Cīņa ar leduspūķi.

       Milzīgais, baltais sniega leopards lēkšoja pa akmeņaino kalna nogāzi tādā ātrumā itkā dotos no kalna lejā, nevis augšup. Brīžiem likās, ka dzīvnieks burtiski lido no akmeņa uz akmeni nepievēršot uzmanību tādiem niekiem, kā gravitācija. Niks sēdēja tā mugurā aiz Odrijas un turējās ap meitenes vidukli tā, ka rokās vai krampji metās. Odrijas garie, tumšie mati vējā plīvoja gar viņa seju un viņš ik pa brīdim sajuta pārgalvīgās jātnieces vilinošo smaržu.

            Vairāk pa labi, augstu virs viņiem spīguļoja Bartemiusa pūķa metāliski zilās zvīņas. Priesteris sekoja viņiem, jo tikai Odrija zināja ceļu uz alu, ko bija atradusi vakar pēcpusdienā, parastā izjādē. Bartemiuss uz pūķa nebija viens. Viņam aiz muguras, nīgri purpinot, sēdēja Osmunds Cirvjapiere, viens no ģildes labākajiem bruņiniekiem. Purpināšanu, protams, dzirdēt nevarēja, bet tāpat bija skaidrs, ka bez tās neiztikt, jo rūķi vispār necieta lidošanu un Osmunds, lai arī augumā padevies līdz maza auguma cilvēka līmenim, tomēr bija caur un caur rūķis. Rūķiem purpināšana bija asinīs tikpat dziļi, kā nelidošana.

            Pie ieejas alā abi noleca no leoparda un Odrija paberzējot gredzenu, lika tam pazust. Pārliecinājusies, ka Bartemiuss ir ievērojis viņu atrašanās vietu un sāk laisties lejā, Odrija pazuda alas mutē. Niks viņai sekoja. Pēc mirkļa viņiem piebiedrojās Osmunds un Bartemiuss.

-       Pie Tora vesera! Kā no viņa nes! Vai tiešām tie pūķi nevar smirdēt drusku mazāk!? - Osmunds bija savā elementā.

-       Labāk būtu priecājies! Ja pūķi nesmirdētu tik stipri, tad mums būtu jāizbauda tavs “aromāts”! Kur Tu esi vārtījies? Kalnu milžu čurās? Tā ir pēdējā reize, kad sēdi man tik tuvu!- Bartemiuss nepalika atbildi parādā.

-       Neko Tu nesaproti Bartemius! Sievietēm patīk īsta veča smaka.

-       Visam ir savas robežas! No tavējās droši vien krāsa no sienām lobās nost.

-       Man ir nekrāsotas sienas.

-       Nu tāpēc jau arī ir nekrāsotas! Nav jēgas krāsot.

-       Beidziet bļaustīties! - smieklus valdot, abus večus apsauca Odrija. - Tas ir tepat aiz stūra.

            Meitenei bija taisnība. Ala nedaudz izliecās un aiz līkuma atvērās plašā pazemes zālē. Uz neliela, dabiska paaugstinājuma zāles tālajā galā tupēja zils pūķis. Pūķis bija četrkājains, ar mazām priekšķepām un lieliem, labi attīstītiem spārniem. Visu tā ķermeni klāja neregulārs dzīslojums, kā izžuvušu mālainu dīķi vai sālsezeru. Dzīslas spīdēja ar blāvi zilu gaismu, radot iespaidu, ka pūķis spīd no iekšienes, kā lampa ar rakstainu abažūru.

-       Skaists, maita... - nopurpināja Osmonds.

-       Jā, ir gan skaists, bet šito sugu nevar pieradināt. Viņi ir par dumju. Ja atstāsim dzīvu, tad visai tuvējai apkārtnei beigas, tu taču pats zini.

-       Zinu, jau zinu. Es tikai tāpat vien. Lai Tu nepadomātu, ka man jūtu nav...

-       Nu tad ķeries pie darba! Takš zini, kas jādara vai ne?

-       Jā, jā... pastum, pastum, pietupies... vai kaut kā līdzīgi?

-       Pie velna tavu rūķu humoru! Kas tev uz cirvja uzlikts? Gaisa maģija vismaz? Nebūs kā pagājušo reizi? Aimans ir uguns mags, ja tu nepalīdzēsi, tad viņam būs grūti – ar uguni pret ūdeni grūti.

-       Ir, ir. Viss kārtībā. Jūsējie tak lika... labākais “Elektrošoks”, kas viņiem bija pieejams. Varēs tam mošķim ūsas pakutināt.

-       Ūsas!? Tu gribēji teikt potītes? - Šoreiz Odrija nevarēja noturēties nepakacinājusi rūķi par viņa augumu.

            Osmonds pagriezās un cauri bārdai un biezajām uzacīm veltījai Odrijai skatienu, kas nepārprotami vēstīja “nu nesāc vēl arī tu”.

-       Labi, aiziet! - Nokomandēja Bartemiuss. - Man liekas, ka viņš sēž uz kaut kā spoža. Maziņš vēl, bet kaut ko jau paspējis nočiept. Jāapskatās, kas tas tāds ir.

            Mazais, jeb pareizāk būtu teikt, milzīgā auguma rūķis enerģiski saspļāva plaukstās, izvilka uz muguras piekabināto karacirvi, kas bija garāks par viņu pašu un metās pūķa virzienā. Kaut kur pusceļā mazais spēka mitriķis sāka griezt cirvi ap galvu un mežonīgi bļaut.

-       Maja, neguli! - Uzsauca Bartemiuss.

          Tumšmatainā Odrija, kuru nez kāpēc nosauca par Maju paklausīja un ar veiklu rokas kustību uzmeta rūķim caurspīdīgu, pienainu aizsardzību. Varonīgi kliedzošais spēkavīrs turpināja savu uzbrukuma skrējienu liela ziepju burbuļa iekšienē.      

          Osmondam par laimi, burbulis bija izturīgāks nekā tā ziepju putu līdzinieki. Pēc tam kad, rūķa pirmais cirtiens trāpīja kaut kur pa pūķa kāju, pūķis dusmās izspļāva kaut ko līdzīgu škidrai lāstekai, kas izšķīda pret burbuļa virsmu sīkās drumstalās.

            Bartemiuss nolaidās uz viena ceļa un izveidoja sev priekšā lielu, pusapaļu vairogu, kas bija caurspīdīgs un pienains, līdzīgi kā burbulis ap rūķu kareivi. Vairoga aizsegā darboties sāka arī Odrija un Niks. No Odrijas rokām pūķa virzienā strāvoja dzeltenīgi baltu zibeņu šautras, kamēr Niks ar rokām veidoja lielas, ugunīgas bumbas, kuras ātri ceļoja pūķa virzienā.

            Saņēmis vairākus triecienus ar zibeņiem un ugunsbumbām, pūķis sāka saprast, ka lielākās briesmas viņam draud no tālienes, tāpēc novērsās no rūķa un mēģināja doties uzbrukumā trīs cilvēku grupiņai.

            Osmonds laicīgi novērtēja briesmas un ar necilvēcīgu brēcienu palēcienā trieca savu karacirvi pret pūķa mazāk aizsargāto pavēderi. Pūķis sāpēs sarāvās un atkal pievērsās rūķim. Šoreiz aizsardzība ap Osmondu bija izbeigusies un pēc pūķa spļāviena rūķis pārvērtās par lielu ledus bluķi, kurā bruņinieks bija iesprūdis kā muša dzintarā.

-       Maja, aizsardzību! - Iesaucās Bartemiuss.

            Odrija paklausīja un izveidoja līdzīgu vairogu, kā Bartemiuss, tikai mazāku un plānāku. Kad Odrija bija izveidojusi vairogu, vecais priesteris noņēma savu un pievērsās iesaldētajam rūķim. Paklausot viņa roku kustībām, virs ledus kluča, kuru tagad jau aklā niknumā grauza pūķis, izveidojās tāds kā negaisa mākonis, nu kura kaut kas sāka līt uz ledus kluci. Ledus sāka kust nedabiskā ātrumā.

-       Aiman, novērs pūķa uzmanību!

            Niks paklausīja un atvērtā plaukstā izveidoja trīs ugunsbumbas, katru apmēram tenisa bumbiņas lielumā. Tās mikli griezās viņam virs plaukstas, tad aizceļoja pūķa virzienā. Niks vadīja tās ar rokas kustību, līdz tās sasniedza pūķa aci. Sāpēc ierēcies, pūķis metās trijotnes virzienā. Pēc mirkļa no ledus kluča atbrīvojās Osmonds. Nopurinājies un kārtīgi izlamājies, viņš metās visū tuvākajai viņam pieejamajai pūķa daļai, kas šajā gadījumā bija aste. Karacirvis burtiski piedūra pūķa asti pie zemes un trakojošajam radījumam nekas cits neatlika, kā griezties apkārt un turpināt uzbrukt rūķim.

            Līdzīgā ritmā kauja turpinājās kādu brīdi. Niks ar Odriju uzbruka. Bartemiuss aizsargājās pret retajiem viņu virzienā vērstajiem uzbrukumiem. Kad problēmās iekūlās Osmonds, tad aizsardzību pārņēma Odrija un Bartemiuss ar Niku atbrīvoja rūķi no ledus kluča, kurā tas bija iesaldēts. Pa to laiku pūķis mēģināja uzbrukt trijotnei, bet atbrīvotais Osmonds atkal izsauca uguni, vai, šajā gadījumā precīzāk būtu teikt ledu, uz sevi.

            Bija skaidrs, ka pūķa gals ir tikai laika jautājums un patiešām, pēc vairākiem šādiem kaujas cikliem pūķis ierēcās pēdējo reizi un saļima.

