Katrā cilvēkā ir iebūvēts modinātājs, kas sāk darboties pirms svarīgiem notikumiem. Bērniem tas nostrādā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Pieaugušajiem – dienā, kad sākas ilgi plānotais ārzemju ceļojums. Nika vecumā bija grūti iedomāties vēl satraucošāku notikumu par pirmo randiņu. Nu labi, tas vēl nebija randiņš, tas bija tikai ieplānots mēģinājums ielūgumam uz randiņu, bet tas jau nenozīmē, ka tas būtu mazāk satraucoši, tāpēc Niks atvēra acis un pieleca gultā sēdus jau pusotru stundu pirms ieskanējās modinātājs. Zibenīgā atrumā paķēris modinātāju, viņš pārliecinājās, ka neko nav nokavējis, atviegloti uzelpoja un atlaidās atpakaļ gultā uz muguras ar atvērtām acīm. Vēl daudz laika, viņš nodomāja.
Patiesību sakot, neko jau nokavēt viņš nevarēja, jo rīcības plāna pirmā daļa bija pa logu novērot, kad no mājas iznāk Odrija un sekot viņai uz autobusa pieturu. Mācību gads bija tikko sācies un šī nebūt nebija pēdējā diena, kad Odrija brauks uz skolu ar autobusu, bet ja jau Niks beidzot bija saņēmies beidzot spert pirmo soli un mēģināt iepazīties, tad rītdienu gaidīt nekādi nebija iespējams. Jebkurš vīrietis, kurš tagad ir Nika vecumā vai vēl atceras sevi tajos gados, zinās, ka vilcināties nedrīkst ne mirkli. Odrijai var uzdāvināt motorolleru, ar ko braukt uz skolu, viņa var iepazīties ar kādu citu, nu un arī zemestrīces iespējamību nekad nevar pilnīgi izslēgt, tāpēc jārīkojas ir tagad un tūlīt.
Pārliecinājies, ka neviena no mājām pa nakti nav pagriezusies ap savu asi un viņš vēl joprojām pa logu var redzēt Odrijas mājas durvis, Niks sāka gatavoties skolai. Lai gan līdz laikam, kad Odrijai bija jāparādās mājas durvīs, vēl bija gandrīz divas stundas, viņš vienalga centās ne uz mirkli nenolaist acis no loga. Mērkaķa ātrumā nomazgājies, viņš tikpat ātri sameistaroja pāris sviestmaizes un ienesa tās savā istabā, lai varētu apvienot divas lietas – ēšanu un novērošanu. Iestūķējis mutē pēdējo sviestmaizi, viņš, ne mirkli nenolaižot skatienu no loga, sāka ģērbties. Tas gāja diezgan raiti. Pēc tam viņš sameta somā grāmatas un ienesa istabā savu jaku un uzvilka pat āra apavus, lai būtu pilnībā gatavs pa galvu pa kaklu mesties laukā pa durvīm brīdī, kad ieraudzīs Odriju izejam no mājas.
Visa šī drudžainā darbošanās aizņēma kādas minūtes desmit. Niks apskatījās pulkstenī un apmierināti konstatēja, ka viņam ir vēl kāda pusotra stunda laika un tagad viņš varēs mierīgi nervozēt un gaidīt, brīnoties cik gan lēni velkas laiks. Šādiem un līdzīgiem gadījumiem ir izgudrots lielisks līdzeklis - internets. Cilvēkiem vairs nav vienkārši bezjēdzīgi jānosit laiks. Viņi var apmānīt savu sirdsapziņu, iestāstot tai, ka viņi dara ko lietderīgu.
Ieslēdzis klēpjdatoru, Niks novietoja to uz galda tuvāk logam un sāka ierasto rituālu – viens e-pasts, otrs e-pasts, Facebook, YouTube. Pārbaudījis ienākošās vēstules, nospiedis pāris “Like” un noskatījies divus jaunus videoklipus, Niks ķērās pie ziņu portāliem. Šī diena pasaulē neizcēlās ne ar ko īpašu - kaut kur kāds ticis ievēlēts, kāds cits gāzts, tur un tur karš sāksies, citur, iespējams drīz beigsies. Tikai viena ziņa piesaistīja Nika uzmanību, jo virsrakstā bija pieminēts parks, kas atradās blakus viņa mājai.
