Šai nodaļai bija jānāk pēc 5.nodaļas. Man kaut kas nojuka...
Arī Odrijas diena nepagāja bez savādiem notikumiem. Tie gan nobālēja salīdzinājumā ar Nika piedzīvoto, bet Odrija jau to nezināja un tāpēc arī viņai diena likās visnotaļ dīvaina. Pamodusies kā parasti, viņa, ēdot brokastis, sajuta, ka viņas krūtis kaut kas silda. Sākumā viņa tam nepievērsa uzmanību, bet kad saprata, ka siltums liekas nākam no viena konkrēta punkta, pielika pie krūtīm roku. Zem pirkstiem bija kas ciets. Odrijai nevajadzēja vilkt nost pieguļošo džemperi, lai zinātu, kas tas ir. Tas bija krustmātes dāvātais zelta krustiņš. Odrija nebija reliģiska un arī viņas vecāki tādi nebija, bet meitu tomēr nokristīja. Kā jau daudzi, viņi sekoja tradīcijām īpaši nepiedomājot par to dziļāko nozīmi. Viņi vienkārši vadījās pēc principa “par sliktu jau nenāks”.
Pats krustiņš gan bija īpašs. Tā vismaz teica krustmāte, kas to atveda no paša Vatikāna. To esot izgatavojuši dziļi ticīgi meistari un tas esot kārtīgi iesvētīts, atšķirībā no parastiem krusta formas karekļiem, kuri tiek štancēti fabrikā un nopērkami jebkurā juvelierveikalā. Odrijai nebija ne jausmas, cik no teiktā bija taisnība, cik Vatikāna rotkaļu mārketings, bet krustiņš viņai patika un arī krustmāte bija mīļa, tāpēc viņa jau sen to uzskatīja par savas personas neatņemamu sastāvdaļu un nekad to nevilka nost. Līdz šim rītam nekas cits neliecināja, ka krustiņš varētu būt vēl īpašāks. Tagad krustiņš likās sildam. Odrijai nez kāpēc ienāca prātā doma vai tikai viņai nav paaugstināta temperatūra, lai arī tam nebija īpašas loģikas. Par cik laika mērīt vairs nebija un jutās viņa labi, tad doma tika atmesta un viņa devās uz autobusu.
Pieturā viņa apmierināta konstatēja, ka Nika nav. Pēc notikuma ar logu viņa vairs nevēlējās viņu satikt ceļā uz skolu, jo tas nozīmēja, ka tajās dienās viņai visu laiku bija jākontrolē, kurā vietā pieturā un vēlāk autobusā viņš atrodas un jācenšas neskatīties uz to pusi. Iekšēji viņa dusmojās uz Niku, jo nebija domājusi, ka viņš tā var izdarīties.
Odrija kā viena no pirmajām iekāpa autobusā, ieņēma pēdējo brīvo vietu, izvilka no somas grāmatu un sāka lasīt. Patiesībā viņa nepaspēja pat sākt, jo pēkšņi skaidri sajuta, kā kāds iekāpj autobusā pa aizmugurējām durvīm un nostājas aizmugurē pie loga. Protams, ka autobusā iekāpa daudzi cilvēki, bet viņa sajuta tieši šo vienu. Bez varbūt, man liekas, iespējams, itkā. Pilnīgi noteikti un nešaubīgi. Sajuta tā, itkā... viņai galvā būtu iebūvēts radars, kas nemitīgi skanē visu tuvējo apkārtni... kas, protams, ir pilnīgas muļķības! Tieši tāpēc viņai ir jāpaskatās uz to vietu un jāpārliecinās, ka tur nekā nav.
Viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz to vietu... vietu kurā viņa kādu juta. Tur stāvēja Niks un apmulsis skatījās pretī. Tieši apmulsis, nevis pētošs vai lūrošs. Tam gan uz doto brīdi nebija nekādas nozīmes, jo Odrijas uzmanību saistīja kaut kas pavisam cits. Niks liesmoja! Ne jau nu gluži dega, bet viņam apkārt bija sārti mirdzoša maliņa un arī pats viņš tinās tādā kā vieglā sārtā plīvurā! Skats bija tik savāds un neredzēts, ka Odrija uz mirkli aizmirsa novērst skatienu.
Kad viņa beidzot novērsās, tad mēģināja sakopot domas. Kas tas bija? Ko viņa tikko redzēja? Kā katra kārtīga 17-gadīga pusaudze viņa cītīgi lasīja horoskopus un bija lasījusi arī par aurām un ekstrasensiem, kuri teicās šīs auras redzam. Vai viņa tikko redzēja Nika auru? Un kāpēc tieši šodien? Agrāk viņam tādas noteikti nebija. Ja viņam tāda būtu bijusi, tad viņa būtu to agrāk pamanījusi lūram uz viņu pa logu, viņa indīgi piedomāja. Kas ir noticis? Vai kādam no viņiem ir parādījušās ekstrasensorās spējas? Odrijas domas šaudījās kā atspoles. Varbūt tas saistīts ar vecumu? Viņai jau sen bija sešpadsmit, bet vēl nebija astoņpadsmit, ja šie skaitļi vispār ko nozīmē. Arī Nikam astoņpadsmit jau bija apritējuši kādu brīdi atpakaļ. Tātad vaina nav vecumā. Ir noticis kaut kas cits. Bet kas?
Lai notiktu, kas notikdams, viņai uz Niku ir jāpaskatās vēlreiz. Viņa noskaitīja pie sevis uz ātru roku sagatavotu lūgšanu, kurai vajadzēja nodrošināt to, ka Niks tajā brīdī skatās uz citu pusi un pagrieza galvu. Varbūt vainīga bija lūgšana, varbūt nē, bet Niks skatījās laukā pa logu un likās klausāmies mūziku. Viņš viegli smaidīja. Un viegli liesmoja. Aura vēl joprojām bija redzama. Sarkana, sārta, ugunssarkana. Skaista, nodomāja Odrija un aprāvās pusdomā. Skaista varbūt, bet kāpēc tā vispār ir, kāpēc Odrija to redz un beigu beigās... kāpēc no visiem cilvēkiem tieši Nikam!? Atbildes nebija. Kādu brīdi pavērojusi Niku, Odrija nolēma neriskēt un aizgriezās, negaidot kamēr Niks beigs vērot ielu.
Tagad viņai bija viela pārdomām. Aura noteikti tur bija. Šodien. Vakar tās viņam nebija. Kas bija noticis kopš vakardienas? Tad par sevi atgādināja krustiņš. Tas vēl joprojām sildīja. Krustiņš un aura. Vakar nebija, šodien ir. Abi. Visas dzīves divi mīklainākie notikumi vienā dienā? Tā nevar būt sagadīšanās.
Odrija sāka degt nepacietībā kādam to pastāstīt un tad pēķšni saprata, ka nav kam stāstīt. Viņa, protams, varētu sākt stāstīt draudzenēm, ka viņa tagad ir ekstrasense un redz auras, tikai... draudzenēm viņa jau bija izstāstījusi par Niku - pretīgo lūriķi. Tas galīgi neies kopā ar stāstu par sarkanu auru. Viņa jau iedomājās draudzeņu smieklus. Nu nē, paldies. Stāstīt par krustiņu, kas silda? Viņa ieslidināja roku zem džempera un sataustīja krustiņu. Tas bija silts, sasilis no ķermeņa, bet ne siltāks kā parasti. Un tomēr... no tā nāca siltums... savādi. Savādi gan, bet kas ticēs? Nez kāpēc viņai prātā iešāvās doma, ka Niks noticētu, bet viņa ļoti ātri šo domu aizgaiņāja. Pārāk ātri.
Bija pienākusi viņas pietura un bija laiks kāpt ārā. Viņa joprojām juta Niku un tāpēc skaidri zināja, ka viņš gaida, kamēr viņa izkāps. Odriju pārņēma savāda atvieglojuma sajūta – tagad viņa vismaz vienmēr zinās, kur viņš ir. Un varēs uz viņu neskatīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru