3.nodaļa

 

        Nika un Odrijas logi bija vieni no pēdējiem, kuros izdzisa gaisma. Pēc brīža izdzisa arī laternas uz ielām un visas tuvējās ēkas ietinās tumsā. Visā tuvējā apkaimē degoša palika tikai viena laterna, kas apgaismoja tuvumā esošās garāžas. Tās sastāvēja no divām ķieģelu garāžu rindām, kuru durvis bija vienai pret otru, pa vidu atstājot piebraucamo ceļu. Vienā rindas galā bija ķieģelu siena, otrā vārti un pavisam maza sarga būdiņa ar kāpnītēm. Kādreiz, senos laikos, kurus veci cilvēki mēdz saukt par “padomju laikiem”, šeit savus braucamos glabāja tā laika turīgākie cilvēki. Toreiz aiz katrām durvīm slēpās kāds “Žigulis”, “Moskvičs” vai pat “Volga” un sarga būdiņā dienu un nakti dežūrēja pikta paskata onkulis vai tante, kurš atvēra vārtus tikai savējiem.

            Tie laiki sen jau bija pagājuši. Vārti bija izgāzti no eņģēm un šā tā piestutēti turpat blakus. Sarga būdiņas durvis bija uzlauztas un tajā, kopš dienas, kad kāds dzērājs tur bija nokārtojis savas dabiskās vajadzības, vairs nelīda pat kaimiņu puikas, lai slepus uzvilktu kādu dūmu. Garāžās mašīnas tagad turēja tikai retais, jo ērtāk bija tās nolikt pie pašām mājas durvīm. Lielākoties garāžas izmantoja kā ērtu vietu, kur novietot mantas, kuras vairs nelietoja, bet izmest vēl bija žēl.

            Ar izgāztajiem vārtiem vienā un ķieģelu sienu otrā galā, garāžas veidoja garu no trijām pusēm noslēgtu telpu kuras vienīgais, atvērtais gals izgāja uz mežu. Līdz ar to garāžas teritorijā noteikošais bija slēpts no nejaušiem acu skatieniem. Tas gan nebūt nenozīmēja, ka tur nebija ko redzēt. Tieši pretēji.

            Pavisam neilgi pēc tam, kad Nika un Odrijas logos nodzisa gaisma, gaiss garāžu teritorijā sāka virmot. Lai arī nekur tuvumā nemanīja neko, kas varētu izstarot siltumu, gaiss virmoja ļoti līdzīgi tam, kā to var novērot jebkurā Animal Planet pārraidē dzīvi Āfrikas savannā. Vienīgā atšķirība bija tā, ka šoreiz tas notika vienā noteiktā, ierobežotā vietā. Virmošana sākās no viena punkta, kas pamazām auga un pletās, līdz ieguva ovālu formu. Iedomājieties ovālu paplāti, kura garākajā vietā ir apmēram divarpus metrus gara,  kas vertikāli karājas apmēram pusmetru no zemes un sastāv nevis no metāla, bet virmojoša gaisa.

            Kādu brīdi virmojošais plankums palika bez izmaiņām, bet tad atkal sāka pārveidoties. Plankuma forma saglabājās tā pati, tikai virmošana palēninājās un gaiss ovāla robežās sāka zaudēt caurspīdību un kļuva līdzīgs ūdenim, kam piemita tādas kā atstarojošas, metāliskas īpašības. Nu jau tas vairāk sāka atgādināt vecmodīgu, ovālu spoguli, kur stikla vietā ir ūdens. Vai dzīvsudrabs. Vai abi kopā. Vai ne viens, ne otrs. Drīzāk jau ka ne viens, ne otrs, jo kurš gan ir redzējis, ka ūdens viļņotos uz sienas? Vēl jo mazāk dzīvsudrabs. Nemaz jau nerunājot par to, ka, nedaudz papūloties, cauri tam varēja saskatīt kaut ko, kas pilnīgi un galīgi nebija garāžas durvis.

            Uz brīdi likās, ka pārmaiņas ir beigušās un ovālais dzīvsudraba spogulis tā arī paliks tur karājoties. Tieši tajā brīdī, kad kāds nejaušs garāmgājējs, kurš pavisam nejauši būtu gājis garām un ieraudzījis notiekošo, jau būtu paspējis savākt atkārušos žokli un jau būtu nācis tuvāk ar vienu domu – pabakstīt spoguli ar pirkstu, notikumi sāka strauji uzņemt gaitu.

