Pārdomu cikla 9.daļa. Mīts.

[Šī ir pēdējā no 9 daļām. Iesaku izlasīt visas, sākot ar 1.daļu (tās ir tepat blogā, tikai jāpatin uz leju nedaudz), jo tās papildina viena otru un kopējā doma ir labāk izprotama. Paldies!]

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

9.daļa. Mīts.

     Pirmsvēlēšanu periodā latviešu vēlētājs jau gandrīz 30 gadus tradicionāli tiek biedēts ar veselu kompleksu šausminošu scenāriju (divvalodība, izstāšanās no NATO, pievienošana Krievijai, pēdējā laikā arī „vai neredzi, kasnotiek Rīgā?”), kurus ērtības pēc var apvienot vienā sauklī - „krievi nāk”. „Ļaunos” krievus Latvijā pārstāv partiju apvienība „Saskaņa”. Ņemot vērā to, ka Latvijas Republikā ir sakārtota likumdošana, demokrātiska valsts pārvalde, vairāk nekā 15 dažādi specdienesti, ka aiz mums stāv ES, mūs apsargā NATO, ir brīvi masu mediji, ka latviešu tauta ir atguvusi pašapziņu, ka absolūtais vairākums balsstiesīgo Latvijas nelatviešu ir valstij lojāli, mums ir pilnīgi visas iespējas, lai atvairītu un nepieļautu nevienu no tām lietām ar kurām mēs tiekam biedēti.

     Vienīgais, no kā mums patiesi vajadzētu baidīties ir vāja, korumpēta valsts ar nabadzīgiem un neapmierinātiem iedzīvotājiem.

     Protams, drauds no Krievijas puses pastāv, bet apgalvot, ka šo draudu iemieso viena, pilnīgi legāla politiska organizācija ir nenopietni. Un tomēr... gadu no gada, no vienām vēlēšanām uz otrām, mēs dzirdam vienu un to pašu briesmu stāstu.  Pie tam, ievērojiet – netiek veikta reāla cīņa pret „Saskaņu”. Netiek pētīts no kurienes nāk viņu finansējums. Netiek ierobežota viņu darbība. Piemēram, Ždanokai aizliedza piedalīties vēlēšanās tikai tagad, pēc 28 gadiem! Toties mīts „krievi nāk” tiek uzturēts ar putām uz lūpām. Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka varas partijām ir izdevīgi uzturēt dzīvu šo mītu! Varas partijām „Saskaņa” ir pat vajadzīga! Pie tam nevis vāja un skaitliski maza, bet pietiekami liela, stipra un redzama.

     Izskaidrojums šim itkā absurdajam apgalvojumam slēpjas atbildē uz jautājumu, kuru bieži vien sev uzdodam laikā starp vēlēšanām:

Kāpēc mēs balsojam un balsojam, bet rezultāts vienmēr tas pats?

     Katrs normāls cilvēks prot atbildēt uz elementāriem jautājumiem – par ko cīnās partijas? Par vietām Saeimā! Cik tur vietu? 100! Paga, paga... Vai tā tiešām ir? Ne gluži... Partijas necīnās par vietu Saeimā! Kuram gan interesē bezjēgā deldēt krēslu sēžot opozīcijā? Partijas cīnās par vietu valdošajā koalīcijā – par iespēju maksimāli izmantot savu korumpētības potenciālu, par ministru portfeļiem, izdevīgiem līgumiem, vietām valsts uzņēmumu valdēs, utt. Tautas valodā runājot, par vietu pie siles.

    Te jau mums sākas nedaudz cita matemātika. Lai valdītu, vajag vismaz 51 vietu no 100. Vienkāršības labad, salīdzināsim to ar konkursu augstskolā – uz 1 vietu pretendē 2 cilvēki. Nav liela konkurence, bet tomēr ir. Bet... vai mums tiešām ir 100 vietas? Vispār jau nē, jo, pateicoties „krievi nāk” mītam,  „Saskaņa” koalīcijā ņemta netiek, tātad reāli vietu ir tikai apmēram 75! Vēl vajag ņemt vērā visādus aizdomīgi godīgus tipus, kas var atteikties zagt principa pēc, vai kuru sirdsapziņa ir pārāk dārga, tāpēc vajag apmēram 56 vietas. 56 no 75... nu jau „konkurss” izskatās vairāk pēc 7 cilvēki uz 5 vietām. Stipri labāk, vai ne? Ar šādu konkursu jau gandrīz katrs muļķis var iestāties. Un tā arī notiek! Principā jebkurš latviešu partijas spices deputāts var tikt pie siles. Muļkis, zaglis, nekompetents? Vienalga! Bez konkursa taču!

     Kas vēl ir ļoti būtiski – starpība starp 56 un 75 ir 19 vietas. Tas nozīmē, ka no koalīcijas „atšūt” var augstākais vienu no varas partijām, bet vismaz viena vai pat divas paliks koalīcijā! Jebkurā gadījumā pie siles paliks vismaz viena veco vēžu partija!

     Nav skaidrs? Izstāstīšu pasaciņu:

    Reiz, sensenos laikos trīs braši tēva dēli, Kaimiņš, Kivičs un Kambala devās cīnīties ar mantkārīgo 75-galvaino pūķi Koalīciju, kas jau trejdeviņus un vienu gadu dzīvo Jēkaba alā. Pie alas ieejas viņus sagaida pūķa saimnieks, ļaunais burvis Hūte, kurš puķes tirgo un kuram skaistums no iekšām nāk, un saka „ ar pūķi cīnīties Jūs varat, bet nocirst drīkstat ne vairāk par 19 galvām. Pēc tam jums ir izvēle – mirt varoņa nāvē, vai pašiem kļūt par pūķa galvām”.

    Tagad sapratāt? „Krievi nāk” mīts nodrošina to, ka vara Latvijā tiek burtiski pārmantota! Pūķim var nocirst kādu galvu, kāda atmirst, cita pārēdas un pārplīst, bet pats pūķis turpina dzīvot! Varu Latvijā no saeimas uz saeimu savās rokās visu laiku tur vieni un tie paši cilvēki, nomainās tikai rokas, kuras paraksta līgumus un pakaļas, kuras trin Saeimas beņķus - patiesā labuma guvēji paliek vieni un tie paši. Es nezinu, kā šo sistēmu lai nosauc... par konstitucionālo oligarhiju, par mafiokrātiju, bet demokrātija tā ir tikai nosaukuma pēc.

     Interesanti, ka šī matemātika parāda arī to, ka valdošajām partijām IR IZDEVĪGA pēc iespējas lielāka „Saskaņas” klātbūtne Saeimā! Jo vairāk „Saskaņai” vietu, jo mazāk latviešu deputātu, jo vienkāršāk veidot koalīciju, jo mazāk jadalās. Protams, nedrīkst pārlaist pāri 49 vietām (tāpēc, papildu garantijai, netiek pielaisti pie balsošanas nepilsoņi) un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka kāds iet kopā ar „Saskaņu”, jo tad visa „aritmētika” pajuks. Tāpēc vēl skaļāk jābļauj „krievi nāk”, lai lētticīgie vēlētāji nepamanītu šo skaisto shēmu.

     Rezultātā mēs iegūstam to, ka kāda no varas partijām (pēdējos gados ZZS un NA) visu laiku ir koalīcijā. Atkarībā no situācijas, viņi paņem klāt vienu otru citu partiju un lieta darīta! Koalīcijas kodols - kliķe, sastāv no profesionāliem korumpantiem, valsts izzadzējiem, zagļiem- politiķiem (zagliķiem?). Jaunie pienācēji ir vai  nu naivi, vai apzināti labuma meklētāji, bet jebkurā gadījumā viņi ir nekompetenti un viegli kontrolējami, jo konkursa taču nav!

    Kas notiek tālāk? Svarīgākais uzdevums ir nodrošināt „pareizo” kandidātu izvēli prezidenta, KNAB šefa, ģenerālprokurora un Tieslietu ministra posteņiem. Tālāk jau „vecie” apmāca zagt jaunos, mazās jaunpartijas apgūst zagšanas paņēmienus un visi labie nodomi pamazām izplēn kārdinājuma priekšā. Līdz nākamajām vēlēšanām ir sagatavoti jauni kontrolējamu zagļu kadri, kuri pie vajadzības var veidot jaunas (ha! ha!) mazpartijas, kuras atgriežas kopējā katlā un... četru gadu cikls sākas no gala.

Kāpēc šāda vēlēšanu sistēma ir tik bīstama un kaitīga?

     Tāpēc, ka šī kroplā sistēma nodrošina VARAS PĒCTECĪBU un, pats galvenais, no tās izrietošo NESODĀMĪBU. Ne jau partijas, to programmas, neizpildītie solījumi vai kādas personālijas ir Latvijas politikas problēma. Pat aiz partijām stāvošie oligarhi nav problēma. Problēma ir nesodāmība! Nav būtiski, kas finansē kuru partiju, nav svarīgi vai tajās darbojas jauni vai veci komunisti, nav svarīgi vai partija ir labēja, centriska, vai kreisa, ja vien šī partija apzinās, ka tā var rīkoties pilnīgi nesodīti, tad tā ir problēma un nekas cits.

     Neviena valdība, neviens ministrs, neviens oligarhs neņemtos veikt noziedzīgas darbības, ja pastāvētu iespējamība, ka jau pēc četriem gadiem cita valdība viņus ieliek aiz restēm! Toties tagad viņi var justies droši, jo zina – lai kāda valdība arī viņus nenomainītu, tajā būs pietiekami daudz ietekmīgu „savējo”, kuri nodrošinās lai savās vietās paliktu sistēmas „atslēgas” figūras – prezidents, kas nekad neatmet atpakaļ šaubīgos likumus, KNAB, kas nekad neko neredz un ģenerālprokurors, kurš nesāk lietas, vai bremzē jau uzsāktās un Tieslietu ministrs, kurš nodrošina, lai viss izskatītos likumīgi.

    Reālā situācija Latvijā ir tāda, ka ministrs, parakstot krāpniecisku multimiljardu līgumu, nes mazāku atbildību, nekā tad, ja ieskrāpē Saeimas tualetes sienā „te bija Arvils A.” Kāpēc gan neparakstīt? Neviens mēs neesam svēts. It īpaši tad, ja runa sāk iet par sešzīmju cipariem...

Ko mēs varam darīt?

     Vienīgā izeja ir PĀRTRAUKT ŠO VARAS PĒCTECĪBU. Lauzt sistēmu, kurā pie varas palikušie aizstāv savus noziedzīgos priekšgājējus, jo zina, ka kāds tāpat aizstāvēs un piesegs viņus. Radīt iespēju pūķim nocirst visas galvas uzreiz. Saeimas vēlēšanām ir jāatgūst sava pareizā, neizkropļotā forma, kad Saeimā ir 100 vietas, nevis 75. Pareizi sapratāt - ir jāņem valdībā „Saskaņa” un vienreiz par visām reizēm jāznīcina mīts „krievi nāk”. Šim nolūkam derēs jebkura partija, kura būs pietiekami drosmīga, lai veidotu koalīciju ar „Saskaņu”. Šajās vēlēšanās tāda ir KPV. Kombinācija KPV+SC nodrošinātu to, ka neviens no kliķes nebūtu valdošajā koalīcijā un būtu iespējams pārraut varas pēctecības ķēdi – atcelt vismaz dažus Latvijai kaitīgos likumus un lēmumus, nomainīt KNAB vadību, ģenerālprokuroru un prezidentu, iecelt citu Tieslietu ministru.

     Pats galvenais – nākamajās Saeimas vēlēsanās jau būtu reāla vēlēšanu cīņa, jo katra partija, kura uzsāks kampaņu, sapratīs, ka iespēja VISPĀR netikt pie siles uz veseliem 4 gadiem ir reāla. Tāpēc nākotnē mēs sāksim redzēt, gan konkrētas, reālas programmas, gan arī reāli izpildāmus solījumus. Ne uzreiz (kā apliecina Rīgas Domes pieredze), bet ar laiku tas notiks un ilgtermiņā tas ir galvenais.

Nav tikai zināms, vai to izdosies izdarīt, jo kliķes ieliktais Valsts prezidents neļaus vēlēšanu uzvarētājai partijai veidot valdību. Tas ir viņa galvenais uzdevums. Tauta uz šo acīmredzami nedemokrātisko rīcību mierīgi noskatīsies, jo... uzminējāt, „krievi nāk”! Tāpēc visas cerības uz KPV, lai cik tas arī smieklīgi neliktos.

     Jums nepatīk ne viena ne otra partija? Ziniet, man arī nē, bet alternatīva ir gaidīt vēl četrus gadus un vērot, kā nekas nemainās. Estrēmās situācijās cilvēki dzer savas čuras, lai nenomirtu aiz slāpēm un izdzīvotu. Pieļauju, ka balsot par „Saskaņu” ir pretīgi, bet situācija ir ekstrēma – uz likmes ir Latvijas nākotne.

   To, ka mana teorija ir pareiza, netieši jau apliecina pašreizējā situācija Rīgas Domē. Kāpēc „Saskaņa” ir pie varas Rīgā? Tāpēc, ka nevienai latviskai partijai nav nekā reāla ko piedāvāt Rīgas vēlētājam – nav līdera, nav oratora, nav programmas, nav redzējuma. Viņi gadiem ilgi ir akli paļāvušies uz tikšanu augstskolā bez konkursa un tagad neko, izņemot bļaut „krievi nāk” neprot! Rīgā, atšķirībā no Saeimas, ar to vairs nepietiek. Jo Rīgā varas pēctecība jau ir izjaukta. Lai latvieši atgūtu Rīgu, viņiem būs jāstrādā ar vēlētāju. Būs jādrukā bukleti krieviski, būs jārunā krieviski un būs jāpārliecina krieviskā rīdzinieku daļa, ka viņi būs labāki saimnieki par Nilu. Būs beidzot jāsāk kārtīgi darīt politiķa darbs. Vai arī jāatvadās no Rīgas uz visiem laikiem.

     Ja neticiet man tagad, atcerieties šo rakstu nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Redzēsiet, kas notiks Rīgā – latviešu partijas vairs nebļaus „krievi nāk”, bet konstruktīvi runās ar vēlētājiem. Arī krievu. Es paredzu valodas likuma pārkāpumus J. Un tas būs labi, ticiet man.

Tad kāds ir kopsavilkums?

     Latvijas nākotne ir atkarīga no tā vai izdosies pārtraukt varas pēctecību. Tas, savukārt nozīmē, ka Latvijas cerības uz gaišāku nākotni šobrīd atrodas populistu, klaunu un zaglīgu kremlinu rokās. Domādams neizdomāsi, vai ne?

     Lai gan... tomēr nē! Latvijas nākotne, kā jau vienmēr atrodas vēlētāju rokās. Jācer, ka šis vēlētājs būs gana saprātīgs.

     Es personīgi ceru, ka KPV izdosies savākt pietiekamu vietu skaitu, izveidot koalīciju ar „Saskaņu” un pārmaiņas sāksies jau šajā Saeimā. Ja padomā, tad KPV pat ir pienākums to darīt, jo citādi viņi nodos savu vēlētāju, kurš grib redzēt pārmaiņas, nevis čupošanos ar kliķes partijām.

     Tā nebūs viegla izvēle un tas nebūt nav ideāls risinājums, bet tas būs sākums pārmaiņām, kuras tik ļoti nepieciešamas Latvijai. Iespējams, ka nākamie četri gadi būs ļoti grūti. Iespējams, ka mēs atkal redzēsim zagšanu un solījumu neturēšanu, bet es esmu gatavs pieciest šo laiku Latvijas nākotnes vārdā, jo nerakstītie saeimas vēlēšanu noteikumi būs pārrakstīti un tas ir galvenais.