8.nodaļa

    Katrā cilvēkā ir iebūvēts modinātājs, kas sāk darboties pirms svarīgiem notikumiem. Bērniem tas nostrādā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pieaugušajiem – dienā, kad sākas ilgi plānotais ārzemju ceļojums. Nika vecumā bija grūti iedomāties vēl satraucošāku notikumu par pirmo randiņu. Nu labi, tas vēl nebija randiņš, tas bija tikai ieplānots mēģinājums ielūgumam uz randiņu, bet tas jau nenozīmē, ka tas būtu mazāk satraucoši, tāpēc Niks atvēra acis un pieleca gultā sēdus jau pusotru stundu pirms ieskanējās modinātājs. Zibenīgā atrumā paķēris modinātāju, viņš pārliecinājās, ka neko nav nokavējis, atviegloti uzelpoja un atlaidās atpakaļ gultā uz muguras ar atvērtām acīm. Vēl daudz laika, viņš nodomāja.

Patiesību sakot, neko jau nokavēt viņš nevarēja, jo rīcības plāna pirmā daļa bija pa logu novērot, kad no mājas iznāk Odrija un sekot viņai uz autobusa pieturu. Mācību gads bija tikko sācies un šī nebūt nebija pēdējā diena, kad Odrija brauks uz skolu ar autobusu, bet ja jau Niks beidzot bija saņēmies beidzot spert pirmo soli un mēģināt iepazīties, tad rītdienu gaidīt nekādi nebija iespējams. Jebkurš vīrietis, kurš tagad ir Nika vecumā vai vēl atceras sevi tajos gados, zinās, ka vilcināties nedrīkst ne mirkli. Odrijai var uzdāvināt  motorolleru, ar ko braukt uz skolu, viņa var iepazīties ar kādu citu, nu un arī zemestrīces iespējamību nekad nevar pilnīgi izslēgt, tāpēc jārīkojas ir tagad un tūlīt.

Pārliecinājies, ka neviena no mājām pa nakti nav pagriezusies ap savu asi un viņš vēl joprojām pa logu var redzēt Odrijas mājas durvis, Niks sāka gatavoties skolai. Lai gan līdz laikam, kad Odrijai bija jāparādās mājas durvīs, vēl bija gandrīz divas stundas, viņš vienalga centās ne uz mirkli nenolaist acis no loga. Mērkaķa ātrumā nomazgājies, viņš tikpat ātri sameistaroja pāris sviestmaizes un ienesa tās savā istabā, lai varētu apvienot divas lietas – ēšanu un novērošanu. Iestūķējis mutē pēdējo sviestmaizi, viņš, ne mirkli nenolaižot skatienu no loga, sāka ģērbties. Tas gāja diezgan raiti. Pēc tam viņš sameta somā grāmatas un ienesa istabā savu jaku un uzvilka pat āra apavus, lai būtu pilnībā gatavs pa galvu pa kaklu mesties laukā pa durvīm brīdī, kad ieraudzīs Odriju izejam no mājas.

Visa šī drudžainā darbošanās aizņēma kādas minūtes desmit. Niks apskatījās pulkstenī un apmierināti konstatēja, ka viņam ir vēl kāda pusotra stunda laika un tagad viņš varēs mierīgi nervozēt un gaidīt, brīnoties cik gan lēni velkas laiks. Šādiem un līdzīgiem gadījumiem ir izgudrots lielisks līdzeklis  - internets. Cilvēkiem vairs nav vienkārši bezjēdzīgi jānosit laiks. Viņi var apmānīt savu sirdsapziņu, iestāstot tai, ka viņi dara ko lietderīgu.

Ieslēdzis klēpjdatoru, Niks novietoja to uz galda tuvāk logam un sāka ierasto rituālu – viens e-pasts, otrs e-pasts, Facebook, YouTube. Pārbaudījis ienākošās vēstules, nospiedis pāris “Like” un noskatījies divus jaunus videoklipus, Niks ķērās pie ziņu portāliem. Šī diena pasaulē neizcēlās ne ar ko īpašu - kaut kur kāds ticis ievēlēts, kāds cits gāzts, tur un tur karš sāksies, citur, iespējams drīz beigsies. Tikai viena ziņa piesaistīja Nika uzmanību, jo virsrakstā bija pieminēts parks, kas atradās blakus viņa mājai.

“Policisti parkā atrod meiteni”, vēstīja virsraksts. Tas nebūtu nekas dīvains, ja meitene būtu vecumā, kad vēl īsti neprot runāt, bet šoreiz runa gāja par apmēram 17-18 gadus vecu jaunieti, kura, pēc visām pazīmēm spriežot, bija pilnīgi zaudējusi atmiņu. Policija lūdza atsaukties meitenes draugus vai radiniekus, jo viņi nebija atraduši viņas personīgajās mantās neko tādu, pēc kā būtu varējuši noskaidrot viņas personību. Klāt bija pievienota arī meitenes fotogrāfija, bet Nikam viņa nelikās pazīstama. Tajā mirklī viņš ar acs kaktiņu ievēroja kustību logā un strauji pagrieza galvu. Pa blakus mājas durvīm iznāca Odrija.

Pēc pāris sekundēm Niks jau bija kāpņutelpā. Lifts šādās situācijās bija par lēnu, tāpēc viņš izmantoja kāpnes. “Izmantoja” gan šoreiz bija diezgan stiepts jēdziens, jo kāpnēm viņš pieskārās ļoti reti, tikai tik daudz lai atspertos lēcienam pāri visam kāpņu laidienam uz zemāko platformu. Šāda tehnika gan draudēja ar izmežģītām potītēm, bet tā nebija pirmā reize, kad Niks steidzās un viņš jutās par sevi pārliecināts. Pie mājas ārdurvīm viņš spēji apstājās un atvēra tās jau pavisam lēnām. Odrija nedrīkstēja pamanīt, ka viņš ir steidzies.

Viņš, protams, nezināja, ka visi viņa pūliņi ir veltīgi. Odrija lieliski zināja, tieši kurā vietā aiz viņas muguras atrodas Niks. Tikai arī viņa pielika visas pūles, lai izliktos, ka to nemana.

Iznācis laukā, Niks ar apmierinājumu konstatēja, ka meitene nekur nav izgaisusi un pa mājas pagalma asfaltēto celiņu raiti soļo autobusa pieturas virzienā. Niks sekoja Odrijai, pieliekot visas pūles, lai nevienam neienaktu prātā, ka viņam gar meiteni ir kāda interese. Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vakar, sēžot vannā un plānojot šodienas rīcību, viss bija licies jauki un vienkārši, bet tagad viņa drosme un pārliecība sāka noplakt.

Viss viņa plāns balstījās uz vienkāršu, bet nedaudz pārdrošu ideju, kas viņam tikai vakar bija ienākusi prātā – ka Odrija nemaz nav viņu pieķērusi lūram pa logu. Bija taču pilnīgi iespējams, ka viņa nav viņu atpazinusi. Pat gadījumā, ja viņa būtu viņu atpazinusi, tad taču varēja tēlot, ka viņš nemaz viņu nav redzējis un vispār tajā brīdī ir skatījies uz putniem kokā pie loga. Vakar Nikam bija licies pat dīvaini, kā tas viņam nebija ātrāk ienācis prātā, bet šodien jau viņa vakardienas spriedumi vairs nelikās tik pareizi. Viņu sāka mākt nedrošība. Nākamā viņa plāna daļa paredzēja “nejauši” atrasties Odrijai blakus autobusā un uzsākt sarunu, bet nu jau Niks drīzāk vēlējās, lai tas nebūtu iespējams.

Visu ceļu līdz autobusai pieturai Niks apdomāja dažādus rīcības modeļus un gandrīz nepamanīja, ka autobuss jau tuvojas. Odrija bija jau gandrīz pašā pieturā, bet Nikam vēl nācās nedaudz pieskriet. Ielecis autobusā, viņš, nu jau gandrīz vai ar nožēlu, ieraudzīja, ka Odrija ir apsēdusies un tieši viņai blakām ir vienīgā brīvā sēdvieta visā autobusā. Variantu vairs nebija. Tagad vai nekad, nodomāja Niks, un ar būkšķi iekrita sēdeklī. Tagad viņš gribēja, lai viņa redz, ka viņš ir skrējis.

Odrija veltīja viņam ziņkārīgu skatienu, kas robežojās ar izbrīnu – viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu rīcību. Vienlaicīgi viņa nogrieza Nikam visus atkāpšanās ceļus, jo izlikties, ka nav viņu pamanījis, vairs nevarēja. Pat nesasveicināties jau būtu stulbi.

- Čau! - Viņš neveikli izmocīja, mēģinādams izskatīties jautrs un pārliecināts.

- Čau. - Odrija mēģināja izturēties tā, it kā Niks šādi uzvestos katru dienu.

- Gandrīz nepaspēju... - Nekas prātīgāks Nikam galvā neienāca.

- Šis laikam bija aizkavējies, jo autobusam bija jābūt tikai pēc 5 minūtēm. - Odrija lika manīt, ka pilnībā pārzina autobusu sarakstu.

- Ā... Ko Tu tur klausies? - Pamanījis meitenes rokās austiņas, Niks mēģināja nepazaudēt sarunas pavedienu.

- Vakar ielādēju jauno UK top 40.

- Es gan pašlaik esmu meties uz klasiku. - Šis bija viens no vakar vannā “atstrādātajiem” variantiem un Niks cerēja, ka būs izraisījis meitenes interesi.

- Tu klausies klasisko mūziku!? - Odrijas balsī skanēja izsmējīga neticība.

- Nu ne jau TĀDU klasiku! Ne jau Mocartu. - Niks ar gandarījumu konstatēja, ka saruna ievirzījusies pareizā gultnē un viņš ir ieguvis meitenes interesi.

- Kādu tad?

- Es parakņājos pa tēva skapi un atradu veselu kaudzi ar viņa vecajiem kompaktdiskiem. Paklausījos, un šis tas patika.

- Ko tad Tu tagad klausies?

- Tagad klausos Pink Floyd. Esi par tādiem dzirdējusi?

- Nē, neesmu gan.

- Daži gabali ir baigi labi... un viņiem ir viens albums, kas ir tā kā vesela rokopera. Saucas “The Wall”. 

- Kas tā par mūziku?

- Roks. Bet ne tā kā smagais roks, ne metāls... Grūti aprakstīt, ja neesi dzirdējusi. Paklausīties gribi?

- Nē... Nu labi, iedod.

- Paga, tūlīt sameklēšu. - Niks sāka drudžaini atpiņkerēt austiņu vadus.

Niks iedeva vienu austiņu Odrijai, vienu ielika ausī sev un sameklēja viņaprāt piemērotāko gabalu, kam vajadzēja raksturot grupas stilu.

- Nu, kā? - Kad abi bija brīdi klausījušies, Niks atsāka sarunu.

- Njā, interesanti... nepierasti. - Odrija nelikās iedvesmota.

- Vispār jau man arī tikai ar laiku iepatikās. Tev kino patīk? - Panākumu iedrošināts, Niks pārgāja pie nākamās plāna daļas.

- Jā.

- Ir viena jauna komēdija, saucās “Paģiras”. Saka, ka esot baigi smieklīgā. Aizejam kopā?

- Kas tur spēlē?

- Bredlijs Kūpers. Saka, ka meitenēm patīkot... 

- Jā, viņš ir seksīgs. - Odrija atļāvās pasmaidīt.

- Nu tad kā? Ejam? 

- Es šovakar nevaru. - Tas jau vairs neizklausījās pēc atrunas, bet drīzāk pēc kaulēšanās.

- Nu es jau nesaku, ka jāiet šovakar.  Iedod man savu numuru un sazvanamies. - Nu jau Niks bija drošs un pārliecināts.

- Labi, raksti... Divi, deviņi...

Pēc tam viņi runāja vēl par šo un to, līdz pienāca laiks kāpt laukā un doties uz skolu. Pēc izkāpšanas no autobusa Niks atvadījās un aizskrēja uz priekšu it kā viņam būtu kaut kur ļoti jāsteidzas. Patiesībā viņš negribēja, lai kāds no viņa klases puišiem ievēro, ar ko viņš ir kopā. Viņam galīgi nebija vajadzīgi lieki joki un ķircināšana. Katrā gadījumā ne tagad, kad diena bija iesākusies pat labāk, nekā viņš bija cerējis.

    No rīta Odrija ienāca skolā apmulsusi un pat nedaudz dusmīga uz sevi. Viņa bija dusmīga, jo bija iedevusi savu telefona numuru puisim, uz kuru bija nikna jau ilgu laiku, kuru nicināja  un kuru bija apsmējusi draudzenēm dzirdot. Savukārt apmulsusi viņa bija tāpēc, ka tā īsti nevarēja sev izskaidrot, kāpēc viņa to bija izdarījusi.

Viņa protams nevarēja noliegt, ka Niks viņai tīri labi patika un interesēja. It īpaši jau pēc vakardienas notikumiem, kad viņa bija ieraudzījusi ap viņu sarkano blāzmojumu. Jā, viņš bija viņu pārsteidzis tā vienkārši piesēžoties autobusā blakus un uzsākot sarunu, bet tas neizskaidro kāpēc viņa bija tik dzīvi iesaistījusies sarunā un beigās pat piekritusi kaut kur aiziet kopā ar viņu. Odrija bija gaidījusi, ka Niks attaisnos savu lūriķa reputāciju, nedēļām ilgi staigās viņai aiz muguras, pa gabalu vēros, ko viņa dara, skolā neizlaidīs no acīm, bet katru reizi, kad viņa atbildēs uz viņa skatienu, kautrīgi novērsīsies. Tad viņa varētu viņu kādu laiku pamocīt, izliekoties, ka neko nemana un tikai vēlāk, jau pēc ilgāka laika, ļauties tikt uzrunātai. Niks bija izjaucis visus viņas plānus un izdarījis to tik ļoti ātri un noteikti, ka Odrijai arvien noteiktāk uzmācās sajūta, kas viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu domāt.

Bez patikas, intereses un ziņkārības bija vēl kāda, daudz dziļāk zemapziņā noslēpta sajūta, kas nelika Odrijai mieru. Viņa saprata, ka viņu pie Nika velk vēl kaut kas. Protams, iedotais telefona numurs nebija nekas svarīgs. Uz zvaniem varēja neatbildēt vai atbildēt un izdomāt neskaitāmas atrunas, lai beigās nekur neaizietu, bet Odrija jau tagad zināja, ka atbildēs. Gan atbildēs, gan ies uz kino, gan... pie šīs domas Odrija strauji aprāvās un nekavējoties aizgaiņāja. Sajūtu, ka viņa Niku pazīst jau sen un ka viņi jau ir kas vairāk nekā vienkārši draugi gan viņai aizgaiņāt neizdevās un tā palika ar viņu visu atlikušo dienu. Bet tā bija laba un jauka sajūta, kas sildīja... 

Vēl joprojām sildīja arī krustiņš viņas kaklā. Vakar Odrija pat bija pielikusi pie tā termometru, mēģinot noteikt vai ir kaut kādas izmaiņas, lai gan kāda iekšējā balss viņai jau pirms tam teica, ka pārmaiņu nebūs. Noņemts no kakla un nolikts vēsumā, tas kļuva auksts, kad tam pieskārās. Tajā pat laikā tas neapšaubāmi izstaroja siltumu, ko varēja sajust tam nepieskaroties. Odrija sāka pierast pie siltuma sajūtas sev pie krūtīm un vairs par to īpaši nepiedomāja.

5a. nodaļa.

 Šai nodaļai bija jānāk pēc 5.nodaļas. Man kaut kas nojuka...

Arī Odrijas diena nepagāja bez savādiem notikumiem. Tie gan nobālēja salīdzinājumā ar Nika piedzīvoto, bet Odrija jau to nezināja un tāpēc arī viņai diena likās visnotaļ dīvaina. Pamodusies kā parasti, viņa, ēdot brokastis, sajuta, ka viņas krūtis kaut kas silda. Sākumā viņa tam nepievērsa uzmanību, bet kad saprata, ka siltums liekas nākam no viena konkrēta punkta, pielika pie krūtīm roku. Zem pirkstiem bija kas ciets. Odrijai nevajadzēja vilkt nost pieguļošo džemperi, lai zinātu, kas tas ir. Tas bija krustmātes dāvātais zelta krustiņš. Odrija nebija reliģiska un arī viņas vecāki tādi nebija, bet meitu tomēr nokristīja. Kā jau daudzi, viņi sekoja tradīcijām īpaši nepiedomājot par to dziļāko nozīmi. Viņi vienkārši vadījās pēc principa  “par sliktu jau nenāks”.

Pats krustiņš gan bija īpašs. Tā vismaz teica krustmāte, kas to atveda no paša Vatikāna. To esot izgatavojuši dziļi ticīgi meistari un tas esot kārtīgi iesvētīts, atšķirībā no parastiem krusta formas karekļiem, kuri tiek štancēti fabrikā un nopērkami jebkurā juvelierveikalā. Odrijai nebija ne jausmas, cik no teiktā bija taisnība, cik Vatikāna rotkaļu mārketings, bet krustiņš viņai patika un arī krustmāte bija mīļa, tāpēc viņa jau sen to uzskatīja par savas personas neatņemamu sastāvdaļu un nekad to nevilka nost. Līdz šim rītam nekas cits neliecināja, ka krustiņš varētu būt vēl īpašāks. Tagad krustiņš likās sildam. Odrijai nez kāpēc ienāca prātā doma vai tikai viņai nav paaugstināta temperatūra, lai arī tam nebija īpašas loģikas. Par cik laika mērīt vairs nebija un jutās viņa labi, tad doma tika atmesta un viņa devās uz autobusu.

Pieturā viņa apmierināta konstatēja, ka Nika nav. Pēc notikuma ar logu viņa vairs nevēlējās viņu satikt ceļā uz skolu, jo tas nozīmēja, ka tajās dienās viņai visu laiku bija jākontrolē, kurā vietā pieturā un vēlāk autobusā viņš atrodas un jācenšas neskatīties uz to pusi. Iekšēji viņa dusmojās uz Niku, jo nebija domājusi, ka viņš tā var izdarīties. 

Odrija kā viena no pirmajām iekāpa autobusā, ieņēma pēdējo brīvo vietu, izvilka no somas grāmatu un sāka lasīt. Patiesībā viņa nepaspēja pat sākt, jo pēkšņi skaidri sajuta, kā kāds iekāpj autobusā pa aizmugurējām durvīm un nostājas aizmugurē pie loga. Protams, ka autobusā iekāpa daudzi cilvēki, bet viņa sajuta tieši šo vienu. Bez varbūt, man liekas, iespējams, itkā. Pilnīgi noteikti un nešaubīgi. Sajuta tā, itkā... viņai galvā būtu iebūvēts radars, kas nemitīgi skanē visu tuvējo apkārtni... kas, protams, ir pilnīgas muļķības! Tieši tāpēc viņai ir jāpaskatās uz to vietu un jāpārliecinās, ka tur nekā  nav.

Viņa lēnām pagrieza galvu un paskatījās uz to vietu... vietu kurā viņa kādu juta. Tur stāvēja Niks un apmulsis skatījās pretī. Tieši apmulsis, nevis pētošs vai lūrošs. Tam gan uz doto brīdi nebija nekādas nozīmes, jo Odrijas uzmanību saistīja kaut kas pavisam cits. Niks liesmoja! Ne jau nu gluži dega, bet viņam apkārt bija sārti mirdzoša maliņa un arī pats viņš tinās tādā kā vieglā sārtā plīvurā! Skats bija tik savāds un neredzēts, ka Odrija uz mirkli aizmirsa novērst skatienu.

Kad viņa beidzot novērsās, tad mēģināja sakopot domas. Kas tas bija? Ko viņa tikko redzēja? Kā katra kārtīga 17-gadīga pusaudze viņa cītīgi lasīja horoskopus un bija lasījusi arī par aurām un ekstrasensiem, kuri teicās šīs auras redzam. Vai viņa tikko redzēja Nika auru? Un kāpēc tieši šodien? Agrāk viņam tādas noteikti nebija. Ja viņam tāda būtu bijusi, tad viņa būtu to agrāk pamanījusi lūram uz viņu pa logu, viņa indīgi piedomāja. Kas ir noticis? Vai kādam no viņiem ir parādījušās ekstrasensorās spējas? Odrijas domas šaudījās kā atspoles. Varbūt tas saistīts ar vecumu? Viņai jau sen bija sešpadsmit, bet vēl nebija astoņpadsmit, ja šie skaitļi vispār ko nozīmē. Arī Nikam astoņpadsmit jau bija apritējuši kādu brīdi atpakaļ. Tātad vaina nav vecumā. Ir noticis kaut kas cits. Bet kas?

Lai notiktu, kas notikdams, viņai uz Niku ir jāpaskatās vēlreiz. Viņa noskaitīja pie sevis uz ātru roku sagatavotu lūgšanu, kurai vajadzēja nodrošināt to, ka Niks tajā brīdī skatās uz citu pusi un pagrieza galvu. Varbūt vainīga bija lūgšana, varbūt nē, bet Niks skatījās laukā pa logu un likās klausāmies mūziku. Viņš viegli smaidīja. Un viegli liesmoja. Aura vēl joprojām bija redzama. Sarkana, sārta, ugunssarkana. Skaista, nodomāja Odrija un aprāvās pusdomā. Skaista varbūt, bet kāpēc tā vispār ir, kāpēc Odrija to redz un beigu beigās... kāpēc no visiem cilvēkiem tieši Nikam!? Atbildes nebija. Kādu brīdi pavērojusi Niku, Odrija nolēma neriskēt un aizgriezās, negaidot kamēr Niks beigs vērot ielu.

Tagad viņai bija viela pārdomām. Aura noteikti tur bija. Šodien. Vakar tās viņam nebija. Kas bija noticis kopš vakardienas? Tad par sevi atgādināja krustiņš. Tas vēl joprojām sildīja. Krustiņš un aura. Vakar nebija, šodien ir. Abi. Visas dzīves divi mīklainākie notikumi vienā dienā? Tā nevar būt sagadīšanās.

Odrija sāka degt nepacietībā kādam to pastāstīt un tad pēķšni saprata, ka nav kam stāstīt. Viņa, protams, varētu sākt stāstīt draudzenēm, ka viņa tagad ir ekstrasense un redz auras, tikai... draudzenēm viņa jau bija izstāstījusi par Niku - pretīgo lūriķi. Tas galīgi neies kopā ar stāstu par sarkanu auru. Viņa jau iedomājās draudzeņu smieklus. Nu nē, paldies. Stāstīt par krustiņu, kas silda? Viņa ieslidināja roku zem džempera un sataustīja krustiņu. Tas bija silts, sasilis no ķermeņa, bet ne siltāks kā parasti. Un tomēr... no tā nāca siltums... savādi. Savādi gan, bet kas ticēs? Nez kāpēc viņai prātā iešāvās doma, ka Niks noticētu, bet viņa ļoti ātri šo domu aizgaiņāja. Pārāk ātri.

Bija pienākusi viņas pietura un bija laiks kāpt ārā. Viņa joprojām juta Niku un tāpēc skaidri zināja, ka viņš gaida, kamēr viņa izkāps. Odriju pārņēma savāda atvieglojuma sajūta – tagad viņa vismaz vienmēr zinās, kur viņš ir. Un varēs uz viņu neskatīties.

7.nodaļa

 Neilgi pēc brīža, kad Niks ieleca autobusā, pamodās arī viens no nakts sadursmes dalībniekiem, tumšā terptais svešinieks, vārdā Remuss. Pilsētas mežā, kas sākās turpat aiz Nika mājām, pēdējā karā  bija notikušas sīvas kaujas un tajā vēl joprojām bija vietas, kur sūnu klāto zemi izvagoja garenas formas padziļinājumi. Visi vietējie puikas zināja, ka tās ir vecas tranšejas un, cītīgi rokot, tajās vienmēr varēja atrast vecas patronu čaulītes un, ja ļoti paveicās, kādu sarūsējušu ķiveri vai durkli. Remuss par čaulītēm neko nezināja, viņš vienu no vecajām tranšejām bija izmantojis kā dabisku patvērumu, kur pārlaist nakti. Protams, ka svešā vietā ar to vien nepietika un Remuss pirms aizmigšanas bija uzmetis savai guļasvietai arī maģisko aizsardzību, kas izskatījās, kā... nu patiesību sakot tā neizskatījās pilnīgi nekā, jo bija neredzama. Par tās esamību varēja spriest tikai pēc tā, kā mežā parādījās Remuss. No sākuma pilnīgi tukšā vietā iznira Remusa galva un tikai tad pamazām sekoja visas atlikušās ķermeņa daļas. Radās sajūta, ka viņš iznāk no neredzamas kupolveida telts. Uzmanīgi novērtējis situāciju, Remuss izdarīja gaisā lokveida kustību ar roku un neredzamā telts pazuda, atklājot skatienam vietu, kur viņš bija pavadījis nakti. Nekā īpašas ievērības cienīga gan tur nebija, ja neskaita kaut ko, kas izskatījās pēc izšūta guļammaisa, kas varētu būt nācis no kādas arābu tuksneša klejotāju cilts telts. Ja vien viņi izmantotu guļammaisus. Blakām guļammaisam gulēja pleca soma.

Remuss sarullēja guļammaisu un iestūma to somā. Pieliecoties viņš skaļi iekunkstējās un varēja manīt, ka kustības viņam sagādā stipras sāpes un prasa lielu piepūli. Interesanti bija tas, ka diezgan lielais guļammaiss brīvi ieslīdēja nelielajā pleca somā un tā pat nemainīja savus apveidus. Radās sajūta, ka soma no iekšpuses ir lielāka, nekā izskatās. Paspēris pāris soļus, viņš sameklēja vietu, kas likās piemērota sēdēšanai un ar lielu piepūli apsēdās, atstutējis muguru pret priedi. 

Kopš pagājušā vakara Remusa seja bija mainījusies. No tās bija pazudis draudīgais tetovējums un tā vietā bija palicis tikai reljefs rētojums, kas paviršam vērotājam atgādinātu pēdas, ko uz ādas atstāj apdegumi. Te gan jāpiezīmē, ka apdegumu radītās rētas ir neglītas un haotiskas, bet reljefie veidojumi uz Remusa sejas izskatījās  harmoniski un draudīgā, biedējošā veidā pat skaisti, nedaudz atgādinot leduspuķes uz aizsaluša loga. Viņš atpogāja krekla augšējās pogas tik daudz, lai varētu apskatīt savu plecu. Varēja redzēt, ka rētojums turpinās arī pa kaklu uz leju un klāj ādu arī uz visa pleca. Acīmredzami neapmierināts ar redzēto, Remuss aizpogāja krelu, iekārtojās ērtāk un sāka meklēt kaut ko savā somā. No sākuma viņš izvilka nelielu stikla flakonu ar sarkanīgu škidrumu un iedzēra no tā. Dzeramais acīmredzami nebija pārāk garšīgs, jo viņš savieba briesmīgu sejas izteiksmi un, apmierinājies tikai ar vienu malku, ievietoja to atpakaļ somā.

Kā nākamo viņš no somas izvilka priekšmetu, kas atgādināja pusdienu šķīvja lieluma “OREO” cepumu ar caurumu vidū. Tikai šim priekšmetam divu šokolādes cepumu vietā bija metāla diski un starp tiem, baltā pildījuma vietā, bija bāli zila gaisma. Apskatījis sarežģīto simbolu un atzīmju rakstu uz diska abām pusēm, Remuss nolika disku sūnās sev blakus un vēlreiz sāka rakņāties pa somu. Šoreiz dienasgaismu ieraudzīja jau pavisam parastas lietas – papīra loksnes un zīmuļi.

Viņš nolika somu uz zemes sev priekšā un atbalstīja disku pret to, tādā veidā, lai viņam disks būtu labāk redzams, un sāka zīmēt uz papīra lapas. Ja kāds paskatītos Remusam pār plecu, tad redzētu, ka viņš ar lielu precizitāti attēlo uz papīra rakstu, ko uz metāla diska veido dažādi simboli, robiņi, svītras un figūras. Kādu laiku cītīgi darbojies, viņš apgrieza priekšmetu otrādi un uzzīmēja arī tā otru pusi. Šī darbošanās Remusam aizņēma krietnu laika sprīdi, bet veica viņš to ar tik lielu centību un precizitāti, ka likās nav svarīgāka darba uz šīs zemes.

Pabeidzis šo nodarbi, viņš apskatīja savu veikumu, salīdzināja to ar rakstiem uz diska, rūpīgi salocīja savu zīmējumu un kopā ar disku ielika to somā. Tikai tad viņš, likās, pirmo reizi tā pa īstam palūkojās apkārt. Viņa skatiens lēnām virzījās no sūnām visapkārt uz kokiem, debesīm un atkal atpakaļ uz sūnām. Noplūcis zariņu mellenāju viņš to sīki nopētīja, paostīja, saberza lapas pirkstos un paostīja vēlreiz. Tad Remuss mēģināja piecelties kājās, bet atkal savieba seju sāpju grimasē un atlika šo nodomu uz brīdi. Viņš uzmanīgi iztaustīja augšstilba apsēju, ko varēja saskatīt caur pavirši izgriezto atvērumu viņa dīvainā auduma biksēs, nošūpoja galvu, klusi izšņāca pāris frāzes, kas, pēc to intonācijas spriežot, nevarēja būt nekas cits, kā lamuvārdi un atkal mēģināja piecelties kājās. Šoreiz viņš bija sāpēm gatavs un mēģinājums izdevās.

Uzmetis skatu debesīm, kur dūmakainajās debesīs tīri skaidri varēja saskatīt saules disku, viņš izvēlējās virzienu un lēnām sāka soļot. Gāja viņš noteikti, bet diezgan lēnām un nebija īsti skaidrs, vai tas ir tāpēc, ka viņam pārvietošanās sagādāja sāpes, vai tāpēc, ka viņš daudz uzmanības veltīja savai apkārtnei. Likās, viņu interesēja viss. Viņš noplūca pa lapai gandrīz no katra koka, kuram gāja garām rokas stiepiena attālumā, noskrubināja gabaliņu mizas no priedes, apstājās lai pavērotu gliemezi lienam pa koka stumbru un, pirms nosist, ļoti uzmanīgi izpētīja odu, kas bija sācis sūkt asinis no viņa virsdelma. Gāja viņš nedaudz vairāk par minūtēm desmit, līdz viņa ausis uztvēra skaņas, kas lika viņam palēnināt gaitu un ieklausīties. Sarunājās cilvēki un bija dzirdamas bērnu klaigas. Brīdi padomājis, Remuss turpināja doties balsu virzienā.

Pēc kāda brīža viņš iznāca uz asfaltētas alejas, pa kuru pastaigājās cilvēki. Cilvēku nebija daudz. Pavisam netālu,  apkērušies, gāja divi jaunieši. Gabaliņu tālāk jauna sieviete centās tikt galā ar diviem maziem puikām. Tas arī bija viss. Tālumā, abos virzienos, bija manāmi vēl daži cilvēku stāvi, bet tie bija par tālu, lai tos saskatītu. Jaunieši uzmeta Remusam nedaudz izbrīnītus skatienus, jo viņu apziņā gotiskais stils nesaistījās ar pusmūža vīriešiem un vēl jo mazāk ar pastaigām pa mežu vienatnē, bet  ar likumu tas aizliegts nebija un svešinieks neizskatījās pēc tāda, ar kuru gribētos ielaisties konfliktos, tāpēc viņi ātri aizmirsa šo tikšanos un turpināja savu romantisko pastaigu. Jaunā sieviete vispār Remusam nepievērsa nekādu uzmanību, jo pašlaik aktīvi nožēloja to, ka nebija paņēmusi uz pastaigu divas bumbas – puikas vienīgo nekādi nespēja sadalīt.

Apmierināts ar situāciju, Remuss izgāja uz asfaltētā ceļa, nedaudz uzsita pa to ar papēdi un, ievērojis tuvumā soliņu, devās uz to. Apsēdies uz tā, viņš uzmanīgi izstiepa savainoto kāju un atvilka elpu. Viņš vēlreiz izdzēra malciņu negaršīgā šķidruma no pudelītes, apsēdās ērtāk un likās apdomājam turpmāko rīcību. Pēc mirkļa pa aleju garām nobrauca divi velosipēdisti, kurus Remuss nopētīja ļoti uzmanīgi un ar tādu interesi, ka vienu brīdi likās, ka viņš metīsies mežā bēgt. Par laimi velosipēdisti Remusam nepievērsa nekādu uzmanību un viņš ātri nomierinājās.

Nākamā Remusa uzmanību piesaistīja vidusskolniece uz skrituļslidām. Viņš ar interesi vēroja, kā meitene slīd pa asfaltu kā pa ledu. Pēc tam, kad meitene bija paslīdējusi garām, Remuss pieliecās un ar roku aptaustīja asfalta segumu. Meitene slidoja atpakaļ un šoreiz jau tā bija viņa, kas pievērsa uzmanību Remusam. Strauji nobremzējusi, viņa veikli pieslīdēja pie soliņa un ar blīkšķi atkrita Remusam blakām. Ar kraukļa melniem matiem, pārspīlēti tumšām acu ēnām, melnu lūpu krāsu, melni lakotiem nagiem un ģērbta viscaur melnā, meitene izskatījās kā mācekle blakus savam Skolotājam. Kopējo skatu izjauca tikai viņas sudrabotās skrituļslidas, jo meiteņu slidas melnā krāsā laikam ir pagrūti atrodamas. Ar skatienu atzinīgi novērtējusi Remusa izskatu, viņa droši pajautāja:

- Vai Tev ir kāda cigarete?

- ??? - no Remusa sejas staroja patiesa neizpratne.

- Do you have a cigarette? - Nu jau tekstam palīgā nāca arī divi pie mutes pielikti pirksti un sūcoša kustība ar lūpām.

Tajā brīdī Remuss attapās un sāka rakņāties pa savu pleca somu. Meitene sāka iedrošinoši smaidīt, uz ko Remuss spēja atbildēt tikai ar diezgan muļķīgu grimasi. Pēc brīža viņu lomas mainījās. Tagad smaidīja Remuss, savukārt muļķīga grimase bija meitenei, jo no somas, gaidītās cigarešu paciņas vietā, parādījās gredzens. Remuss to veikli uzvilka pirkstā.

- Ko Tu teici? - Efekts bija nedaudz dīvains, it kā dublētā filmā. Remusa lūpas teica vienu, bet no mutes izskanēja pavisam kaut kas cits.

- Es jautāju, vai Tev nav kāda lieka cigarete? - Meitene, ja arī dublējumu ievēroja, tad nelika to manīt.

- Nē, laikam nav gan.

- Laikam?

- Nu jā... Klau, vai Tu šeit dzīvo? - izskatījās, ka Remusam galvā bija dzimusi ideja.

- Šeit? Nē, es dzīvoju pilsētā. Uz šejieni atbraucu pabraukāties ar skritulenēm.

- Zini... es esmu iebraucējs un neko šeit nezinu. Man noderētu kāds vietējais, kas varētu parādīt, kas un kā.

- Tu esi ārzemnieks!? Esi šeit pirmo reizi, nevienu šeit nezini, bet runā tā, it kā būtu šeit dzīvojis visu dzīvi?

- Es ātri apgūstu valodas. Nu tad kā būs? Palīdzēsi?

- Jā, varu kļūt par Tavu gidu... Bet kas man par to būs? - Meitenes balsī ieskanējās biznesa nots.

- Man ir šādi tādi... suvenīri. - Nomurmināja Remuss un izvilka no somas nelielu amuletu, kura vienā galā bija kaut kas līdzīgs stikla lēcai.

- Kas tas tāds?

- Tas ir tāds nieciņš, kas man palīdzēs uzzināt visu to, ko zini Tu.

- Jā, jā... - ar manāmu sarkasmu balsī atbildēja meitene, bet turpināja ar interesi vērot svešinieka darbības.

- Skaties te. - Remuss, paceļot amuletu acu augstumā starp sevi un meiteni, norādīja uz stikla lēcu tajā.

Meitene nedomājot paklausīja. Tajā brīdī viņa sastinga un no viņas acīm lēcas virzienā sāka stiepties viegla, zilgana dūmaka, kas nedaudz atgādināja cigarešu dūmus. Dūmi likās strauji plūstam caur lēcu, strūkliņa sašaurinājās izejot caur amuletu un atkal paplašinājās, pazūdot nu jau Remusa acīs. Kustība aizņēma tikai dažas sekundes, dūmu strūkliņa beidzās un amuleta lēca kļuva pienaina un blāva. Remuss nopurināja galvu un paskatījās apkārt. Uz brīdi viņa skatiens likās neko nesaprotošs un stiklains, bet viņš atri attapās un pievērsās meitenei, kas tagad uz parka soliņa sēdēja pilnīgi atslābinājusies, ar muļķīgu smaidu sejā. Remuss ar plaukstu novicināja uz priekšu un atpakaļ gar meitenes acīm, uz ko meitene reaģēja lēni pagriežot galvu Remusa virzienā. Muļķīgais smaids no viņas sejas nepazuda. 

Remuss noņēma no meitenes pleciem mazu mugursomiņu un sāka rakāties pa to. Meitene nekādā veidā viņam nepretojās, bet arī nepalīdzēja. Viņa sēdēja un skatījās uz Remusu ar tukšu skatienu, it kā nesaprotot, kas notiek un turpināja muļķīgi smaidīt. Viņš izvilka no mugursomas maku, ātri uzmeta acis tā saturam un iebāza to savā kabatā. Tālāk sekoja mobilais telefons, ko viņš aplūkoja ar manāmu interesi, un atslēgu saišķis. Tas viss pazuda Remusa mēteļa kabatās. Uzmetis pēdējo skatienu meitenei, viņš noņēma arī austiņas, kas karājās viņai kaklā un uzmanīgi izvilka miniatūro mūzikas pleijeri no jakas krūšu kabatiņas.

Brīdi pavērojis simbolus pleijera ekrānā, Remuss nospieda pāris pogas, uzmanīgi, kā pirmo reizi, iespieda austiņas savās ausīs, pasmaidīja un lēnām piecēlās. Pārlaidis skatienu alejai un ar apmierinājumu konstatējis, ka neviens no alejā esošajiem cilvēkiem neatrodas tik tuvu, lai kaut ko varētu pastāstīt par pēdējo minūšu notikumiem, viņš uzmeta pēdējo skatienu meitenei uz parka soliņa un sāka iet virzienā uz parka izeju. Virzienā uz tramvaja pieturu. Tramvaja, par kura eksistenci un trokšņainajām īpašībām vēl pirms pāris minūtēm viņam nebija pat nojausmas.

    Turpinājums sekos, ja dosiet ziņu ar kometāru šeit vai uz manu Twitter kontu :)