ar atvērtām acīm. Vēl daudz laika, viņš nodomāja.

Patiesību sakot, neko jau nokavēt viņš nevarēja, jo rīcības plāna pirmā daļa bija pa logu novērot, kad no mājas iznāk Odrija un sekot viņai uz autobusa pieturu. Mācību gads bija tikko sācies un šī nebūt nebija pēdējā diena, kad Odrija brauks uz skolu ar autobusu, bet ja jau Niks beidzot bija saņēmies beidzot spert pirmo soli un mēģināt iepazīties, tad rītdienu gaidīt nekādi nebija iespējams. Jebkurš vīrietis, kurš tagad ir Nika vecumā vai vēl atceras sevi tajos gados, zinās, ka vilcināties nedrīkst ne mirkli. Odrijai var uzdāvināt  motorolleru, ar ko braukt uz skolu, viņa var iepazīties ar kādu citu, nu un arī zemestrīces iespējamību nekad nevar pilnīgi izslēgt, tāpēc jārīkojas ir tagad un tūlīt.

Pārliecinājies, ka neviena no mājām pa nakti nav pagriezusies ap savu asi un viņš vēl joprojām pa logu var redzēt Odrijas mājas durvis, Niks sāka gatavoties skolai. Lai gan līdz laikam, kad Odrijai bija jāparādās mājas durvīs, vēl bija gandrīz divas stundas, viņš vienalga centās ne uz mirkli nenolaist acis no loga. Mērkaķa ātrumā nomazgājies, viņš tikpat ātri sameistaroja pāris sviestmaizes un ienesa tās savā istabā, lai varētu apvienot divas lietas – ēšanu un novērošanu. Iestūķējis mutē pēdējo sviestmaizi, viņš, ne mirkli nenolaižot skatienu no loga, sāka ģērbties. Tas gāja diezgan raiti. Pēc tam viņš sameta somā grāmatas un ienesa istabā savu jaku un uzvilka pat āra apavus, lai būtu pilnībā gatavs pa galvu pa kaklu mesties laukā pa durvīm brīdī, kad ieraudzīs Odriju izejam no mājas.

Visa šī drudžainā darbošanās aizņēma kādas minūtes desmit. Niks apskatījās pulkstenī un apmierināti konstatēja, ka viņam ir vēl kāda pusotra stunda laika un tagad viņš varēs mierīgi nervozēt un gaidīt, brīnoties cik gan lēni velkas laiks. Šādiem un līdzīgiem gadījumiem ir izgudrots lielisks līdzeklis  - internets. Cilvēkiem vairs nav vienkārši bezjēdzīgi jānosit laiks. Viņi var apmānīt savu sirdsapziņu, iestāstot tai, ka viņi dara ko lietderīgu.

Ieslēdzis klēpjdatoru, Niks novietoja to uz galda tuvāk logam un sāka ierasto rituālu – viens e-pasts, otrs e-pasts, Facebook, YouTube. Pārbaudījis ienākošās vēstules, nospiedis pāris “Like” un noskatījies divus jaunus videoklipus, Niks ķērās pie ziņu portāliem. Šī diena pasaulē neizcēlās ne ar ko īpašu - kaut kur kāds ticis ievēlēts, kāds cits gāzts, tur un tur karš sāksies, citur, iespējams drīz beigsies. Tikai viena ziņa piesaistīja Nika uzmanību, jo virsrakstā bija pieminēts parks, kas atradās blakus viņa mājai.

“Policisti parkā atrod meiteni”, vēstīja virsraksts. Tas nebūtu nekas dīvains, ja meitene būtu vecumā, kad vēl īsti neprot runāt, bet šoreiz runa gāja par apmēram 17-18 gadus vecu jaunieti, kura, pēc visām pazīmēm spriežot, bija pilnīgi zaudējusi atmiņu. Policija lūdza atsaukties meitenes draugus vai radiniekus, jo viņi nebija atraduši viņas personīgajās mantās neko tādu, pēc kā būtu varējuši noskaidrot viņas personību. Klāt bija pievienota arī meitenes fotogrāfija, bet Nikam viņa nelikās pazīstama. Tajā mirklī viņš ar acs kaktiņu ievēroja kustību logā un strauji pagrieza galvu. Pa blakus mājas durvīm iznāca Odrija.

Pēc pāris sekundēm Niks jau bija kāpņutelpā. Lifts šādās situācijās bija par lēnu, tāpēc viņš izmantoja kāpnes. “Izmantoja” gan šoreiz bija diezgan stiepts jēdziens, jo kāpnēm viņš pieskārās ļoti reti, tikai tik daudz lai atspertos lēcienam pāri visam kāpņu laidienam uz zemāko platformu. Šāda tehnika gan draudēja ar izmežģītām potītēm, bet tā nebija pirmā reize, kad Niks steidzās un viņš jutās par sevi pārliecināts. Pie mājas ārdurvīm viņš spēji apstājās un atvēra tās jau pavisam lēnām. Odrija nedrīkstēja pamanīt, ka viņš ir steidzies.

Viņš, protams, nezināja, ka visi viņa pūliņi ir veltīgi. Odrija lieliski zināja, tieši kurā vietā aiz viņas muguras atrodas Niks. Tikai arī viņa pielika visas pūles, lai izliktos, ka to nemana.

Iznācis laukā, Niks ar apmierinājumu konstatēja, ka meitene nekur nav izgaisusi un pa mājas pagalma asfaltēto celiņu raiti soļo autobusa pieturas virzienā. Niks sekoja Odrijai, pieliekot visas pūles, lai nevienam neienaktu prātā, ka viņam gar meiteni ir kāda interese. Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vakar, sēžot vannā un plānojot šodienas rīcību, viss bija licies jauki un vienkārši, bet tagad viņa drosme un pārliecība sāka noplakt.

Viss viņa plāns balstījās uz vienkāršu, bet nedaudz pārdrošu ideju, kas viņam tikai vakar bija ienākusi prātā – ka Odrija nemaz nav viņu pieķērusi lūram pa logu. Bija taču pilnīgi iespējams, ka viņa nav viņu atpazinusi. Pat gadījumā, ja viņa būtu viņu atpazinusi, tad taču varēja tēlot, ka viņš nemaz viņu nav redzējis un vispār tajā brīdī ir skatījies uz putniem kokā pie loga. Vakar Nikam bija licies pat dīvaini, kā tas viņam nebija ātrāk ienācis prātā, bet šodien jau viņa vakardienas spriedumi vairs nelikās tik pareizi. Viņu sāka mākt nedrošība. Nākamā viņa plāna daļa paredzēja “nejauši” atrasties Odrijai blakus autobusā un uzsākt sarunu, bet nu jau Niks drīzāk vēlējās, lai tas nebūtu iespējams.

Visu ceļu līdz autobusai pieturai Niks apdomāja dažādus rīcības modeļus un gandrīz nepamanīja, ka autobuss jau tuvojas. Odrija bija jau gandrīz pašā pieturā, bet Nikam vēl nācās nedaudz pieskriet. Ielecis autobusā, viņš, nu jau gandrīz vai ar nožēlu, ieraudzīja, ka Odrija ir apsēdusies un tieši viņai blakām ir vienīgā brīvā sēdvieta visā autobusā. Variantu vairs nebija. Tagad vai nekad, nodomāja Niks, un ar būkšķi iekrita sēdeklī. Tagad viņš gribēja, lai viņa redz, ka viņš ir skrējis.

Odrija veltīja viņam ziņkārīgu skatienu, kas robežojās ar izbrīnu – viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu rīcību. Vienlaicīgi viņa nogrieza Nikam visus atkāpšanās ceļus, jo izlikties, ka nav viņu pamanījis, vairs nevarēja. Pat nesasveicināties jau būtu stulbi.

- Čau! - Viņš neveikli izmocīja, mēģinādams izskatīties jautrs un pārliecināts.

- Čau. - Odrija mēģināja izturēties tā, it kā Niks šādi uzvestos katru dienu.

- Gandrīz nepaspēju... - Nekas prātīgāks Nikam galvā neienāca.

- Šis laikam bija aizkavējies, jo autobusam bija jābūt tikai pēc 5 minūtēm. - Odrija lika manīt, ka pilnībā pārzina autobusu sarakstu.

- Ā... Ko Tu tur klausies? - Pamanījis meitenes rokās austiņas, Niks mēģināja nepazaudēt sarunas pavedienu.

- Vakar ielādēju jauno UK top 40.

- Es gan pašlaik esmu meties uz klasiku. - Šis bija viens no vakar vannā “atstrādātajiem” variantiem un Niks cerēja, ka būs izraisījis meitenes interesi.

- Tu klausies klasisko mūziku!? - Odrijas balsī skanēja izsmējīga neticība.

- Nu ne jau TĀDU klasiku! Ne jau Mocartu. - Niks ar gandarījumu konstatēja, ka saruna ievirzījusies pareizā gultnē un viņš ir ieguvis meitenes interesi.

- Kādu tad?

- Es parakņājos pa tēva skapi un atradu veselu kaudzi ar viņa vecajiem kompaktdiskiem. Paklausījos, un šis tas patika.

- Ko tad Tu tagad klausies?

- Tagad klausos Pink Floyd. Esi par tādiem dzirdējusi?

- Nē, neesmu gan.

- Daži gabali ir baigi labi... un viņiem ir viens albums, kas ir tā kā vesela rokopera. Saucas “The Wall”. 

- Kas tā par mūziku?

- Roks. Bet ne tā kā smagais roks, ne metāls... Grūti aprakstīt, ja neesi dzirdējusi. Paklausīties gribi?

- Nē... Nu labi, iedod.

- Paga, tūlīt sameklēšu. - Niks sāka drudžaini atpiņkerēt austiņu vadus.

Niks iedeva vienu austiņu Odrijai, vienu ielika ausī sev un sameklēja viņaprāt piemērotāko gabalu, kam vajadzēja raksturot grupas stilu.

- Nu, kā? - Kad abi bija brīdi klausījušies, Niks atsāka sarunu.

- Njā, interesanti... nepierasti. - Odrija nelikās iedvesmota.

- Vispār jau man arī tikai ar laiku iepatikās. Tev kino patīk? - Panākumu iedrošināts, Niks pārgāja pie nākamās plāna daļas.

- Jā.

- Ir viena jauna komēdija, saucās “Paģiras”. Saka, ka esot baigi smieklīgā. Aizejam kopā?

- Kas tur spēlē?

- Bredlijs Kūpers. Saka, ka meitenēm patīkot... 

- Jā, viņš ir seksīgs. - Odrija atļāvās pasmaidīt.

- Nu tad kā? Ejam? 

- Es šovakar nevaru. - Tas jau vairs neizklausījās pēc atrunas, bet drīzāk pēc kaulēšanās.

- Nu es jau nesaku, ka jāiet šovakar.  Iedod man savu numuru un sazvanamies. - Nu jau Niks bija drošs un pārliecināts.

- Labi, raksti... Divi, deviņi...

Pēc tam viņi runāja vēl par šo un to, līdz pienāca laiks kāpt laukā un doties uz skolu. Pēc izkāpšanas no autobusa Niks atvadījās un aizskrēja uz priekšu it kā viņam būtu kaut kur ļoti jāsteidzas. Patiesībā viņš negribēja, lai kāds no viņa klases puišiem ievēro, ar ko viņš ir kopā. Viņam galīgi nebija vajadzīgi lieki joki un ķircināšana. Katrā gadījumā ne tagad, kad diena bija iesākusies pat labāk, nekā viņš bija cerējis.

    No rīta Odrija ienāca skolā apmulsusi un pat nedaudz dusmīga uz sevi. Viņa bija dusmīga, jo bija iedevusi savu telefona numuru puisim, uz kuru bija nikna jau ilgu laiku, kuru nicināja  un kuru bija apsmējusi draudzenēm dzirdot. Savukārt apmulsusi viņa bija tāpēc, ka tā īsti nevarēja sev izskaidrot, kāpēc viņa to bija izdarījusi.

Viņa protams nevarēja noliegt, ka Niks viņai tīri labi patika un interesēja. It īpaši jau pēc vakardienas notikumiem, kad viņa bija ieraudzījusi ap viņu sarkano blāzmojumu. Jā, viņš bija viņu pārsteidzis tā vienkārši piesēžoties autobusā blakus un uzsākot sarunu, bet tas neizskaidro kāpēc viņa bija tik dzīvi iesaistījusies sarunā un beigās pat piekritusi kaut kur aiziet kopā ar viņu. Odrija bija gaidījusi, ka Niks attaisnos savu lūriķa reputāciju, nedēļām ilgi staigās viņai aiz muguras, pa gabalu vēros, ko viņa dara, skolā neizlaidīs no acīm, bet katru reizi, kad viņa atbildēs uz viņa skatienu, kautrīgi novērsīsies. Tad viņa varētu viņu kādu laiku pamocīt, izliekoties, ka neko nemana un tikai vēlāk, jau pēc ilgāka laika, ļauties tikt uzrunātai. Niks bija izjaucis visus viņas plānus un izdarījis to tik ļoti ātri un noteikti, ka Odrijai arvien noteiktāk uzmācās sajūta, kas viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu domāt.

Bez patikas, intereses un ziņkārības bija vēl kāda, daudz dziļāk zemapziņā noslēpta sajūta, kas nelika Odrijai mieru. Viņa saprata, ka viņu pie Nika velk vēl kaut kas. Protams, iedotais telefona numurs nebija nekas svarīgs. Uz zvaniem varēja neatbildēt vai atbildēt un izdomāt neskaitāmas atrunas, lai beigās nekur neaizietu, bet Odrija jau tagad zināja, ka atbildēs. Gan atbildēs, gan ies uz kino, gan... pie šīs domas Odrija strauji aprāvās un nekavējoties aizgaiņāja. Sajūtu, ka viņa Niku pazīst jau sen un ka viņi jau ir kas vairāk nekā vienkārši draugi gan viņai aizgaiņāt neizdevās un tā palika ar viņu visu atlikušo dienu. Bet tā bija laba un jauka sajūta, kas sildīja... 

Vēl joprojām sildīja arī krustiņš viņas kaklā. Vakar Odrija pat bija pielikusi pie tā termometru, mēģinot noteikt vai ir kaut kādas izmaiņas, lai gan kāda iekšējā balss viņai jau pirms tam teica, ka pārmaiņu nebūs. Noņemts no kakla un nolikts vēsumā, tas kļuva auksts, kad tam pieskārās. Tajā pat laikā tas neapšaubāmi izstaroja siltumu, ko varēja sajust tam nepieskaroties. Odrija sāka pierast pie siltuma sajūtas sev pie krūtīm un vairs par to īpaši nepiedomāja.

5a. nodaļa.

 Šai nodaļai bija jānāk pēc 5.nodaļas. Man kaut kas nojuka...