            No spoguļa lielā ātrumā, burtiski izsprāga cilvēks. Radās sajūta, ka viņš kādu laiku ir skrējis ko kājas nes, tad lecis, izlecis cauri spogulim un tagad izmisīgi cenšas apstāties uz līdzenas vietas. Noslīdējis pa smiltīm klāto betona segumu, ar ko bija noklāts garāžu piebraucamais ceļš, kādu pusmetru, vīrietis, vēcinot rokas un mēģinot saglabāt līdzsvaru, apstājās. Viņš ātri paskatījās visapkārt, tad sev zem kājām, nez kāpēc uzsita pa betonu itkā pārbaudot ledus biezumu un tad pievērsa uzmanību debesīm. Bija saprotams, ka viņu neinteresēja mākoņi, bet gan tas, kas atradās aiz tiem, jo viņa uzmanību piesaistīja tikai vietas starp mākoņiem, kur bija redzamas zvaigznes. Cik bija noprotams, redzētais viņā nekādu sajūsmu neizsauca. Tad viņš uz mirkli sastinga,  pavisam nedaudz ievilka elpu un sastinga atkal, itkā ieklausoties sevī. Pēc brīža viņš jau izdarīja pilnu ieelpu, pēc kuras atkal sastinga. Beidzot izskatījās, ka viņš nedaudz nomierinās un trešā ieelpa jau bija uzsvērti dziļa. Varēja nojaust, ka viņš izbauda vēso rudenīgās nakts gaisu.

            Vīrieša izskats bija diezgan neparasts, lai gan, ņemot vērā pēdējo pāris minūšu notikumus, par šo viedokli domas varētu arī dalīties. Kurš gan var pateikt, kā ir jāizskatās vīrietim, kurš nakts vidū izlec no dzīvsudraba spoguļa vietā, kur vēl pirms mirkļa nebija pilnīgi nekā? Varētu teikt, ka vīrietis izskatījās pēc gota, ja vien tā sauktajā gotiskajā stilā ģērbtos arī vīrieši pusmūža gados, nevis tikai kompleksu mākti pusaudži un to drēbes un aksesuāri tiktu šūti labākajos modes namos nevis salasīti second-hand veikalos. Mugurā viņam bija garš, gandrīz melns mētelis ar kapuci un piedurknēm, kas pakāpeniski kļuva platākas. Gandrīz melns tāpēc, ka vienīgās laternas gaismā bija redzams, ka tas noklāts ar kaut kādu sarežģītu ornamentu, kas atspīd ar dziļi zaļu vizmu, kā vaboles segspārni. Kājās viņam bija gari zābaki, kas atspīdēja ar līdzīgu zaļu vizmu un izcēlās ar smailiem, uz augšu uzliektiem purngaliem, izsaucot asociācijas ar arābu pasaku tēliem. Arī pārējie apģērba gabali, cik nu tos varēja redzēt, bija vai izskatījās melni. Abu roku pirksti bija noklāti dažādu izmēru un formu gredzeniem un nagi izskatījās melni lakoti. Kopējo gota tēlu papildināja bāla seja ar skarbiem sejas vaibstiem, biezām uzacīm un gariem, kraukļa melniem matiem. Vienīgais, kas neiederējās “parasta” gota tēlā, bija tetovējums. Tas bija meistarīgi veidots, sarežģīts raksts, kas likās augam kaut kur no drēbju apakšas. Tas stiepās vīrieša sejas labajā pusē pa kaklu uz augšu, nedaudz aptverot ausi, izmetot vienu zaru uz vaiga pusi un beidzoties ar diviem žuburiem, vienu nedaudz zem labās acs, otru uz deniņiem nedaudz virs tās. Tetovējums bija tik harmonisks, ka radās iespaids ka tam tur ir jābūt un tas tur ir bijis vienmēr.  Tajā pat laikā tas vīrieša seju no vienkārši drūmas padarīja par draudīgu un biedējošu.

            Vēlreiz aplaidis skatienu sev apkārt, vīrietis pievērsa uzmanību sudraba spogulim un, kā likās, mēģināja tajā ko saskatīt. Izskatījās, ka uz doto brīdi viņš ir apmierināts ar redzēto. Vīrietis pagriezās pret kieģeļu sienu garāžu teritorijas galā un devās uz to. Bija skaidri redzams, ka katrs solis vīrietim sagādā manāmu piepūli. Viņš nedaudz piekliboja un veids, kā viņš turēja savu kreiso roku, lika saprast, ka tā ir nopietni traumēta.

            Ticis līdz gala sienai, viņš pavirzījās gandrīz uz pašu stūri pie pēdējās garāžas durvīm un noslīdēja uz zemes, muguru atbalstot pret sienu. Ar kustību, kas lika viņa sejai sāpēs saviebties, viņš noņēma savu nelielo pleca somu un sāka kaut ko tajā meklēt. Viņš vēl nebija atradis meklēto, kad kaut kas lika viņam strauji pacelt galvu. Viņš saspringti vēroja sudraboto spoguli, kas vēl joprojām karājās gaisā tajā pašā vietā. Sudrabotajā spogulī šoreiz bija manāma kustība. Vīrietis izgrūda skaņas, kas nešaubīgi bija lamu vārdi kādā nezināmā valodā, un sāka kustēties manāmi ātrāk nekā līdz šim.

            Viņš ātri izņēma no somas nelielu violetu lodi un nometa to sev priekšā. No lodes ātri izauga caurspīdīgs, violeti iekrāsots kupols, kas nosedza vīrieti un platību pāris metru rādiusā ap viņu.

            Kā nākamais no somas pārādījās kaut kas, kas izskatījās pēc neliela stienīša. Vīrietis izvēlējās vietu, kritiski novērtējot sienu aiz sevis un garāžu durvis, un, līdzīgi kā bērni ar krītiņu, uzvilka uz zemes aplī iezīmētu pentagrammu. Roka atkal pazuda somā un nu jau no tās parādījās kaut kas līdzīgs piecām paresnām svecēm, kuras vīrietis ātri novietoja pentagrammas smailēs. Pabeidzis šīs darbības, vīrietis nometa somu un nostājās pentagrammas vidū. Viņš izskatījās sagatavojies cīņai.

            Pa to laiku, metrus trīsdesmit no viņa, gaisā atkārtojās tās pašas pārmaiņas, kas bija novedušas pie noslēpumainā vīrieša mīklainās parādīšanās tikai pāris minūtes iepriekš. No spoguļa atkal izleca vīrietis, kurš strauji sabremzējās kā pēc skrējiena un mēģināja cik vien iespējams ātri aprast ar jauno situāciju.

            Savā ziņā šis vīrietis bija pat ļoti līdzīgs pirmajam. Varētu pat teikt, ka abi bija iepirkušies vienā apģērbu veikalā, tikai, ja pirmajam noteikti ļoti mīļa bija melnā krāsa, tad šis otrs, tieši pretēji, bija gaišo toņu cienītājs un viņa apģērbs bija balts ar sudrabotiem ornamentiem. Arī viņa garie mati un rūpīgi koptā kapteiņa bārdiņa bija balta, kas gan liecināja nevis par viņa gaumi, bet cienījamo vecumu – vīrietis bija viscauri sirms un dziļām grumbām klātu seju. Līdzīgi, kā pirmais, arī viņš mēģināja aplaist skatienu apkārt, bet viņa skatiens tika līdz melnā tērptajam stāvam un tur arī palika. Viņš nometās zemē uz viena ceļa, izstiepa abas rokas sev priekšā un, savijis pirkstus dīvainā formā, kā spēlējot ēnu spēles, sāka kaut ko pie sevis pusbalsī murmināt, ne mirkli nenolaižot skatienu no melnā vīrieša. Gaiss viņa roku priekšā sāka mirdzēt un parādījās spožs punkts, kas pārvērtās pienainā diskā, kas pamazām sāka izplesties.

