Dzīvē ir lietas, kuras mani dzīvē interesē un aizrauj. Ir arī tādas, kuras sadusmo un kaitina. Pienāk brīži, kad es par šīm lietām gribu izteikt savas domas un dalīties tajās ar citiem. Tāpēc ir tapusi šī lappuse. Laipni lūgti izteikt savus viedokļus!

ceturtdiena, 2019. gada 17. janvāris

Piektais pants.


Par cik prezidents Tramps esot ieminējies par izstāšanos no NATO un manā Twitter burbulī notiek niknas diskusijas par šo tēmu, es šodien padalīšos ar domām, kuras man neliek mieru jau kādu laiku, proti slaveno 5.pantu. Lielākā daļa to lasījusi nav, tādēļ publicēšu šeit oficiālo tulkojumu:
Ziemeļatlantijas līgums. 5.pants.
Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību.

Kā redzat, runa tajā iet tikai par BRUŅOTU uzbrukumu. Līgums ir noslēgts 1949.gadā, kad par hibrīdkaru un kiberkaru nevienam nebija pat nojausmas. Paskaidrošu – šis pants neaizsargā mūs no Krimas scenārija.
Kad vairākus gadus atpakaļ, pēc Krievjas kiberuzbrukuma Igaunijai, BBC Radio šajā sakarā intervēja bijušo NATO ģenerālsekretāru A.F.Rasmusenu, viņš tiešā tekstā atbildēja, ka uzbrukums Igaunijai bija karš (“the act of war”). Uz sekojošo jautājumu par to, kāpēc NATO neko nedarīja, lai palīdzētu Igaunijai, viņam atbildes vairs nebija. Bija dzirdama tikai nenoteikta murmulēšana.
Tālāk. Iedomāsimies, ka Krievija uzbrūk un ieņem Latviju bruņotā uzbrukumā. Kā jūs paši varat izlasīt tekstā, 5.pants nenosaka, ka NATO ir jādara kaut kas, lai Krievijas okupēto teritoriju atgrieztu atpakaļ Latvijai. Organizācijai ir tikai jāatjauno un jāsaglabā Ziemeļatlantijas reģiona drošība. Vai nepiekritīsiet, ka reģionam varētu būt drošāk, ja Krievija mierīgi paliek Latvijas teritorijā, nekā tad, ja reģionā sākas karš starp Krieviju un NATO?
Viss atkarīgs no interpretācijas un variantu, kā interpretēt šo dokumentu, diemžēl ir ļoti daudz. Pārāk daudz priekš mazās Latvijas.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka Drošības Padomē ietilpst Krievija ar veto tiesībām, kuras tā nekaunīgi izmanto katru reizi, kad tai ienāk prātā, padarot Drošības Padomi nespējīgu. Pēc NATO līguma, tieši šī nespējīgā Drošības Padome ar Krieviju tās sastāvā, ir augstāka institūcija par NATO.
Visu šo derētu atcerēties katru reizi, kad diskusijās pieminat NATO un 5.pantu, un nelolot pārāk lielas ilūzijas par to, ka mūs kāds metīsies aizstāvēt ar ieročiem rokās uz pirmo mūsu palīgā saucienu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru