Par Stambulas Konvenciju

     Pēdējās dienās, pēc Jēkabpils notikumiem, ar jaunu sparu ir sākušās diskusijas par un pret Stambulas konvenciju (SK). Es esmu pret tās ratificēšanu un man un maniem domubiedriem bieži tiek uzdots jautājums:

    "Ja jau SK neko nemainīs, tad kāpēc jūs tik ļoti pretojaties tā parakstīšanai?"

    Es pagaidām neesmu redzējis nevienu sakarīgu atbildi uz šo, it kā loģisko, jautājumu, tāpēc šeit mēģināšu to izdarīt. Gan savā, gan savu domubiedru vārdā.

    Pirmkārt, gribu norādīt, ka šis jautājums, kurš it kā tiek uzdots ar domu parādīt SK pretinieku nekonsekvenci, patiesībā ir ar nodomu izkropļots, lai kalpotu kā propagandas līdzeklis. Tas ir izdarīts, izlaižot dažus nozīmīgus vārdus.

    Patiesībā SK pretinieki neapgalvo, ka SK ratificēšana neko nemainīs, bet ka nemainīs vardarbības pret sievietēm jautājumā. Toties, ļoti iespējams, ka mainīs citās jomās. Kāpēc tā?

    Lai uz šo atbildētu, ir jāsāprot, ka SK pēc būtības ir solījums, apņemšanās kaut ko darīt. Kas būs šie darītāji? Te SK paredz divas lielas grupas - valsts organizācijas (MK, Saeimu, policiju, IeM, utt.) un NVO (dažādus martas centrus, mozaīkas un apvienības ar daudzburtu abreviatūrām).

    Kas notiks pēc SK ratificēšanas? Jebkurš Latvijā dzīvojošs cilvēks, kurš nav pēdējos 30 gadus dzīvojis mucā, var to paredzēt ar diezgan lielu ticamības pakāpi:

    Pirmā grupa, valsts organizācijas turpinās darīt tieši to, ko darījušas līdz šim - NEKO. Protams, tās nodibinās visas SK prasītās organizācijas, noīrēs tām lepnus birojus ar dārgām mēbelēm, saliks par darbiniekiem visu Pūču ģimeni ar daudztūkstošu algām, bet ar to visa darbošanās arī beigsies. Jo darbs, kā saka, padarīts. Var slaukt naudu un ģenerēt skaistas atskaites, kamēr rūsiņi ar nažiem turpinās skraidīt apkārt un durs sievietes.

    Arī otrā grupa, NVO, darīs tieši to pašu, ko darījušas līdz šim - bļaus, kliegs, tupsies uz viena ceļa, vicinās varavīksnes karogus. Ja SK atradīsies kaut viena rindiņa, kaut viens vārds (un tādi tur ir), kurš kaut kādā veidā varēs tikt iztulkots viņiem par labu, tad viņi to izdarīs un panāks savu. Pirms jūs paspēsiet atjēgties bārdainas "sievietes" kratīs savus "debesu zvanus" dušā kopā ar jūsu nepilgadīgo meitu un tad jau būs par vēlu. Jo, pēc SK teiktā, visas sievietes ir līdztiesīgas. 

     Tāpēc es esmu pret SK parakstīšanu. Nevis tāpēc, ka SK būtu kaut kas briesmīgi slikts, bet tāpēc, ka es zinu, kas realitātē pēc tās ratificēšanas notiks Latvijā.

    Tāpēc atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: "SK ratificēšana kaut ko mainīs, tikai galīgi ne tur, kur lielākā Latvijas sabiedrības daļa to gribētu."   

    

28.nodaļa

 

    Greznā savrupmāja Ķīšezera krastā no ārpuses izskatījās klusa un tukša, bet tās iekšpusē norisinājās daļēji dramatiski notikumi. Daļēji tāpēc, ka dramatiski tie bija tikai vienai no trim personām, kuras tajos piedalījās. Šī persona bija bomzis vārdā Aļiks. Viņa neapturamā kāre pēc alkohola pāris stundas atpakaļ bija likusi pielaist, iespējams, lielāko kļūdu viņa raibajā mūžā. Rīta pusē Aļiks, kā jau pierasts bija apstaigājis pie Centrāltirgus noparkotās automašīnas diedelējot naudu maizītei. Katram muļķim bija skaidrs, ka Aļika pieminētā “maizīte” visticamāk bija šķidra, iepakota stikla tarā un to nepārdeva personām, kuras vēl nav sasniegušas 21 gada vecumu, tāpēc ar līdzekļu vākšanu īpaši labi neveicās. Tieši tāpēc Aļiks bija neizmērojami priecīgs, kad jauna sieviete, kura sēdēja milzīgā, melnā apvidniekā kopā ar kādu draudīga izskata vīrieti paziņoja, ka naudiņas viņai neesot, bet no vakardienas tusiņa esot palikusi šņabja pudele un viņai neesot nekas pretī padalīties ar tās saturu.

