7.nodaļa

 Neilgi pēc brīža, kad Niks ieleca autobusā, pamodās arī viens no nakts sadursmes dalībniekiem, tumšā terptais svešinieks, vārdā Remuss. Pilsētas mežā, kas sākās turpat aiz Nika mājām, pēdējā karā  bija notikušas sīvas kaujas un tajā vēl joprojām bija vietas, kur sūnu klāto zemi izvagoja garenas formas padziļinājumi. Visi vietējie puikas zināja, ka tās ir vecas tranšejas un, cītīgi rokot, tajās vienmēr varēja atrast vecas patronu čaulītes un, ja ļoti paveicās, kādu sarūsējušu ķiveri vai durkli. Remuss par čaulītēm neko nezināja, viņš vienu no vecajām tranšejām bija izmantojis kā dabisku patvērumu, kur pārlaist nakti. Protams, ka svešā vietā ar to vien nepietika un Remuss pirms aizmigšanas bija uzmetis savai guļasvietai arī maģisko aizsardzību, kas izskatījās, kā... nu patiesību sakot tā neizskatījās pilnīgi nekā, jo bija neredzama. Par tās esamību varēja spriest tikai pēc tā, kā mežā parādījās Remuss. No sākuma pilnīgi tukšā vietā iznira Remusa galva un tikai tad pamazām sekoja visas atlikušās ķermeņa daļas. Radās sajūta, ka viņš iznāk no neredzamas kupolveida telts. Uzmanīgi novērtējis situāciju, Remuss izdarīja gaisā lokveida kustību ar roku un neredzamā telts pazuda, atklājot skatienam vietu, kur viņš bija pavadījis nakti. Nekā īpašas ievērības cienīga gan tur nebija, ja neskaita kaut ko, kas izskatījās pēc izšūta guļammaisa, kas varētu būt nācis no kādas arābu tuksneša klejotāju cilts telts. Ja vien viņi izmantotu guļammaisus. Blakām guļammaisam gulēja pleca soma.

Remuss sarullēja guļammaisu un iestūma to somā. Pieliecoties viņš skaļi iekunkstējās un varēja manīt, ka kustības viņam sagādā stipras sāpes un prasa lielu piepūli. Interesanti bija tas, ka diezgan lielais guļammaiss brīvi ieslīdēja nelielajā pleca somā un tā pat nemainīja savus apveidus. Radās sajūta, ka soma no iekšpuses ir lielāka, nekā izskatās. Paspēris pāris soļus, viņš sameklēja vietu, kas likās piemērota sēdēšanai un ar lielu piepūli apsēdās, atstutējis muguru pret priedi. 

Kopš pagājušā vakara Remusa seja bija mainījusies. No tās bija pazudis draudīgais tetovējums un tā vietā bija palicis tikai reljefs rētojums, kas paviršam vērotājam atgādinātu pēdas, ko uz ādas atstāj apdegumi. Te gan jāpiezīmē, ka apdegumu radītās rētas ir neglītas un haotiskas, bet reljefie veidojumi uz Remusa sejas izskatījās  harmoniski un draudīgā, biedējošā veidā pat skaisti, nedaudz atgādinot leduspuķes uz aizsaluša loga. Viņš atpogāja krekla augšējās pogas tik daudz, lai varētu apskatīt savu plecu. Varēja redzēt, ka rētojums turpinās arī pa kaklu uz leju un klāj ādu arī uz visa pleca. Acīmredzami neapmierināts ar redzēto, Remuss aizpogāja krelu, iekārtojās ērtāk un sāka meklēt kaut ko savā somā. No sākuma viņš izvilka nelielu stikla flakonu ar sarkanīgu škidrumu un iedzēra no tā. Dzeramais acīmredzami nebija pārāk garšīgs, jo viņš savieba briesmīgu sejas izteiksmi un, apmierinājies tikai ar vienu malku, ievietoja to atpakaļ somā.

Kā nākamo viņš no somas izvilka priekšmetu, kas atgādināja pusdienu šķīvja lieluma “OREO” cepumu ar caurumu vidū. Tikai šim priekšmetam divu šokolādes cepumu vietā bija metāla diski un starp tiem, baltā pildījuma vietā, bija bāli zila gaisma. Apskatījis sarežģīto simbolu un atzīmju rakstu uz diska abām pusēm, Remuss nolika disku sūnās sev blakus un vēlreiz sāka rakņāties pa somu. Šoreiz dienasgaismu ieraudzīja jau pavisam parastas lietas – papīra loksnes un zīmuļi.

Viņš nolika somu uz zemes sev priekšā un atbalstīja disku pret to, tādā veidā, lai viņam disks būtu labāk redzams, un sāka zīmēt uz papīra lapas. Ja kāds paskatītos Remusam pār plecu, tad redzētu, ka viņš ar lielu precizitāti attēlo uz papīra rakstu, ko uz metāla diska veido dažādi simboli, robiņi, svītras un figūras. Kādu laiku cītīgi darbojies, viņš apgrieza priekšmetu otrādi un uzzīmēja arī tā otru pusi. Šī darbošanās Remusam aizņēma krietnu laika sprīdi, bet veica viņš to ar tik lielu centību un precizitāti, ka likās nav svarīgāka darba uz šīs zemes.

Pabeidzis šo nodarbi, viņš apskatīja savu veikumu, salīdzināja to ar rakstiem uz diska, rūpīgi salocīja savu zīmējumu un kopā ar disku ielika to somā. Tikai tad viņš, likās, pirmo reizi tā pa īstam palūkojās apkārt. Viņa skatiens lēnām virzījās no sūnām visapkārt uz kokiem, debesīm un atkal atpakaļ uz sūnām. Noplūcis zariņu mellenāju viņš to sīki nopētīja, paostīja, saberza lapas pirkstos un paostīja vēlreiz. Tad Remuss mēģināja piecelties kājās, bet atkal savieba seju sāpju grimasē un atlika šo nodomu uz brīdi. Viņš uzmanīgi iztaustīja augšstilba apsēju, ko varēja saskatīt caur pavirši izgriezto atvērumu viņa dīvainā auduma biksēs, nošūpoja galvu, klusi izšņāca pāris frāzes, kas, pēc to intonācijas spriežot, nevarēja būt nekas cits, kā lamuvārdi un atkal mēģināja piecelties kājās. Šoreiz viņš bija sāpēm gatavs un mēģinājums izdevās.

Uzmetis skatu debesīm, kur dūmakainajās debesīs tīri skaidri varēja saskatīt saules disku, viņš izvēlējās virzienu un lēnām sāka soļot. Gāja viņš noteikti, bet diezgan lēnām un nebija īsti skaidrs, vai tas ir tāpēc, ka viņam pārvietošanās sagādāja sāpes, vai tāpēc, ka viņš daudz uzmanības veltīja savai apkārtnei. Likās, viņu interesēja viss. Viņš noplūca pa lapai gandrīz no katra koka, kuram gāja garām rokas stiepiena attālumā, noskrubināja gabaliņu mizas no priedes, apstājās lai pavērotu gliemezi lienam pa koka stumbru un, pirms nosist, ļoti uzmanīgi izpētīja odu, kas bija sācis sūkt asinis no viņa virsdelma. Gāja viņš nedaudz vairāk par minūtēm desmit, līdz viņa ausis uztvēra skaņas, kas lika viņam palēnināt gaitu un ieklausīties. Sarunājās cilvēki un bija dzirdamas bērnu klaigas. Brīdi padomājis, Remuss turpināja doties balsu virzienā.

Pēc kāda brīža viņš iznāca uz asfaltētas alejas, pa kuru pastaigājās cilvēki. Cilvēku nebija daudz. Pavisam netālu,  apkērušies, gāja divi jaunieši. Gabaliņu tālāk jauna sieviete centās tikt galā ar diviem maziem puikām. Tas arī bija viss. Tālumā, abos virzienos, bija manāmi vēl daži cilvēku stāvi, bet tie bija par tālu, lai tos saskatītu. Jaunieši uzmeta Remusam nedaudz izbrīnītus skatienus, jo viņu apziņā gotiskais stils nesaistījās ar pusmūža vīriešiem un vēl jo mazāk ar pastaigām pa mežu vienatnē, bet  ar likumu tas aizliegts nebija un svešinieks neizskatījās pēc tāda, ar kuru gribētos ielaisties konfliktos, tāpēc viņi ātri aizmirsa šo tikšanos un turpināja savu romantisko pastaigu. Jaunā sieviete vispār Remusam nepievērsa nekādu uzmanību, jo pašlaik aktīvi nožēloja to, ka nebija paņēmusi uz pastaigu divas bumbas – puikas vienīgo nekādi nespēja sadalīt.

Apmierināts ar situāciju, Remuss izgāja uz asfaltētā ceļa, nedaudz uzsita pa to ar papēdi un, ievērojis tuvumā soliņu, devās uz to. Apsēdies uz tā, viņš uzmanīgi izstiepa savainoto kāju un atvilka elpu. Viņš vēlreiz izdzēra malciņu negaršīgā šķidruma no pudelītes, apsēdās ērtāk un likās apdomājam turpmāko rīcību. Pēc mirkļa pa aleju garām nobrauca divi velosipēdisti, kurus Remuss nopētīja ļoti uzmanīgi un ar tādu interesi, ka vienu brīdi likās, ka viņš metīsies mežā bēgt. Par laimi velosipēdisti Remusam nepievērsa nekādu uzmanību un viņš ātri nomierinājās.

Nākamā Remusa uzmanību piesaistīja vidusskolniece uz skrituļslidām. Viņš ar interesi vēroja, kā meitene slīd pa asfaltu kā pa ledu. Pēc tam, kad meitene bija paslīdējusi garām, Remuss pieliecās un ar roku aptaustīja asfalta segumu. Meitene slidoja atpakaļ un šoreiz jau tā bija viņa, kas pievērsa uzmanību Remusam. Strauji nobremzējusi, viņa veikli pieslīdēja pie soliņa un ar blīkšķi atkrita Remusam blakām. Ar kraukļa melniem matiem, pārspīlēti tumšām acu ēnām, melnu lūpu krāsu, melni lakotiem nagiem un ģērbta viscaur melnā, meitene izskatījās kā mācekle blakus savam Skolotājam. Kopējo skatu izjauca tikai viņas sudrabotās skrituļslidas, jo meiteņu slidas melnā krāsā laikam ir pagrūti atrodamas. Ar skatienu atzinīgi novērtējusi Remusa izskatu, viņa droši pajautāja:

- Vai Tev ir kāda cigarete?

- ??? - no Remusa sejas staroja patiesa neizpratne.

- Do you have a cigarette? - Nu jau tekstam palīgā nāca arī divi pie mutes pielikti pirksti un sūcoša kustība ar lūpām.

Tajā brīdī Remuss attapās un sāka rakņāties pa savu pleca somu. Meitene sāka iedrošinoši smaidīt, uz ko Remuss spēja atbildēt tikai ar diezgan muļķīgu grimasi. Pēc brīža viņu lomas mainījās. Tagad smaidīja Remuss, savukārt muļķīga grimase bija meitenei, jo no somas, gaidītās cigarešu paciņas vietā, parādījās gredzens. Remuss to veikli uzvilka pirkstā.

- Ko Tu teici? - Efekts bija nedaudz dīvains, it kā dublētā filmā. Remusa lūpas teica vienu, bet no mutes izskanēja pavisam kaut kas cits.

- Es jautāju, vai Tev nav kāda lieka cigarete? - Meitene, ja arī dublējumu ievēroja, tad nelika to manīt.

- Nē, laikam nav gan.

- Laikam?

- Nu jā... Klau, vai Tu šeit dzīvo? - izskatījās, ka Remusam galvā bija dzimusi ideja.

- Šeit? Nē, es dzīvoju pilsētā. Uz šejieni atbraucu pabraukāties ar skritulenēm.

- Zini... es esmu iebraucējs un neko šeit nezinu. Man noderētu kāds vietējais, kas varētu parādīt, kas un kā.

- Tu esi ārzemnieks!? Esi šeit pirmo reizi, nevienu šeit nezini, bet runā tā, it kā būtu šeit dzīvojis visu dzīvi?

- Es ātri apgūstu valodas. Nu tad kā būs? Palīdzēsi?

- Jā, varu kļūt par Tavu gidu... Bet kas man par to būs? - Meitenes balsī ieskanējās biznesa nots.

- Man ir šādi tādi... suvenīri. - Nomurmināja Remuss un izvilka no somas nelielu amuletu, kura vienā galā bija kaut kas līdzīgs stikla lēcai.

- Kas tas tāds?

- Tas ir tāds nieciņš, kas man palīdzēs uzzināt visu to, ko zini Tu.

- Jā, jā... - ar manāmu sarkasmu balsī atbildēja meitene, bet turpināja ar interesi vērot svešinieka darbības.

- Skaties te. - Remuss, paceļot amuletu acu augstumā starp sevi un meiteni, norādīja uz stikla lēcu tajā.

Meitene nedomājot paklausīja. Tajā brīdī viņa sastinga un no viņas acīm lēcas virzienā sāka stiepties viegla, zilgana dūmaka, kas nedaudz atgādināja cigarešu dūmus. Dūmi likās strauji plūstam caur lēcu, strūkliņa sašaurinājās izejot caur amuletu un atkal paplašinājās, pazūdot nu jau Remusa acīs. Kustība aizņēma tikai dažas sekundes, dūmu strūkliņa beidzās un amuleta lēca kļuva pienaina un blāva. Remuss nopurināja galvu un paskatījās apkārt. Uz brīdi viņa skatiens likās neko nesaprotošs un stiklains, bet viņš atri attapās un pievērsās meitenei, kas tagad uz parka soliņa sēdēja pilnīgi atslābinājusies, ar muļķīgu smaidu sejā. Remuss ar plaukstu novicināja uz priekšu un atpakaļ gar meitenes acīm, uz ko meitene reaģēja lēni pagriežot galvu Remusa virzienā. Muļķīgais smaids no viņas sejas nepazuda. 

Remuss noņēma no meitenes pleciem mazu mugursomiņu un sāka rakāties pa to. Meitene nekādā veidā viņam nepretojās, bet arī nepalīdzēja. Viņa sēdēja un skatījās uz Remusu ar tukšu skatienu, it kā nesaprotot, kas notiek un turpināja muļķīgi smaidīt. Viņš izvilka no mugursomas maku, ātri uzmeta acis tā saturam un iebāza to savā kabatā. Tālāk sekoja mobilais telefons, ko viņš aplūkoja ar manāmu interesi, un atslēgu saišķis. Tas viss pazuda Remusa mēteļa kabatās. Uzmetis pēdējo skatienu meitenei, viņš noņēma arī austiņas, kas karājās viņai kaklā un uzmanīgi izvilka miniatūro mūzikas pleijeri no jakas krūšu kabatiņas.

Brīdi pavērojis simbolus pleijera ekrānā, Remuss nospieda pāris pogas, uzmanīgi, kā pirmo reizi, iespieda austiņas savās ausīs, pasmaidīja un lēnām piecēlās. Pārlaidis skatienu alejai un ar apmierinājumu konstatējis, ka neviens no alejā esošajiem cilvēkiem neatrodas tik tuvu, lai kaut ko varētu pastāstīt par pēdējo minūšu notikumiem, viņš uzmeta pēdējo skatienu meitenei uz parka soliņa un sāka iet virzienā uz parka izeju. Virzienā uz tramvaja pieturu. Tramvaja, par kura eksistenci un trokšņainajām īpašībām vēl pirms pāris minūtēm viņam nebija pat nojausmas.

    Turpinājums sekos, ja dosiet ziņu ar kometāru šeit vai uz manu Twitter kontu :)