2.nodaļa

 

        Ja Odrija būtu zinājusi, ko domā Niks, viņa būtu neapmierināta, jo viņa patiešām mācījās un tas nozīmētu, ka Nikam ir taisnība. Un tas Odrijai galīgi nebija pa prātam. Kopš tās dienas, kad viņa piegāja pie loga un pieķēra Niku vērojam viņu, bija pagājis jau vairāk nekā gads, bet viņa to vēl nekādi nespēja aizmirst. Viņa īpaši neuztraucās par to, ka Niks būtu varējis redzēt kaut ko apkaujonošu. Viņas dusmu pamatā bija pats fakts, ka viņa ir tikusi novērota. Odrija to uztvēra kā ielaušanos viņas privātajā dzīvē un tas viņai galīgi nebija pieņemami.

            Pirms šī nepatīkamā atgadījuma viņai Niks bija tīri labi paticis. Ne jau nu “tauriņi-vēderā-ak-es–mirstu–viņu–ieraugot” paticis, bet drīzāk interesējis. Niks manāmi atšķīrās no saviem klasesbiedriem. Viņš bija neapšaubāmi glīts, pareizi veidotiem sejas vaibstiem, viegli viļņotiem tumšiem matiem un tumši brūnām acīm. Visā viņa izskatā bija kaut kas čigānisks un Odrijai likās, ka viņa brīžiem šo straujo, azartisko noti sajuta arī viņa raksturā. To gan bija grūti pateikt, jo Niks, līdzīgi daudziem vidusskolniekiem, cītīgi slēpa savas patiesās izjūtas.

            Tā visa bija pagātne, jo tagad Odrija uz Niku centās pat neskatīties. Gadījumos, kad viņi skolā vai autobusā bija spiesti satikties, viņa demonstratīvi aizgrieza skatienu citā virzienā un centās nedomāt par to, cik tad ilgi Niks bija viņu vērojis no savas istabas loga.

            Odrija mācījās ķīmiju. Mācījās ne jau tāpēc, ka tas būtu uzdots. Skolas vielu viņa zināja jau bezmaz vai no galvas un pārlasīt vienu un to pašu jau kuro reizi būtu laika tērēšana. Viņa gatavojās augstskolai. Odrijas māte bija ārste un Odrija gribēja viņai līdzināties, tāpēc jau sen bija izlēmusi, ka studēs medicīnu un ķīmija bija viens no iestājeksāmeniem Medicīnas Akadēmijā. Pie tam Odrijai ķīmija ne tikai padevās, kā citi mācību priekšmeti, bet arī patika. Kaut kas visos tajos procesos, kad no vienas vielas var iegūt pavisam citu, Odriju saistīja.

            Neskatoties uz patiku, katra cilvēka darbaspējām ir robežas un Odrija savas nupat bija sasniegusi. Viņai nāca miegs. Viņa ievietoja grāmatā vecmodīgu ādas grāmatzīmi, nolika uz naktsskapīša brilles un ieritinājās zem segas. Pirms aizmigšanas viņa domāja par ķīmijas eksāmenu un pilnīgi nemaz nedomāja par Niku. Ne apģērbtu, ne puskailu. Vēl viņa nedaudz domāja par to, ko viņa rīt vilks mugurā, ejot uz skolu.