          Pēc pāris malkiem no pudeles ar dzidro, dedzinošo šķidrumu izslāpušo Aļiku pārņēma tāda labsajūta, ka uzaicinājums kāpt iekšā glaunajā vāģī, lai dotos uz vakardienas ballītes vietu un savāktu arī visas pārējās neiztukšotās pudeles, viņam nelikās ne mazākajā mērā aizdomīgs. Tikai tad, kad gādīgie bezpajumtnieku aizbildņi viņu atstāja mājas pagrabā, kopā ar to pašu vienīgo, nu jau gandrīz tukšo degvīna pudeli un aizslēdza aiz sevis durvis, Aļika alkohola izvārdzinātās smadzenes sāka dot izmisīgus trauksmes signālus. Diemžēl, bija jau par vēlu.

          Kad Elza un Remuss atgriezās plašajā pagrabā pie apmuļķotā bezpajumtnieka, viņš sēdēja telpas stūrī uz tukšas pudeļu kastes. Neizdzertā degvīna pudele netālu no viņa liecināja, ka notiekošais ir pārspējis kāri pēc alkohola un tagad bomzis ir satraucies par savu likteni. Ienākot viņa sagūstītājiem, Aļiks nedroši pieslējās un viegli grīļodamies centās izrādīt savu sašutumu, bet aprāvās pusvārdā, jo ievēroja, ka viņa sagūstītāji pārvietojas uz viņam pretējo telpas stūri, atstājot izejas durvis aizvērtas, bet neaizslēgtas. Aļiks jau cik nu iespējams neuzkrītoši sāka gatavoties izmisīgam spurtam durvju virzienā, kad ierunājās Remuss. Vīrietis gan nelikās ievērojam bomža klātbūtni un vērsās tikai pie Elzas.

-      Vai atceries, kā es Tevi mācīju? Sāksim ar “Pātagu”. - Viņa tonis bija pamācoši pavēlošs, kā stingram vecās paaudzes skolotājam.

-      Jā, atceros... - Nedroši atbildēja Elza. Viņa izstiepa roku un salika pirkstus kobinācijā, kas atgādināja smagā roka piekritēju “velna ragus”

          No viņas pirstiem izšāvās melni kūpoša bordo krāsas stiegra. Kad tā sasniedza bezpajumtnieku, tas sāpēs klusi iekliedzās un metās uz durvīm. Pat viņa degvīna notrulinātajām smadzenēm nu bija skaidrs, kas jādara un sekundes desmitdaļās viņš jau bija pie izejas durvju roktura, kas solīja brīvību. Skrienot viņam gan nebija laika pamanīt, ka arī Remuss izstiepa roku durvju virzienā un ap tām uz brīdi izveidojās tāda kā bordo migliņa, kas gan uzreiz pazuda. Migliņa gan pazuda, bet tās iedarbība, acīmredzot nē, jo durvis atvērt Aļikam tā arī neizdevās. Tās gan nedaudz pavērās, bet tajā pat mirklī aizcirtās, kā neredzamas gumijas turētas. Bomzis vēl tīri aiz inerces izmisīgi turpināja raustīt durvju rokturi, bet viss velti.

-      Tā. Labi. Tagad “Šarmu”. - Savā “skolotāja” balsī turpināja Remuss. - Pagaidi, kamēr viņš uz tevi paskatīsies.

          Nebija skaidrs, vai bomzis sadzirdēja šos vārdus, vai nē, bet galvu tomēr pagrieza. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no sašutuma, tajās bija redzams vienīgi izbīlis.

          Elzas acīs iemirdzējās tāda kā bordo krāsas dzirkstelīte un likās, ka arī viņas tumšās, sokolādes brūnās acis uz brīdi iekrāsojas bordo. Izbaiļu grimase bezpajumtnieka sejā momentā pazuda un to pārņēma kaut kas pa vidu starp svētlaimīgu apmierinājumu un dievišķu pielūgsmi. Starodams kā maija saulīte, Aļiks tuvojās saviem sagūstītājiem. Kad viņš bija pusceļā, atkal ierunājās Remuss.

-      Labi. Atkal “Pātagu”.

          No jaunās sievietes pirkstiem atkal izšāvās bordo vijums. Svētlaime bomža sejā pazuda gandrīz momentā un to nomainīja izbrīns un sāpes. Kad viņu sasniedza jau otrā melni kūpošā dzīsla, viņš apgriezās un metās atpakaļ uz durvīm.

-      Atkārtojam “Šarmu”. - Lietišķā tonī deva norādījumus Remuss.

          Kādu laiku izmisīgi raustījis durvis, viņu gūsteknis tomēr atskatījās un šo brīdi izmantoja Elza. Bezpajumtnieka seju vienā mirklī pārņēma jau redzētā svētlaimes grimase un viņš atkal, kā menēsserdzīgs tuvojās savas pielūgsmes objektam.

          Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Pār nelaimīgā gūstekņa seju jau tecēja sviedru straumītes, Viņa netīrie nagi bija aplauzti un vietām jau asiņoja no neveiksmīgajiem mēģinājumiem kaut kā aizķert durvis, kas ik pa brīdim vilinoši pavērās par pāris centimetriem, dodot cerību, bet nedodot iespēju.

          Pienāca brīdis, kad nomocītais bezpajumtnieks aizelsies vienkārši atsēdās uz grīdas, atsakoties bēgt. Viņa sejā tad varēja manīt spītu un nolemtību. Rupji lamājoties viņš pacieta atkārtotu šaustīšanu ar bordo krāsas maģijas “pātagu”, bet no vietas vairs nekustējās. Elza uzmeta jautājošu skatienu Remusam, cerībā, ka viņš ļaus izbeigt šo “treniņu”, kas nabaga bezpajumtniekam jau robežojās ar spīdzināšanu. Lai cik nožēlojams arī nebūtu, viņš tomēr bija cilvēks un Elzai viņa bija žēl. Tas, kas bija sācies, kā nedaudz nežēlīgs joks, tagad sāka pāriet jau citā līmenī un meitenei tas nebija pieņemami.

          Neizskatījās ka Remusu kaut mazākajā mērā nodarbinātu šādas morāla rakstura problēmas. Viņš tikai lietišķi noteica.

-      Skaties. “Bailes”. Otrā līmeņa maģija. To mēs mācīsimies nedaudz vēlāk, kad būsi apguvusi šodien iemācīto.

          Līdz ar šiem vārdiem varloka kreisā roka izveidoja trīspirkstu figūru un viņa acu zīlītes un baltumi uz brīdi saplūda vienā, izstarojot to pašu bordo krāsas gaismu.

          Uz grīdas sēdošā gūstekņa acis šausmās izpletās un viņš, panikā kliegdams, pa pusei rāpus, pa pusei skriešus, nodilušajiem apaviem slīdot pa putekļaino pagraba grīdu, kārpījās projām durvju virzienā. Jau mirkli vēlāk viņš raustīja durvju rokturi ar tādu spēku, ka likās – ja tās nepadosies, tad vismaz rokturi no tām viņš izraus noteikti. Tomēr arī mežonīgajās izbailēs, viņš tomēr pameta skatienu pār plecu uz saviem vajātājiem.

-      Turpini. - Nokomandēja Remuss, un viss atsākās no gala. Pēc mirkļa bomzis jau atkal starodams, ar pakļāvīgu smaidu sejā devās apskaut jauno sievieti, kas viņam likās tik bezgala tuva un mīļa.

          Atsākušās no jauna, viņa mocības šoreiz vairs nevilkās ilgi. Pēc trešā pārlaimības, sāpju un izmisīgas bēgšanas cikla neizturēja viņa sirds un viņš vienkārši pakrita, ar abām rokām žņaudzot savas krūtis.

-      Labi, šodienai pietiks. - Vienaldzīgā tonī noteica Remuss un izvilka no savas pleca somas “Pasauļu Ceļotāja” zili spīdošo disku.

          Elza apjauta, kas tieši tūlīt notiks un jau sāka iebilst, bet tad spēji aprāvās. Kāda iekšēja balss viņai teica, ka neko izmainīt viņa tāpat nespēs, tikai sagādās problēmas sev, tāpēc viņa klusējot noskatījās, kā Remuss izveido portālu un lietišķi tajā iemet nelaimīgo, sirdslēkmes paralizēto bezpajumtnieku.

-      Tev labi sanāca. - Pieredzējušais varloks uzslavēja savu skolnieci. - Varēsi daudz sasniegt, ja vien to vēlēsies.

          Meitene klusēja. Viņu plosīja pretējas izjūtas. Līdzjūtība pret nevainīgo upuri un prieks par to, ka beidzot viņu kāds augstu novērtē. Šausmas par izdarīto un apreibinoša visvarenības sajūta par jaunajām spējām. Bailes par to, ka kādā dienā caur portālu var tikt izmesta viņa pati, un dievinoša apbrīna par sava skolotāja spēku. Apmulsusi un šokēta, viņa sekoja Remusam pa kāpnēm uz pirmo stāvu.

          Lielajā viesistabā viņu sagaidīja vēl viens pārsteigums. Remuss izlaidās dīvānā ar sava nu jau iemīļotā viskija glāzi rokā un lietišķi izmeta tikai vienu vārdu.

-      Izģērbies.

-      Kā lūdzu!? - Elza nespēja novaldīt izbrīnu, kas balansēja uz sašutuma robežas.

-      Nu novelc drēbes. Izģērbies. Kas tur nesaprotams?

          Remuss jau no pirmajām sekundēm pēc viņas maģiskās transformācijas nekautrējās izrādīt to, ka uzskata Elzu par seksīgu un iekārojamu sievieti, taču neko vairāk par vārdiem uzsācis nebija. Līdz šim brīdim. Lai arī vīrietis bija vismaz viņas tēva vecumā, tomēr viņš nenoliedzami bija pievilcīgs un visnotaļ “labi saglabājies”, tāpēc Elza ne vienu vien reizi savās domās bija pārcilājusi dažādus intīmāku attiecību variantus starp sevi un Remusu. Šeit gan derētu piezīmēt, ka neviens no šiem variantiem neiekļāva sevī situāciju ar izģērbšanos pēc komandas gaišā dienas laikā, viesistabas vidū, tāpēc Elza pārjautāja vēlreiz.

-      Tu nejoko? Tu tiešām gribi, lai es tagad šeit izģērbjos?

-      Kāpēc lai es jokotu? - Remuss bija patiesā neizpratnē.

          Elza ieturēja pauzi. Viņa atsauca atmiņā pedējo dienu notikumus, īpašu uzmanību pievēršot tiem brīžiem, kad portālā pazuda trīs nevainīgi cilvēki. Tas palīdzēja viņai pieņemt lēmumu un viņa sāka lēnām pogāt vaļā blūzīti. To darot viņa stāvēja ar muguru puspagriezienā pret dīvānā ērti sēdošo Remusu un pār plecu sekoja viņa skatienam. Vīrietis vēroja viņu ar garlaikotu interesi. Neizskatījās, ka viņš būtu kaut kā īpaši ieinteresēts notiekošajā un tas Elzā izraisīja vēl lielāku neizpratni.

          Kad meitene bija palikusi tikai apakšveļā, viņa uz mirkli apstājās un veltīja vīrietim jautājošu skatienu. Šī bija robeža, kuru Elzai pārkāpt ļoti negribējās. Vismaz ne šobrīd un ne tā. Neizskatījās, ka līdz Remusam būtu aizgājusi kaut simtā daļa no Elzas emocijām. Viņš mierīgi turpināja sūkt viskiju.

-      Pagriezies.

          Elza nostājās ar seju pret viņu un instinktīvi piesedza ar rokām krūtis. Remuss likās kaut ko ieraudzījis un strauji piecēlās kājās.

-      Noņem roku.

          Meitene raidīja vīrieša virzienā izmisīgi lūdzošu skatienu, bet rokas tomēr noņēma. Remuss pastiepa roku un, neskatoties uz to, ka meitene manāmi atrāvās, mierīgi novilka uz leju viņas krūštura labo lencīti.

-      Tas jau sen te ir?

-      Kas?! - Elza bija absolūtā nesaprašanā kāpēc pieaugušam vīrietim būtu jāuzdod šādi jautājumi par sievietes krūštura saturu.

-      Rohiaini. “dvēseles zieds”. Šis te. - Remuss ar pirkstu pieskārās tumšu asiņu krāsas ķirzaciņai, kas greznojās uz Elzas labās krūts.

          Elza nolieca galvu un paskatījās uz vietu, no kuras tikko bija atrāvusies vīrieša roka. Viņa varēja apzvērēt, ka no rīta, spoguļa priekšā tīrot zobus, tās vēl tur nebija. Tagad uz viņas krūts bija iekārtojusies puspirksta gara ķirzaciņa, kas izskatījās gluži kā dzīva.

-      No kurienes !? - Pārsteigumā izlauzās Elzai un viņa vienā mirklī pazuda vannasistabas virzienā, kur virs izlietnes bija milzīgs, apgaismots spogulis.

          Kad vannasistabā lēnā gaitā ienāca Remuss, Elza jau bija nomierinājusies un ar pirkstiem taustīja zīmējumu un apbrīnoja tā reljefu un detaļas. Viņa vienmēr bija gribējusi tetovējumu, bet bija baidījusies no sāpēm un nemākulīgiem meistariem. Ķirzaka uz krūts nebija tas, ko viņa būtu izvēlējusies pati, bet bez sāpēm un tik lieliskā kvalitātē iegūts tetovējums viņu apmierināja.

-      Kāpēc tas ir te? Tu zināji, ka tas te būs, tāpēc liki man izģērbties?

-      Tā ir zīme, ka dvēsēļgars tevī ir pieņēmis tevi un, tā teikt, iekārtojies uz palikšanu. Es zināju, ka tam vajadzētu parādīties šajās dienās, bet nezināju kur. Neviens nezina, kurā vietā parādīsies rohiaini, kā mēs saucam šo... tetovējumu.

-      Tātad tas varēja parādīties arī man uz pieries? - Elza izsaucās gandrīz šausmās un pievērsās tetovējumam, kurš spraucās no Remusa apkaklītes un sniedzās viņam gar ausi līdz pat deniņiem. - Tas tev arī ir ... rohaini?

-      Jā, varēja parādīties arī uz pieres. Un, jā, tas ir mans rohaini.

-      Parādi. - Elza izmeta bez ceremonijām pati sev par pārsteigumu.

          Vēl vairāk pārsteigta viņa kļuva tad, kad saprata, ka Remuss paklausa. Vīrietis lēnām sāka pogāt vaļā savu kreklu. Viņš darīja to ar svinīgu lepnumu un Elzai kļuva skaidrs, ka viņš ar to lepojas, kā veci veterāni lepojas ar saviem kara apbalvojumiem un sportisti ar trofejām un medaļām.

          Viņš novilka kreklu un pagrieza muguru. Gandrīz visu viņa muguru klāja spārnots pūķis, kas izskatījās tik reāls, ka drīzāk gribējās teikt “dzīvoja”. Tas bija izvietojies slīpi ar galvu zem varloka kreisā krūšu muskuļa. Uz Remusa sejas bija redzams pūķa labā spārna gals. Kreisā spārna gals un aste pazuda zem jostasvietas.

-      Tas ir milzīgs. - Elzai aizrāvās elpa.

-      Augot tavai meistarībai un pieredzei, aug arī rohaini. Arī tavējais paliks lielāks.

-      Tev ir pūķis, man – ķirzaka. Vai tas ko nozīmē?

-      Nē. Tas tikai nozīmē, ka dvēseļgaram patīk tāda forma. Parasti tā paliek nemainīga. Ja es kādreiz nomiršu un mans dvēseļgars pārcelsies uz citu ķermeni, tad tas arī uz tā ķermeņa būs pūķis. Tikai, iespējams, parādīsies citā vietā.

          “JA es nomiršu”, nevis “KAD es nomiršu” bija vienīgais, ko no teiktā piefiksēja Elza. Šis viens mazais vārdiņš bija šodienas lielākais šoks un pārsteigums, tāpēc Elza vienkārši apklusa. Šodienai pārdzīvojumu un informācijas bija pietiekami.

          Remuss meitenes klusēšanu iztulkoja kā neizmērojamas cieņas pierādījumu un tikpat ceremoniāli uzvilka kreklu atpakaļ.

-      Saģērbies un vari iet. Šodien esam beiguši. Es silti iesaku izmēģināt šodien apgūto arī uz kādu citu. Jo stiprāk kāds negrib darīt to, ko Tu viņam liec, jo labāk.

-      Es drīkstu paņemt “mersi”? - Elza bija nogurusi no pārdzīvojumiem un perspektīvā braukt mājās ar sabiedrisko transportu nelikās diez ko vilinoša.

-      Ko paņemt!? Tu domā mašīnu? Jā. Ņem. Es nekur neiešu. Sēdēšu internetā. Atved man viskiju, kad rīt brauksi atpakaļ.

          Elza bija iemācījusi Remusam rīkoties ar datoru un tagad varloks pēdējās dienas pavadīja pie tā, mēģinot atrast visu iespējamo informāciju par maģijas pratējiem šajā, kā viņš to sauca, realmā. Neskatoties uz to, ka meitene vairākas reizes bija mēģinājusi viņam ieskaidrot, ka īstu magu uz šīs planētas nav, viņš tomēr nelikās mierā un katru brīvu brīdi centās izmantot jaunapgūto tehnoloģiju, lai pārliecinātos par pretējo.

          Savu e-meklējumu laikā viņš, cita starpā, bija uzdūries uz leģendu par burvi Merlinu un bija pārliecināts, kas tas ir bijis reāls, īsts burvis. Lai nu kā, bet šodien Elzai varloka kompānijas bija vairāk nekā pietiekami un viņa priecājās par iespēju pabūt vienai.

          Tas, ka Elza priecājās pabūt vienatnē gan nebūt nenozīmēja, ka viņa atļautos ignorēt skolotāja Remusa norādījumus par, tā teikt, jaunās vielas atkārtošanu. Šajā nolūkā viņa bija izlēmusi “iziet ielās” un savus nākamos eksperimentu objektus sameklēt kādā no pilsētas klubiem vai bāriem. Tas, protams, prasīja nopietnus sagatavošanās darbus – iepirkšanos, kosmetologa un friziera apmeklējumu, tāpēc  pilsētas ielās Elza izgāja tikai krietni pēc desmitiem vakarā.

          Viņas sākotnējais plāns bija izmantot jaunapgūto cilvēku apziņas manipulēšanas maģiju uz kādu no vīriešu kārtas pārstāvjiem. Elzas atmiņā vēl spilgti glabājās visi tie apvainojumi un izsmiekli, kurus tik bieži viņas virzienā raidīja apkārtesošie puiši un vīrieši. Tagad nu bija pienācis laiks vismaz vienam no viņiem dārgi samaksāt par katru “tauku pikuci”, “resno cūku” un “tusni”. Elza alka atriebības un visu dienu prātā kala dažādus plānus, kas likās viens par otru saldāki. Viņa iedomājās, kā ar vienu skatienu padarīs puišus, kas viņai nekad agrāk nebija pievērsuši ne mazāko uzmanību, mīkstus un pakļāvīgus kā lupatas.

          Visu savu “resno” dzīves daļu Elza bija pavadījusi klusā pārliecībā, ka kaut kur zem resnajām potītēm, tuklajiem pirkstiem, strijām un sasvīdušajām tauku krokām, kaut kur dziļi apakšā slēpjas viņas patiesais, skaistais ķermenis, kas ir tikpat skaists un īpašs, kā viņas iekšējā pasaule. Ar vienu rokas vēzienu Remuss bija šo viņas patieso ķermeni izvilcis gaismā un Elza to uzreiz bija pieņēmusi un sākusi uztvert kā savējo. Viņai, līdzīgi kā bērnam, kas tikko saņēmis dārgu dāvanu, tagad gribējās savu jauno ķermeni visiem nodemonstrēt.

          Tieši tāpēc viņa šodien greznojās minisvārkos, kurus netrenēta acs varēja noturēt par platu jostu un viņas baltajai atlasa blūzītei bija atpogātas veselas trīs augšējās pogas, atklājot iespaidīgu dekoltē un pavisam nedaudz mežģīņu. No īsajiem svārciņiem stiepās melno zeķubikšu dekoratīvās aizmugures vīles, kuras  pazuda ar zelta ornamentiem izgreznotās, smalkās zamša augstpapēžu nagliņķurpēs. Elzas straujā kompleksijas maiņa nozīmēja to, ka viņas smaguma centrs nu bija pārvietojies stipri augstāk nekā pirms tam. Arī apavus ar tik augstiem papēžiem nēsāt viņa nebija pieradusi. Rezultātā viņas gaita bija nedroši grīļīga, kas izsauca diezgan līdzīgu efektu uz jebkura normāli orientēta vīriešu dzimtes pārstāvja ceļiem. Kopējo iespaidu vēl papildināja profesionāla vizāžista uzklātais meikaps un aizmugurē uz augšu saceltie mati, kas pavedinoši atklāja viņas slaido kaklu un greznos, smagos auskarus.

          Vienvārdsakot, Elza izskatījās graujoši, ko nevilšus apliecināja arī jaunais vīrietis, kurš, atpakaļ skatoties, aiz viņas ieskrēja ar pieri ceļazīmē. Kad kvartālu tālāk viņai lēnām sāka sekot melns pēdējā modeļa BMW ar sajūsmā svilpjošiem puišiem tajā, Elza pamazām apjauta, ka pieredzes trūkuma dēļ ir pielaidusi smagu kļūdu. Viņa bija plānojusi pievilināt vīriešus ar maģiju, bet bija skaidri redzams, ka šādā paskatā viņai nekāda maģija nebija nepieciešama. Trīs puiši dārgajā mašīnā jau uzvedās kā pilnīgi muļķi un tas bija sasniegts pilnīgi bez kādas maģijas.

          Elzas atriebības plāns prasīja nopietnas korekcijas un meitene sāka saspringti domāt, cenšoties nepievērst uzmanību puišiem automašīnā. Jaunie vīrieši gan bija ļoti neatlaidīgi un pie nākamā krustojuma nogriezās pa labi un apstājās uz gājēju pārejas tieši tā, lai meitenei būtu vai nu jāiekāpj mašīnā vai jāiet tai apkārt. Šis manevrs galu galā piespieda Elzu pacelt acis un apskatīt neatlaidīgos sekotājus. Tajā mirklī Elzas galvā iešāvās ideja un viņas seja neviļus atplauka viltīgā smaidā, kuru neko sliktu nenojausošie jaunekļi sagaidīja ar sajūsmas saucieniem. Elza pieliecās pie atvērtās automašīnas.

-      Pārsēdies aizmugurē. - Viņa centās runāt pēc iespējas lietišķāk, lai gan viņas sirds no uztraukuma strauji sitās.

          Puiši šādu pavērsienu nebija gaidījuši un ātri pārmija skatienus. Pirmais noreaģēja puisis, kas bija pie stūres, acīmredzot automašīnas īpašnieks vai nu vismaz automašīnas īpašnieka mīļotais dēls un trijotnes vadonis.

-      Pārsēdies, Janka. - Viņš nekomandēja, bet palūdza.

          Elza uzmundrinoši pamāja Jankam, bet visiem trijiem par pārsteigumu, nevis iesēdās atbrīvotajā sēdeklī, bet apgāja mašīnai apkārt pie vadītāja durvīm. Pa ceļam gan viņa ieslidināja roku somiņā un pārbaudīja, vai tur vēl atrodas asaru gāzes baloniņš, bet to puiši nepamanīja.

-      Tagad pārsēdies Tu. - Elzas balss vēl joprojām bija nosvērti lietišķa, bet nu jau tajā bija manāmas arī valdonīgas notis.

          Puisis neizpratnē pacēla skatienu. Meiteni mašīnā paņemt viņš bija gatavs jebkurā laikā, bet pilnīgi svešam skuķim uzticēt sava tēva simts tūkstošus eiro vērto automašīnu? To nu gan nē! Elza stāvēja kājās un divi aizmugurē sēdošie tāpēc nevarēja redzēt, kā meitenes acīs uz brīdi iekvēlojas bordo krāsas uguntiņas. Puisis atplauka smaidā un izkāpa no mašīnas, galanti pieturot durvis, kamēr Elza iekārtojās sēdeklī, tad iekārtojās līdzbraucēja sēdeklī.

          Viņa draugi aizmugurē saskatījās.

-      Mārtiņ, Tu viņu pazīsti?

-      Viss būs labi. - Mārtiņš pārlaimīgi atbildēja.

          Draugiem aizmugurē tā galīgi nelikās, bet viņi īsti nepaspēja neko iebilst, jo tika iespiesti aizmugures sēdeklī. Elza bija izdomājusi paskatīties, cik tieši no šīs automašīnas motora var izspiest, un melnais BMW kā raķete aizšāvās pa Dzirnavu ielu Tērbatas ielas virzienā.

          Kad glaunais autiņš sānslīdē izšļūca uz Valdemāra ielas, puiši uz aizmugures sēdekļa jau bļāva pilnā balsī. Arī Mārtiņš sāka palikt nedaudz nopietnāks un tramīgi skatīties apkārt, kad auto apstājās pie sarkanās gaismas.

-      Mārtiņ! Paskaties uz mani! - Arī Elza bija pamanījusi pārmaiņu. - Viss taču ir kārtībā, vai ne? Es drusku pavizināšos, labi?

-      Jā, jā, vizinies. Viss ir OK. - Otrā bordo zibšņa iespaidots, puisis atkal atplauka smaidā.

          Mežonīgs smaids uzplauka arī Elzas sejā. Viņa nebija varējusi iedomāties, cik viegli ir veikt galvu reibinošus trikus ar svešu auto. Kad iedegās zaļā gaisma, viņa iespieda pedāli grīdā. BMW pietupās un riepām švīkstot metās uz priekšu.

-      Cik ātri šitas iet? - Elza apjautājās, kad viņi izbauca uz Vanšu tilta.

-      250 kilometri stundā. Elektroniski ierobežoti. - Laipni smaidot izziņu sniedza Mārtiņš.

          Puiši aizmugurē gandrīz sinhroni sameklēja drošības jostas un piesprādzējās. Maksimālo ātrumu gan viņi nesasniedza, jo zemu lidojot pāri Slokas ielas tramvaja sliedēm, Elzai nācās sabremzēties. Tik ātri braukt viņa tomēr nebija pieradusi. Lai gan pašlaik viņai sāka likties, ka varētu un gribētu pierast. Melnsila ielas krustojumā dega zaļā gaisma un pateicoties tai uz Kalnciema tilta viņi uzlidoja kā uz tramplīna. Laižoties zemē, Elza ar acs kaktiņu pamanīja, ka ielas otrā pusē ir izvietots fotoradars un viņas prātā dzima ideja nākamajam pārbaudījumam.

-      Džeki davai uztaisam fočeni!

          Mārtiņš vēl joprojām saldi smaidīja, bet diviem draugiem aizmugurē smiekli nenāca. Jo īpaši tāpēc, ka viņi sāka noprast uz ko tēmē viņu pārgalvīgā šofere.

-      Bļin, tas skuķis tak ir pilnīgi traks! Mārtiņ, tevi sencis noraks!

          Elza uzmeta skatienu Mārtiņam. Tas vēl joprojām smaidīja kā iemīlējies pusmuļķītis.

-      Nu, turās! - Viņa uzsauca aizmugurē sēdošajiem, apmeta mašīnu riņķī un atkal iespieda pedāli grīdā. BMW mežonīgi paātrinoties traucās fotoradara virzienā. Zibsnis un no aizmugures sēdekļa atskanēja divbalsīga noelšanās.

-      Čaļi, jūs nesmaidījāt! Skat, kā jūsu draugs Mārtiņš smaida! Būs jātaisa vēl viena bilde! - Elza bija iegājusi azartā.

          Otrajam mēģinājumam Elza bija izlēmusi izmantot garāku ieskriešanās ceļu, tāpēc brauca līdz Panorama Plaza un apgriezās tur. Pa ceļam viņa uzsāka sarunu ar Mārtiņu.

-      Tas ir tavs BMW?

-      Nē. Tēva.

-      Ā, nu tad jau nebūs tik traki, ja mēs to sasitīsim, vai ne?

          Šādai “dzelžainai” loģikai sāka pretoties pat Mārtiņa maģijas apmiglotās smadzenes un viņš mēģināja kaut ko murmināt pretī. Vēl viens bordo maģijas vilnis un viņš smaidot padevās.

-      Nē, nebūs nekas traks. Ne jau man būs jāmaksā.

          Draugi aizmugurē novaidējās un gandrīz vienlaicīgi saķēra galvas.

-      Visi saka “čīīīīz”! - Iespiedzās Elza, kad melnais limuzīns lidoja garām fotoradaram, vismaz trīskārši pārsniedzot atļauto ātrumu. Uzbraukšana uz tilta nebija gluži taisna un lielajā ātrumā meitene knapi savaldīja automašīnu.

