Pārdomu cikla 7.daļa. Okupanti.

     Atzīšos godīgi – es nezinu Latvijas vēsturi. Protams, es klausos, ko saka citi, šo to palasu, ja iet runa par kādu konkrētu tēmu, bet kopumā es Latvijas vēsturi nezinu. Man tā nekad nav mācīta, jo padomju laikā ar to bija tieši tāpat, kā anekdotē par vasaru – es tajā dienā slimoju.

     Vienreiz saņēmos un izlasīju tādu kā kopsavilkuma rakstu par notikumiem, kuri 1919.gadā noveda pie Latvijas Republikas izvedošanās. Tad es to izlasīju vēlreiz. Vienalga neko nesapratu. Izlobīju kopējo ideju – saujiņa aktīvu cilvēku ar saujiņas patriotisku karavīru palīdzību izmantoja situāciju kad Krievija un Vācija bija novājinātas. Vēl īsāk – mums noveicās.

    Ko es ar to gribu teikt? To, ka mūsu valsts vēsture ir ļoti sarežģīta, niansēta un ļoti dažādi tulkojama. To, ka cilvēks, bez īpašas ieinteresētības un entuziasma to nemaz nevar pilnībā apgūt un izprast. Tieši tas pats attiecas uz okupācijas faktu.

     Katrs latvietis zina, ka Latvija tika okupēta, tomēr dokumentāli tam ir tikai viens pierādījums. Viens dokuments, Padomju Savienības ultimāts K.Ulmanim. Šis dokuments bija slepens, par tā eksistenci, cik man zināms, gadiem ilgi nezināja pat latviešu vēsturnieki. Tas nāca klajā tikai pēc ilgiem meklējumiem un daudzi par tā eksistenci nezina vēl šodien.

     Ņemot vērā visu augšminēto, vai mēs patiešām varam saukt Fedju Ivanovu, Sarkanās Armijas jauniesaukto, kurš 1940.gada vasarā uz krievu tanka iebrauca Latvijas teritorijā par okupantu? Manuprāt, nē. Manuprāt Fedjam likās, ka viņš tieši tāpat palīdz Latvijai, kā Džonam, kurš uz amerikāņu tanka pagājušajā vasarā iebrauca Ādažu militārajā bāzē.

    Tāpat mēs nevaram saukt par okupantu Fedjas dēlu, kurš piedzima jau LPSR. Arī Ivanu, kurš katru gadu atzīmē sava vectēva Fedjas uzvaru pār fašistiem 9.maijā pie Uzvaras monumenta, mēs par okupantu nosaukt nevaram.

     Tad kā sanāk? Okupācija bija, bet okupantu nav!? Jā, gandrīz tā arī sanāk. Kā jau teicu – Latvijas vēsture ir komplicēta. Manuprāt galvenie okupanti ir Staļins, Hitlers, Molotovs, Ribentrops un tas, kurš atdeva mūsu valsti – K.Ulmanis. Viņi gan, ja var ticēt vēsturniekiem, sen jau kā nav starp dzīvajiem. Kas tad mums paliek?

      Paliek VDK darbinieki, kuri iebrauca Latvijā zinot, ka šeit iespējama pretošanās. Paliek latvieši, kuri aktīvāk vai mazāk aktīvi sadarbojās ar VDK un palīdzēja uzturēt okupāciju. Starp citu, šīs divas grupas okupāciju un tās sekas uztur vēl joprojām.

     Okupēt ir viegli. Pārvaldīt un 50 gadus uzturēt okupāciju – lūk kur ir grūtākais uzdevums. Tieši šie cilvēki, kuri izsūtīja uz Sibīriju tūkstošus, lika cietumā un nošāva nepakļāvīgos, gadiem ilgi skaloja mums smadzenes, ir īstie okupanti.

     Tomēr mēs mierīgi atļaujam viņiem vēl joprojām vadīt mūsu valsti, mierīgi noskatamies, kā viņi, ādu uz otru pusi pārmetuši, vazā pa dubļiem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un kopīgi ar viņiem saucam par okupantiem tos, kuri pārsvarā gadījumu, pat nesaprot, par ko tieši viņus apvaino. Fedjas mazdēlu Ivanu, piemēram.

     Daudzi tūlīt brēks, ka Ivanam vajadzēja mācīties Latvijas vēsturi un zināt, ka viņa vectēvs Fedja bija okupants. Vajadzēja. Arī man vajadzēja, bet es nemācījos. Slinks esmu. Man tiek piedots, jo esmu latvietis. Ivanam piedots netiek. 

Šajā sakarā man ir viens ļoti konkrēts jautājums:

Vai Latvijas Republikas Izglītības Ministrijā ir kaut viens pats cilvēks, kurš zina, ko tieši cienījamā, pensijas vecuma, vēstures skolotāja (kura pati ir vēsturi mācījusies padomju laikā) Vera Stepanovna savā Rīgas Puškina Licejā māca saviem krievu skolēniem par Latvijas okupāciju??? 

     Nē, es ticu, ka kāds IZM zina, kas ir rakstīts programmā. Ticu, ka kāds zina un ir pārbaudījis, kas ir rakstīts mācību grāmatā. Es pat esmu gatavs noticēt, ka IZM zina, kas Verai Stepanovnai būtu jāsaka tajā stundā.

    Bet es neticu, ka kaut kad, kaut viens ir reāli pārbaudījis, ko un kā viņa māca par šo svarīgo, (iespējams, pašu svarīgāko) Latvijas vēstures epizodi!

     Šajā gadījumā ir svarīga pat intonācija. Var nolasīt tekstu no grāmatas, tad piemiegt ar aci klasei, „jūs taču saprotiet, ko man liek teikt, vai ne?” un viss, lieta darīta – nakamajā gadā pie Uzvaras monumenta būs par pāris jauniešiem vairāk.

     Man ir ideja:

     Vai Nacionālā Apvienība nevar atrast vienu krievu vēsturnieku (latvietis ar labu krievu valodu pat nederēs), kas varētu sagatavot speciālu lekciju vidusskolniekiem par okupāciju un ceļot ar to pa Latvijas krievu skolām? Lai mēs 100% zinātu, ka šī epizode tiek izstāstīta vienmēr pareizi un korekti? Tas taču nebūtu ne sarežģīti, ne dārgi, vai ne?

    Tajā pat laikā latvieši varētu beidzot sākt saukt par okupantiem tos, kuri to patiešām ir pelnījuši – VDK darbiniekus un komunistus. Īpaši jau latviešus. Jo citādi man liekas, ka latviešu tautai var uzstādīt vēl vienu diagnozi – Stokholmas sindroms.