            Tajā brīdī no dzīvsudraba spoguļa, līdzīgā veidā kā iepriekšējie, viens pēc otra izvēlās vēl divi cilvēki. Viena bija sieviete pusmūža gados, ģērbta garā, ornamentiem un izšuvumiem bagātā, smaga auduma kleitā, kas stiepās līdz zemei. Otrs bija jauns vīrietis, kura apģērbs bija mazāk neparasts, tomēr ne uz mirkli neatstāja iespaids, ka visi četri nāca no vienas vietas un visi ir ģērbti atbilstoši vienas modes prasībām. Jaunpienācēji uzmeta skatienu baltā tērptajam vīrietim, saņēma no viņa galvas mājienu, kas varēja nozīmēt tikai apstiprinājumu, un ķērās pie darbībām, kas izskatījās iepriekš saskaņotas un iepriekš jau neskaitāmas reizes veiktas. Pa to laiku pienainais disks baltā tērptā vīra priekšā bija izaudzis un ieguvis noteiktus apmērus un formu, kas pat neko no notiekošā nesaprotošam skatītājam neatstātu nekādas šaubas – tas bija liels, izliekts vairogs, kas aizsargāja visus trīs jaunpienācējus. Balti mirdzošā, caurspīdīgā vairoga aizsegā sieviete un jaunais vīrietis, nostājušies plecu pie pleca, kaut ko gaisā veidoja ar rokām.

            Pēc mirkļa viņu darbības vainagojās ar rezultātiem – no sievietes rokām izšāvās dzelteni baltas zibens šautras, kas triecās pret violetās krāsas kupolu virs melni tērptā vīrieša pie garāžas sienas. Vīrietis viņai blakām līdzīgā veidā bombardēja violeto aizsargkupolu, tikai no viņa rokām ar nelielu intervālu izlidoja sarkanas ugunsbumbas.

            Melnā tērptais vīrietis nestāvēja rokas kabatās salicis. Arī viņa rokas gaisā veidoja kustības, kuras varētu aprakstīt, kā kaut ko vidēju starp kamola tīšanu, adīšanu un lielas sniega pikas veidošanu. Protams, bez adīkļa, dzijas un sniega. Gaiss starp viņa pirkstiem sāka izstarot ugunssārtu blāzmu un viņa rokās, kūleņojot un kvēlojot, parādījās kaut kas tiešām līdzīgs lielam kamolam. Ja vien kamolu varētu satīt no nokaitētām stieplēm. Kamols nedaudz pieauga izmēros un nu jau tajā varēja saskatīt kaut ko kas līdzinājās ugunīgām ķēdēm un miroņgalvām, kas tinās un pinās viena ap otru.

            Trīs cilvēki aiz vairoga ievēroja notikušo pārmaiņu un sāka darboties vēl drudžaināk, tajā pat laikā nenolaižot acis no melnā tērptā vīrieša.

            Melnā tērptais nedaudz pagriezās un pārvirzīja savu ugunīgo kamolu nedaudz iesāņus un atpakaļ. Tagad viņš izskatījās pēc basketbola spēlētāja, kurš, ar ķermeni aizsedzis bumbu, gatavojas izdarīt piespēli. Baltā tērptais vīrietis aiz vairoga manāmi saspringa, kā gatavojoties triecienam, un viņa vairogs acumirklī iemirdzējās spožāk. Tajā brīdī melnā tērptais īsi izsaucās un viegli piesita ar kāju pie zemes. Kā uz burvja mājienu visas piecas “sveces” pentagrammas stūros aizdegās. Pat vairāk – tās dega rūkdamas un šņākdamas kā zemē iespraustas signālraķetes. Izskatījās, ka no trijotnes aiz vairoga tikai vecais vīrietis saprata, kas tagad notiks, jo viņam paplētās acis un tajās bija lasāmas dusmas un nolemtība. Viņa sejas muskuļi manāmi saspringa un vairogs iemirdzējās tik spoži, kā vēl šovakar nebija mirdzējis.

            Reizē ar piecu signālraķešu iedegšanos ugunīgais kamols melnā tērptā vīrieša rokās pieauga divkārtīgi un vīrietis izdarīja uzbrukumu – ar spēcīgu abu roku kustību viņš izgrūda kamolu vairoga sargātās trijotnes virzienā. Metienā kamols attinās un tagad ugunīgi skaidri kļuva redzams tas, par ko pirms brīža varēja tikai nojaust. No vīrieša rokām trijotnes virzienā lielā ātrumā lidoja trīs ugunīgas miroņgalvas, katra velkot aiz sevis tādu pašu ugunīgu ķēdi. Miroņgalvas riņķoja ap vienu centrālo asi un ķēdes tām sekoja, gaisā veidojot milzīgu trīsgalvainu spirālveidīgu ugunsbultu, ko varētu nosaukt pat par fascinējoši skaistu, ja vien tā nenestu sev līdz nāvējošu spēku. Ugunsbultas lidojums aizņēma tikai pāris sekundes. Ar milzīgu blīkšķi tā sadūrās ar balto vairogu un caursita to. Vairogs spēja tikai nedaudz novirzīt ugunsbultu. Viena no miroņgalvām ietriecās zemē gandrīz vertikāli. No spēcīgā trieciena baltajā tērpto vīrieti kopā ar betona gabaliem pameta gaisā un tas pazuda dzīvsudraba spogulī. Abas palikušās miroņgalvas trāpīja jaunajam vīrietim un sievietei tiešā trāpījumā un tie pazuda ugunīgā liesmu mākonī.

            Pēc pāris mirkļiem uguns bija pazudusi. Betons un smiltis diezko labi nedeg un no abiem cilvēkiem pāri bija palikusi tikai pelnu čupiņas. No vienas pelnu čupiņas sāka celties balta dūmu strūkliņa, kas varbūt liktos tikai loģiski, ja ņemam vērā, ka šeit kaut kas tikko bija dedzis. Tomēr šīs nakts mīklaino un savādo notikumu limits laikam nebija līdz galam izsmelts, jo dūmu strūkliņa nevis izkūpēja gaisā, bet tieši otrādi sakoncentrējās vēl blīvāka un, pilnīgi noteikti kustoties tā, itkā tai būtu pašai savs prāts, aizlidoja tuvējo māju virzienā. Viņai sekoja līdzīga dūmu strūkliņa no otras pelnu čupiņas, tikai šī jau bija nevis balta, bet iesārta.

            Melnā tērptais vīrietis pēdējos notikumus palaida garām, jo ugunsbumbu mētāšana acīmredzot nebija diezko viegla nodarbe un pēc sava uzbrukuma viņš bija uz brīdi zaudējis samaņu. Pie saprašanas viņu atgrieza netālu notiekošā rosība. Skaļais troksnis bija pamodinājis daudzus tuvējo māju iedzīvotājus un tie satraukti snaikstījās gar logiem, mēģinot noskaidrot, kas gan galu galā šeit ir noticis. Daži pat bija izskrējuši laukā uz ielas un tagad diezgan skaļi apsprieda dažādas versijas. Kā visticamākā tika izvirzīta zibens spēriens, jo nu jau bija samācies pavisam un tiešām izskatījās, ka varētu sākties negaiss. Bija, protams, arī tādi, kas apgalvoja, ka tas esot bijis sprādziens, bet par cik nekādi nebija redzams, kas sprādzis un kur, tad šī versija tika atraidīta kā maz ticama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka huligāns Pēteris, kurš pēdējos gados bija atbildīgs par katru rajonā notikušo dedzināšanu un spridzināšanu, nesen kopā ar vecākiem bija pārcēlies uz citu pilsētas rajonu. Vīrietis visas šīs runas noklausījās sēžot ēnā pie garāžu durvīm. Veiksme šonakt bija viņa sabiedrotā, jo nevienam no runātājiem neienāca prātā atnākt līdz garažām un apskatīties vai kaut kas nav sprādzis šeit.

            Kad viss beidzot noklusa, viņš lēnām, ar piepūli, pieslējās kājās, piegāja pie tā, kas bija palicis no diviem viņa pretiniekiem, un izspārdīja viņu atliekas ar zābaka purnu. Neko pelnos neatradis, viņš vēl nedaudz pamīdījās un pašļūkāja, lai kārtīgāk sajauktu pelnus ar smiltīm. Pēc brīža viņš uzdūrās stiklā sakusušam smilšu gabalam, pacēla to, nedaudz padomāja un iemeta spraugā starp garāžām, kur tam neviens netiktu klāt. Vēlreiz pārlaidis skatienu nesenajam kaujas laukam un neatradis neko aizdomīgu, viņš pacēla savu somu, pārlika to pār plecu un, vienu kāju pievilkdams, aizsteberēja tumsā.

            Pret smilšaino betonu atsitās pirmās lielās lāses, pēc mirkļa tās sāka jautri bungot pa garāžu skārda jumtiem un, rīta gaismai austot, lietus jau bija noskalojis pēdējās nakts sadursmes paliekas.