Dzīvē ir lietas, kuras mani dzīvē interesē un aizrauj. Ir arī tādas, kuras sadusmo un kaitina. Pienāk brīži, kad es par šīm lietām gribu izteikt savas domas un dalīties tajās ar citiem. Tāpēc ir tapusi šī lappuse. Laipni lūgti izteikt savus viedokļus!

pirmdiena, 2019. gada 7. janvāris

Pārdomu cikla 5.daļa. Selekcija.


     Analizējot situāciju Latvijas politikā, ļoti bieži nākas domāt par to, kādēļ mēs esam tik pasīvi. Grieķijā krīzes laikā demonstrācijas bija par katru sīkumu. Latvijā – nekā, neskatoties uz to, ka mūs „apgrieza” stpri vairāk nekā grieķus. Mēs ciešam klusējot un ļaujam lai mūs aplaupa, pazemo, apspiež. Kāpēc tā? Viena no versijām ir kolektīvais Stokholmas sindroms, par ko jau rakstīju iepriekšējā daļā. Otru versiju pacentīšos izklāstīt šeit.
     Mēs visi zinām, ka dažādām suņu šķirnēm ir dažādi raksturi un dažādas spējas. Bulterjeri ir nikni, labradori – draudzīgi, utt. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai izveidotu suņu šķirni ar vajadzīgajām rakstura iezīmēm? Suņu speciālisti neļaus samelot, bet man liekas, ka ar 100 gadiem varētu pietikt.
     Par cik mēs zīdītāji vien esam, tad varētu domāt, ka līdzīgs laika periods varētu būt spēkā arī cilvēkiem. Vai jūs kādreiz esat uzmanīgāk pavērojuši cik milzīgi ir NBA nēģeru basketbolisti? Nevis vienkārši gari, bet milzīgi. Es vienreiz redzēju Šakila O’Nīla „Nike” kroseni. Es valkāju 45.izmēra apavus, bet es tajā varēju iebāzt abas kājas! Protams, jūs teiksiet, viņi ir sportisti, trenēti, utt. Paņemam par piemēru parastos ASV nēģerus un salīdzinām ar Āfrikas nēģeriem – vienalga redzēsim atšķirību. Teiksiet Amerikā augstāks dzīves līmenis? Bet Amerikas indiāņi tādi nav, piemēram (Goiko Mitičs nebija indiānis, ja kas. Tas tā, manai paaaudzei J  ). Atbilde ir nežēlīgi vienkārša – nēģeri tika selekcionēti. Jau Āfrikā vergturi izķēra stiprākos, līdz Amerikai kuģa rūmēs izdzīvoja stiprākie no šiem stiprajiem un amerikāņu vergturi kastrēja vājos un pēcnācējus ļāva radīt tikai stiprākajiem vergiem. Viņi nodarbojās ar cilvēku selekciju. Cik ilgi? Apmēram 250 gadus. Rezultātu grūti nepamanīt pat ar neapbruņotu aci.
     Vēl viens piemērs. Koreju sadalīja divās daļās 50 gadus atpakaļ. Vidējā auguma starpība starp vienas tautas pārstāvjiem pa šo laiku ir jau izaugusi līdz 10 cm! Dienvidkorejiešu sievietes vidēji jau ir garākas par Ziemeļkorejiešu vīriešiem. Tas ir sliktā uztura rezultāts, bet parāda kādu atšķirību var panākt salīdzinoši īsā laika periodā.
     Tagad paskaitiet, cik gadu simtus latvieši ir bijuši pakļauti dažādiem kaklakungiem – vāciešiem, zviedriem, poļiem, krieviem! Skaiti kā gribi, gandrīz 800 gadi sanāks. Šajā laikā ir darīts viss, lai latviešu tauta būtu paklausīga un pakļāvīga. Mūsu senčus ir situši ar pātagām, kāruši, mocījuši, izsūtījuši un vienkārši apšāvuši tos, kuri ir izrādījuši kaut kādas pretošanās pazīmes. Pāri ir palikuši pakļāvīgie, paklausīgie, iztapīgie, nodevēji un līdēji. Protams, ne jau visi latvieši ir tādi. Būtu briesmīgi, ja tas tā tiešām būtu. Tomēr, iedomāties, ka šie 800 gadi pakļāvībā nav atstājuši uz mūsu tautas mentalitāti nekādu iespaidu, manuprāt ir naivi un pat nedaudz bīstami.
     Mēs sevi esam tā iebiedējuši, ka pat tad, kad mēs cīnamies par kaut ko, mūsu cīņas un uzvaras ir mazas un nenozīmīgas. Vēl nesen atklājās, ka katra Latvijas ģimene nelikumīgi pārmaksā par elektrību (OIK afēra). Iedzīvotājiem atklāti tiek nozagti miljoniem eiro, tomēr neviens ielās neizgāja – tajā vietā aktīvisti izlēma cīnīties par pāris sieviešu tiesībām izlemt ziedot vai neziedot olšūnas (daļu no sava ķermeņa). Uzvarēja, kas protams ir ļoti labi, bet... es domāju, ka uzvarēja tikai tāpēc, ka nevienam valdībā šis jautājums tā īsti neinteresēja. Ja ap valdību kuluāros grozītos kāda milzīga rietumu farmācijas/medicīnas firma ar multimiljonu kontraktu par olšūnu iepirkšanu, maksājot 20 000 - 30 000 eiro par vienu olšūnu, tad nekāda uzvara pat „nespīdētu”. Pieņemtu likumu, ka olšūnas jāziedo obligāti un beigta balle. Vienbalsīgi un pirmajā lasījumā. Paldies Dievam, ka šoreiz nebija tādas firmas tuvumā.
     Domājiet man nav taisnība? Nu tad kāpēc neviens cilvēktiesību aktīvists necīnās par vīriešu tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni? Es šeit domāju barbarisko praksi – zīdaiņu apgraizīšanu!? Varbūt tam mazajam ebreju puisītim arī ir tiesības izlemt pašam, ko darīt ar savu dzimumlocekli? Par to, lūk, neviens necīnās. Miniet paši, kāpēc!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru