Analizējot
situāciju Latvijas politikā, ļoti bieži nākas domāt par to, kādēļ mēs esam tik
pasīvi. Grieķijā krīzes laikā demonstrācijas bija par katru sīkumu. Latvijā –
nekā, neskatoties uz to, ka mūs „apgrieza” stpri vairāk nekā grieķus. Mēs
ciešam klusējot un ļaujam lai mūs aplaupa, pazemo, apspiež. Kāpēc tā? Viena no
versijām ir kolektīvais Stokholmas sindroms, par ko jau rakstīju iepriekšējā
daļā. Otru versiju pacentīšos izklāstīt šeit.
Mēs visi zinām,
ka dažādām suņu šķirnēm ir dažādi raksturi un dažādas spējas. Bulterjeri ir
nikni, labradori – draudzīgi, utt. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izveidotu suņu
šķirni ar vajadzīgajām rakstura iezīmēm? Suņu speciālisti neļaus samelot, bet
man liekas, ka ar 100 gadiem varētu pietikt.
Par cik mēs
zīdītāji vien esam, tad varētu domāt, ka līdzīgs laika periods varētu būt spēkā
arī cilvēkiem. Vai jūs kādreiz esat uzmanīgāk pavērojuši cik milzīgi ir NBA
nēģeru basketbolisti? Nevis vienkārši gari, bet milzīgi. Es vienreiz redzēju
Šakila O’Nīla „Nike” kroseni. Es valkāju 45.izmēra apavus, bet es tajā varēju
iebāzt abas kājas! Protams, jūs teiksiet, viņi ir sportisti, trenēti, utt.
Paņemam par piemēru parastos ASV nēģerus un salīdzinām ar Āfrikas nēģeriem –
vienalga redzēsim atšķirību. Teiksiet Amerikā augstāks dzīves līmenis? Bet
Amerikas indiāņi tādi nav, piemēram (Goiko Mitičs nebija indiānis, ja kas. Tas
tā, manai paaaudzei J ). Atbilde ir
nežēlīgi vienkārša – nēģeri tika selekcionēti. Jau Āfrikā vergturi izķēra
stiprākos, līdz Amerikai kuģa rūmēs izdzīvoja stiprākie no šiem stiprajiem un
amerikāņu vergturi kastrēja vājos un pēcnācējus ļāva radīt tikai stiprākajiem
vergiem. Viņi nodarbojās ar cilvēku selekciju. Cik ilgi? Apmēram 250 gadus. Rezultātu
grūti nepamanīt pat ar neapbruņotu aci.
Vēl viens
piemērs. Koreju sadalīja divās daļās 50 gadus atpakaļ. Vidējā auguma starpība
starp vienas tautas pārstāvjiem pa šo laiku ir jau izaugusi līdz 10 cm!
Dienvidkorejiešu sievietes vidēji jau ir garākas par Ziemeļkorejiešu vīriešiem.
Tas ir sliktā uztura rezultāts, bet parāda kādu atšķirību var panākt
salīdzinoši īsā laika periodā.
Tagad
paskaitiet, cik gadu simtus latvieši ir bijuši pakļauti dažādiem kaklakungiem –
vāciešiem, zviedriem, poļiem, krieviem! Skaiti kā gribi, gandrīz 800 gadi
sanāks. Šajā laikā ir darīts viss, lai latviešu tauta būtu paklausīga un
pakļāvīga. Mūsu senčus ir situši ar pātagām, kāruši, mocījuši, izsūtījuši un
vienkārši apšāvuši tos, kuri ir izrādījuši kaut kādas pretošanās pazīmes. Pāri
ir palikuši pakļāvīgie, paklausīgie, iztapīgie, nodevēji un līdēji. Protams, ne
jau visi latvieši ir tādi. Būtu briesmīgi, ja tas tā tiešām būtu. Tomēr,
iedomāties, ka šie 800 gadi pakļāvībā nav atstājuši uz mūsu tautas mentalitāti
nekādu iespaidu, manuprāt ir naivi un pat nedaudz bīstami.
Mēs sevi esam
tā iebiedējuši, ka pat tad, kad mēs cīnamies par kaut ko, mūsu cīņas un uzvaras
ir mazas un nenozīmīgas. Vēl nesen atklājās, ka katra Latvijas ģimene
nelikumīgi pārmaksā par elektrību (OIK afēra). Iedzīvotājiem atklāti tiek
nozagti miljoniem eiro, tomēr neviens ielās neizgāja – tajā vietā aktīvisti
izlēma cīnīties par pāris sieviešu tiesībām izlemt ziedot vai neziedot olšūnas
(daļu no sava ķermeņa). Uzvarēja, kas protams ir ļoti labi, bet... es domāju,
ka uzvarēja tikai tāpēc, ka nevienam valdībā šis jautājums tā īsti
neinteresēja. Ja ap valdību kuluāros grozītos kāda milzīga rietumu
farmācijas/medicīnas firma ar multimiljonu kontraktu par olšūnu iepirkšanu,
maksājot 20 000 - 30 000 eiro par vienu olšūnu, tad nekāda uzvara pat
„nespīdētu”. Pieņemtu likumu, ka olšūnas jāziedo obligāti un beigta balle.
Vienbalsīgi un pirmajā lasījumā. Paldies Dievam, ka šoreiz nebija tādas firmas
tuvumā.
Domājiet man nav
taisnība? Nu tad kāpēc neviens cilvēktiesību aktīvists necīnās par vīriešu
tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni? Es šeit domāju barbarisko praksi –
zīdaiņu apgraizīšanu!? Varbūt tam mazajam ebreju puisītim arī ir tiesības
izlemt pašam, ko darīt ar savu dzimumlocekli? Par to, lūk, neviens necīnās.
Miniet paši, kāpēc!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru