1.nodaļa

 

        Pār Latvijas galvaspilsētu Rīgu nolaidās rudenīga nakts. Bija tikai septembra sākums, bet koku galotnes jau locīja dzestrie rudens vēji. Pār debesīm ātri skrēja mākoņi, starp sevīm atstājot tikai nelielas spraugas, caur kurām brīžiem varēja redzēt kādu zvaigzni un, ja paveicās, arī gandrīz pilno mēness disku.

            Nelielais daudzstāvu dzīvojamo māju rajons pie Mangaļu dzelzsceļa stacijas robežojās ar pilsētas lielāko parku, kaut kad sen atpakaļ tipiski padomju laikam nosauktu par Lielo Kultūras un Atpūtas Parku. Sarunvalodā  gan to parasti daudz trāpīgāk dēvēja tāpat, kā tam otrā pusē pieguļošo privātmāju rajonu – par Mežaparku. Patiesībā īsts parks ar sakoptiem celiņiem un novecojušām atrakcijām aizņēma tikai nelielu daļu parka teritorijas. Pārējā daļa bija priežu sils, kas pagaidām brīnumainā kārtā turējās pretī dažādu nekustamo īpašumu firmu vēlmēm pārvērst to par ekskluzīvu privātmāju ciematu.

            Niks visu savu dzīvi bija pavadījis daudzstāvu mājā, kas atradās pie pašas parka malas un kuru no meža to šķīra tikai slikti apgaismots piebraucamais ceļš. Viņš bija pieradis atpūtināt no mācībām nogurušās acis skatoties uz to daļiņu no meža, kuru varēja redzēt pa viņa istabas logu.

            Šovakar viņa acis bija nogurušas nevis no mācībām, bet no lasīšanas. Viņš jau otro reizi pārlasīja Harija Potera grāmatas un sērijas pēdējās grāmatas piebeigšana viņam bija   prasījusi lielāko daļu vakara. Neskatoties uz to, ka viņam jau bija 18 gadu (nu labi, dzimšanas diena bija tikai pirms mēneša, bet neielaidīsimies sīkumos) viņu ļoti saistīja šis stāsts par jauno burvi.

            “Ja vien arī mana dzīve būtu tik intresanta un pārsteigumiem pilna”, viņš nodomāja un aizvēra grāmatu. Kādu brīdi viņš vēl atsauca atmiņā to, kā sākās viņa mīļākā varoņa piedzīvojumi, atcerējās Harija pirmo saskarsmi ar burvju pasauli, dziļi nopūtās, nolika grāmatu un pievērsās reālajai pasaulei.

            Ārā plosījās vējš. Dzirdēt to nevarēja, bet pietika paskatīties uz priežu galotnēm, lai saprastu, kas patiesībā notiek aiz loga. Niks izslēdza gaismu, lai labāk redzētu ārā notiekošo. Brīdi pavērojis koku galotnes un ēnu spēles, ko uz zemes un namu sienām veidoja vējš un netālā laterna, viņš pievērsa skatienu kam citam.

            Blakus mājā, stāvu zemāk, kādā logā dega gaisma. Aizkari bija aizvērti un nebija ne mazāko iespēju novērot, kas notiek istabā aiz tiem. Tā bija Odrijas istaba un gaisma istabā liecināja par to, ka arī viņa vēl ir nomodā.

            “Droši vien mācās”, nodomāja Niks. Odrija bija ar Niku vienā vecumā un viņi gāja vienā skolā. Neskatoties uz to, ka viņi nebija klasesbiedri, Niks zināja, ka Odrija vienmēr mācās. Viņiem bieži sanāca braukt vienā autobusā un Niks vienmēr redzēja viņas rokā mācību grāmatu. Arī skolā bija tas pats. Pēdējā laikā Niks bieži centās nejauši atrasties  netālu no meitenes un gandrīz vienmēr tai rokā bija mācību grāmata vai pierakstu klade. Niku tas nedaudz kaitināja, jo viņam vienmēr likās, ka šie “zubrītāji”, pie kuriem viņš ļoti negribīgi pieskaitīja arī Odriju, vienkārši mēģina izlikties labāki par citiem.

            Kādreiz aizkari Odrijas logā bieži vien netika aizvērti un Niks varēja vērot, kas notiek viņas istabā. Neko daudz jau redzēt nevarēja. Tikai Holivudas filmās sievietes izģērbjas pie atvērta loga un pēc tam kailas dodas uz dušu, atstājot vannasistabas durvis neaizvērtas. Odrija dzīvoja parastā dzīvoklī ar vienu vannasistabu, kas atradās otrā dzīvokļa galā un  uz turieni devās labākajā gadījumā ģērbusies tikai godīgā pusaudžu apakšveļā.

            Nikam neizdevās sagaidīt, kamēr Odrija, paliekot vecāka, pāriet uz mežģīnēm un stringiem, jo viņš muļķīgā un diezgan apkaunojošā kārtā tika pieķerts. Liktenīgajā dienā viņš laikam bija nedaudz aizsapņojies, jo ar nokavēšanos pamanīja, ka Odrija skatās tieši uz viņu. Veltījusi viņam vienu ilgu, nicinājuma un dusmu pilnu skatienu viņa aizrāva ciet aizskarus ar tādu spēku, ka Niks sarāvās no griezīgās skaņas ausīs. No skaņas, ko rada aizkaru gredzeni, slīdot pa aizkaru stieni. No skaņas, kuru viņš nevarēja dzirdēt, jo viņus šķīra divi pāri logu un krietns attālums. No skaņas, kuru viņa ausīs radīja iztēle un kauns.

            Kopš tās dienas Odrija ar Niku skolā vairs nesveicinājās un viņas izstabas aizkari vienmēr tika aizvērti. Tas gan netraucēja Nikam ik pa brīdim uzmest tiem skatienu un mēģināt iedomāties, kas aiz tiem notiek. Vakaros tas jau bija pārvērties par tādu kā nelielu rituālu un viņš nekad negāja gulēt pirms nebija uzmetis skatienu mežam un ieskatījies Odrijas logā.

            Velreiz pārlaidis skatienu pagalmam un neievērojis neko neparastu vai interesantu, Niks devās uz savu gultu, palīda zem segas un, domājot par Hariju Poteru, burvju nūjiņām un Odriju apakšveļā, aizmiga ciešā jauna cilvēka miegā.