Arī Odrijas diena nepagāja bez savādiem notikumiem. Tie gan nobālēja salīdzinājumā ar Nika piedzīvoto, bet Odrija jau to nezināja un tāpēc arī viņai diena likās visnotaļ dīvaina. Pamodusies kā parasti, viņa, ēdot brokastis, sajuta, ka viņas krūtis kaut kas silda. Sākumā viņa tam nepievērsa uzmanību, bet kad saprata, ka siltums liekas nākam no viena konkrēta punkta, pielika pie krūtīm roku. Zem pirkstiem bija kas ciets. Odrijai nevajadzēja vilkt nost pieguļošo džemperi, lai zinātu, kas tas ir. Tas bija krustmātes dāvātais zelta krustiņš. Odrija nebija reliģiska un arī viņas vecāki tādi nebija, bet meitu tomēr nokristīja. Kā jau daudzi, viņi sekoja tradīcijām īpaši nepiedomājot par to dziļāko nozīmi. Viņi vienkārši vadījās pēc principa  “par sliktu jau nenāks”.

Pats krustiņš gan bija īpašs. Tā vismaz teica krustmāte, kas to atveda no paša Vatikāna. To esot izgatavojuši dziļi ticīgi meistari un tas esot kārtīgi iesvētīts, atšķirībā no parastiem krusta formas karekļiem, kuri tiek štancēti fabrikā un nopērkami jebkurā juvelierveikalā. Odrijai nebija ne jausmas, cik no teiktā bija taisnība, cik Vatikāna rotkaļu mārketings, bet krustiņš viņai patika un arī krustmāte bija mīļa, tāpēc viņa jau sen to uzskatīja par savas personas neatņemamu sastāvdaļu un nekad to nevilka nost. Līdz šim rītam nekas cits neliecināja, ka krustiņš varētu būt vēl īpašāks. Tagad krustiņš likās sildam. Odrijai nez kāpēc ienāca prātā doma vai tikai viņai nav paaugstināta temperatūra, lai arī tam nebija īpašas loģikas. Par cik laika mērīt vairs nebija un jutās viņa labi, tad doma tika atmesta un viņa devās uz autobusu.

Pieturā viņa apmierināta konstatēja, ka Nika nav. Pēc notikuma ar logu viņa vairs nevēlējās viņu satikt ceļā uz skolu, jo tas nozīmēja, ka tajās dienās viņai visu laiku bija jākontrolē, kurā vietā pieturā un vēlāk autobusā viņš atrodas un jācenšas neskatīties uz to pusi. Iekšēji viņa dusmojās uz Niku, jo nebija domājusi, ka viņš tā var izdarīties. 

Odrija kā viena no pirmajām iekāpa autobusā, ieņēma pēdējo brīvo vietu, izvilka no somas grāmatu un sāka lasīt. Patiesībā viņa nepaspēja pat sākt, jo pēkšņi skaidri sajuta, kā kāds iekāpj autobusā pa aizmugurējām durvīm un nostājas aizmugurē pie loga. Protams, ka autobusā iekāpa daudzi cilvēki, bet viņa sajuta tieši šo vienu. Bez varbūt, man liekas, iespējams, itkā. Pilnīgi noteikti un nešaubīgi. Sajuta tā, itkā... viņai galvā būtu iebūvēts radars, kas nemitīgi skanē visu tuvējo apkārtni... kas, protams, ir pilnīgas muļķības! Tieši tāpēc viņai ir jāpaskatās uz to vietu un jāpārliecinās, ka tur nekā  nav.

Viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz to vietu... vietu kurā viņa kādu juta. Tur stāvēja Niks un apmulsis skatījās pretī. Tieši apmulsis, nevis pētošs vai lūrošs. Tam gan uz doto brīdi nebija nekādas nozīmes, jo Odrijas uzmanību saistīja kaut kas pavisam cits. Niks liesmoja! Ne jau nu gluži dega, bet viņam apkārt bija sārti mirdzoša maliņa un arī pats viņš tinās tādā kā vieglā sārtā plīvurā! Skats bija tik savāds un neredzēts, ka Odrija uz mirkli aizmirsa novērst skatienu.

Kad viņa beidzot novērsās, tad mēģināja sakopot domas. Kas tas bija? Ko viņa tikko redzēja? Kā katra kārtīga 17-gadīga pusaudze viņa cītīgi lasīja horoskopus un bija lasījusi arī par aurām un ekstrasensiem, kuri teicās šīs auras redzam. Vai viņa tikko redzēja Nika auru? Un kāpēc tieši šodien? Agrāk viņam tādas noteikti nebija. Ja viņam tāda būtu bijusi, tad viņa būtu to agrāk pamanījusi lūram uz viņu pa logu, viņa indīgi piedomāja. Kas ir noticis? Vai kādam no viņiem ir parādījušās ekstrasensorās spējas? Odrijas domas šaudījās kā atspoles. Varbūt tas saistīts ar vecumu? Viņai jau sen bija sešpadsmit, bet vēl nebija astoņpadsmit, ja šie skaitļi vispār ko nozīmē. Arī Nikam astoņpadsmit jau bija apritējuši kādu brīdi atpakaļ. Tātad vaina nav vecumā. Ir noticis kaut kas cits. Bet kas?

Lai notiktu, kas notikdams, viņai uz Niku ir jāpaskatās vēlreiz. Viņa noskaitīja pie sevis uz ātru roku sagatavotu lūgšanu, kurai vajadzēja nodrošināt to, ka Niks tajā brīdī skatās uz citu pusi un pagrieza galvu. Varbūt vainīga bija lūgšana, varbūt nē, bet Niks skatījās laukā pa logu un likās klausāmies mūziku. Viņš viegli smaidīja. Un viegli liesmoja. Aura vēl joprojām bija redzama. Sarkana, sārta, ugunssarkana. Skaista, nodomāja Odrija un aprāvās pusdomā. Skaista varbūt, bet kāpēc tā vispār ir, kāpēc Odrija to redz un beigu beigās... kāpēc no visiem cilvēkiem tieši Nikam!? Atbildes nebija. Kādu brīdi pavērojusi Niku, Odrija nolēma neriskēt un aizgriezās, negaidot kamēr Niks beigs vērot ielu.

Tagad viņai bija viela pārdomām. Aura noteikti tur bija. Šodien. Vakar tās viņam nebija. Kas bija noticis kopš vakardienas? Tad par sevi atgādināja krustiņš. Tas vēl joprojām sildīja. Krustiņš un aura. Vakar nebija, šodien ir. Abi. Visas dzīves divi mīklainākie notikumi vienā dienā? Tā nevar būt sagadīšanās.

Odrija sāka degt nepacietībā kādam to pastāstīt un tad pēķšni saprata, ka nav kam stāstīt. Viņa, protams, varētu sākt stāstīt draudzenēm, ka viņa tagad ir ekstrasense un redz auras, tikai... draudzenēm viņa jau bija izstāstījusi par Niku - pretīgo lūriķi. Tas galīgi neies kopā ar stāstu par sarkanu auru. Viņa jau iedomājās draudzeņu smieklus. Nu nē, paldies. Stāstīt par krustiņu, kas silda? Viņa ieslidināja roku zem džempera un sataustīja krustiņu. Tas bija silts, sasilis no ķermeņa, bet ne siltāks kā parasti. Un tomēr... no tā nāca siltums... savādi. Savādi gan, bet kas ticēs? Nez kāpēc viņai prātā iešāvās doma, ka Niks noticētu, bet viņa ļoti ātri šo domu aizgaiņāja. Pārāk ātri.

Bija pienākusi viņas pietura un bija laiks kāpt ārā. Viņa joprojām juta Niku un tāpēc skaidri zināja, ka viņš gaida, kamēr viņa izkāps. Odriju pārņēma savāda atvieglojuma sajūta – tagad viņa vismaz vienmēr zinās, kur viņš ir. Un varēs uz viņu neskatīties.