-       Labi nostrādāts! - Visus paslavēja Bartemiuss.

-       Saldējumu man kādu laiku negribēsies... - noburkšķēja rūķis.

-       Ejam, apskatīsimies, kas tur spīd! - Odrija bija enerģijas pilna.

            Pūķiem ir neizskaidrojama tieksme pēc maģiskiem priekšmetiem un viņi vāc visu, kam vien tiek klāt. Dzīves laikā vecākie pūķi, ceļojot pa visādiem realmiem, spēj sakrāt milzīgus maģisko priekšmetu krājumus. Šis leduspūķis bija salīdzinoši mazs un jauns, tāpēc arī viņa krājumā nekā daudz nebija.

            Spīdošais priekšmets izrādījās labi pulētas krūšu bruņas, kurās kāds bija meistarīgi iestrādājis aizsardzību pret ūdens maģiju.

-       Tev noderēs! Nākošai reizei, kad sagribēsies saldējumu! - nosmējās Bartemiuss un pasniedza bruņas Osmondam.

-       Paldies! Nav nemaz tik sliktas, ja kas. Netipiski tik jaunam pūķim.

            Bartemiuss vēl parakājās pa pūķa savilkto krāmu kaudzi un izvilka krāšņu amuletu.

-       Jāiedod mūsu speciem novērtēt, bet man liekas, ka arī šis aizsargā pret ūdens maģiju. Pēc noteikumiem pirmās rokas tiesības ir tev, Aiman. Apsveicu!

            Niks paņēma amuletu un apskatīja to. Tas bija skaisti veidots, baltā metālā ar milzīgu zilu akmeni vidū. Vairāk greznumlieta, nekā darba piederums.

-       Es domāju, ka zinu, kādu kam tas piestāvēs vairāk. Sievietei ar skaistākajām zilajām acīm pasaulē.

            Niks piegāja pie Odrijas, aplika amuletu viņai ap kaklu un ieskatījās sievietes dzidri zilajās acīs ar smalkajām smaida grumbiņām ap tām. Maja izskatījās un bija stipri vecāka par viņu, bet vēl joprojām bija skaistākā sieviete, kuru viņš savā dzīvē bija sastapis.

            Sieviete mīļi pasmaidīja viņam pretī.

-       Dāvana? Man? Tu esi pats labākais!

            Odrija, nē Maja, nē Odrija apķērās Nikam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Viņu lūpas saskārās un Niks sajuta to silto valgo pieskārienu, sievietes satraukto elpu un viņas valdzinošo, svaigo matu smaržu. Viņš gribēja pievilkt viņu sev tuvāk, apskaut... un pamodās.

            Kādu mirkli Niks gulēja savā gultā nekustīgi un skatījās griestos. Sapnis bija tik reāls, ka viņš lēnām pielika pirkstu galus pie lūpām, lai pārliecinātos, vai tās vēl nav miklas pēc nesenā skūpsta. Tās protams, bija sausas, bet sapnis no tā nekļuva mazāk reāls. Niks bija pārliecināts, ka nekad savā dzīvē nav redzējis tik reālu sapni.

            Sapnī redzētais likās pilnīgi un absolūti reāls. Vēl vairāk – jo ilgāk Niks apdomāja sapnī notikušo, jo vairāk viņu pārņēma pārliecība, ka viņš tiešām pazīst gan veco Bartemiusu, gan rūķu bruņinieku Osmondu, gan tumšmataino sievieti, kuru abi pārējie sauca par Maju.

            Sieviete Nikā izraisīja vislielāko apjukumu. Visas viņa sajūtas lika viņam domāt, ka tā bija Odrija, bet viņa kaimiņiene bija vienā vecumā ar Niku, dabīga blondīne ar tēraudpelēkām acīm, kamēr sieviete sapnī bija tumšmataina, ar dzidri zilām acīm un viņa mammas vecumā. Viņš nekādi nespēja izskaidrot, kāpēc, neskatoties uz visām šīm atšķirībām, viņam likās, ka sapnī ir cīnījies plecu pie pleca tieši ar Odriju.

            Viņš vēlreiz domās atcerējās visu notikušo, tad nostājās istabas vidū un izstiepa labo roku. Pēc brīža virs viņa plaukstas materializējās trīs tenisa bumbiņas lieluma ugunsbumbas. Niks viegli pakustināja pirkstus un ugunsbumbas sāka griezties gaisā virs viņa plaukstas. Brīdi vērojis liesmojošo karuseli, viņš apklāja to ar otru plaukstu un, lēnām saspiežot plaukstas kopā, lika bumbām pazust.

-       Tu uz skolu šodien neiesi? - No virtuves puses atskanēja mammas nedaudz noraizējusies balss.

-       Es jau eju! - Atsaucās Niks un drudžaini sāka raut mugurā drēbes. Mammai bija taisnība – jau bija vēls.