5.nodaļa

 

        Nākamajā rītā pēc mīklainajiem nakts notikumiem Niks pamodās kā parasti. Elektroniskā modinātāja pīkstoņa nebija skaļa, bet pietiekami kaitinoša, lai neļautu aizgulēties. Nikam, atšķirībā no daudziem saviem vienaudžiem, bija paradums no rītiem celties laicīgi. Viņš necieta kavēšanos  un uzskatīja, ka labāk ir ierasties pusstundu par ātru, nekā piecas minūtes par vēlu. Tas jo īpaši attiecās uz skolu, jo nokavēt nozīmēja ienākt klasē pēdējam, kas savukārt garantēja  atrašanos visu klasesbiedru uzmanības centrā un to nu Niks galīgi nevarēja ciest.

            Ātri uzrāvis mugurā treniņtērpu, viņš izgāja no istabas. Pirmais nepatīkamais pārsteigums viņu sagaidīja pie vannas istabas durvīm. Tās bija ciet. Pēc skaņas spriežot, tur rosījās mamma un tas nozīmēja, ka pastāv liela iespējamība brokastis ēst ar sakrustotām kājām. Izgrūdis apspiestu skaņu, kas varēja nozīmēt kaut ko līdzīgu kā “par ko man tāds sods? Kāpēc vienmēr tā notiek?”, Niks devās uz virtuvi, kur viņu gaidīja... nē, precīzāk laikam būtu teikt negaidīja brokastis. Nevarētu teikt, ka māte Niku īpaši lutinātu, bet brokastis viņa parasti tomēr viņam pagatavoja. Tā bija viena no nedaudzajām labajām pārmaiņām, kas bija notikušas pēc Annijas aiziešanas. Annija bija Nika vecākā māsa, kura pirms gada uzsāka patstāvīgu dzīvi un izvācās no vecāku dzīvokļa. Līdz ar to Nikam nu ikdienā tika pievērsta nedalīta vecāku uzmanība un mīlestība. Šajā gadījumā tas bija labi... tikai šodiena bija izņēmums. Laikam jau veļas mazgāšana  bija svarīgāka.

            Samierinājies ar likteni, Niks piegāja pie gāzes plīts, lai uzliktu vārīties ūdeni tējai. Gāzes plīts bija veca un elektriskā dzirksts nestrādāja jau kopš neatminamiem laikiem. Šodiena laikam bija izlēmusi ķerties pie kārtīgas šķēršļu jostas veidošanas Nika ceļā un nestrādāja arī rokas gāzes šķiltavas. Apjautis virzienu, kādā dodas notikumi, Niks tālredzīgi izlaida gāzes uzpildes baloniņa meklēšanu un pa tiešo pārgāja pie nākamā posma – sērkociņu meklēšanas. Šāda atjautīga rīcība pārsteidza likteņa ļaunos spēkus nesagatavotus un, tikai nedaudz pieturējuši vienu virtuves atvilktni, tie atdeva Nikam kastīti ar sērkociņiem. Niks manāmi atplauka, jo parādījās cerības, ka diena tomēr nebūs pilnīgi un galīgi sačakarēta.

            Niks uzšķīla sērkociņu... un sastinga. Šādu liesmu viņš tievā kociņa galā vēl nebija redzējis. Tā locījās un virpuļoja, sildīja un dedzināja, tā mainīja krāsu un intensitāti, sauca un vilināja. Niks skatījās uz mazo liesmu kā apburts un vienu brīdi viņš bija gatavs apzvērēt, ka redz tajā dejojot mazus velniņus. Ar otru, kreiso, roku viņš tajā pat laikā mēģināja pakasīt kreiso lāpstiņu, kurā kaut kas sāka kņudēt, ne uz mirkli neatlaižot acis no liesmas. Sērkociņš izdega. Kad liesma sasniedza Nika pirkstus, viņš ar automātisku kustību uzšķīla nākamo sērkociņu. Sajūtas atjaunojās un Niks blenza uz degošo sērkociņu kā skolas puika, kas ieraudzījis savu Pirmo Mīlestību. Protams, tīri tehniski, Niks vēl bija skolas puika, bet šajā gadījumā tam nav lielas nozīmes. Kad Niks aizdedzināja jau ceturto sērkociņu, virtuvē ienāca Nika mamma.

-       Labrīt! Ko Tu tur dari?

-       Es!? Neko... Labrīt! - Niks, kā nedarbos pieķerts, žigli piešāva gāzei uguni un uzlika vārīties tējkannu.

-       Spēlējies ar sērkociņiem? - Mammas tonī dusmu nebija.

-       Jā. Man patīk skatīties liesmā. - Brīžiem teikt taisnību ir labākais risinājums. It īpaši, ja zini, ka to uztvers kā joku.

-       Tu dzirdēji to nenormālo blīkšķi naktī? Mēs ar tēvu naktī gandrīz izlecām no gultas.

-       Kādu blīkšķi?

-       Laikam jau pērkons, jo nekur nemana nevienu sabrukušu ēku. - Mammai šodien laikam prāts nesās uz melno humoru.

-       Vai tad pirmā reize, kad dzirdi pērkonu?

-       Nav jau pirmā, protams, bet šoreiz kaut kā savādi skanēja. Un arī kaimiņi saka to pašu. Daži pat saka, ka skaņa nākusi no garāžām.

-       Kā tad Tu to zini? Jau biji laukā klačoties ar sētnieci?

-       Nē taču! Tēvs laikam bija saticis kādu ejot uz mašīnu. Viņš man pēc tam zvanīja un stāstīja. Nevar būt ka kaut kādi Tavi čomi kaut ko spridzināja?

-       Nez... Mani tas vairs neinteresē. Tās ir mazu puiku rotaļas.

            Nika mamma pie sevis nosmaidīja, bet neko neteica. Labi, ka mums atcelts obligātais karadienests, viņa noprātoja. Citādi Nika domas par to, kas ir mazu puiku rotaļas, varētu tikt mainītas. Pret viņa paša gribu.

-       Tu vannasistabā vēl iesi?

-       Nē. Vari iet. Sviestmaizes uztaisīt?

-       Būtu jauki! Divas... ar desu. Paldies! - Niks steigšus nozuda vannasistabā.

            Stāvot dušā un izbaudot silto ūdens strūklu uz pleciem, Nika domas šaudījās kā negudras. Kas bija noticis? Viņš mēģināja atsaukt atmiņā nesenās sajūtas un izjuta gandrīz vai mulsumu. Viņš nespēja atvairīt vienu domu. Salīdzinājumu, kas uzmācīgi līda viņa galvā un kuru viņš mēģināja aizdzīt. Viņš bija sajuties kā iemīlējies. Sērkociņa liesmā. Tas nebija normāli. Tas nevarēja būt normāli. Viņš bija iemīlējies Odrijā... nu labi, nevis iemīlējies, bet Odrija viņam patika. Tas bija normāli. Puišiem patīk meitenes. Meitenes. Nevis sērkociņa liesmas. Uz mirkli viņš atcerējās pagājušo nedēļu, kad Jānis bija viņu uzcienājis ar zālīti. Tie taču bija tikai pāris dūmi! Viņš pat kaifu nekādu nejuta! Diez vai tam varētu jau būt sekas? Un viņam tagad sākušās halucinācijas? Būs jāparokās internetā. Kaut kas par marihuānu un tās blakusefektiem. Nākamreiz es no Jāņa vairs neko neņemšu. Ja nu čigāni kaut ko tur pieliek klāt? Kaut ko, kas izraisa atkarību?

-       Tu neesi aizmidzis tur? Nokavēsi vēl skolu!

-       Tūlīt nāku!

            Niks paķēra sviestmaižu šķīvi, tējas krūzi un aizgāja uz savu istabu. Viņš cerēja kaut ko uzzināt no Googles tantes vēl pirms došanās uz skolu. Ierakstījis meklēšanas logā “marijuana” un “hallucinations”, Niks pārskatīja pāris pirmos rezultātus. Nekas neliecināja, ka halucinācijas notiktu bieži un no pāris dūmiem. Vairāk laika nebija. Ātri saģērbies, Niks izskrēja uz ielas. Autobuss viņu negaidīs, tas nu ir pilnīgi droši. Apskrējis ap mājas stūri, Niks tālumā ieraudzīja autobusa dzelteno siluetu un pielika soli. Līdz pieturai nebija tālu un viņš zināja, ka paspēs, bet tikai tad, ja skries.

            Kā pēdējais ielecis autobusā, viņš iekārtojās brīvākā vietā, aizmugurē pie loga. Kabatā sameklējis savu mobilo, Niks pieslēdza tam austiņas, aizkorķēja ar tām ausis, ieslēdza radio un sagatavojās gandrīz pusstundas braucienam uz skolu. Tikai pēc tam, viņš pagriezās un pārlaida skatu salonam.

            Jau otro reizi šajā rītā viņš sastinga pārsteigumā. Autobusa vidū, kādas piecas rindas no vietas, kur pie loga stāvēja viņš, sēdēja Odrija. Pats par sevi tas, protams, nekāds pārsteigums nebija, jo viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā. Neteiksim, ka Niks speciāli vaktēja Odrijas mājas durvis, lai notvertu mirkli, kad viņa nāk laukā no mājas, jo tā nebūtu taisnība. Tajā pat laikā Niks nevarētu noliegt, ka priecājās katru reizi, kad redzēja Odriju pieturā vai, kā šodien, jau sēžam autobusā.  Viņam patika vērot Odriju. Patika vērot, kā viņa ar savu smalki viedoto roku atglauž gaiši blondos matus. Dažreiz viņa, kaut ko lasot, spēlējās ar tiem un virpināja tos pirkstos.  Tieši to viņa darīja arī šodien, tikai... šodien Odrija vēl arī spīdēja! Niks aiztaisīja acis, lēnām saberzēja plakstiņus un aizgriezās uz citu pusi.

            Vakardienas vējš un negaiss bija izdzenājis māķoņus un diena šodien bija gandrīz skaidra. Debesis vietām klāja tikai pašķidras “kaķastes” jeb dabaszinātņu skolotājas vārdiem runājot, augstie spalvu mākoņi. Bija vēl agrs un asfalts vēl nebija nožuvis, tāpēc dūmakainā saule spoži atspīdēja pret to un, autobusam mainot virzienu, ik pa brīdim žilbināja acis, atspīdot arī pret autobusa stikliem. Tā noteikti bija noticis arī brīdī, kad Niks šorīt pirmo reizi ieraudzīja Odriju. Niks lēnām novirzīja skatienu no ielas un atkal pavērsa to Odrijas virzienā. Nekas nebija mainījies! Odrija spīdēja! Labi, viņa neizstaroja gaismu kā elektriskā spuldzīte vai pat ne dienasgaismas lampa, bet tā neapšaubāmi bija spīdēšana. Tas nebija ne atspulgs, ne tieša saules gaisma. Odrija bija vienīgā no visiem autobusa pasažieriem, kas bija manāmi gaišāka un ap kuru bija viegls, pienains oreols. Kāds ezotērikas, jogas un dažādu ekstrasensu piekritējs to iespējams formulētu kā “Niks redzēja Odrijas auru”, bet Niks neaizrāvās ar tādām muļķībām un priekš viņa Odrija spīdēja. Viņa sirds sāka pukstēt ātrāk. Vēl pāris reizes pamainījis skatu leņki, izberzējis acis, nedaudz pietupies un pastiepies uz pirkstgaliem, Niks samierinājās ar faktu, ka viņa kaimiņiene izstaro baltu dūmakainu gaismu. Kas, ellē ratā, šodien notiek!?

            Tagad jau sāka izskatīties, ka viņa rosīšanos sajūt arī Odrija. Tas jau bija  pavisam dīvaini. Neskatoties uz to, ka vārda “dīvaini” robežas Nika apziņā nupat bija pastiepušās stipri plašākas. Odrija beidza lasīt un mirkli skatījās tikai uz priekšu, it kā ieklausoties sevī. Tad viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz Niku. Nevis sameklēja viņu starp citiem autobusa pasažieriem, bet paskatījās tieši uz viņu. Kā zinot, ka tieši tur viņš stāv. Jebkurā citā dienā šāds skatiens beigtos ar nicīgu smaidiņu viņas smalki veidotajā sejā. Tikai ne šodien. Viņas acu zīlītes aiz elegantajām, šaurajām Gucci brillēm papletās un viņa vēroja Niku ar dzīvu interesi, pat pārsteigumu. Pavisam īsu brīdi. Odrija ātri attapās un aizgriezās, acīmredzot cerot, ka Niks nebūs viņas skatienu ievērojis. Velti. Nicīgā smaidiņa pazušana no Odrijas sejas bija tik nozīmīgs notikums, ka uz brīdi Nikam aizmirsās visi šārīta dīvainie notikumi un viņš pasmaidīja. Diena bija sākusies vienkārši burvīgi.

            Pēc mirkļa viņš jau sapņaini vēroja garāmslīdošo pilsētas ainavu un nemaz nepamanīja, ka Odrija ir pagriezusies vēlreiz un nu jau vēro viņu daudz ilgāk un cītīgāk nekā pirmo reizi.

            Izkāpjot pieturā pie skolas, Niks pagaidīja, lai Odrija izkāpj pirms viņa un lēnām tai sekoja, vērodams cik iznesīgi viņa pārvietojas uz augstpapēžu zābaciņiem un kā soļu ritmā līdzi šupojas viņas nedaudz stūrainie, zēnišķīgi platie pleci. Viņš lēnām piefiksēja izmaiņas esošajā pasaules kārtībā. Odrija viņu vairs nenicināja. Tas bija ļoti būtiski un ļoti svarīgi. Tas, ka viņa no šīs dienas arī nedaudz spīdēja, vairs nebūt nelikās tik dīvaini.

            Vakarā tomēr vajadzēs kārtīgi izpētīt iespējamo saikni starp zālītes pīpēšanu un halucinācijām, nodomāja Niks. Tajā brīdī viņu ieraudzīja divi klasesbiedri, sāka saukt pie sevis un Niks ātrā solī steidzās apsveicināties un parunāties pirms sākas stundas. Pa dienu mācības aizņēma pietiekami daudz Nika uzmanības un arī Odriju viņam negadījās sastapt, tāpēc pie domām par šodienas dīvainībām viņš kādu laiku neatgriezās.