“Policisti parkā atrod meiteni”, vēstīja virsraksts. Tas nebūtu nekas dīvains, ja meitene būtu vecumā, kad vēl īsti neprot runāt, bet šoreiz runa gāja par apmēram 17-18 gadus vecu jaunieti, kura, pēc visām pazīmēm spriežot, bija pilnīgi zaudējusi atmiņu. Policija lūdza atsaukties meitenes draugus vai radiniekus, jo viņi nebija atraduši viņas personīgajās mantās neko tādu, pēc kā būtu varējuši noskaidrot viņas personību. Klāt bija pievienota arī meitenes fotogrāfija, bet Nikam viņa nelikās pazīstama. Tajā mirklī viņš ar acs kaktiņu ievēroja kustību logā un strauji pagrieza galvu. Pa blakus mājas durvīm iznāca Odrija.
Pēc pāris sekundēm Niks jau bija kāpņutelpā. Lifts šādās situācijās bija par lēnu, tāpēc viņš izmantoja kāpnes. “Izmantoja” gan šoreiz bija diezgan stiepts jēdziens, jo kāpnēm viņš pieskārās ļoti reti, tikai tik daudz lai atspertos lēcienam pāri visam kāpņu laidienam uz zemāko platformu. Šāda tehnika gan draudēja ar izmežģītām potītēm, bet tā nebija pirmā reize, kad Niks steidzās un viņš jutās par sevi pārliecināts. Pie mājas ārdurvīm viņš spēji apstājās un atvēra tās jau pavisam lēnām. Odrija nedrīkstēja pamanīt, ka viņš ir steidzies.
Viņš, protams, nezināja, ka visi viņa pūliņi ir veltīgi. Odrija lieliski zināja, tieši kurā vietā aiz viņas muguras atrodas Niks. Tikai arī viņa pielika visas pūles, lai izliktos, ka to nemana.
Iznācis laukā, Niks ar apmierinājumu konstatēja, ka meitene nekur nav izgaisusi un pa mājas pagalma asfaltēto celiņu raiti soļo autobusa pieturas virzienā. Niks sekoja Odrijai, pieliekot visas pūles, lai nevienam neienaktu prātā, ka viņam gar meiteni ir kāda interese. Viņa sirds sāka sisties ātrāk. Vakar, sēžot vannā un plānojot šodienas rīcību, viss bija licies jauki un vienkārši, bet tagad viņa drosme un pārliecība sāka noplakt.
Viss viņa plāns balstījās uz vienkāršu, bet nedaudz pārdrošu ideju, kas viņam tikai vakar bija ienākusi prātā – ka Odrija nemaz nav viņu pieķērusi lūram pa logu. Bija taču pilnīgi iespējams, ka viņa nav viņu atpazinusi. Pat gadījumā, ja viņa būtu viņu atpazinusi, tad taču varēja tēlot, ka viņš nemaz viņu nav redzējis un vispār tajā brīdī ir skatījies uz putniem kokā pie loga. Vakar Nikam bija licies pat dīvaini, kā tas viņam nebija ātrāk ienācis prātā, bet šodien jau viņa vakardienas spriedumi vairs nelikās tik pareizi. Viņu sāka mākt nedrošība. Nākamā viņa plāna daļa paredzēja “nejauši” atrasties Odrijai blakus autobusā un uzsākt sarunu, bet nu jau Niks drīzāk vēlējās, lai tas nebūtu iespējams.
Visu ceļu līdz autobusai pieturai Niks apdomāja dažādus rīcības modeļus un gandrīz nepamanīja, ka autobuss jau tuvojas. Odrija bija jau gandrīz pašā pieturā, bet Nikam vēl nācās nedaudz pieskriet. Ielecis autobusā, viņš, nu jau gandrīz vai ar nožēlu, ieraudzīja, ka Odrija ir apsēdusies un tieši viņai blakām ir vienīgā brīvā sēdvieta visā autobusā. Variantu vairs nebija. Tagad vai nekad, nodomāja Niks, un ar būkšķi iekrita sēdeklī. Tagad viņš gribēja, lai viņa redz, ka viņš ir skrējis.
Odrija veltīja viņam ziņkārīgu skatienu, kas robežojās ar izbrīnu – viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu rīcību. Vienlaicīgi viņa nogrieza Nikam visus atkāpšanās ceļus, jo izlikties, ka nav viņu pamanījis, vairs nevarēja. Pat nesasveicināties jau būtu stulbi.
- Čau! - Viņš neveikli izmocīja, mēģinādams izskatīties jautrs un pārliecināts.
- Čau. - Odrija mēģināja izturēties tā, it kā Niks šādi uzvestos katru dienu.
- Gandrīz nepaspēju... - Nekas prātīgāks Nikam galvā neienāca.
- Šis laikam bija aizkavējies, jo autobusam bija jābūt tikai pēc 5 minūtēm. - Odrija lika manīt, ka pilnībā pārzina autobusu sarakstu.
- Ā... Ko Tu tur klausies? - Pamanījis meitenes rokās austiņas, Niks mēģināja nepazaudēt sarunas pavedienu.
- Vakar ielādēju jauno UK top 40.
- Es gan pašlaik esmu meties uz klasiku. - Šis bija viens no vakar vannā “atstrādātajiem” variantiem un Niks cerēja, ka būs izraisījis meitenes interesi.
- Tu klausies klasisko mūziku!? - Odrijas balsī skanēja izsmējīga neticība.
- Nu ne jau TĀDU klasiku! Ne jau Mocartu. - Niks ar gandarījumu konstatēja, ka saruna ievirzījusies pareizā gultnē un viņš ir ieguvis meitenes interesi.
- Kādu tad?
- Es parakņājos pa tēva skapi un atradu veselu kaudzi ar viņa vecajiem kompaktdiskiem. Paklausījos, un šis tas patika.
- Ko tad Tu tagad klausies?
- Tagad klausos Pink Floyd. Esi par tādiem dzirdējusi?
- Nē, neesmu gan.
- Daži gabali ir baigi labi... un viņiem ir viens albums, kas ir tā kā vesela rokopera. Saucas “The Wall”.
- Kas tā par mūziku?
- Roks. Bet ne tā kā smagais roks, ne metāls... Grūti aprakstīt, ja neesi dzirdējusi. Paklausīties gribi?
- Nē... Nu labi, iedod.
- Paga, tūlīt sameklēšu. - Niks sāka drudžaini atpiņkerēt austiņu vadus.
Niks iedeva vienu austiņu Odrijai, vienu ielika ausī sev un sameklēja viņaprāt piemērotāko gabalu, kam vajadzēja raksturot grupas stilu.
- Nu, kā? - Kad abi bija brīdi klausījušies, Niks atsāka sarunu.
- Njā, interesanti... nepierasti. - Odrija nelikās iedvesmota.
- Vispār jau man arī tikai ar laiku iepatikās. Tev kino patīk? - Panākumu iedrošināts, Niks pārgāja pie nākamās plāna daļas.
- Jā.
- Ir viena jauna komēdija, saucās “Paģiras”. Saka, ka esot baigi smieklīgā. Aizejam kopā?
- Kas tur spēlē?
- Bredlijs Kūpers. Saka, ka meitenēm patīkot...
- Jā, viņš ir seksīgs. - Odrija atļāvās pasmaidīt.
- Nu tad kā? Ejam?
- Es šovakar nevaru. - Tas jau vairs neizklausījās pēc atrunas, bet drīzāk pēc kaulēšanās.
- Nu es jau nesaku, ka jāiet šovakar. Iedod man savu numuru un sazvanamies. - Nu jau Niks bija drošs un pārliecināts.
- Labi, raksti... Divi, deviņi...
Pēc tam viņi runāja vēl par šo un to, līdz pienāca laiks kāpt laukā un doties uz skolu. Pēc izkāpšanas no autobusa Niks atvadījās un aizskrēja uz priekšu it kā viņam būtu kaut kur ļoti jāsteidzas. Patiesībā viņš negribēja, lai kāds no viņa klases puišiem ievēro, ar ko viņš ir kopā. Viņam galīgi nebija vajadzīgi lieki joki un ķircināšana. Katrā gadījumā ne tagad, kad diena bija iesākusies pat labāk, nekā viņš bija cerējis.
No rīta Odrija ienāca skolā apmulsusi un pat nedaudz dusmīga uz sevi. Viņa bija dusmīga, jo bija iedevusi savu telefona numuru puisim, uz kuru bija nikna jau ilgu laiku, kuru nicināja un kuru bija apsmējusi draudzenēm dzirdot. Savukārt apmulsusi viņa bija tāpēc, ka tā īsti nevarēja sev izskaidrot, kāpēc viņa to bija izdarījusi.
Viņa protams nevarēja noliegt, ka Niks viņai tīri labi patika un interesēja. It īpaši jau pēc vakardienas notikumiem, kad viņa bija ieraudzījusi ap viņu sarkano blāzmojumu. Jā, viņš bija viņu pārsteidzis tā vienkārši piesēžoties autobusā blakus un uzsākot sarunu, bet tas neizskaidro kāpēc viņa bija tik dzīvi iesaistījusies sarunā un beigās pat piekritusi kaut kur aiziet kopā ar viņu. Odrija bija gaidījusi, ka Niks attaisnos savu lūriķa reputāciju, nedēļām ilgi staigās viņai aiz muguras, pa gabalu vēros, ko viņa dara, skolā neizlaidīs no acīm, bet katru reizi, kad viņa atbildēs uz viņa skatienu, kautrīgi novērsīsies. Tad viņa varētu viņu kādu laiku pamocīt, izliekoties, ka neko nemana un tikai vēlāk, jau pēc ilgāka laika, ļauties tikt uzrunātai. Niks bija izjaucis visus viņas plānus un izdarījis to tik ļoti ātri un noteikti, ka Odrijai arvien noteiktāk uzmācās sajūta, kas viss nebūt nav tik vienkārši, kā varētu domāt.
Bez patikas, intereses un ziņkārības bija vēl kāda, daudz dziļāk zemapziņā noslēpta sajūta, kas nelika Odrijai mieru. Viņa saprata, ka viņu pie Nika velk vēl kaut kas. Protams, iedotais telefona numurs nebija nekas svarīgs. Uz zvaniem varēja neatbildēt vai atbildēt un izdomāt neskaitāmas atrunas, lai beigās nekur neaizietu, bet Odrija jau tagad zināja, ka atbildēs. Gan atbildēs, gan ies uz kino, gan... pie šīs domas Odrija strauji aprāvās un nekavējoties aizgaiņāja. Sajūtu, ka viņa Niku pazīst jau sen un ka viņi jau ir kas vairāk nekā vienkārši draugi gan viņai aizgaiņāt neizdevās un tā palika ar viņu visu atlikušo dienu. Bet tā bija laba un jauka sajūta, kas sildīja...
Vēl joprojām sildīja arī krustiņš viņas kaklā. Vakar Odrija pat bija pielikusi pie tā termometru, mēģinot noteikt vai ir kaut kādas izmaiņas, lai gan kāda iekšējā balss viņai jau pirms tam teica, ka pārmaiņu nebūs. Noņemts no kakla un nolikts vēsumā, tas kļuva auksts, kad tam pieskārās. Tajā pat laikā tas neapšaubāmi izstaroja siltumu, ko varēja sajust tam nepieskaroties. Odrija sāka pierast pie siltuma sajūtas sev pie krūtīm un vairs par to īpaši nepiedomāja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru