Pārdomu cikla 4.daļa. Diagnozes.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

4.daļa. Diagnozes.

     Iztēlosimies sekojošu ainu:

     Jūs esat ielūgti viesos. Kad atveras durvis, Jūs sagaida laipna namamāte, paņem Jūsu virsdrēbes, izdala viesu čības un aicina dziļāk, lai izrādītu savu mājokli. Pirmā istaba, kuru viņa Jums parāda izskatās augstākā mērā dīvaini. Namamāte ātri paskaidro: „Šī ir mana izvarošanas istaba. Ziniet, mani kādu laiku atpakaļ izvaroja. Tā bija briesmīga pieredze un tāpēc es šeit esmu savākusi visus iespējamos pierādījumus par savu izvarošanu. Te lūk, ir manas asiņainās apakšbiksītes. Pievērsiet uzmanību, šeit vēl var redzēt varmākas spermas pēdas. Te, lūk, ir ierāmēts medicīniskās komisijas atzinums par bojājumiem manai makstij. Šajā stendā ar apkopotas fotogrāfijas ar zilumiem un nobrāzumiem uz mana ķermeņa. Redziet, šajā attēlā skaidri redzams, kā mani žņaudza – pirkstu nospiedumi uz kakla ir labi pamanāmi. Kāpēc es esmu izveidojusi šo istabu!? Tāpēc, lai par šo notikumu nekad neaizmirstu!”

     Jums šī aina liekas absurda un perversa? Ziniet, man arī. Neskatoties uz to, pirmā vieta uz kuru Latvijas valsts amatpersonas ved savus oficiālos ārzemju viesus ir Okupācijas Muzejs. Vieta, kur savākti dokumenti un liecības par Latvijas Republikas izvarošanu 70 gadu garumā.

     Varbūt pietiek!? Okupācijas Muzejam ir jābūt, vēstures dokumenti un liecības ir jāsaglabā, bet uz turieni ir jāved skolēni vēstures stundu ietvaros, nevis ārzemju viesi. Okupāciju nedrīkst aizmirst, bet ar to nevajag lepoties! Ārzemju viesi pirmām kārtām būtu jāved uz Latvijas tautas saimniecības sasniegumu izstādi, kuras... jā, laikam mums vairāk nav. Jājautā – kāpēc nav? Latvijai nav ar ko lepoties?

     Sievietēm pēc izvarošanas bieži diagnosticē posttraumatiskā stresa sindromu. Neesmu mediķis, bet man liekas, ka līdzīgu diagnozi var uzstādīt arī visai latviešu tautai kopumā. Tāpat kā traumatizēta sieviete izvairās no jebkura vīrieša pieskārieniem, tāpat latvieši neadekvāti un slimīgi reaģē uz jebko, kas saistīts ar krieviem un Krieviju. To var saprast, bet tā ir slimība. Es ļoti ceru, ka ārstējama. Daudzām psiholoģiskām kaitēm pirmais solis ceļā uz izveseļošanos ir atzīt faktu, ka esi slims. Es domāju, ka ir pienācis laiks arī latviešiem to atzīt.

     Vēl viena kaite, kas mums palikusi mantojumā no okupācijas, ir Stokholmas sindroms. Mēs visu laiku aizstāvam savus pāri darītājus. Aizstāvam stukačus čekas maisos, jo viņiem neesot bijis izvēles. Aizstāvam OIK ieviesējus, jo viņi, redz, esot cīnījušies pret OIK ieviešanu. Aizstāvam bankas „Citadele” atdāvinātājus, jo viņus, redz, Eiropa piespieda. Aizstāvam NA maksātnespējas bandu, jo viņi, redz, iestājoties par „latviskām” vērtībām. Šo sarakstu, diemžēl, var turpināt ilgi.

     Šo divu slimību kombinācija padara latviešus nespējīgus kaut ko mainīt pastāvošajā iekārtā. Mēs neprotestējam, neizejam ielās, neticam pārmaiņām. Kamēr tas nemainīsies, Latvijā viss paliks pa vecam.