Pārdomu cikla 6.daļa. Piemineklis.

     Pēdējos gados Latvijā arvien lielāka un lielāka ažiotāža tiek celta ap 9.maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Šī tēma ir ļoti sensitīva visiem Latvijas iedzīvotājiem. Man par šo tēmu ir savs viedoklis, ar kuru arī gribu padalīties.

     Sākšu ar to, ka es, atšķirībā no daudziem tā saucamajiem Latvijas patriotiem, esmu personiski bijis Uzvaras parkā 9.maijā. Teikšu pilnīgi atklāti – man riebjas, kas tur notiek. Es domāju, ka lūk šeit ir tā patiesā 5.kolonna, ka šie cilvēki nav pelnījuši atrasties šajā valstī un ka pie pirmās izdevības šie cilvēki pārdos manu dzimteni Krievijai. Jautāsiet, ko es tur meklēju? Neko. Es vairākus gadus strādāju Rīgā par taksistu un man nācās uz turieni vest tos, kurus daudzi sauc par kolorado vabolēm. Jāpiezīmē, ka pēdējos gados es tajā dienā sāku ņemt brīvdienas, lai man tas vairs nebūtu jādara. Man bija pretīgi. Tomēr, tajās reizēs, kad es uz turieni vedu cilvēkus, man bija interesanti viņus iztaujāt. It īpaši jau tāpēc, ka neviens no viņiem nebija ar nezināmas izcelsmes medaļām apkāries „veterāns”. Mani interesēja iemesli, kāpēc uz turieni ir jābrauc jaunam, 20-30 gadus vecam cilvēkam.

     Atbilde visiem bija līdzīgas: „Mans vectēvs cīnījās(krita) šajā karā. Es braucu godināt viņa piemiņu”. Protams, tika pieminēti arī nīstie fašisti, tas kā viņi atbrīvoja šo valsti (Latviju) un pat dažos gadījumos tas, ka mums jābūt viņiem pateicīgiem.

     Es jau domās redzu daudzus no jums pārgriežam acis un viebjamies, sak zinām jau zinām to pasaciņu. Bet tomēr... varbūt ir vērts paskatīties uz notiekošo no nedaudz cita skatu punkta?

     Sāksim ar pašu pieminekli. Daudzi saka, ka pieminekli vajagot nojaukt. Nebūšot viņiem kur pulcēties. Tiešām!? Esat pārliecināti, ka neatradīs citu vietu? Vai nepulcēsies tieši turpat, neskatoties uz to, ka pieminekļa vairs nav? Pie tam gribētu atgādināt ka Brīvības pieminekli komunisti tomēr nenojauca. Iespējams, ka saprata kaut ko par tagad modernajām „sarkanajām līnijām” vai arī tīri intuitīvi nojauta, ka to nevajag darīt, jo tad toč būs sūdi (lai gan varbūt ka latviešu tauta norītu arī šo krupi). Varbūt ka arī mums nevajag Uzvaras pieminekli aiztikt, kaut vai tikai tāpēc, ka var sanākt sūdi? Sūdu šajā valstī jau tāpat gana.

    Kāds apšauba tā maksliniecisko vērtību un apsaukā par „fallisko simbolu”. Ziniet, es atkal nodarbošos ar zaimošanu. Mūsu Brīvības piemineklis neitrālam ārzemju viesim liekas tikpat fallisks. Vienīgā atšķirība, ka viens ir īsāks ar trim zvaigznēm, otrs garāks un ar piecām. Es pat varu iztēloties kādu ainiņu, ku sarunājas LPSR Kompartijas šefs ar obeliska arhitektu: „Cik garš ir latviešiem? Nu tad taisi tā, lai mūsējais būtu vismaz 10m garāks. Un zvaigznes arī vairāk uzliec!”

     Arī par to, ko tie simbolizē, var pastrīdēties. Manis jau pieminātā krievu jaunieša vectēvs cīnījās karā pret svešzemju iebrucējiem. Viņam nebija ne jausmas par politiskajām spēlītēm starp Kremli un Reihstāgu. Viņš aizstāvēja savu Dzimteni. Tajā skaitā, lai kā arī Jums tas nepatiktu, arī Latviju. Jo viņa dzimtene, padomjlaiku dziesmas vārdiem runājot bija „nevis nams un nevis iela, bet Padomju Savienība”.

     Ko darīja mūsu vectēvi, kad viņu dzimtenē iebrauca svešas armijas tanki? Jā, viņi „palika savās vietās”. Starp citu, pavisam nesen uzzināju nelielu, bet, manuprāt svarīgu detaļu. Izrādās, ka K.Ulmanis savu liktenīgo uzrunu ir teicis vakarā, ap 22:00, bet Padomju armijas tanki Latvijas robežu pārbrauca tās pašas dienas agrā rītā. Sanāk, ka latvieši izlēma „palikt savās vietās” pat bez sava vadoņa runas. Izlēma mierīgi atdot savu valsti. Pilnīgi visi izlēma. Nebija taču neviena šāviena, vai ne?

   Tagad, ja mēs salīdzinām šos faktus, vai nesanāk tā, ka tam krievu jaunietim tiešām ir ko godināt un ar ko lepoties? Daudz vairāk nekā mums?

     Protams, drošības dienestiem ir jāseko, lai šajos pasākumos, netiktu pārkāpts likums un nenotiktu nekādas pretvalstiskas akcijas, bet citādi – lai taču svin. Mums labāk būtu jāpadomā, kāpēc ar katru gadu to svinētāju kļūst arvien vairāk un vairāk? Latviešu leģionāru atceres pasākumos taču cilvēku vairāk nepaliek? Vai nav tā, ka 9.maijs ir savdabīgs protests pret šajā valstī notiekošo? Vai nav tā, ka mēs cenšamies viņiem atņemt svētkus, bet neesam neko devuši vietā? (Šiem jautājumiem es pieskaršos citā daļā) Es domāju ka mums jāatzīst, ka mēs, latvieši, gribot vai negribot radikalizējam Latvijā dzīvojošos krievus un 9.maija svinības ir indikācija tam, cik labi mums tas izdodas. Esmu pārliecināts – kad situācija Latvijā uzlabosies, tad svinības pie Uzvaras obeliska samazināsies, bet pie Brīvības pieminekļa kļūs plašākas. Pašas no sevis.