5.nodaļa

 

        Nākamajā rītā pēc mīklainajiem nakts notikumiem Niks pamodās kā parasti. Elektroniskā modinātāja pīkstoņa nebija skaļa, bet pietiekami kaitinoša, lai neļautu aizgulēties. Nikam, atšķirībā no daudziem saviem vienaudžiem, bija paradums no rītiem celties laicīgi. Viņš necieta kavēšanos  un uzskatīja, ka labāk ir ierasties pusstundu par ātru, nekā piecas minūtes par vēlu. Tas jo īpaši attiecās uz skolu, jo nokavēt nozīmēja ienākt klasē pēdējam, kas savukārt garantēja  atrašanos visu klasesbiedru uzmanības centrā un to nu Niks galīgi nevarēja ciest.

            Ātri uzrāvis mugurā treniņtērpu, viņš izgāja no istabas. Pirmais nepatīkamais pārsteigums viņu sagaidīja pie vannas istabas durvīm. Tās bija ciet. Pēc skaņas spriežot, tur rosījās mamma un tas nozīmēja, ka pastāv liela iespējamība brokastis ēst ar sakrustotām kājām. Izgrūdis apspiestu skaņu, kas varēja nozīmēt kaut ko līdzīgu kā “par ko man tāds sods? Kāpēc vienmēr tā notiek?”, Niks devās uz virtuvi, kur viņu gaidīja... nē, precīzāk laikam būtu teikt negaidīja brokastis. Nevarētu teikt, ka māte Niku īpaši lutinātu, bet brokastis viņa parasti tomēr viņam pagatavoja. Tā bija viena no nedaudzajām labajām pārmaiņām, kas bija notikušas pēc Annijas aiziešanas. Annija bija Nika vecākā māsa, kura pirms gada uzsāka patstāvīgu dzīvi un izvācās no vecāku dzīvokļa. Līdz ar to Nikam nu ikdienā tika pievērsta nedalīta vecāku uzmanība un mīlestība. Šajā gadījumā tas bija labi... tikai šodiena bija izņēmums. Laikam jau veļas mazgāšana  bija svarīgāka.

            Samierinājies ar likteni, Niks piegāja pie gāzes plīts, lai uzliktu vārīties ūdeni tējai. Gāzes plīts bija veca un elektriskā dzirksts nestrādāja jau kopš neatminamiem laikiem. Šodiena laikam bija izlēmusi ķerties pie kārtīgas šķēršļu jostas veidošanas Nika ceļā un nestrādāja arī rokas gāzes šķiltavas. Apjautis virzienu, kādā dodas notikumi, Niks tālredzīgi izlaida gāzes uzpildes baloniņa meklēšanu un pa tiešo pārgāja pie nākamā posma – sērkociņu meklēšanas. Šāda atjautīga rīcība pārsteidza likteņa ļaunos spēkus nesagatavotus un, tikai nedaudz pieturējuši vienu virtuves atvilktni, tie atdeva Nikam kastīti ar sērkociņiem. Niks manāmi atplauka, jo parādījās cerības, ka diena tomēr nebūs pilnīgi un galīgi sačakarēta.

            Niks uzšķīla sērkociņu... un sastinga. Šādu liesmu viņš tievā kociņa galā vēl nebija redzējis. Tā locījās un virpuļoja, sildīja un dedzināja, tā mainīja krāsu un intensitāti, sauca un vilināja. Niks skatījās uz mazo liesmu kā apburts un vienu brīdi viņš bija gatavs apzvērēt, ka redz tajā dejojot mazus velniņus. Ar otru, kreiso, roku viņš tajā pat laikā mēģināja pakasīt kreiso lāpstiņu, kurā kaut kas sāka kņudēt, ne uz mirkli neatlaižot acis no liesmas. Sērkociņš izdega. Kad liesma sasniedza Nika pirkstus, viņš ar automātisku kustību uzšķīla nākamo sērkociņu. Sajūtas atjaunojās un Niks blenza uz degošo sērkociņu kā skolas puika, kas ieraudzījis savu Pirmo Mīlestību. Protams, tīri tehniski, Niks vēl bija skolas puika, bet šajā gadījumā tam nav lielas nozīmes. Kad Niks aizdedzināja jau ceturto sērkociņu, virtuvē ienāca Nika mamma.

-       Labrīt! Ko Tu tur dari?

-       Es!? Neko... Labrīt! - Niks, kā nedarbos pieķerts, žigli piešāva gāzei uguni un uzlika vārīties tējkannu.

-       Spēlējies ar sērkociņiem? - Mammas tonī dusmu nebija.

-       Jā. Man patīk skatīties liesmā. - Brīžiem teikt taisnību ir labākais risinājums. It īpaši, ja zini, ka to uztvers kā joku.

-       Tu dzirdēji to nenormālo blīkšķi naktī? Mēs ar tēvu naktī gandrīz izlecām no gultas.

-       Kādu blīkšķi?

-       Laikam jau pērkons, jo nekur nemana nevienu sabrukušu ēku. - Mammai šodien laikam prāts nesās uz melno humoru.

-       Vai tad pirmā reize, kad dzirdi pērkonu?

-       Nav jau pirmā, protams, bet šoreiz kaut kā savādi skanēja. Un arī kaimiņi saka to pašu. Daži pat saka, ka skaņa nākusi no garāžām.

-       Kā tad Tu to zini? Jau biji laukā klačoties ar sētnieci?

-       Nē taču! Tēvs laikam bija saticis kādu ejot uz mašīnu. Viņš man pēc tam zvanīja un stāstīja. Nevar būt ka kaut kādi Tavi čomi kaut ko spridzināja?

-       Nez... Mani tas vairs neinteresē. Tās ir mazu puiku rotaļas.

            Nika mamma pie sevis nosmaidīja, bet neko neteica. Labi, ka mums atcelts obligātais karadienests, viņa noprātoja. Citādi Nika domas par to, kas ir mazu puiku rotaļas, varētu tikt mainītas. Pret viņa paša gribu.

-       Tu vannasistabā vēl iesi?

-       Nē. Vari iet. Sviestmaizes uztaisīt?

-       Būtu jauki! Divas... ar desu. Paldies! - Niks steigšus nozuda vannasistabā.

            Stāvot dušā un izbaudot silto ūdens strūklu uz pleciem, Nika domas šaudījās kā negudras. Kas bija noticis? Viņš mēģināja atsaukt atmiņā nesenās sajūtas un izjuta gandrīz vai mulsumu. Viņš nespēja atvairīt vienu domu. Salīdzinājumu, kas uzmācīgi līda viņa galvā un kuru viņš mēģināja aizdzīt. Viņš bija sajuties kā iemīlējies. Sērkociņa liesmā. Tas nebija normāli. Tas nevarēja būt normāli. Viņš bija iemīlējies Odrijā... nu labi, nevis iemīlējies, bet Odrija viņam patika. Tas bija normāli. Puišiem patīk meitenes. Meitenes. Nevis sērkociņa liesmas. Uz mirkli viņš atcerējās pagājušo nedēļu, kad Jānis bija viņu uzcienājis ar zālīti. Tie taču bija tikai pāris dūmi! Viņš pat kaifu nekādu nejuta! Diez vai tam varētu jau būt sekas? Un viņam tagad sākušās halucinācijas? Būs jāparokās internetā. Kaut kas par marihuānu un tās blakusefektiem. Nākamreiz es no Jāņa vairs neko neņemšu. Ja nu čigāni kaut ko tur pieliek klāt? Kaut ko, kas izraisa atkarību?

-       Tu neesi aizmidzis tur? Nokavēsi vēl skolu!

-       Tūlīt nāku!

            Niks paķēra sviestmaižu šķīvi, tējas krūzi un aizgāja uz savu istabu. Viņš cerēja kaut ko uzzināt no Googles tantes vēl pirms došanās uz skolu. Ierakstījis meklēšanas logā “marijuana” un “hallucinations”, Niks pārskatīja pāris pirmos rezultātus. Nekas neliecināja, ka halucinācijas notiktu bieži un no pāris dūmiem. Vairāk laika nebija. Ātri saģērbies, Niks izskrēja uz ielas. Autobuss viņu negaidīs, tas nu ir pilnīgi droši. Apskrējis ap mājas stūri, Niks tālumā ieraudzīja autobusa dzelteno siluetu un pielika soli. Līdz pieturai nebija tālu un viņš zināja, ka paspēs, bet tikai tad, ja skries.

            Kā pēdējais ielecis autobusā, viņš iekārtojās brīvākā vietā, aizmugurē pie loga. Kabatā sameklējis savu mobilo, Niks pieslēdza tam austiņas, aizkorķēja ar tām ausis, ieslēdza radio un sagatavojās gandrīz pusstundas braucienam uz skolu. Tikai pēc tam, viņš pagriezās un pārlaida skatu salonam.

            Jau otro reizi šajā rītā viņš sastinga pārsteigumā. Autobusa vidū, kādas piecas rindas no vietas, kur pie loga stāvēja viņš, sēdēja Odrija. Pats par sevi tas, protams, nekāds pārsteigums nebija, jo viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā. Neteiksim, ka Niks speciāli vaktēja Odrijas mājas durvis, lai notvertu mirkli, kad viņa nāk laukā no mājas, jo tā nebūtu taisnība. Tajā pat laikā Niks nevarētu noliegt, ka priecājās katru reizi, kad redzēja Odriju pieturā vai, kā šodien, jau sēžam autobusā.  Viņam patika vērot Odriju. Patika vērot, kā viņa ar savu smalki viedoto roku atglauž gaiši blondos matus. Dažreiz viņa, kaut ko lasot, spēlējās ar tiem un virpināja tos pirkstos.  Tieši to viņa darīja arī šodien, tikai... šodien Odrija vēl arī spīdēja! Niks aiztaisīja acis, lēnām saberzēja plakstiņus un aizgriezās uz citu pusi.

            Vakardienas vējš un negaiss bija izdzenājis māķoņus un diena šodien bija gandrīz skaidra. Debesis vietām klāja tikai pašķidras “kaķastes” jeb dabaszinātņu skolotājas vārdiem runājot, augstie spalvu mākoņi. Bija vēl agrs un asfalts vēl nebija nožuvis, tāpēc dūmakainā saule spoži atspīdēja pret to un, autobusam mainot virzienu, ik pa brīdim žilbināja acis, atspīdot arī pret autobusa stikliem. Tā noteikti bija noticis arī brīdī, kad Niks šorīt pirmo reizi ieraudzīja Odriju. Niks lēnām novirzīja skatienu no ielas un atkal pavērsa to Odrijas virzienā. Nekas nebija mainījies! Odrija spīdēja! Labi, viņa neizstaroja gaismu kā elektriskā spuldzīte vai pat ne dienasgaismas lampa, bet tā neapšaubāmi bija spīdēšana. Tas nebija ne atspulgs, ne tieša saules gaisma. Odrija bija vienīgā no visiem autobusa pasažieriem, kas bija manāmi gaišāka un ap kuru bija viegls, pienains oreols. Kāds ezotērikas, jogas un dažādu ekstrasensu piekritējs to iespējams formulētu kā “Niks redzēja Odrijas auru”, bet Niks neaizrāvās ar tādām muļķībām un priekš viņa Odrija spīdēja. Viņa sirds sāka pukstēt ātrāk. Vēl pāris reizes pamainījis skatu leņki, izberzējis acis, nedaudz pietupies un pastiepies uz pirkstgaliem, Niks samierinājās ar faktu, ka viņa kaimiņiene izstaro baltu dūmakainu gaismu. Kas, ellē ratā, šodien notiek!?

            Tagad jau sāka izskatīties, ka viņa rosīšanos sajūt arī Odrija. Tas jau bija  pavisam dīvaini. Neskatoties uz to, ka vārda “dīvaini” robežas Nika apziņā nupat bija pastiepušās stipri plašākas. Odrija beidza lasīt un mirkli skatījās tikai uz priekšu, it kā ieklausoties sevī. Tad viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz Niku. Nevis sameklēja viņu starp citiem autobusa pasažieriem, bet paskatījās tieši uz viņu. Kā zinot, ka tieši tur viņš stāv. Jebkurā citā dienā šāds skatiens beigtos ar nicīgu smaidiņu viņas smalki veidotajā sejā. Tikai ne šodien. Viņas acu zīlītes aiz elegantajām, šaurajām Gucci brillēm papletās un viņa vēroja Niku ar dzīvu interesi, pat pārsteigumu. Pavisam īsu brīdi. Odrija ātri attapās un aizgriezās, acīmredzot cerot, ka Niks nebūs viņas skatienu ievērojis. Velti. Nicīgā smaidiņa pazušana no Odrijas sejas bija tik nozīmīgs notikums, ka uz brīdi Nikam aizmirsās visi šārīta dīvainie notikumi un viņš pasmaidīja. Diena bija sākusies vienkārši burvīgi.

            Pēc mirkļa viņš jau sapņaini vēroja garāmslīdošo pilsētas ainavu un nemaz nepamanīja, ka Odrija ir pagriezusies vēlreiz un nu jau vēro viņu daudz ilgāk un cītīgāk nekā pirmo reizi.

            Izkāpjot pieturā pie skolas, Niks pagaidīja, lai Odrija izkāpj pirms viņa un lēnām tai sekoja, vērodams cik iznesīgi viņa pārvietojas uz augstpapēžu zābaciņiem un kā soļu ritmā līdzi šupojas viņas nedaudz stūrainie, zēnišķīgi platie pleci. Viņš lēnām piefiksēja izmaiņas esošajā pasaules kārtībā. Odrija viņu vairs nenicināja. Tas bija ļoti būtiski un ļoti svarīgi. Tas, ka viņa no šīs dienas arī nedaudz spīdēja, vairs nebūt nelikās tik dīvaini.

            Vakarā tomēr vajadzēs kārtīgi izpētīt iespējamo saikni starp zālītes pīpēšanu un halucinācijām, nodomāja Niks. Tajā brīdī viņu ieraudzīja divi klasesbiedri, sāka saukt pie sevis un Niks ātrā solī steidzās apsveicināties un parunāties pirms sākas stundas. Pa dienu mācības aizņēma pietiekami daudz Nika uzmanības un arī Odriju viņam negadījās sastapt, tāpēc pie domām par šodienas dīvainībām viņš kādu laiku neatgriezās.

4.nodaļa

 

        Kaut kur tālu, pavisam citā pasaulē, tikai ļoti nejaušs garāmgājējs varētu vērot īsās, bet dramatiskās cīņas nobeigumu. Ļoti nejaušs tāpēc, ka sadursmes noslēgums risinājās naktī, mežā, pārdesmit minūšu gājiena attālumā ne tikai no tuvākās apdzīvotās vietas, bet arī no tuvākā ceļa.

            Kādas klusas meža pļavas malā, bet vēl joprojām paslēpts koku ēnā, gaisā karājās tāds pats dzīvsudrabains ovāls spogulis, kādu varēja redzēt tikko notikušās sadursmes laikā. Tumsā to pat īsti nevarēja redzēt, to drīzāk varēja tikai sajust. Protams, tikai līdz brīdim, kad kopā ar ugunīgu liesmu mutuli, no tā izlidoja kādreiz baltā tērptais sirmais vīrs. Ja šo ainu tiešām būtu vērojis kāds nejaušs garāmgājējs, tad viņš pat būtu varējis teikt, ka kaut kur ir noticis sprādziens un vīrs ir ticis atsviests atpakaļ ar sprādziena vilni. Kur tieši ir noticis sprādziens, gan nebija skaidrs, jo liesmas izgaisa, pa daļai vienkārši apdziestot, pa daļai ievelkoties atpakaļ sudrabainajā spogulī, kurš vēl kādu brīdi meta sārtu atblāzmu, bet tad sāka virmot, sarāvās un pazuda pavisam.

            Meža mīkstajās sūnās palika tikai kūpošs, pa pusei apoģļojies vīrieša ķermenis. No greznā, baltā, izšuvumiem klātā tērpa bija palikušas tikai nokūpējušas driskas un vietās, kur apģērbs vairs nesedza ķermeni redzamais drīzāk atgādināja piedegušu šašliku, nekā cilvēka miesu. Neskatoties uz drausmīgajiem ievainojumiem, vīrietis tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Guļot uz muguras, viņa ķermenis kā agonijā izliecās loka veidā un viņam tādā veidā izdevās apkrist uz sāniem. Pateicoties šai kustībai, viņa plaukstas tagad jau gandrīz bija viena pie otras.  Ar gārdzošām skaņām, kas liecināja par pārcilvēcisku piepūli, viņš salika kopā plaukstas un no tām izveidoja vēl vienu “ēnu spēļu” figūru.

            Šoreiz viņa rokās parādījās spilgti dzeltens gaisma punkts, kas ātri pieauga, izveidojot blāvi dzeltenu kupolu, kas pilnībā nosedza visu vīrieša ķermeni. Ar mokām atvēris vienu apdegušo acs plakstiņu, vīrietis likās pārliecināmies par kupola esamību, pēdējiem spēkiem atvēlās atpakaļ uz muguras un, izlaidis garu nopūtu, apklusa. Kad kupols bija pilnībā izveidojies, vietām no tā virsmas izstiepās koši dzeltenas dzirksteles, kas, nemitīgi sprēgājot un kustoties kā dzīvas, savienoja kupola virsmu ar vīrieša ķermeni vietās, kur apdegumi bija vissmagākie. Dzeltenie “zibeņi” neapšaubāmi dziedēja vīrieša brūces, tikai tikpat neapšaubāms bija arī fakts, ka tas nenotiks ātri un diez vai būtu kāds, kas šajā brīdī par tik pat neapšaubāmu uzskatītu prognozi, ka vīrietis izdzīvos.

            Brīdī, kad vīrieša plaukstās parādījās dzeltenais punkts, netālu esošajā pilsētā ar spalgu, aprautu iekliedzienu gultā pamodās jauna sieviete. Viņa tramīgi paskatījās apkārt, tad uz brīdi sastinga, ieklausoties skaņās visapkārt. Viss bija mierīgi un klusi, cik nu klusa var būt pilsēta naktī – kaut kur kvankšķēja suns, kādā attālā tavernā skanēja mūzika un auroja pārdzērušies apmeklētāji. Neskatoties uz to, ka viss likās mierīgi, sievietes satraukums nepārgāja. Viņa atkal sastinga, kā ieklausoties, tikai tagad jau viņas sejas izteiksme liecināja par to, ka viņa ieklausās sevī, līdzīgi kā cilvēki, kuriem tikko pārgājusi kārtējā vēdergraižu lēkme un viņi mēģina “saklausīt” vai sekos nākošā. Laikam jau viņas sajūtas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, jo sieviete sāka steigšus ģērbties.

            Saģērbusies, viņa paķēra vienkāršu ādas pleca somu un ātri pārbaudīja tās saturu. Tumsā nebija īsti skaidrs, bet izskatījās, ka soma ir pilna ar dažādām mēģenēm. Uzmetusi somu plecā, sieviete noskrēja pa šaurām vītņveida kāpnēm un izgāja uz naksnīgās pilsētas ielas. Viņa uz brīdi apstājās, nolieca galvu, ieklausījās un tad noteiktā, ātrā gaitā sāka soļot lejup pa bruģēto ielu virzienā uz pilsētas dienvidu vārtiem. Pateicoties raitajam solim sieviete izgāja cauri vārtiem jau pēc pāris minūtēm. Laiki tagad bija mierīgi, tāpēc smagie vārti pat nakts laikā tika turēti vaļā un pie vārtiem sarga būdiņā snauduļojošais sargs, papēžu klaudzoņas uzmodināts, sievietei veltīja tikai vienu paviršu skatienu un, nekādus draudus nesaskatījis, turpināja gulēt.

            Kādu brīdi sieviete raitā solī turpināja iet pa ceļu, tad atkal apstājās, nolaida galvu un īsu mirkli ieklausījās sevī. Pacēlusi galvu, viņa pārlaida skatienu apkārtnei, pārliecinājās, ka viņu neviens nevēro un nokāpusi no ceļa uzbēruma, pazuda mežā. Mežā, neskatoties uz to, ka iešana bija apgrūtināta, viņa gaitu pat paātrināja. Viņas tempu mazināja tikai īsas pauzes, kuru laikā viņa itkā salīdzināja savu virzienu ar iebūvētu kompasu. Pēc katras šādas pauzes viņa nedaudz mainīja iešanas virzienu. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz viņa pamanīja starp kokiem blāvu gaismu. Tagad jau viņa metās skriešus tik ātri, cik vien to atļāva nelīdzenais meža sūnu segums un viņas  skriešanai nepiemērotais apģērbs.

            Starp kokiem arvien labāk kļuva redzams sūnās gulošais sirmais vīrs, pār kuru vēl joprojām klājās bāli dzeltenais kupols ar zeltainajiem zibeņiem, kas ložņāja pa viņa ķermeni. Ar īsu, aprautu kliedzienu “Skolotāj!” jaunā sieviete pieskrēja pie gulošā vīrieša un notupās uz ceļiem tam līdzās. Kādu mirkli likās, ka sieviete iespiedīs seju rokās un sāks žēlabaini raudāt, bet tas bija tikai mirklis. Skumju un sāpju izteiksme no viņas sejas pazuda un tās vietā stājās noteikta, bet norūpējusies grimase, kādu var redzēt ārstiem, kuri strādā pie smagi slimiem pacientiem.

            Sieviete sāka ar to, ka pārbaudīja vīrieša pulsu un ieklausījās tā elpā. Pēc tam viņa rūpīgi aplūkoja viņa ievainojumus, cenšoties tos neaizskart un nesagādāt cietušajam liekas sāpes. Visu šo darbību laikā viņa brīvi sniedzās cauri dzeltenajam kupolam un tas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi. Arī pats kupols nemainījās un dzeltenie zibeņi turpināja savu darbu uz sirmgalvja ķermeņa. Veikusi apskati, sieviete salika abu roku pirkstus līdzīgā kombinācijā ati, ko pirms neilga laika bija izveidojis pats ievainotais. Arī viņas darbību rezultāts bija līdzīgs -  no viņas rokām izauga tāds pats kupols un ieņēma vietu pār gulošā vīrieša ķermeni, saplūsdams ar to, kas jau tur atradās. Rezultātā kupols sāka mirdzēt intensīvāk un dzelteno zibeņu skaits dubultojās. Tagad to bija jau seši.

            Piecēlusies kājās, sieviete ar diviem labās rokas pirkstiem pagrieza gredzenu uz savas kreisās rokas zeltneša un kaut ko nomurmināja. Ievainotais vīrietis, kurš līdz šim bija gulējis sūnās diezgan neveiklā pozā ar izcilņiem zem muguras, tagad izstiepās taisni un līdzeni itkā gulētu uz neredzamas gultas. Sieviete atvēra savu labo plaukstu, pavērsa to uz augšu un izdarīja vieglu augšupejošu kustību, itkā celtu kādu neredzamu priekšmetu. Gulošā vīrieša ķermenis sekoja viņas plaukstas kustībai un līgani pacēlās apmēram sievietes gurnu austumā no zemes. Pie tam kupols virs vīrieša ķermeņa loģiski tam sekoja un tagad jau izskatījās pēc gandrīz pilnīgas sfēras, jo tikai neliela tās apakšējā daļa likās pazūdam sūnās. Arī pāris “zibeņi” ātri noreaģēja uz jauno situāciju, pārvietojās zem vīrieša ķermeņa un sāka darboties pa viņa muguru no apakšas.  Sieviete ar plaukstu veica vēl vienu kustību. Šoreiz izskatījās itkā viņa vēlētos gaisā karājošos vīrieša ķermeni padzīt uz priekšu un arī šoreiz vīrieša ķermenis paklausīja, sākot līgani slīdēt plaukstas mājiena virzienā.

            Viss notiekošais ļoti atgādināja iluzionista priekšnesumu ar to starpību, ka parasti  triku izpilda vīrietis, gaisā lidinās skaista sieviete un darbība notiek starmešu gaismā uz skatuves, nevis naksnīgā mežā.

            Sieviete ar vēl vienu rokas mājienu pagrieza vīrieša ķermeni un sāka virzīties atpakaļ, virzienā no kura bij atnākusi. Vīrieša ķermenis paklausīgi slīdēja sievietei pa priekšu, gandrīz vai saprātīgi izvairoties no ieskriešanas kokos.

            Iznākot no meža sieviete uz brīdi apstājās. Iespējams, ka viņa apdomāja, ko un cik daudz lai saka pilsētas sargam, kurš noteikti gribēs zināt, kas noticis. Iespējams, ka viņa vienkārši uz mirkli gribēja ļaut acīm izbaudīt skaisto nakts ainavu. Tā jau notiek itin bieži, ka mēs neievērojam skaistumu, kas ikdienā ir mums apkārt, līdz kādā brīdī daudzu, nemanāmu apstākļu sakritība liek mums apstāties un kaut uz brīdi novērtēt to, kam parasti ejam garām, aizņemti ar savām ikdienas rūpēm.

            Šīs nakts ainava noteikti bija apstāšanās vērta. Debesis bija skaidras, bet zvaigznes nebija labi redzamas, jo tās aizēnoja abu mēnešu gaisma. Mazākais, bet spilgtākais atradās gandrīz zenītā un bija galvenais gaismas avots, kamēr lielākais gatavojās rietēt tieši aiz pilsētas torņiem un šajā brīdī kalpoja galvenokārt kā dekorācija.      Alhamra bija īsta pilsēta šī vārda senajā nozīmē – tai bija gan “pils”, gan “sēta”.  Tā aizņēma pauguru, ko no trijām pusēm kā milzīgā amfiteātrī ieskāva kalni un tā  centrā, paugura augstākajā punktā, slējās citadele – no gaiša, gandrīz balta smilšakmens veidota gotiska stila pils, kas pārsteidza skatienu ar savām vertikālajām proporcijām. Radās iespaids, ka kāds visvarens datorists ir ņēmis pils bildi un pastiepis vertikāli vismaz pusotru reizi. Neviļus bija jādomā par to, cik tad ilgi un pa kādām kāpnēm ir jākāpj, lai tiktu līdz tās torņu augstākajām istabām. Neskatoties uz itkā sajauktajām proporcijām, pils bija skaista, iespaidīga un spilgti liecināja par tās iemītnieku spēku un varenību, kas patiesību sakot, arī bija tās galvenais uzdevums, jo ne jau mūru biezums vai sienu augstums to aizsargāja no uzbrukumiem.

            Apkārt pilij slējās smilšakmens mūris ar nelieliem sargtornīšiem un robotām malām. Mūris bija pietiekami biezs, lai pa tā augšpusi, slēpjoties aiz robotajām malām varētu pārvietoties pilsētas aizstāvji, bet visa būve kopumā radīja iespaidu, ka tās konstruktors vairāk rūpējies par tā estētisko, nevis funkcionālo pusi un nekādas īstas kaujas nocietinājumi pieredzējuši nebija. It īpaši tāpēc, ka mūri daudzās vietās bija noauguši ar efejām, pa kurām noteikti būtu iespējams ielavīties pilsētā, ja vien to kādam ļoti gribētos. Mūra dienvidu pusē, kas bija pavērsta projām no kalniem, bija izveidoti iespaidīgi vārti ar sargtorņiem abās pusēs un nelielu paceļamo tiltu pāri mūri ieskaujošajam grāvim.

            Aiz mūra sienām, slēgtajā teritorijā starp to un citadeli, bija izvietojušās pārsimts mājas. Atšķirībā no viduslaiku pilsētām, kur valdnieki dzīvoja greznībā pilī, bet apkārt tai bija nabadzīgu kalpotāju, kareivju un amatnieku būdas, šīs mājas lielākoties bija visnotaļ lepnas, labi koptas un izgreznotas gan ar dažādiem arhitektūras elementiem, gan ģerboņiem karogu un metālkalumu veidā, gan piekarinātām ziedošu puķu dobēm. Viss liecināja par to, ka vairums pilsētas iemītnieku ir ne tikai pārtikuši, bet pat ļoti turīgi.

            Kopumā ar spilgto mēnesgaismu viss veidoja gandrīz idillisku ainavu un jebkurš fotoaparāta vai viedtālruņa īpašnieks šādā brīdī būtu ķēries pie tā iemūžināšanas naivā cerībā, ka šādas nakts ainavas burvību var noķert un ieslodzīt pikseļos.

            Sievietei nekādas fotoierīces nebija un, patiesību sakot, viņa par tādu eksistenci šajā brīdī pat nenojauta, tāpēc viņa, ar rokas mājienu uzstūmusi pa gaisu slīdošo vīrieša ķermeni uz ceļa uzbēruma, uzkāpa uz ceļa pati un ātrā gaitā soļoja pa grantēto ceļu pilsētas vārtu virzienā. Sirmā vīra ķermenis, dzeltenās sfēras un zibeņu ieskauts, līgani slīdēja viņai nedaudz pa priekšu.

            Viņas atgriešanās izraisīja sargā daudz lielāku interesi nekā aiziešana un viņš, berzējot miegainās acis, iznāca laukā no mazās sarga būdiņas. Puisis bija gados jauns, pēc skata ne vairāk kā divdesmit gadus vecs, tērpies līdzīgi kā sieviete un gulošais sirmgalvis gaišās drēbēs ar izšuvumiem, tikai viņa tērps likās vienkāršāks pat par sievietes drēbēm, nemaz jau nerunājot par sirmgalvja grezno kārtu, no kuras gan nekas daudz nebija palicis pāri.

            Puisis pieskrēja pie gulošā vīrieša, pagrieza galvu un ieskatījās viņa sejā.

-       Ak, Dies... tas taču... tas taču ir Skolotājs Bartemiuss! Kas ar viņu ir noticis!? Vai viņam kāds ir uzbrucis? - Tikai pēc tam viņš aptvēra sava jautājuma būtību.

-       Kas vispār viņam var uzbrukt!? - Šis jautājums jau bija gandrīz retorisks.

-       Es zinu tikpat daudz cik Tu... Viņš nebija pie samaņas, kad viņu atradu. Naktī pamodos, jo sajutu viņu buram “Dziedē!”... man ar viņu ir stipra saikne.

-       Kur Tu viņu atradi?

-       Mežā, guļam. Tuvumā neviena nebija. Nebija arī nekādu cīņas pēdu.

-       Dīvaini...

-       Jā... bet neko darīt, jāgaida kamēr viņš atjēgsies. Tad jau pastāstīs... lai gan varbūt arī ne. - Viņa domīgi piebilda.

-       Ziņosi Konklāvam?

-       Protams. Neizskatās, ka viņš būs rīt uz kājām un viņi taču noteikti gribēs zināt, kur viņš ir.

-       Domā, viņš ilgi būs bez samaņas?

-       Nu paskaties pats! Apdegumi klāj vismaz pusi ķermeņa un nezin vēl, kas ir zem drēbēm. Brīnums, ka viņš vispār vēl ir dzīvs. Maģija viņu sadziedēs pilnībā, bet tas prasīs laiku. Es nebrīnīšos, ja viņš būs bez samaņas vairākas dienas.

-       Nu jā...

-       Klau... Tu varbūt uzreiz nekladzini visai pilsētai, ka vecais ir šitā dabūjis pa mizu? Tapat jau uzzinās ar laiku, bet...

-       Labi, pacentīšos. - Puiša intonācija viesa cerību, ka pāris stundas viņš varētu izturēt, bet vairāk gan ne.

-       Paldies, Anders. - Sieviete pie sevis nopriecājās, ka atcerējās puiša vārdu. Tas paglābs Skolotāja reputāciju vēl uz pāris stundām.

-       Nav par ko. Palīdzēt nevajag? - Puisis jūtami negribēja beigt sarunu.

-       Nē, paldies, tikšu galā pati.

-       Tu “Nestuves” pati būri? - Viņš mēģināja vēlreiz.

-       Nē, es vēl neprotu. Man Skolotājs iedeva gredzenu. Noderēja, kā redzi.

-       Labi, lai Tev veicas. Ja ko vajag, es būšu šeit. Te tāpat nav ko darīt. - Puisis vainīgi piebilda.

-       Saprotu. Paldies, ņemšu vērā.

            Atstājusi sargu pildām savus pienākumus, sieviete turpināja ceļu pa šaurajām, bruģetajām pilsētas ieliņām, līdz atgriezās pie mājas, no kuras bija iznākusi. Šoreiz viņa izmantoja parādes durvis, iemanevrēja “nestuves” ar sirmo vīru priekšnamā pēc tam pa galvenajām kāpnēm uz otro stāvu, uz skolotāja guļamistabu.

            Uzslidinājusi “nestuves” virs gultas, viņa uz brīdi izskrēja no istabas, tad atgriezās ar lielu ūdens krūzi un baltiem dvieļiem. Ar trenētu rokas kustību viņa uzsita gaisā knipi un virs gultas parādījās spožs balts punkts, kas izgaismoja telpu ar vienmērīgu, maigu bet pietiekami spožu gaismu. Ieguvusi vajadzīgo apgaismojumu, viņa izvilka skalpelim līdzīgu nazi un sāka uzmanīgi griezt vaļā sirmgalvja drēbes un ņemt nost tās no viņa auguma, īpašu uzmanību pievēršot vietām, kur tās bija piekaltušas pie brūcēm. “Nestuves” deva viņai priekšrocību, par kuru viņu apskaustu daudzi jo daudzi praktizējoši mediķi – viņa varēja piekļūt ķermenim no visām pusēm to negrozot. Atbrīvojusi vīrieti no drēbēm, viņa saslapināja dvieli un ķērās pie brūču tīrīšanas.

3.nodaļa

 

        Nika un Odrijas logi bija vieni no pēdējiem, kuros izdzisa gaisma. Pēc brīža izdzisa arī laternas uz ielām un visas tuvējās ēkas ietinās tumsā. Visā tuvējā apkaimē degoša palika tikai viena laterna, kas apgaismoja tuvumā esošās garāžas. Tās sastāvēja no divām ķieģelu garāžu rindām, kuru durvis bija vienai pret otru, pa vidu atstājot piebraucamo ceļu. Vienā rindas galā bija ķieģelu siena, otrā vārti un pavisam maza sarga būdiņa ar kāpnītēm. Kādreiz, senos laikos, kurus veci cilvēki mēdz saukt par “padomju laikiem”, šeit savus braucamos glabāja tā laika turīgākie cilvēki. Toreiz aiz katrām durvīm slēpās kāds “Žigulis”, “Moskvičs” vai pat “Volga” un sarga būdiņā dienu un nakti dežūrēja pikta paskata onkulis vai tante, kurš atvēra vārtus tikai savējiem.

            Tie laiki sen jau bija pagājuši. Vārti bija izgāzti no eņģēm un šā tā piestutēti turpat blakus. Sarga būdiņas durvis bija uzlauztas un tajā, kopš dienas, kad kāds dzērājs tur bija nokārtojis savas dabiskās vajadzības, vairs nelīda pat kaimiņu puikas, lai slepus uzvilktu kādu dūmu. Garāžās mašīnas tagad turēja tikai retais, jo ērtāk bija tās nolikt pie pašām mājas durvīm. Lielākoties garāžas izmantoja kā ērtu vietu, kur novietot mantas, kuras vairs nelietoja, bet izmest vēl bija žēl.

            Ar izgāztajiem vārtiem vienā un ķieģelu sienu otrā galā, garāžas veidoja garu no trijām pusēm noslēgtu telpu kuras vienīgais, atvērtais gals izgāja uz mežu. Līdz ar to garāžas teritorijā noteikošais bija slēpts no nejaušiem acu skatieniem. Tas gan nebūt nenozīmēja, ka tur nebija ko redzēt. Tieši pretēji.

            Pavisam neilgi pēc tam, kad Nika un Odrijas logos nodzisa gaisma, gaiss garāžu teritorijā sāka virmot. Lai arī nekur tuvumā nemanīja neko, kas varētu izstarot siltumu, gaiss virmoja ļoti līdzīgi tam, kā to var novērot jebkurā Animal Planet pārraidē dzīvi Āfrikas savannā. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šoreiz tas notika vienā noteiktā, ierobežotā vietā. Virmošana sākās no viena punkta, kas pamazām auga un pletās, līdz ieguva ovālu formu. Iedomājieties ovālu paplāti, kura garākajā vietā ir apmēram divarpus metrus gara,  kas vertikāli karājas apmēram pusmetru no zemes un sastāv nevis no metāla, bet virmojoša gaisa.

            Kādu brīdi virmojošais plankums palika bez izmaiņām, bet tad atkal sāka pārveidoties. Plankuma forma saglabājās tā pati, tikai virmošana palēninājās un gaiss ovāla robežās sāka zaudēt caurspīdību un kļuva līdzīgs ūdenim, kam piemita tādas kā atstarojošas, metāliskas īpašības. Nu jau tas vairāk sāka atgādināt vecmodīgu, ovālu spoguli, kur stikla vietā ir ūdens. Vai dzīvsudrabs. Vai abi kopā. Vai ne viens, ne otrs. Drīzāk jau ka ne viens, ne otrs, jo kurš gan ir redzējis, ka ūdens viļņotos uz sienas? Vēl jo mazāk dzīvsudrabs. Nemaz jau nerunājot par to, ka, nedaudz papūloties, cauri tam varēja saskatīt kaut ko, kas pilnīgi un galīgi nebija garāžas durvis.

            Uz brīdi likās, ka pārmaiņas ir beigušās un ovālais dzīvsudraba spogulis tā arī paliks tur karājoties. Tieši tajā brīdī, kad kāds nejaušs garāmgājējs, kurš pavisam nejauši būtu gājis garām un ieraudzījis notiekošo, jau būtu paspējis savākt atkārušos žokli un jau būtu nācis tuvāk ar vienu domu – pabakstīt spoguli ar pirkstu, notikumi sāka strauji uzņemt gaitu.

            No spoguļa lielā ātrumā, burtiski izsprāga cilvēks. Radās sajūta, ka viņš kādu laiku ir skrējis ko kājas nes, tad lecis, izlecis cauri spogulim un tagad izmisīgi cenšas apstāties uz līdzenas vietas. Noslīdējis pa smiltīm klāto betona segumu, ar ko bija noklāts garāžu piebraucamais ceļš, kādu pusmetru, vīrietis, vēcinot rokas un mēģinot saglabāt līdzsvaru, apstājās. Viņš ātri paskatījās visapkārt, tad sev zem kājām, nez kāpēc uzsita pa betonu itkā pārbaudot ledus biezumu un tad pievērsa uzmanību debesīm. Bija saprotams, ka viņu neinteresēja mākoņi, bet gan tas, kas atradās aiz tiem, jo viņa uzmanību piesaistīja tikai vietas starp mākoņiem, kur bija redzamas zvaigznes. Cik bija noprotams, redzētais viņā nekādu sajūsmu neizsauca. Tad viņš uz mirkli sastinga,  pavisam nedaudz ievilka elpu un sastinga atkal, itkā ieklausoties sevī. Pēc brīža viņš jau izdarīja pilnu ieelpu, pēc kuras atkal sastinga. Beidzot izskatījās, ka viņš nedaudz nomierinās un trešā ieelpa jau bija uzsvērti dziļa. Varēja nojaust, ka viņš izbauda vēso rudenīgās nakts gaisu.

            Vīrieša izskats bija diezgan neparasts, lai gan, ņemot vērā pēdējo pāris minūšu notikumus, par šo viedokli domas varētu arī dalīties. Kurš gan var pateikt, kā ir jāizskatās vīrietim, kurš nakts vidū izlec no dzīvsudraba spoguļa vietā, kur vēl pirms mirkļa nebija pilnīgi nekā? Varētu teikt, ka vīrietis izskatījās pēc gota, ja vien tā sauktajā gotiskajā stilā ģērbtos arī vīrieši pusmūža gados, nevis tikai kompleksu mākti pusaudži un to drēbes un aksesuāri tiktu šūti labākajos modes namos nevis salasīti second-hand veikalos. Mugurā viņam bija garš, gandrīz melns mētelis ar kapuci un piedurknēm, kas pakāpeniski kļuva platākas. Gandrīz melns tāpēc, ka vienīgās laternas gaismā bija redzams, ka tas noklāts ar kaut kādu sarežģītu ornamentu, kas atspīd ar dziļi zaļu vizmu, kā vaboles segspārni. Kājās viņam bija gari zābaki, kas atspīdēja ar līdzīgu zaļu vizmu un izcēlās ar smailiem, uz augšu uzliektiem purngaliem, izsaucot asociācijas ar arābu pasaku tēliem. Arī pārējie apģērba gabali, cik nu tos varēja redzēt, bija vai izskatījās melni. Abu roku pirksti bija noklāti dažādu izmēru un formu gredzeniem un nagi izskatījās melni lakoti. Kopējo gota tēlu papildināja bāla seja ar skarbiem sejas vaibstiem, biezām uzacīm un gariem, kraukļa melniem matiem. Vienīgais, kas neiederējās “parasta” gota tēlā, bija tetovējums. Tas bija meistarīgi veidots, sarežģīts raksts, kas likās augam kaut kur no drēbju apakšas. Tas stiepās vīrieša sejas labajā pusē pa kaklu uz augšu, nedaudz aptverot ausi, izmetot vienu zaru uz vaiga pusi un beidzoties ar diviem žuburiem, vienu nedaudz zem labās acs, otru uz deniņiem nedaudz virs tās. Tetovējums bija tik harmonisks, ka radās iespaids ka tam tur ir jābūt un tas tur ir bijis vienmēr.  Tajā pat laikā tas vīrieša seju no vienkārši drūmas padarīja par draudīgu un biedējošu.

            Vēlreiz aplaidis skatienu sev apkārt, vīrietis pievērsa uzmanību sudraba spogulim un, kā likās, mēģināja tajā ko saskatīt. Izskatījās, ka uz doto brīdi viņš ir apmierināts ar redzēto. Vīrietis pagriezās pret kieģeļu sienu garāžu teritorijas galā un devās uz to. Bija skaidri redzams, ka katrs solis vīrietim sagādā manāmu piepūli. Viņš nedaudz piekliboja un veids, kā viņš turēja savu kreiso roku, lika saprast, ka tā ir nopietni traumēta.

            Ticis līdz gala sienai, viņš pavirzījās gandrīz uz pašu stūri pie pēdējās garāžas durvīm un noslīdēja uz zemes, muguru atbalstot pret sienu. Ar kustību, kas lika viņa sejai sāpēs saviebties, viņš noņēma savu nelielo pleca somu un sāka kaut ko tajā meklēt. Viņš vēl nebija atradis meklēto, kad kaut kas lika viņam strauji pacelt galvu. Viņš saspringti vēroja sudraboto spoguli, kas vēl joprojām karājās gaisā tajā pašā vietā. Sudrabotajā spogulī šoreiz bija manāma kustība. Vīrietis izgrūda skaņas, kas nešaubīgi bija lamu vārdi kādā nezināmā valodā, un sāka kustēties manāmi ātrāk nekā līdz šim.

            Viņš ātri izņēma no somas nelielu violetu lodi un nometa to sev priekšā. No lodes ātri izauga caurspīdīgs, violeti iekrāsots kupols, kas nosedza vīrieti un platību pāris metru rādiusā ap viņu.

            Kā nākamais no somas pārādījās kaut kas, kas izskatījās pēc neliela stienīša. Vīrietis izvēlējās vietu, kritiski novērtējot sienu aiz sevis un garāžu durvis, un, līdzīgi kā bērni ar krītiņu, uzvilka uz zemes aplī iezīmētu pentagrammu. Roka atkal pazuda somā un nu jau no tās parādījās kaut kas līdzīgs piecām paresnām svecēm, kuras vīrietis ātri novietoja pentagrammas smailēs. Pabeidzis šīs darbības, vīrietis nometa somu un nostājās pentagrammas vidū. Viņš izskatījās sagatavojies cīņai.

            Pa to laiku, metrus trīsdesmit no viņa, gaisā atkārtojās tās pašas pārmaiņas, kas bija novedušas pie noslēpumainā vīrieša mīklainās parādīšanās tikai pāris minūtes iepriekš. No spoguļa atkal izleca vīrietis, kurš strauji sabremzējās kā pēc skrējiena un mēģināja cik vien iespējams ātri aprast ar jauno situāciju.

            Savā ziņā šis vīrietis bija pat ļoti līdzīgs pirmajam. Varētu pat teikt, ka abi bija iepirkušies vienā apģērbu veikalā, tikai, ja pirmajam noteikti ļoti mīļa bija melnā krāsa, tad šis otrs, tieši pretēji, bija gaišo toņu cienītājs un viņa apģērbs bija balts ar sudrabotiem ornamentiem. Arī viņa garie mati un rūpīgi koptā kapteiņa bārdiņa bija balta, kas gan liecināja nevis par viņa gaumi, bet cienījamo vecumu – vīrietis bija viscauri sirms un dziļām grumbām klātu seju. Līdzīgi, kā pirmais, arī viņš mēģināja aplaist skatienu apkārt, bet viņa skatiens tika līdz melnā tērptajam stāvam un tur arī palika. Viņš nometās zemē uz viena ceļa, izstiepa abas rokas sev priekšā un, savijis pirkstus dīvainā formā, kā spēlējot ēnu spēles, sāka kaut ko pie sevis pusbalsī murmināt, ne mirkli nenolaižot skatienu no melnā vīrieša. Gaiss viņa roku priekšā sāka mirdzēt un parādījās spožs punkts, kas pārvērtās pienainā diskā, kas pamazām sāka izplesties.

            Tajā brīdī no dzīvsudraba spoguļa, līdzīgā veidā kā iepriekšējie, viens pēc otra izvēlās vēl divi cilvēki. Viena bija sieviete pusmūža gados, ģērbta garā, ornamentiem un izšuvumiem bagātā, smaga auduma kleitā, kas stiepās līdz zemei. Otrs bija jauns vīrietis, kura apģērbs bija mazāk neparasts, tomēr ne uz mirkli neatstāja iespaids, ka visi četri nāca no vienas vietas un visi ir ģērbti atbilstoši vienas modes prasībām. Jaunpienācēji uzmeta skatienu baltā tērptajam vīrietim, saņēma no viņa galvas mājienu, kas varēja nozīmēt tikai apstiprinājumu, un ķērās pie darbībām, kas izskatījās iepriekš saskaņotas un iepriekš jau neskaitāmas reizes veiktas. Pa to laiku pienainais disks baltā tērptā vīra priekšā bija izaudzis un ieguvis noteiktus apmērus un formu, kas pat neko no notiekošā nesaprotošam skatītājam neatstātu nekādas šaubas – tas bija liels, izliekts vairogs, kas aizsargāja visus trīs jaunpienācējus. Balti mirdzošā, caurspīdīgā vairoga aizsegā sieviete un jaunais vīrietis, nostājušies plecu pie pleca, kaut ko gaisā veidoja ar rokām.

            Pēc mirkļa viņu darbības vainagojās ar rezultātiem – no sievietes rokām izšāvās dzelteni baltas zibens šautras, kas triecās pret violetās krāsas kupolu virs melni tērptā vīrieša pie garāžas sienas. Vīrietis viņai blakām līdzīgā veidā bombardēja violeto aizsargkupolu, tikai no viņa rokām ar nelielu intervālu izlidoja sarkanas ugunsbumbas.

            Melnā tērptais vīrietis nestāvēja rokas kabatās salicis. Arī viņa rokas gaisā veidoja kustības, kuras varētu aprakstīt, kā kaut ko vidēju starp kamola tīšanu, adīšanu un lielas sniega pikas veidošanu. Protams, bez adīkļa, dzijas un sniega. Gaiss starp viņa pirkstiem sāka izstarot ugunssārtu blāzmu un viņa rokās, kūleņojot un kvēlojot, parādījās kaut kas tiešām līdzīgs lielam kamolam. Ja vien kamolu varētu satīt no nokaitētām stieplēm. Kamols nedaudz pieauga izmēros un nu jau tajā varēja saskatīt kaut ko kas līdzinājās ugunīgām ķēdēm un miroņgalvām, kas tinās un pinās viena ap otru.

            Trīs cilvēki aiz vairoga ievēroja notikušo pārmaiņu un sāka darboties vēl drudžaināk, tajā pat laikā nenolaižot acis no melnā tērptā vīrieša.

            Melnā tērptais nedaudz pagriezās un pārvirzīja savu ugunīgo kamolu nedaudz iesāņus un atpakaļ. Tagad viņš izskatījās pēc basketbola spēlētāja, kurš, ar ķermeni aizsedzis bumbu, gatavojas izdarīt piespēli. Baltā tērptais vīrietis aiz vairoga manāmi saspringa, kā gatavojoties triecienam, un viņa vairogs acumirklī iemirdzējās spožāk. Tajā brīdī melnā tērptais īsi izsaucās un viegli piesita ar kāju pie zemes. Kā uz burvja mājienu visas piecas “sveces” pentagrammas stūros aizdegās. Pat vairāk – tās dega rūkdamas un šņākdamas kā zemē iespraustas signālraķetes. Izskatījās, ka no trijotnes aiz vairoga tikai vecais vīrietis saprata, kas tagad notiks, jo viņam paplētās acis un tajās bija lasāmas dusmas un nolemtība. Viņa sejas muskuļi manāmi saspringa un vairogs iemirdzējās tik spoži, kā vēl šovakar nebija mirdzējis.

            Reizē ar piecu signālraķešu iedegšanos ugunīgais kamols melnā tērptā vīrieša rokās pieauga divkārtīgi un vīrietis izdarīja uzbrukumu – ar spēcīgu abu roku kustību viņš izgrūda kamolu vairoga sargātās trijotnes virzienā. Metienā kamols attinās un tagad ugunīgi skaidri kļuva redzams tas, par ko pirms brīža varēja tikai nojaust. No vīrieša rokām trijotnes virzienā lielā ātrumā lidoja trīs ugunīgas miroņgalvas, katra velkot aiz sevis tādu pašu ugunīgu ķēdi. Miroņgalvas riņķoja ap vienu centrālo asi un ķēdes tām sekoja, gaisā veidojot milzīgu trīsgalvainu spirālveidīgu ugunsbultu, ko varētu nosaukt pat par fascinējoši skaistu, ja vien tā nenestu sev līdz nāvējošu spēku. Ugunsbultas lidojums aizņēma tikai pāris sekundes. Ar milzīgu blīkšķi tā sadūrās ar balto vairogu un caursita to. Vairogs spēja tikai nedaudz novirzīt ugunsbultu. Viena no miroņgalvām ietriecās zemē gandrīz vertikāli. No spēcīgā trieciena baltajā tērpto vīrieti kopā ar betona gabaliem pameta gaisā un tas pazuda dzīvsudraba spogulī. Abas palikušās miroņgalvas trāpīja jaunajam vīrietim un sievietei tiešā trāpījumā un tie pazuda ugunīgā liesmu mākonī.

            Pēc pāris mirkļiem uguns bija pazudusi. Betons un smiltis diezko labi nedeg un no abiem cilvēkiem pāri bija palikusi tikai pelnu čupiņas. No vienas pelnu čupiņas sāka celties balta dūmu strūkliņa, kas varbūt liktos tikai loģiski, ja ņemam vērā, ka šeit kaut kas tikko bija dedzis. Tomēr šīs nakts mīklaino un savādo notikumu limits laikam nebija līdz galam izsmelts, jo dūmu strūkliņa nevis izkūpēja gaisā, bet tieši otrādi sakoncentrējās vēl blīvāka un, pilnīgi noteikti kustoties tā, itkā tai būtu pašai savs prāts, aizlidoja tuvējo māju virzienā. Viņai sekoja līdzīga dūmu strūkliņa no otras pelnu čupiņas, tikai šī jau bija nevis balta, bet iesārta.

            Melnā tērptais vīrietis pēdējos notikumus palaida garām, jo ugunsbumbu mētāšana acīmredzot nebija diezko viegla nodarbe un pēc sava uzbrukuma viņš bija uz brīdi zaudējis samaņu. Pie saprašanas viņu atgrieza netālu notiekošā rosība. Skaļais troksnis bija pamodinājis daudzus tuvējo māju iedzīvotājus un tie satraukti snaikstījās gar logiem, mēģinot noskaidrot, kas gan galu galā šeit ir noticis. Daži pat bija izskrējuši laukā uz ielas un tagad diezgan skaļi apsprieda dažādas versijas. Kā visticamākā tika izvirzīta zibens spēriens, jo nu jau bija samācies pavisam un tiešām izskatījās, ka varētu sākties negaiss. Bija, protams, arī tādi, kas apgalvoja, ka tas esot bijis sprādziens, bet par cik nekādi nebija redzams, kas sprādzis un kur, tad šī versija tika atraidīta kā maz ticama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka huligāns Pēteris, kurš pēdējos gados bija atbildīgs par katru rajonā notikušo dedzināšanu un spridzināšanu, nesen kopā ar vecākiem bija pārcēlies uz citu pilsētas rajonu. Vīrietis visas šīs runas noklausījās sēžot ēnā pie garāžu durvīm. Veiksme šonakt bija viņa sabiedrotā, jo nevienam no runātājiem neienāca prātā atnākt līdz garažām un apskatīties vai kaut kas nav sprādzis šeit.

            Kad viss beidzot noklusa, viņš lēnām, ar piepūli, pieslējās kājās, piegāja pie tā, kas bija palicis no diviem viņa pretiniekiem, un izspārdīja viņu atliekas ar zābaka purnu. Neko pelnos neatradis, viņš vēl nedaudz pamīdījās un pašļūkāja, lai kārtīgāk sajauktu pelnus ar smiltīm. Pēc brīža viņš uzdūrās stiklā sakusušam smilšu gabalam, pacēla to, nedaudz padomāja un iemeta spraugā starp garāžām, kur tam neviens netiktu klāt. Vēlreiz pārlaidis skatienu nesenajam kaujas laukam un neatradis neko aizdomīgu, viņš pacēla savu somu, pārlika to pār plecu un, vienu kāju pievilkdams, aizsteberēja tumsā.

            Pret smilšaino betonu atsitās pirmās lielās lāses, pēc mirkļa tās sāka jautri bungot pa garāžu skārda jumtiem un, rīta gaismai austot, lietus jau bija noskalojis pēdējās nakts sadursmes paliekas.

2.nodaļa

 

        Ja Odrija būtu zinājusi, ko domā Niks, viņa būtu neapmierināta, jo viņa patiešām mācījās un tas nozīmētu, ka Nikam ir taisnība. Un tas Odrijai galīgi nebija pa prātam. Kopš tās dienas, kad viņa piegāja pie loga un pieķēra Niku vērojam viņu, bija pagājis jau vairāk nekā gads, bet viņa to vēl nekādi nespēja aizmirst. Viņa īpaši neuztraucās par to, ka Niks būtu varējis redzēt kaut ko apkaujonošu. Viņas dusmu pamatā bija pats fakts, ka viņa ir tikusi novērota. Odrija to uztvēra kā ielaušanos viņas privātajā dzīvē un tas viņai galīgi nebija pieņemami.

            Pirms šī nepatīkamā atgadījuma viņai Niks bija tīri labi paticis. Ne jau nu “tauriņi-vēderā-ak-es–mirstu–viņu–ieraugot” paticis, bet drīzāk interesējis. Niks manāmi atšķīrās no saviem klasesbiedriem. Viņš bija neapšaubāmi glīts, pareizi veidotiem sejas vaibstiem, viegli viļņotiem tumšiem matiem un tumši brūnām acīm. Visā viņa izskatā bija kaut kas čigānisks un Odrijai likās, ka viņa brīžiem šo straujo, azartisko noti sajuta arī viņa raksturā. To gan bija grūti pateikt, jo Niks, līdzīgi daudziem vidusskolniekiem, cītīgi slēpa savas patiesās izjūtas.

            Tā visa bija pagātne, jo tagad Odrija uz Niku centās pat neskatīties. Gadījumos, kad viņi skolā vai autobusā bija spiesti satikties, viņa demonstratīvi aizgrieza skatienu citā virzienā un centās nedomāt par to, cik tad ilgi Niks bija viņu vērojis no savas istabas loga.

            Odrija mācījās ķīmiju. Mācījās ne jau tāpēc, ka tas būtu uzdots. Skolas vielu viņa zināja jau bezmaz vai no galvas un pārlasīt vienu un to pašu jau kuro reizi būtu laika tērēšana. Viņa gatavojās augstskolai. Odrijas māte bija ārste un Odrija gribēja viņai līdzināties, tāpēc jau sen bija izlēmusi, ka studēs medicīnu un ķīmija bija viens no iestājeksāmeniem Medicīnas Akadēmijā. Pie tam Odrijai ķīmija ne tikai padevās, kā citi mācību priekšmeti, bet arī patika. Kaut kas visos tajos procesos, kad no vienas vielas var iegūt pavisam citu, Odriju saistīja.

            Neskatoties uz patiku, katra cilvēka darbaspējām ir robežas un Odrija savas nupat bija sasniegusi. Viņai nāca miegs. Viņa ievietoja grāmatā vecmodīgu ādas grāmatzīmi, nolika uz naktsskapīša brilles un ieritinājās zem segas. Pirms aizmigšanas viņa domāja par ķīmijas eksāmenu un pilnīgi nemaz nedomāja par Niku. Ne apģērbtu, ne puskailu. Vēl viņa nedaudz domāja par to, ko viņa rīt vilks mugurā, ejot uz skolu.

1.nodaļa

 

        Pār Latvijas galvaspilsētu Rīgu nolaidās rudenīga nakts. Bija tikai septembra sākums, bet koku galotnes jau locīja dzestrie rudens vēji. Pār debesīm ātri skrēja mākoņi, starp sevīm atstājot tikai nelielas spraugas, caur kurām brīžiem varēja redzēt kādu zvaigzni un, ja paveicās, arī gandrīz pilno mēness disku.

            Nelielais daudzstāvu dzīvojamo māju rajons pie Mangaļu dzelzsceļa stacijas robežojās ar pilsētas lielāko parku, kaut kad sen atpakaļ tipiski padomju laikam nosauktu par Lielo Kultūras un Atpūtas Parku. Sarunvalodā  gan to parasti daudz trāpīgāk dēvēja tāpat, kā tam otrā pusē pieguļošo privātmāju rajonu – par Mežaparku. Patiesībā īsts parks ar sakoptiem celiņiem un novecojušām atrakcijām aizņēma tikai nelielu daļu parka teritorijas. Pārējā daļa bija priežu sils, kas pagaidām brīnumainā kārtā turējās pretī dažādu nekustamo īpašumu firmu vēlmēm pārvērst to par ekskluzīvu privātmāju ciematu.

            Niks visu savu dzīvi bija pavadījis daudzstāvu mājā, kas atradās pie pašas parka malas un kuru no meža to šķīra tikai slikti apgaismots piebraucamais ceļš. Viņš bija pieradis atpūtināt no mācībām nogurušās acis skatoties uz to daļiņu no meža, kuru varēja redzēt pa viņa istabas logu.

            Šovakar viņa acis bija nogurušas nevis no mācībām, bet no lasīšanas. Viņš jau otro reizi pārlasīja Harija Potera grāmatas un sērijas pēdējās grāmatas piebeigšana viņam bija   prasījusi lielāko daļu vakara. Neskatoties uz to, ka viņam jau bija 18 gadu (nu labi, dzimšanas diena bija tikai pirms mēneša, bet neielaidīsimies sīkumos) viņu ļoti saistīja šis stāsts par jauno burvi.

            “Ja vien arī mana dzīve būtu tik intresanta un pārsteigumiem pilna”, viņš nodomāja un aizvēra grāmatu. Kādu brīdi viņš vēl atsauca atmiņā to, kā sākās viņa mīļākā varoņa piedzīvojumi, atcerējās Harija pirmo saskarsmi ar burvju pasauli, dziļi nopūtās, nolika grāmatu un pievērsās reālajai pasaulei.

            Ārā plosījās vējš. Dzirdēt to nevarēja, bet pietika paskatīties uz priežu galotnēm, lai saprastu, kas patiesībā notiek aiz loga. Niks izslēdza gaismu, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Brīdi pavērojis koku galotnes un ēnu spēles, ko uz zemes un namu sienām veidoja vējš un netālā laterna, viņš pievērsa skatienu kam citam.

            Blakus mājā, stāvu zemāk, kādā logā dega gaisma. Aizkari bija aizvērti un nebija ne mazāko iespēju novērot, kas notiek istabā aiz tiem. Tā bija Odrijas istaba un gaisma istabā liecināja par to, ka arī viņa vēl ir nomodā.

            “Droši vien mācās”, nodomāja Niks. Odrija bija ar Niku vienā vecumā un viņi gāja vienā skolā. Neskatoties uz to, ka viņi nebija klasesbiedri, Niks zināja, ka Odrija vienmēr mācās. Viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā un Niks vienmēr redzēja viņas rokā mācību grāmatu. Arī skolā bija tas pats. Pēdējā laikā Niks bieži centās nejauši atrasties  netālu no meitenes un gandrīz vienmēr tai rokā bija mācību grāmata vai pierakstu klade. Niku tas nedaudz kaitināja, jo viņam vienmēr likās, ka šie “zubrītāji”, pie kuriem viņš ļoti negribīgi pieskaitīja arī Odriju, vienkārši mēģina izlikties labāki par citiem.

            Kādreiz aizkari Odrijas logā bieži vien netika aizvērti un Niks varēja vērot, kas notiek viņas istabā. Neko daudz jau redzēt nevarēja. Tikai Holivudas filmās sievietes izģērbjas pie atvērta loga un pēc tam kailas dodas uz dušu, atstājot vannasistabas durvis neaizvērtas. Odrija dzīvoja parastā dzīvoklī ar vienu vannasistabu, kas atradās otrā dzīvokļa galā un  uz turieni devās labākajā gadījumā ģērbusies tikai godīgā pusaudžu apakšveļā.

            Nikam neizdevās sagaidīt, kamēr Odrija, paliekot vecāka, pāriet uz mežģīnēm un stringiem, jo viņš muļķīgā un diezgan apkaunojošā kārtā tika pieķerts. Liktenīgajā dienā viņš laikam bija nedaudz aizsapņojies, jo ar nokavēšanos pamanīja, ka Odrija skatās tieši uz viņu. Veltījusi viņam vienu ilgu, nicinājuma un dusmu pilnu skatienu viņa aizrāva ciet aizskarus ar tādu spēku, ka Niks sarāvās no griezīgās skaņas ausīs. No skaņas, ko rada aizkaru gredzeni, slīdot pa aizkaru stieni. No skaņas, kuru viņš nevarēja dzirdēt, jo viņus šķīra divi pāri logu un krietns attālums. No skaņas, kuru viņa ausīs radīja iztēle un kauns.

            Kopš tās dienas Odrija ar Niku skolā vairs nesveicinājās un viņas izstabas aizkari vienmēr tika aizvērti. Tas gan netraucēja Nikam ik pa brīdim uzmest tiem skatienu un mēģināt iedomāties, kas aiz tiem notiek. Vakaros tas jau bija pārvērties par tādu kā nelielu rituālu un viņš nekad negāja gulēt pirms nebija uzmetis skatienu mežam un ieskatījies Odrijas logā.

            Velreiz pārlaidis skatienu pagalmam un neievērojis neko neparastu vai interesantu, Niks devās uz savu gultu, palīda zem segas un, domājot par Hariju Poteru, burvju nūjiņām un Odriju apakšveļā, aizmiga ciešā jauna cilvēka miegā.