Neveiksmei nolemtais feminisms.

   Daudzi no jums ir dzirdējuši seno dzīves patiesību:

   “Kad vīrieši precas, viņi cer, ka sieviete nemainīsies, bet viņa mainās. Sievietes savukārt cer, ka vīrietis mainīsies, bet viņš nemainās.”

   Sievietes dzīvo ar vīriem-dzērājiem, jo cer, ka viņi beigs dzert. Dzīvo ar tiem, kuri viņas sit un cer, ka kādreiz viņi beigs to darīt. Līdzīgi ir ar feminismu un sieviešu līdztiesības kustību, tikai tas notiek nevis ģimenes, bet pasaules mērogā.

   Tajā vietā, lai radītu savu, sieviešu pasauli, viņas mēģina izmainīt vīriešu pasauli. Šī ciņa ir lemtai neveiksmei jau no sākta gala.

   Holivudā esot par maz sieviešu radītu filmu, viņas saka, bet tajā vietā lai izveidotu sieviešu vadītu kinostudiju, viņas mēģina piespiest vīriešus radīt sieviešu filmas. Pasaulē esot par maz baņķieru-sieviešu, tāpēc viņas spiež vīriešus pieņemt banku valdēs vairāk sieviešu. Vai nebūtu loģiskāk izveidot pašām savu, sieviešu banku?

  Šo domu var turpināt bez gala. Kāpēc, piemēram, nevar organizēt Sieviešu Olimpiskās spēles? Tām jau principā garantēta 50% no pasaules auditorijas, vai ne? Un tajā brīdī, kad Sieviešu Olimpiāde būs pierādījusi savu konkurētspēju, tā varēs apvienoties ar Vīriešu Olimpiskajām spēlēm. Uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Problēma atrisināta. Copy & Paste uz jebkuru citu dzīves jomu.

Par latviešu valodu.

Tā kā ik pa brīdim manā virzienā tiek raidīti dažādi maldīgi un apvainojoši pieņēmumi, tad es nolēmu vienā vietā īsi sakopot visu to, ko domāju par latviešu valodu no politiskā skatpunkta.

Es uzskatu ka latviešu valoda ir vienīgā pieļaujamā valsts valoda Latvijas Republikas teritorijā un jebkādi divvalodības varianti būtu latviešu valodas nāve.

Latviešu valodas statusam jābūt fiksētam ne tikai valodas likumā bet arī Satversmē, pie tam ar noteikumu, ka jebkādas izmaiņas, referendumi, aptaujas, tautas balsošanas, u.c. pasākumi tiek aizliegti ar likumu pat tādā gadījumā, ja latviešu skaits ir mazāks par 5%.

Ir atklāti jāatzīst, ka tā ir diskriminācija pret nelatviešiem (jo tā tas pēc būtības ir), bet tā kā šī vēsturiski ir vienīgā teritorija, kurā latviešu valoda pastāv, tad tā arī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur mēs drīkstam kādu diskriminēt pēc valodas. Mums, kā tautai, kura ir cietusi no padomju okupācijas un ar to saistītās imigrantu masveida iepludināšanas, uz to ir visas tiesības.

Tieši Nacionālās Apvienības politiķiem vajadzētu būt tiem, kuriem pietiktu drosmes vienreiz godīgi un atklāti pateikt to, ko viņi visus šos gadus ir baidījušies izdvest, slēpjoties aiz divkosības maskas.

Tajā pašā laikā es esmu pārliecināts, ka nevajag turpināt uzspiest latviešu valodu tiem, kuri to nevēlas, piespiedu kārtā pārejot uz izglītību tikai latviešu valodā. Latviešu valodas apguvi vajadzētu veicināt uz brīvprātības pamatiem. Piemēram rīkojot dažādas latviešu valodas olimpiādes krievu plūsmas skolās, materiāli vai kā savādāk motivējot skolotājus un pasniedzējus, utt.

Tāpat es uzskatu, ka atsevišķās vietās un gadījumos vajadzētu mīkstināt valodas likuma normas. Piemēram informāciju pensionāriem pašvaldības Daugavpils rajonā varētu dublēt arī krieviski. Nevienam gabals nenokristu un varbūt cilvēki labāk saprastu, ko viņiem grib pateikt. Tāpat par normu varētu kļūt arī tā saukto “latvisko” partiju aģitācija krievu valodā.

Kopumā vajag atzīt reālo situāciju – mums ir divas, lielas, atšķirīgās valodās runājošas, iedzīvotāju kopienas vienā valstī. Tā kā mēs nekādā veidā nespējam pagriezt vēstures ratu atpakaļ, tad vajag atrast veidu, kā dzīvot šajā situācijā un darīt visu, lai samazinātu naidu un šķelšanos starp šīm kopienām, tajā pašā laikā visādos veidos veicinot latviešu valodas lietošanu, apgūšanu un izplatību.

Taksometri. 3.daļa. Nodokļi.

         Ja gribam sakārtot taksometru nozari, tad nākamajam solim pēc minimālā tarifa ieviešanas vajadzētu būt nodokļu sistēmas sakārtošanai. Lai to sekmīgi paveiktu, vajag saprast, ka taksometru nozare sastāv no trijiem atšķirīgiem biznesa veidiem, kuriem ir vajadzīga atšķirīga pieeja nodokļu jautājumā.

          Šie trīs veidi ir:

1) Dispečeru dienesti. Šajā kategorijā ietilpst gan tradicionālie dispečeru dienesti (Panda Taxi, u.c.), gan arī aplikācijas (Taxify, u.c.);

2) Taksometru vadītāji. Šeit ietilpst gan taksisti ar saviem auto, gan lielās firmās strādājošie, gan ar dzeltenajām, gan baltajām valsts numuru zīmēm uz automašīnām; 

3) Taksometru firmas. Šeit ietilpst tādas lielās firmas, kā Baltic Taxi, kuras piedāvā “pilnu servisu” – gan dispečerus, gan automašīnas, gan automašīnu apkalpošanu.

Parunāsim par katru grupu atsevišķi.

Taksometru vadītāji.

          Tā nav sagadīšanās, ka rakstu “taksometru vadītāji”, jo tieši vadītājam, nevis automašīnai vai firmai ir jābūt nozares reformas pamatā. Nodokļu iekasēšanas ziņā vislabākais un visvienkāršākais risinājums ir licence. Kāpēc?

Vidējais taksists, lai cik tas bēdīgi neskanētu, tomēr ir blēdis un žuļiks. Pie jebkuras “parastās” nodokļu sistēmas viņš izmantos visus iespējamos veidus, kā apkrāpt sistēmu. Netiks ieslēgti skaitītāji, tiks izmantoti zemāki tarifi, tiks uzlauzti skaitītāji, lai cik arī “viedi” tie nebūtu, un tiks veikta citas mahinācijas, kuras normālam cilvēkam pat prātā neienāktu

.

(Īsta taksista domāšanas piemērs “iz dzīves”:

Reiz redzēju, kā BT taksists izleca no automašīnas, kas stāvēja pie dzelzsceļa pārbrauktuves barjeras, ar planšeti rokā, pārskrēja pāri sliedēm, pastāvēja tur nedaudz un pēc tam skrēja atpakaļ pirms vilciena. Tikai tāpēc, lai ar BT aplikāciju ātrāk ierakstītos “rindā” tajā rajonā, kurš (GPS nosaka planšetes atrašanās vietu) sākās aiz dzelzsceļa sliedēm.)

Licences priekšrocībām ir arī tīri praktisks skaidrojums – lai cik “vieds” arī nebūtu VID uzstādītais taksometra skaitītājs, tas nekad nevarēs paredzēt visas nestandarta situācijas, kuras rodas taksista darbā. Tāpēc šādam skaitītājam vajadzētu paredzēt ne tikai tarifu, bet arī “ar roku” ievadāmu līguma summu, bet tas, savukārt, atkal noved mūs sākuma punktā – pie taksista godaprāta.

Licences maksa atrisina visas šīs problēmas. Iespējams, ka “uz papīra” ar SIA, MU un IU nodokļiem valsts varētu ieņemt vairāk, bet realitātē licences maksa noteikti ienestu valsts kasē vairāk naudas. Pie tam tā būtu vienkāršāka gan taksistiem, gan VID un citiem kontroles dienestiem. Pēc saņemšanas licences maksu valsts var sadalīt tā, lai daļa aiziet nodokļos, daļa sociālajās iemaksās.

Iespējams, to varētu sasaistīt ar “dzeltenajiem” numuriem un CSDD. “Dzeltenais” numurs apliecinātu samaksātu licenci un kontroles dienestiem būtu vienkārši sodīt par nesamaksātu licenci – noskrūvē numurus uz vietas, piemēram.

Licencēm vajadzētu būt divu veidu. Paralēli “pilnajai” licencei, vajadzētu būt “brīvdienu” licencei, kas darbotos no piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram, priekš tiem, kuriem taksis ir tikai piepelnīšanās.

Licence dotu iespēju kontrolēt arī taksistu godprātību un likumpaklausību. Par pārkāpumiem klientu apkalpošanā un citiem pārkāpumiem būtu jāpiemēro ne tikai naudas sodi, bet arī tiesības saņemt jaunu licenci uz ilgāku laiku (gadu, vairākiem gadiem vai pat visu dzīvi).

Dispečeru dienesti.

Šī, manuprāt, ir visvienkāršāk organizējamā grupa, jo šeit nekādas būtiskas pārmaiņas nav nepieciešamas. Dispečeru dienests darbojas un nodokļus maksā kā parasts SIA, ņemot samaksu par katru izsaukumu. Tas pats attiecas arī uz aplikācijām. Šeit nepieciešami tikai divi noteikumi:

-        Strādāt drīkst tikai ar licencētiem taksistiem (tieši tā un ne savādāk, jo privātie, netrafarētie “taksometri” ir konkurences kropļošana un ēnu ekonomika jau pēc noklusējuma);

-        Aplikācijām ir jānosaka, ka:

a)    vai nu visi viņu taksisti tiek attiecīgi apzīmēti (piemēram, ar Taxify aplikāciju strādājošam taksim jābūt ar Taxify logo);

b)    vai aplikācijā var piereģistrēties jebkurš taksists (piemēram, Taxify aplikācijā izsaukumus saņemt var arī Baltic Taxi taksis), jo pretējā gadījumā tiek pārkāpti godīgas konkurences principi;

Iespējams, ka (skaidrības labad) dispečeru dienestam vajadzētu būt noformētam kā atsevišķai vienībai arī tad, ja tas strādā kā daļa no “pilna servisa” firmas.

Taksometru firmas.

Vismaz viens no maniem Twittera cīņu biedriem šo grupu sauc par vergturiem, kuri noslauc taksistiem daļu peļņas un tāpēc uzskata, ka šai grupai no taksometru tirgus būtu jāizzūd pavisam. Es viņam varu piekrist tikai daļēji, tāpēc iesākumā padalīšos ar saviem apvērumiem PAR LABU lielajām taksometru firmām;

- klientam (jums) tās nodrošina vienādus servisa standartus, pastāvīgo klientu atlaides, korporatīvos līgumus (tādēļ lielajās firmās taksisti spiesti strādāt arī “tukšajās” dienās un laikos, lai nodrošinātu pakalpojumus 24/7); 

- taksistam tās nodrošina automašīnu un tās uzturēšanu, nokārto licences, atļaujas, uzņemas grāmatvedību un pats galvenais – nodrošina ar klientiem (Baltic Taxi šoferis var nopelnīt pat neņemot “rociņas” (klientus no ielas));

Taksistam strādāt lielā firmā ir daudz vienkāršāk, jo principā paliek tikai “sēdies un brauc”, par visu pārējo parūpējas firma. Protams, arī viņi grib nopelnīt un taksistam par šo pakalpojumu ir jāatdod firmai daļa no saviem ieņēmumiem. Es no savas pieredzes varu teikt, ka tas IR to vērts. Īpaši tad, ja taksista darbu uzskati par pagaidu nodarbošanos un negribi tajā investēt savu speciāli aprīkotu automašīnu.

Pie tam es esmu gandrīz pārliecināts, ka Latviju lidostā cienīgi var pārstāvēt tikai lielas taksometru firmas. Cik šāda pārstāvēšana ir svarīga un vai tā mums vispār ir nepieciešama, tas jau ir jautājums, kur domas dalās.

Pašreizējā likumdošana nav radījusi iespēju taksometru firmām normāli darboties. Ja jūs būtu redzējuši BalticTaxi grāmatveža istabu, tad jūs visi būtu vienisprātis ar mani – tas nav normāli.

Katra BT mašīna ir noformēta kā mikrouzņēmums (tāpēc arī uzraksti uz tām – SIA “Borts 123”), kurā parasti ir 1 īpašnieks un 2 darbinieki. Itkā jau viss loģiski, bet… BT ir liela firma un taksisti regulāri apmainās ar maiņām (kāds aizvieto saslimušo, kāds grib piepelnīties un paņem kādu papildus maiņu). Tas nozīmē, ka cilvēki bieži maina automašīnas. Par cik katra mašīna ir MU, tad katrai šādai maiņai ir jāslēdz jauns darba līgums! Jauns līgums par 24h maiņu! 3 vai 4 eksemplāros! Grāmatveža istabiņā BT ir milzīgas pakas ar jau parakstītiem līgumiem, pie sienas stāv kastu kastes ar tukšo papīru un visam pa vidu profesionālais printeris/kopieris. Man citreiz roka nogurst no papīru parakstīšanas (biju SIA īpašnieks).

Nemaz jau nerunājot par to, ka “mans” SIA veiksmīgi darbojās vēl gandrīz gadu pēc manas aiziešanas no BT. Varu tikai minēt, kurš manā vietā parakstīja darba līgumus un ikmēneša atskaites…

Šī kroplā sistēma ir jāmaina. Steidzami. Vai nu jāievieš licenču sistēma un tad licencētais taksists I.Lipskis slēdz sadarbības līgumu ar SIA Blabla Taxi vai arī jānosaka, ka taksometru firma algo šoferus, kā parastus darbiniekus. Ar visām no tā izrietošajām sekām – darba līgumiem, algu, sociālajām iemaksām, atvaļinājumiem. Pats galvenais – normāliem darba laikiem un samaksu par nakts darbu atbilstoši LV darba likumdošanai.

Vai  izvēlēties vienu no šīm sistēmām, vai pieļaut abas, lai lemj gudrāki prāti, bet pašreizējie šaubīgie vidusceļi ir jāizskauž.