-      Tā, man laikam apnika. - Viņa mēģināja noslēpt satraukumu. - Braucam izklaidēties! Mārtiņ! Māāārtiņņ!!!

-      Jā, braucam. - Sapņaini atbildēja viņas blakussēdētājs.

          Elza atgriezās pie normāla braukšanas ātruma un līdz ar to dzīvīgāki palika arī aizmugurē sēdošie.

-      Mārtiņ, ko tu dari? Kāpēc tu viņai ļauj braukt!? Tu saproti, ka mūs tikko nofotografēja veselas divas reizes!?

-      Neuztraucies, viss ir labi. - Mārtiņa miers bija nesatricināms.

          Elza iekšēji plati smaidīja. Viņa sāka iegūt pārliecību par savām spējām un tikai tagad pamazām sāka aptvert kādas perspektīvas tas viņai paver. Tomēr ar šiem trim viņa vēl nebija beigusi, tāpēc viņas sejā velnišķīgais smaidiņš atplauka ar jaunu sparu.

-      Redzat, Mārtiņš saka, ka viss ir OK. Laižam uz Vecrīgu!

-      Nekas nav OK. Nezinu, ko tu viņam esi izdarījusi, viņš ir kā appīpējies. - Burkšķēja par Jāni sauktais.

-      Nu jau, nu jau! Mārtiņš vienkārši ir foršs džeks, bet jūs esat kaut kādi nūģi!

          Raiņa bulvārī, pie Universitātes, Elza pēkšņi iesaucās.

-      Es gribu pa tiltiņu! - Un strauji parāva auto pa labi, Operas virzienā. Mašīnas apakšā kaut kas nokrakšķēja, bet tas tomēr pārvarēja augsto apmali un uzbrauca uz gājēju celiņa.

-      Ko tu dari!? - Jānis aizmugurē vairs neizturēja un iebļāvās nelabā balsī.

-      Domā, neizbrauksim? - Nepārspējamā stulbas blondīnes tonī atjautāja Elza.

          Ar sulīgu brīkšķi nolūza abi sānskata spoguļi un abās pusēs skaisti dzirksteļodams, smalkais limuzīns spraucās pa gājēju tiltiņu pāri kanālam, atstājot uz metāla kalumiem krāsu un apdares detaļas.

-      A Tu teici – neizbrauksim! - Uzvaroši paziņoja Elza, izkāpusi no mašīnas jau skvērā pie Operas.

          No mašīnas izkāpa arī visi trīs puiši. Mārtiņš drūmā neizpratnē ar trulu skatienu sejā mēģināja piestutēt atpakaļ sadragāto spoguli, kamēr viņa draugi, šokā sākēruši galvas apstaigāja mašīnu novērtējot zaudējumus.

-      Mārtiņ! Paskaties uz mani! Viss taču ir labi, vai ne? - Vēl viens bordo “Šarma” zibsnis no Elzas acīm un puisis atkal atplauka apmierinātā smaidā.

-      Jā, viss kārtībā. Jauki pavizinājāmies!

-      Es tagad iešu uz Vecrīgu. Tu nevari man iedot kādu naudiņu priekš drinkiem? - Elza turpināja pārbaudīt savu spēju robežas.

          Kad Mārtiņš atvēra maku un iedeva meitenei visas tur esošās banknotes, viņa draugi, kas jau tā bija šokā no neredzētās nekaunības sāka protestēt.

-      Nekur Tu neiesi, dullā kuce! Tu atstāsi mums savu telefonu lai mēs tevi varētu sameklēt, kad Mārcis atjēgsies! - Jānis ķērās Elzai pie rokas, mēģinādams viņu aizturēt.

-      Jūs nu gan esat nejauki! Pēc skata tādi smuki džeki, bet nejauki! - Elza uzspēlēti rotaļīgā tonī apsauca Jāni.

-      Kāda Tev daļa kādi mēs esam!? - Arī trešais puisis ierunājās.

-      Es domāju, ka jūs tomēr esat jauki. Es domāju, ka jūs esat tik jauki, ka jūs mani tūlīt sabučosiet! - Jānis jau sāka paklāvīgi smaidīt, bet otra drauga skatienu Elzai vēl nebija izdevies noķert. - Jūs esat tik jauki, ka ...sabučosiet viens otru!

          Elza dejojošā solī, plati uzsmaidīdama visiem pretimnācējiem, uz zeltītajiem papēdīšiem klikšķināja Vecrīgas virzienā. Aiz viņas, Operas skvērā, palika kārtīgi apskādēts melns BMW, divi puiši, kas apskāvušies kaislīgi skūpstījās un trešais, kurš ar aplaimotu sejas izteiksmi pavadīja savu sapņu sievieti.

          Atriebība patiešām bija salda un viņa bija nopelnījusi pāris kokteiļus un suši. Arī Skolotāja Remusa dotais uzdevums bija izpildīts. Un viņa pat vēl nebija tikusi līdz Vecrīgai!