Diemžēl pagaidām izskatās, ka starp tiem, kuru spēkos būtu veikt izmaiņas, nav neviena, kurš izprot nozares specifiku un neviena kurš būtu ieinteresēts veikt tik vajadzīgās radikālās pārmaiņas.

Turpinājumā – 4.daļa par takšu “mafiju” un 90-to gadu metodēm. Sekojiet blogam!

Taksometri. 2.daļa. Kosmiskā peļna.

          Šajā daļā pastāstīšu dažas lietas par taksista darba specifiku, lai kliedētu mītus, kas klīst pa Latviju, pārsvarā Rīgu.

          Cik tad pelna Rīgas taksists?

Visi mani dati ir par laiku no 2012.gada vasaras līdz 2016.gada vasarai strādājot BalticTaxi “standarta” režīmā - 1 diennakti strādā, 2 diennaktis brīvas. Tātad vidēji 10 diennakts maiņas mēnesī. Tas ir optimālais darba režīms. Var strādāt arī vairāk, bet ilgākā laika periodā tas sāk atstāt sekas uz veselību un darba ražīgumu. Ja strādā 2 diennaktis pēc kārtas, tad otrajā diennaktī nopelnīsi maksimums 75% no iespējamā, jo esi noguris.

     Protams, ir izņēmumi. Vīrs ar iesauku “Terminators” strādāja vispār bez brīvdienām. Kolēģi smējās, ka viņam “atvaļinājums” ir nakti gulēt mājās. Iekļuva ziņu hronikās, kad aizmiga pie busiņa stūres un iekūleņoja grāvī uz Ventspils šosejas ar visiem ārzemniekiem. Lauza mugurkaulu un BalticTaxi vairs nestrādāja, jo ārsti neļāva. Tas gan netraucēja viņam atvērt savu uzņēmumu. Noteikti, ka brauc vēl šodien.

          Strādājot BalticTaxi, es principā nomāju automašīnu un dispečera pakalpojumus no viņiem. To sauc par “plānu” un tas ir ~75 EUR (par šo skaitli sīkāk nākamajā, 3.daļā) par 24h. Pieskaitam vēl ~25 EUR par degvielu. Sanāk apmēram 100 EUR par dienu. Viss, ko ieņemu virs šīs summas, ir mans. Kā to noformē BT grāmatvedība ir augstākā pilotāža, es tur pat neiedziļināšos, tas arī nav būtiski. Tātad, ja es saku ka nopelnīju 70 EUR, tas nozīmē, ka tajā dienā ieņēmu 170 EUR, no kuriem 100 EUR bija izdevumi.

          Tātad “sausie” skaitļi (uz rokas) ir šādi:

Vidējā peļņa par diennakti – 80 EUR

Vidējā alga mēnesī attiecīgi  800 EUR (797.23 ja precīzi J)

Lielākā alga mēnesī (protams vasara, jo krievi un Jūrmala) – 1223 EUR

          Viena veiksmīgi lidostā “noķerta” krievu ģimene, kas brauc uz Jūrmalu var nodrošināt lielisku nedēļas nogali. Atstāj labu iespaidu, vizītkarti un vadā viņus te iepirkties uz centru, te sauļoties uz pludmali, te vakariņās uz Vecrīgu. Ja vēl pamanies viņus ieinteresēt ar Rundāles pili, tad vari arī atļauties pa nakti mājās pagulēt.

                Visi taksisti ir vienisprātis, ka Jaunā Viļņa atcelšana Jūrmalā bija stulbums. Vasaras ienākumi kritās dramatiski.

Mazākā alga mēnesī (protams ziema)  - 406 EUR

          Taksisti neieredz Ušakovu un viņa “puteņa biļetes”. Kādreiz sals un putenis nozīmēja dubultu peļņu. Tagad vairs nē. Visi brauc ar sabiedrisko par velti.

Lielākā dienas alga – 268 EUR (protams, Jaungada nakts. Nekauņas var nopelnīt kādus 400 EUR, bet es neesmu nekauņa)

          Piektdienas un sestdienas vakari ir “naudas” maiņas. Tad var nopelnīt 100+ EUR. Jāuzmanās no dzērājiem. Citreiz jābrauc lēnām un jāklausās, kad klients sāk rīstīties. Tad jāmet pa “mēmajiem” un jārauj vaļā durvis. Lai vemj uz ielas. Salona ķīmiskā tīrīšana – 50 EUR un no komatoza klienta neko nepiedzīsi. Maiņa pagalam, protams.

Mazākā dienas alga - MĪNUS 16 EUR (pārsitu riepu uz bedres pašā naudīgākajā laikā)

        Darbdienas ir “tukšās” dienas. Tad visu nosaka veiksme. Viens labs, tāls brauciens var Tevi izvilkt no mīnusiem.

          Jā, taksists var palikt arī “mīnusos”. Firmai ir vienalga, jo nomu par automašīnu viņi saņem jebkurā gadījumā. Šajā darbā ļoti uzskatāmi var redzēt, cik tev atņem darba devējs. Šoferis bieži 22 stundas strādā uz firmu un tikai 2 stundas pirms maiņas beigām tiek “plusos”, kad reāli pelna priekš sevis. Tāpēc nevar atļauties gulēt mājās. Izgulēsies, bet naudu būsi nopelnījis tikai priekš Šķēles kunga, Tāpēc dubultsāpīgi ir CP sodi – viena neuzmanība un Tava dienas alga, 20 EUR, klusi ieslīd CP inspektora piedurknē. Kļūdīties ir viegli, kad neesi nakti gulējis un sēdējis pie stūres jau 20 stundas…

          Ļoti bieži šis darbs ir kā loterija. Pēdējā maiņas stunda, gaidi pie lidostas. Kāds var pa 3 EUR aizbraukt uz Hotel “Māra”. Kāds – pa 20 EUR uz privātmāju Vecāķos. No tā ir atkarīgs, vai varēsi vakarā aiziet uz “Rimi” iepirkties, vai nauda būs jāprasa sievai.

         Baltic Taxi klienti pārsvarā ir ļoti solīdi, liels procents sieviešu, tāpēc “uzmetienu” ir ļoti maz. Man 4 gadu laikā nesamaksājā tikai divreiz. Viens no tiem bija klients no ielas, tā saucamā “rociņa”. Bija trešā reize, kad klientu, kurš uz Vārnu ielu brauca pirkt narkotikas, arestēja uz manas mašīnas kapota. Policija viņam samaksāt neļāva...

       Lētajās firmās brauc lētāka publika un uzmetieni ir daudz biežāki. Taksists nekādā veidā no tā nav aizsargāts. BT pat nav “melnā saraksta” – klients var šodien nesamaksāt un rīt zvanīt atkal. Firmai jau zaudējumu nav, maksā šoferis.

          Salīdzinot savus skaitļus ar tiem (ļoti, ļoti) retajiem kolēģiem, kuri arī kaut ko skaita, esmu nonācis pie secinājuma, ka apmēram tāda (800 EUR) arī ir vidējā taksista alga. Es zaudēju uz to, ka neesmu “taksists” – nekrāpju un nekaunīgi neizspiežu naudu. Iegūstu uz to, ka man bija īpaša pieeja Vecrīgas viesnīcu naudīgajiem klientiem. Kopumā – viens otru kompensē.

Lētajās takšu firmās taksisti pelna apmēram tikpat, tikai ja BalticTaxi šoferi var kaut nedaudz pagulēt mašīnā gaidot klientus, tad Pandas šoferim, lai nopelnītu ar zemo tarifu, ir jārukā tā, ka pačurāt nav laika.

Individuālie takši, tā saucamā “bankovka” jeb bandīttakši, kas dežūrē pie Vecrīgas galvenajām ielām, darbojas pēc cita biznesa modeļa, par viņiem man informācijas nav, bet, spriežot pēc automašīnu stāvokļa, arī viņi naudā nepeldas.

Tādi ir godīgi skaitļi par šo darbu. Pēc Latvijas darba likumdošanas nakts darbs skaitās dubultā. Pārrēķinot, sanāk, ka stundā saņemu ne vairāk kā skolotājs. Atšķirība no skolotāja darba tā, ka skolas pa nakti ir ciet, bet taksistam tiek dota iespēja pārstrādāties līdz sirdstriekai arī pa naktīm.

P.S. Tagad, ar jaunajiem tarifiem, situācija ir stipri sliktāka. Mans brālis vēl joprojām strādā BT, bet es viņam par naudu nemaz neprasu. Labi nav…

Taksometri. 1.daļa. Kosmiskie tarifi.

          Redzot, ka troksnis ap taksometriem nerimstas, kā arī to, ka Satiksmes Ministrijas plānotās izmaiņas, lai arī kopumā pareizas, tomēr ir nepietiekamas un virspusējas, padalīšos ar saviem spriedumiem par šo nozari. Domāju, ka 4 nostrādātie gadi Baltic Taxi man ir devuši diezgan pilnīgu ieskatu par šajā biznesā notiekošo.

          Katru reizi, kad dzirdu kādu runājam par takšu nozares sakārtošanu, man rodas jautājums runātājam:

“Vai Jūs esat pārliecināti, ka tiešām gribat sakārtot šo nozari?”

          Tas tāpēc, ka man ir pārliecība – šo nozari patiesi sakārtot grib tikai un vienīgi taksisti, pie tam arī nebūt ne visi. Nosacīti viņus varētu saukt par godīgajiem taksistiem. Par cik pastāv viedoklis, ka godīgu taksistu nav, tad saprotiet paši, cik maz ir cilvēku, kuriem interesē šī nozare.

          Ko tad īsti grib tie bļāvēji un kārtotāji? Tikai un vienīgi iepriekšējos tarifus. Viņi nesaprot, ka nozares sakārtošana un iepriekšējie tarifi nav savienojamas lietas. Lai to labāk izprastu, paskatīsimies uz vienkāršu matemātiku:

-        2014.gadā Baltic Taxi direktora J.Nagļa aprēķini liecināja, ka taksometra (automašīnas) uzturēšanas izmaksas ir ~0.35 EUR/km;

-        Manas lietotās Toyota Corolla (1.3 litru motors, gāze) izmaksas 4 gadu garumā bija 0.46 EUR/km;

Es domāju, ka droši varu apgalvot – viena kilometra pašizmaksa ir vismaz 0.40 EUR/km. Tajā pašā laikā, piemēram, Taxify tarifs ir 0.39 EUR par kilometru! Es nepārrakstījos – taksometru kompānija piedāvā tarifu, kas ir ZEMĀKS PAR PAŠIZMAKSU!

Man jau Twitterī jautāja: “Kur tad ir bizness?” Atbilde ir tikpat vienkārša, cik neticama – biznesa nav. Ir krāpšana. Jo legālu biznesu ar šādiem dotajiem lielumiem izveidot nevar.

Valsts ar savu neieinteresētību, nekompetenci, stulbumu un populismu takšu nozarē ir radījusi korupcijas perēkli. Protams, tā nav mirstama kaite, jo nozares ietekme uz valsts ekonomiku ir niecīga, bet tomēr ietekme ir. Tā ir kā augonis uz jau tā nevesela organisma. Ja ņemam vērā, ka taksometri ir pirmais, ar ko sastopas Latvijas viesi lidostā, tad šis augonis atrodas uz pieres.

Ir radīta sistēma, kura jau no paša sākuma paredz, ka nodokļi netiks maksāti. Kā var maksāt nodokļus, ja nav peļņas!? Netiek maksātas sociālās iemaksas, darba ņēmēji (taksisti) ir pilnībā neaizsargāti. Viņiem nav algas, nav atvaļinājumu, viņi ir spiesti strādāt necilvēcīgas darba stundas, bieži pat 48 stundas pēc kārtas, radot apdraudējumu ne tikai sev, bet pasažieriem un citiem satiksmes dalībniekiem, kad brauc pusaizmiguši un pārguruši.

Ir radīta vide, kur labi var noslēpties alimentu nemaksātāji, nodokļu parādnieki, ātro kredītu upuri un pat formāli maznodrošinātie, kuri var apvienot taksista darbu ar pabalstu saņemšanu. Šeit darbavietu var atrast arī krimināli sodītie elementi, kuriem citur darbu atrast pagrūti.

Ap šo strutojošo augoni kā mušas lido korumpēti VID darbinieki, Ceļu Policijas inspektori, municipālie policisti, u.c. pārbaudītāji, jo viņi visi zina, ka NEKAS šajā nozarē nav sakārtots un visur var piekasīties. Un pieprasīt kukuli par pūlēm. “Burvīga” biznesa vide, vai ne?

Tas viss tikai tāpēc, lai daļa Latvijas sabiedrības varētu “par sviestmaizi” vizināties ar taksi. Ir izaudzināta vesela paaudze, kura nesaprot, ka taksis ir luksa pakalpojums. Tāpēc padomājiet vēlreiz vai jūs tiešām gribat sakārtot šo nozari, jo pirmais risinājums, kas būtu jāievieš ir:

Jānosaka MINIMĀLAIS pieļaujamais tarifs, kas pie tam tiek pārskatīts atkarībā no inflācijas un degvielas cenām ik pēc noteikta laika.

Orientējoši šādam minimālajam tarifam vajadzētu būt vismaz 0.70 EUR/km, tātad pašreizējā RedCab un Baltic Taxi tarifu līmenī, kuru daudzi no jums šobrīd uzskata par “kosmisku” un “overpriced”.

Šāds minimālais tarifs dotu valstij gan morālu, gan ekonomisku pamatojumu pieprasīt, lai individuālie taksisti un firmas maksātu visus nodokļus, jo tas nodrošinātu, ka visiem biznesā iesaistītajiem būtu peļņa, no kā tos maksāt.

Tāpat tas aizsargātu tos individuālos taksistus, kuri nespēj aprēķināt savas automašīnas amortizācijas izdevumus, no strādāšanas par velti, jeb smieklīgi mazu peļnu.

         

Pēcvēlēšanu paģiras?

Vakar par mani kāds pasmējās, kad izteicu savas domas par to, ka JKP vēlētājs noteikti ir visvairāk vīlies savas partijas sniegumā pēc vēlēšanām. Smējējs teica, ka man kā KPV fanam jau nu vajadzētu paklusēt. Varu saprast viņa viedokli, bet vai varu tam piekrist? Noteikti - NĒ.

Vai esmu vīlies KPV sniegumā pēc vēlēšanām? Protams, ka esmu vīlies. Vai, ar šodienas acīm skatoties uz notikušo, es vēlreiz balsotu par KPV? Protams, ka JĀ.  Paskaidrošu kāpēc:

Pirmkārt, KPV mums visiem dāvāja cerību. Cerību, ka kaut kas mainīsies. Cerību, ka mēs, vienkāršie “kotlešu un aļķīša” vēlētāji, varam kaut ko mainīt. Vairāk nekā pusgadu mēs dzīvojām ar gaišāku skatu veroties nākotnē un tas nav skaitļos izsakāms ieguvums.

Otrkārt, mums bija interesanti. Nu atzīstieties, bija taču, vai ne? J Es personīgi nekad neesmu bijis tik ļoti iesaistīts vēlēšanu procesā un nekad neesmu sekojis visiem notikumiem līdzi tik aizrautīgi kā šoreiz. Domāju ka līdzīgi ir ar daudziem no jums. Interesanti ir vēl joprojām un būs interesanti vēl kādu laiku, jo vismaz 5 no mūsu ievēlētajiem deputātiem centīsies darīt visu, kas viņu spēkos, lai kaut ko mainītu.

Treškārt, mēs tomēr esam kaut ko sasnieguši. Es parādījuši, ka tautā populāra partija spēj cīnīties arī bez lielo sponsoru palīdzības un līdz ar to bez atkarības no tiem, iztiekot tikai no mazajiem ziedojumiem. Esam atmaskojuši tos, kuri tikai izlikās par pārmaiņu nesējiem, un atklājuši negodīgos, uzpirktos masu mēdijus, kuri viņiem palīdz. Ir izgaismotas kliķes cīņas metodes un nākamās tautas partijas būs šiem uzbrukumiem labāk sagatavotas. Visbeidzot, ir parādījušies tiešām jauni cilvēki politikā, kuri ir pierādījuši, ka viņiem ir gan sirdsapziņa, gan mugurkauls, lai šo sirdsapziņu aizstāvētu.

Ceturtais, pēdējais, iemesls ir pavisam vienkāršs – visas pārējās partijas ir izrādījušās sliktāka izvēle.

Nevajag dalīt KPV Gobzema fanos un Kaimiņa atbalstītājos, nodevējos un varoņos. Viņi izdarīja to, kas bija viņu spēkos dotajā situācijā. Jā, daži varbūt neizrādījās tik stipri, cik mēs gribējām. Daži varbūt neizrādījās ne tik gudri, ne tik godprātīgi un ne tik nevainojami, bet nevajag aizmirst, ka viņi ir tikai mūsu, viņu vēlētāju, atspulgs. Vai visi no jums atteiktos no 100 000 eur kukuļa? Droši ziniet!? Vai visi no jums nenobītos no iespējas nokļūt cietumā? Esat pārliecināti? Padomājiet labi, pirms saucat kādu par nodevēju vai varoni!

KPV nesašķēlās pati, to izdarīja valdošā kliķe. Protams, ka man ir žēl un skumji ka viņiem tas izdevās, bet tāda ir dzīve – ne vienmēr viss beidzas laimīgi. KPV neizgāzās, kā mums daudzi mēģina ieskaidrot. KPV zaudēja kauju pret daudz stiprāku, profesionālāku un labāk finansētu pretinieku.

Es tomēr domāju, ka tā bija tikai viena kauja, nevis cīņa kopumā. Tāpēc nobeigumā gribu aicināt visus KPV vēlētājus neatmest cerības un arī nākamajās vēlēšanās iet un balsot. Varbūt ne vairs par KPV, bet par kādu citu jauno partiju, ja tā jums patiks vairāk, bet balsot un neatmest cerību.

Kā atpazīt interneta trolli?

Vārds „trollis” interneta čatos, forumos un komentāru vietās ir lasāms katru dienu, bet katram no mums ir nedaudz atšķirīga izpratne par to, kas tieši ir šis mistiskais radījums.

Ir cilvēki, kuri domā, ka trollim jābūt anonīmam. Kādreiz varbūt tā arī bija, bet tagad ir sastopami troļļi gan ar izdomātiem vārdiem un uzvārdiem, kas izskatās īsti, gan reāli cilvēki ar īstiem uzvārdiem un profiliem, kuri uzvedas kā īsti interneta troļļi. Tad nu rodas jautājums – kā tad viņus atpazīt? Protams, ir datoristu ceļš – meklēt pēc IP adresēm, salīdzināt līdzīgus kontus, pētīt ierakstu vēsturi, taču ne jau visi mēs esam datoristi, tāpēc es šeit piedāvāšu 3 galvenās interneta troļļa pazīmes, pēc kurām jebkurš var identificēt aizdomīgus personāžus:

Pazīme Nr.1 – Nekad neatbild uz jautājumiem tieši. Nekad. Viņi baidās (pamatoti), ka ar tiešām atbildēm viņi var paši sevi iedzīt strupceļā, jo pēc tam kāds var viņus citēt. Tiešā jautājumā viņi redz slazdu. Par cik troļļu spriedumi un paziņojumi gandrīz vienmēr ir aplami, tad, nedaudz apdomājot, viņus varētu piespiest nonākt pretrunās jau ar 3-4 jautājumu ķēdīti (piemēram - trolli, kurš aizstāv plakanās Zemes teoriju, var iedzīt stūrī uzdodot jautājumu vai viņš tic, ka cilvēki lido kosmosā  Ja vien viņi uz tiem atbildētu. Neatbild pat uz vienu. Reiz kāds trollis pat atteicās man atbildēt uz jautājumu vai viņam garšo rupjmaize ar speķi kā zacene pie šņabja. Locījās un mocījās, uzdeva pretjautājumus, bet tā arī neatbildēja J  Jūs varat pamēģināt paši!

Pazīme Nr.2 – Novērš uzmanību no galvenās tēmas, piekasoties sīkumiem. Vēl šodien kāds trollis uz Latvijas uzņēmēja A.Bites sarkastisko paziņojumu, ka OIK maksājumos jau samaksāti 1 milj. Eiro, iebilda, ka OIK atcelšana nebūtu viņam ietaupījusi tieši vienu miljonu. Iespējams, ka trollim taisnība, bet ne jau precīza summa šeit ir svarīga. Galvenā tēma ir OIK nelikumība un tas, kā šie papildus maksājumi ietekmē Latvijas valsts attīstību. Pievēršot uzmanību šai iespējamajai neprecizitātei, trollis veiksmīgi diskreditē autoru un maina sarunas tēmu.

Pazīme Nr.3 – Sagroza jūsu teikto un ieliek to jūsu mutē ačgārni. Viens mirklis un jūs jau tērējat savu laiku, nevajadzīgi taisnojoties un skaidrojot to, ko vispār nekad neesat teikuši! Šis ir ļoti efektīvs paņēmiens un tāpēc uz šo uzķeras daudzi un ļoti bieži, tā ka šo, lūdzu, uztveriet ne tikai kā pazīmi, bet arī kā brīdinājumu.

Mana pieredze liecina, ka 9 gadījumos no 10 troļļa identificēšanai pietiek jau ar pirmo pazīmi, bet, ja personāža tekstos saskatāmas visas 3 iezīmes, tad vārds „trollis” vairs nebūs apsaukāšanās, bet fakta konstatācija.

Interesanti, ka visas šīs trīs pazīmes/paņēmieni ir arī laba tiesu jurista sekmīga darba pamatā J  Vai mēs no tā varam secināt, ka no juristiem sanāk labi troļļi? Vai otrādi - ka troļļiem vajadzētu studēt jurisprudenci? Tā jau būs novirzīšanās no galvenās tēmas...

Pārdomu cikla 9.daļa. Mīts.

[Šī ir pēdējā no 9 daļām. Iesaku izlasīt visas, sākot ar 1.daļu (tās ir tepat blogā, tikai jāpatin uz leju nedaudz), jo tās papildina viena otru un kopējā doma ir labāk izprotama. Paldies!]

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

9.daļa. Mīts.

     Pirmsvēlēšanu periodā latviešu vēlētājs jau gandrīz 30 gadus tradicionāli tiek biedēts ar veselu kompleksu šausminošu scenāriju (divvalodība, izstāšanās no NATO, pievienošana Krievijai, pēdējā laikā arī „vai neredzi, kasnotiek Rīgā?”), kurus ērtības pēc var apvienot vienā sauklī - „krievi nāk”. „Ļaunos” krievus Latvijā pārstāv partiju apvienība „Saskaņa”. Ņemot vērā to, ka Latvijas Republikā ir sakārtota likumdošana, demokrātiska valsts pārvalde, vairāk nekā 15 dažādi specdienesti, ka aiz mums stāv ES, mūs apsargā NATO, ir brīvi masu mediji, ka latviešu tauta ir atguvusi pašapziņu, ka absolūtais vairākums balsstiesīgo Latvijas nelatviešu ir valstij lojāli, mums ir pilnīgi visas iespējas, lai atvairītu un nepieļautu nevienu no tām lietām ar kurām mēs tiekam biedēti.

     Vienīgais, no kā mums patiesi vajadzētu baidīties ir vāja, korumpēta valsts ar nabadzīgiem un neapmierinātiem iedzīvotājiem.

     Protams, drauds no Krievijas puses pastāv, bet apgalvot, ka šo draudu iemieso viena, pilnīgi legāla politiska organizācija ir nenopietni. Un tomēr... gadu no gada, no vienām vēlēšanām uz otrām, mēs dzirdam vienu un to pašu briesmu stāstu.  Pie tam, ievērojiet – netiek veikta reāla cīņa pret „Saskaņu”. Netiek pētīts no kurienes nāk viņu finansējums. Netiek ierobežota viņu darbība. Piemēram, Ždanokai aizliedza piedalīties vēlēšanās tikai tagad, pēc 28 gadiem! Toties mīts „krievi nāk” tiek uzturēts ar putām uz lūpām. Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka varas partijām ir izdevīgi uzturēt dzīvu šo mītu! Varas partijām „Saskaņa” ir pat vajadzīga! Pie tam nevis vāja un skaitliski maza, bet pietiekami liela, stipra un redzama.

     Izskaidrojums šim itkā absurdajam apgalvojumam slēpjas atbildē uz jautājumu, kuru bieži vien sev uzdodam laikā starp vēlēšanām:

Kāpēc mēs balsojam un balsojam, bet rezultāts vienmēr tas pats?

     Katrs normāls cilvēks prot atbildēt uz elementāriem jautājumiem – par ko cīnās partijas? Par vietām Saeimā! Cik tur vietu? 100! Paga, paga... Vai tā tiešām ir? Ne gluži... Partijas necīnās par vietu Saeimā! Kuram gan interesē bezjēgā deldēt krēslu sēžot opozīcijā? Partijas cīnās par vietu valdošajā koalīcijā – par iespēju maksimāli izmantot savu korumpētības potenciālu, par ministru portfeļiem, izdevīgiem līgumiem, vietām valsts uzņēmumu valdēs, utt. Tautas valodā runājot, par vietu pie siles.

    Te jau mums sākas nedaudz cita matemātika. Lai valdītu, vajag vismaz 51 vietu no 100. Vienkāršības labad, salīdzināsim to ar konkursu augstskolā – uz 1 vietu pretendē 2 cilvēki. Nav liela konkurence, bet tomēr ir. Bet... vai mums tiešām ir 100 vietas? Vispār jau nē, jo, pateicoties „krievi nāk” mītam,  „Saskaņa” koalīcijā ņemta netiek, tātad reāli vietu ir tikai apmēram 75! Vēl vajag ņemt vērā visādus aizdomīgi godīgus tipus, kas var atteikties zagt principa pēc, vai kuru sirdsapziņa ir pārāk dārga, tāpēc vajag apmēram 56 vietas. 56 no 75... nu jau „konkurss” izskatās vairāk pēc 7 cilvēki uz 5 vietām. Stipri labāk, vai ne? Ar šādu konkursu jau gandrīz katrs muļķis var iestāties. Un tā arī notiek! Principā jebkurš latviešu partijas spices deputāts var tikt pie siles. Muļkis, zaglis, nekompetents? Vienalga! Bez konkursa taču!

     Kas vēl ir ļoti būtiski – starpība starp 56 un 75 ir 19 vietas. Tas nozīmē, ka no koalīcijas „atšūt” var augstākais vienu no varas partijām, bet vismaz viena vai pat divas paliks koalīcijā! Jebkurā gadījumā pie siles paliks vismaz viena veco vēžu partija!

     Nav skaidrs? Izstāstīšu pasaciņu:

    Reiz, sensenos laikos trīs braši tēva dēli, Kaimiņš, Kivičs un Kambala devās cīnīties ar mantkārīgo 75-galvaino pūķi Koalīciju, kas jau trejdeviņus un vienu gadu dzīvo Jēkaba alā. Pie alas ieejas viņus sagaida pūķa saimnieks, ļaunais burvis Hūte, kurš puķes tirgo un kuram skaistums no iekšām nāk, un saka „ ar pūķi cīnīties Jūs varat, bet nocirst drīkstat ne vairāk par 19 galvām. Pēc tam jums ir izvēle – mirt varoņa nāvē, vai pašiem kļūt par pūķa galvām”.

    Tagad sapratāt? „Krievi nāk” mīts nodrošina to, ka vara Latvijā tiek burtiski pārmantota! Pūķim var nocirst kādu galvu, kāda atmirst, cita pārēdas un pārplīst, bet pats pūķis turpina dzīvot! Varu Latvijā no saeimas uz saeimu savās rokās visu laiku tur vieni un tie paši cilvēki, nomainās tikai rokas, kuras paraksta līgumus un pakaļas, kuras trin Saeimas beņķus - patiesā labuma guvēji paliek vieni un tie paši. Es nezinu, kā šo sistēmu lai nosauc... par konstitucionālo oligarhiju, par mafiokrātiju, bet demokrātija tā ir tikai nosaukuma pēc.

     Interesanti, ka šī matemātika parāda arī to, ka valdošajām partijām IR IZDEVĪGA pēc iespējas lielāka „Saskaņas” klātbūtne Saeimā! Jo vairāk „Saskaņai” vietu, jo mazāk latviešu deputātu, jo vienkāršāk veidot koalīciju, jo mazāk jadalās. Protams, nedrīkst pārlaist pāri 49 vietām (tāpēc, papildu garantijai, netiek pielaisti pie balsošanas nepilsoņi) un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka kāds iet kopā ar „Saskaņu”, jo tad visa „aritmētika” pajuks. Tāpēc vēl skaļāk jābļauj „krievi nāk”, lai lētticīgie vēlētāji nepamanītu šo skaisto shēmu.

     Rezultātā mēs iegūstam to, ka kāda no varas partijām (pēdējos gados ZZS un NA) visu laiku ir koalīcijā. Atkarībā no situācijas, viņi paņem klāt vienu otru citu partiju un lieta darīta! Koalīcijas kodols - kliķe, sastāv no profesionāliem korumpantiem, valsts izzadzējiem, zagļiem- politiķiem (zagliķiem?). Jaunie pienācēji ir vai  nu naivi, vai apzināti labuma meklētāji, bet jebkurā gadījumā viņi ir nekompetenti un viegli kontrolējami, jo konkursa taču nav!

    Kas notiek tālāk? Svarīgākais uzdevums ir nodrošināt „pareizo” kandidātu izvēli prezidenta, KNAB šefa, ģenerālprokurora un Tieslietu ministra posteņiem. Tālāk jau „vecie” apmāca zagt jaunos, mazās jaunpartijas apgūst zagšanas paņēmienus un visi labie nodomi pamazām izplēn kārdinājuma priekšā. Līdz nākamajām vēlēšanām ir sagatavoti jauni kontrolējamu zagļu kadri, kuri pie vajadzības var veidot jaunas (ha! ha!) mazpartijas, kuras atgriežas kopējā katlā un... četru gadu cikls sākas no gala.

Kāpēc šāda vēlēšanu sistēma ir tik bīstama un kaitīga?

     Tāpēc, ka šī kroplā sistēma nodrošina VARAS PĒCTECĪBU un, pats galvenais, no tās izrietošo NESODĀMĪBU. Ne jau partijas, to programmas, neizpildītie solījumi vai kādas personālijas ir Latvijas politikas problēma. Pat aiz partijām stāvošie oligarhi nav problēma. Problēma ir nesodāmība! Nav būtiski, kas finansē kuru partiju, nav svarīgi vai tajās darbojas jauni vai veci komunisti, nav svarīgi vai partija ir labēja, centriska, vai kreisa, ja vien šī partija apzinās, ka tā var rīkoties pilnīgi nesodīti, tad tā ir problēma un nekas cits.

     Neviena valdība, neviens ministrs, neviens oligarhs neņemtos veikt noziedzīgas darbības, ja pastāvētu iespējamība, ka jau pēc četriem gadiem cita valdība viņus ieliek aiz restēm! Toties tagad viņi var justies droši, jo zina – lai kāda valdība arī viņus nenomainītu, tajā būs pietiekami daudz ietekmīgu „savējo”, kuri nodrošinās lai savās vietās paliktu sistēmas „atslēgas” figūras – prezidents, kas nekad neatmet atpakaļ šaubīgos likumus, KNAB, kas nekad neko neredz un ģenerālprokurors, kurš nesāk lietas, vai bremzē jau uzsāktās un Tieslietu ministrs, kurš nodrošina, lai viss izskatītos likumīgi.

    Reālā situācija Latvijā ir tāda, ka ministrs, parakstot krāpniecisku multimiljardu līgumu, nes mazāku atbildību, nekā tad, ja ieskrāpē Saeimas tualetes sienā „te bija Arvils A.” Kāpēc gan neparakstīt? Neviens mēs neesam svēts. It īpaši tad, ja runa sāk iet par sešzīmju cipariem...

Ko mēs varam darīt?

     Vienīgā izeja ir PĀRTRAUKT ŠO VARAS PĒCTECĪBU. Lauzt sistēmu, kurā pie varas palikušie aizstāv savus noziedzīgos priekšgājējus, jo zina, ka kāds tāpat aizstāvēs un piesegs viņus. Radīt iespēju pūķim nocirst visas galvas uzreiz. Saeimas vēlēšanām ir jāatgūst sava pareizā, neizkropļotā forma, kad Saeimā ir 100 vietas, nevis 75. Pareizi sapratāt - ir jāņem valdībā „Saskaņa” un vienreiz par visām reizēm jāznīcina mīts „krievi nāk”. Šim nolūkam derēs jebkura partija, kura būs pietiekami drosmīga, lai veidotu koalīciju ar „Saskaņu”. Šajās vēlēšanās tāda ir KPV. Kombinācija KPV+SC nodrošinātu to, ka neviens no kliķes nebūtu valdošajā koalīcijā un būtu iespējams pārraut varas pēctecības ķēdi – atcelt vismaz dažus Latvijai kaitīgos likumus un lēmumus, nomainīt KNAB vadību, ģenerālprokuroru un prezidentu, iecelt citu Tieslietu ministru.

     Pats galvenais – nākamajās Saeimas vēlēsanās jau būtu reāla vēlēšanu cīņa, jo katra partija, kura uzsāks kampaņu, sapratīs, ka iespēja VISPĀR netikt pie siles uz veseliem 4 gadiem ir reāla. Tāpēc nākotnē mēs sāksim redzēt, gan konkrētas, reālas programmas, gan arī reāli izpildāmus solījumus. Ne uzreiz (kā apliecina Rīgas Domes pieredze), bet ar laiku tas notiks un ilgtermiņā tas ir galvenais.

Nav tikai zināms, vai to izdosies izdarīt, jo kliķes ieliktais Valsts prezidents neļaus vēlēšanu uzvarētājai partijai veidot valdību. Tas ir viņa galvenais uzdevums. Tauta uz šo acīmredzami nedemokrātisko rīcību mierīgi noskatīsies, jo... uzminējāt, „krievi nāk”! Tāpēc visas cerības uz KPV, lai cik tas arī smieklīgi neliktos.

     Jums nepatīk ne viena ne otra partija? Ziniet, man arī nē, bet alternatīva ir gaidīt vēl četrus gadus un vērot, kā nekas nemainās. Estrēmās situācijās cilvēki dzer savas čuras, lai nenomirtu aiz slāpēm un izdzīvotu. Pieļauju, ka balsot par „Saskaņu” ir pretīgi, bet situācija ir ekstrēma – uz likmes ir Latvijas nākotne.

   To, ka mana teorija ir pareiza, netieši jau apliecina pašreizējā situācija Rīgas Domē. Kāpēc „Saskaņa” ir pie varas Rīgā? Tāpēc, ka nevienai latviskai partijai nav nekā reāla ko piedāvāt Rīgas vēlētājam – nav līdera, nav oratora, nav programmas, nav redzējuma. Viņi gadiem ilgi ir akli paļāvušies uz tikšanu augstskolā bez konkursa un tagad neko, izņemot bļaut „krievi nāk” neprot! Rīgā, atšķirībā no Saeimas, ar to vairs nepietiek. Jo Rīgā varas pēctecība jau ir izjaukta. Lai latvieši atgūtu Rīgu, viņiem būs jāstrādā ar vēlētāju. Būs jādrukā bukleti krieviski, būs jārunā krieviski un būs jāpārliecina krieviskā rīdzinieku daļa, ka viņi būs labāki saimnieki par Nilu. Būs beidzot jāsāk kārtīgi darīt politiķa darbs. Vai arī jāatvadās no Rīgas uz visiem laikiem.

     Ja neticiet man tagad, atcerieties šo rakstu nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Redzēsiet, kas notiks Rīgā – latviešu partijas vairs nebļaus „krievi nāk”, bet konstruktīvi runās ar vēlētājiem. Arī krievu. Es paredzu valodas likuma pārkāpumus J. Un tas būs labi, ticiet man.

Tad kāds ir kopsavilkums?

     Latvijas nākotne ir atkarīga no tā vai izdosies pārtraukt varas pēctecību. Tas, savukārt nozīmē, ka Latvijas cerības uz gaišāku nākotni šobrīd atrodas populistu, klaunu un zaglīgu kremlinu rokās. Domādams neizdomāsi, vai ne?

     Lai gan... tomēr nē! Latvijas nākotne, kā jau vienmēr atrodas vēlētāju rokās. Jācer, ka šis vēlētājs būs gana saprātīgs.

     Es personīgi ceru, ka KPV izdosies savākt pietiekamu vietu skaitu, izveidot koalīciju ar „Saskaņu” un pārmaiņas sāksies jau šajā Saeimā. Ja padomā, tad KPV pat ir pienākums to darīt, jo citādi viņi nodos savu vēlētāju, kurš grib redzēt pārmaiņas, nevis čupošanos ar kliķes partijām.

     Tā nebūs viegla izvēle un tas nebūt nav ideāls risinājums, bet tas būs sākums pārmaiņām, kuras tik ļoti nepieciešamas Latvijai. Iespējams, ka nākamie četri gadi būs ļoti grūti. Iespējams, ka mēs atkal redzēsim zagšanu un solījumu neturēšanu, bet es esmu gatavs pieciest šo laiku Latvijas nākotnes vārdā, jo nerakstītie saeimas vēlēšanu noteikumi būs pārrakstīti un tas ir galvenais.

Pārdomu cikla 8.daļa. Himna.

     No kā sākas valsts? Kas veido valsti? Nācija, tauta, teritorija, konstitūcija, karogs, valūta… un protams himna.

     Pagājušā gs. 90-to gadu sākumā, Atmodas laikā, pienāca brīdis, kad katrs Latvijas patriots sāka domāt par atjaunotās valsts himnu. Arī man, toreiz 20-gadniekam, bija savas domas un idejas par šo tēmu. Pēc  piedalīšanās Tautas Sadziedāšanās pasākumā Mežaparka Lielajā Estrādē, es domāju ka par himnu vajadzētu kļūt kādai tautā ļoti populārai dziesmai. Manas domas toreiz sliecās „Pūt, vējiņi” un „Nevis slinkojot un pūstot” virzienā.

     Kad uzzināju, ka pieņemts lēmums atgriezties pie vecās „Dievs, svētī Latviju”, es biju nepatīkami pārsteigts. Kā? Šī, vecā (morāli novecojusī) gaudulīgā dziesma tagad būs mūsu jaunās, spožā, neatkarīgās nākotnes himna!? Ar galvu es sapratu lēmumu – vēsture, sentiments, u.c., bet mana sirds to īsti negribēja pieņemt. Toreiz vēl nebiju lasījis par vārda spēku, vēstījumu (jeb messidžu, kā tagad modīgi teikt) un citām gudrām lietām, tāpēc izjūtas bija tīri intuitīvas.

     Tagad jau pie himnas ir pierasts, tā saistās ar daudziem emocionāliem momentiem, bet doma, ka tā nav īstā himna mūsdienu Latvijai mani nav pametusi nekad un tieši šobrīd tā jau sāk pāriet pārliecībā, ka himna ir jāmaina.

     Jūs jautāsiet KĀPĒC?

     Pirmkārt, tās vēstījums ir nepareizs – „Dievs... ļauj mums...” ??? Es atvainojos, bet kāpēc mums kaut kas jālūdz!? Tā ir mūsu zeme! Tā ir daļa no Latvijas problēmas, ka mēs tikai kaut ko kautrīgi lūdzam kaut kādai augstākai varai – Dievam, PSRS Prezidentam, ES Augstajam Komisāram, NATO ģerālsekretāram, utt. Vai nav jau laiks beigt ubagot? Nu vismaz vārdos, ja ne darbos?

     Otrkārt, himnas teksts ir morāli novecojis. Dievs? Latvijā valsts ir nošķirta no reliģijas. Laimē diet? Ja kāds šajā zemē no laimes tiešām sāks „diet”, tad viņu laiks aizvest uz Tvaika ielu! Latvju dēli, latvju meitas? Atvainojiet, bet mums gandrīz puse no iedzīvotājiem vairs sen nav „latvju”! Un viņi nekur no šejienes nepazudīs (par šo tēmu citā daļā)! Uz mirkli izkāpjiet no latvieša ādas un iekāpjiet teiksim krieva ādā. Iedomāsimies, kādu populāru krievu, nu piemēram Nilu Ušakovu, dziedam par latvju dēliem! Nevarat iedomāties? Man arī grūti. Varbūt laiks padomāt par to, ka šķelšanās mūs valstī sākas jau no himnas?

     Jūs teiksiet, HIMNAS NEMAINA!

     Es atbildēšu – a kur tas ir teikts!? Labi, Francijai arī himnas teksts morāli novecojis, dzied par asiņu upēm utt., bet viņiem vienmēr ir bijusi viena republika! Mums tagad ir jau trešā un tā ļoti atšķiras no pirmās. Latvijas Milda vairs nav jaunava kā 1919. Gadā. Viņa jau ir pabijusi piespiedu laulībā... vai precīzāk būtu teikt harēmā (republiku taču bija veselas 15, vai ne?). Pazemota, izvarota un piesmieta. Kāpēc lai viņa, atguvusi brīvību, joprojām dziedātu to pašu veco dziesmu?

     Formula 1 autosacensībās vairāk nekā 50 gadus bija tradīcija, ka katram pilotam bija savs ķiveres zīmējums. Maiklu Šumaheru, Airtonu Sennu un Niki Laudu visi atpazina pēc ķiveres. Tad atnāca Sebastians Fetels un uz katru sacīksti apgleznoja ķiveri par jaunu. No sākuma visiem bija šoks. Tagad visi pieraduši un tas liekas normāli.

     Varbūt mēs varam mainīt tradīciju? Varbūt himnu var un VAJAG mainīt vadoties pēc situācijas valstī!? Varbūt katrai jaunai valdībai būt tiesības no mainīt himnu? Varbūt mūsu  piemēram sekos citas valstis? Vismaz pasaules uzmanību pievērsīsim noteikti!

       Ja nu mainam, tad UZ KO MAINĪT?

    Mēs esam dziedātāju tauta. Vai tad Latvijā nav talantu, kas spēj radīt jaunu himnu? Mārtiņš Brauns jau ir pierādījis, ka ir. Mēs varētu iet līdzi laika garam un veidot televīzijas konkursu, kur piedalās LNO simfoniskais orķestris, Latvijas labākie kori. Dzejnieks, teksta autors varētu pats nolasīt himnas tekstu un paskaidrot tās ideju. Tad atskanētu tās svinīgs izpildījums un visas tautas balsojums. Mēs varētu būt avangardiski un iekļaut tekstā kaut ko par lietām, kas mūs visus vieno, piemēram hokeju. Latvija varētu būt pirmā valsts pasaulē ar modernu himnu. Diez vai tā būtu sliktākā lieta ar ko izcelties.

      Ja paliekam, pie jau esošām dziemām, tad es vēl joprojām domāju, ka „Nevis slinkojot un pūstot” ir labs variants. Labs, uzmundrinošs vēstījums, strauja, pacilāta melodija. Pilnīgi nekādas vainas. Ja nepatīk šis, tad mums jau ir Alfrēda Kalniņa „Latvju himna” ar Viļa Plūdoņa vardiem! „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam še paši sev likumus lemt!” Vai var būt vēl labāki himnas vārdi? Cienījams autors, skaņdarbs paredzēts kora izpildījumam.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvju_himna

     Kur ir problēma!? Domāju, ka mūsu galvās. Mēs neesam gatavi būt kungi savā zemē. Mēs spējam tikai lūgt...