4.nodaļa

 

        Kaut kur tālu, pavisam citā pasaulē, tikai ļoti nejaušs garāmgājējs varētu vērot īsās, bet dramatiskās cīņas nobeigumu. Ļoti nejaušs tāpēc, ka sadursmes noslēgums risinājās naktī, mežā, pārdesmit minūšu gājiena attālumā ne tikai no tuvākās apdzīvotās vietas, bet arī no tuvākā ceļa.

            Kādas klusas meža pļavas malā, bet vēl joprojām paslēpts koku ēnā, gaisā karājās tāds pats dzīvsudrabains ovāls spogulis, kādu varēja redzēt tikko notikušās sadursmes laikā. Tumsā to pat īsti nevarēja redzēt, to drīzāk varēja tikai sajust. Protams, tikai līdz brīdim, kad kopā ar ugunīgu liesmu mutuli, no tā izlidoja kādreiz baltā tērptais sirmais vīrs. Ja šo ainu tiešām būtu vērojis kāds nejaušs garāmgājējs, tad viņš pat būtu varējis teikt, ka kaut kur ir noticis sprādziens un vīrs ir ticis atsviests atpakaļ ar sprādziena vilni. Kur tieši ir noticis sprādziens, gan nebija skaidrs, jo liesmas izgaisa, pa daļai vienkārši apdziestot, pa daļai ievelkoties atpakaļ sudrabainajā spogulī, kurš vēl kādu brīdi meta sārtu atblāzmu, bet tad sāka virmot, sarāvās un pazuda pavisam.

            Meža mīkstajās sūnās palika tikai kūpošs, pa pusei apoģļojies vīrieša ķermenis. No greznā, baltā, izšuvumiem klātā tērpa bija palikušas tikai nokūpējušas driskas un vietās, kur apģērbs vairs nesedza ķermeni redzamais drīzāk atgādināja piedegušu šašliku, nekā cilvēka miesu. Neskatoties uz drausmīgajiem ievainojumiem, vīrietis tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Guļot uz muguras, viņa ķermenis kā agonijā izliecās loka veidā un viņam tādā veidā izdevās apkrist uz sāniem. Pateicoties šai kustībai, viņa plaukstas tagad jau gandrīz bija viena pie otras.  Ar gārdzošām skaņām, kas liecināja par pārcilvēcisku piepūli, viņš salika kopā plaukstas un no tām izveidoja vēl vienu “ēnu spēļu” figūru.

            Šoreiz viņa rokās parādījās spilgti dzeltens gaisma punkts, kas ātri pieauga, izveidojot blāvi dzeltenu kupolu, kas pilnībā nosedza visu vīrieša ķermeni. Ar mokām atvēris vienu apdegušo acs plakstiņu, vīrietis likās pārliecināmies par kupola esamību, pēdējiem spēkiem atvēlās atpakaļ uz muguras un, izlaidis garu nopūtu, apklusa. Kad kupols bija pilnībā izveidojies, vietām no tā virsmas izstiepās koši dzeltenas dzirksteles, kas, nemitīgi sprēgājot un kustoties kā dzīvas, savienoja kupola virsmu ar vīrieša ķermeni vietās, kur apdegumi bija vissmagākie. Dzeltenie “zibeņi” neapšaubāmi dziedēja vīrieša brūces, tikai tikpat neapšaubāms bija arī fakts, ka tas nenotiks ātri un diez vai būtu kāds, kas šajā brīdī par tik pat neapšaubāmu uzskatītu prognozi, ka vīrietis izdzīvos.

            Brīdī, kad vīrieša plaukstās parādījās dzeltenais punkts, netālu esošajā pilsētā ar spalgu, aprautu iekliedzienu gultā pamodās jauna sieviete. Viņa tramīgi paskatījās apkārt, tad uz brīdi sastinga, ieklausoties skaņās visapkārt. Viss bija mierīgi un klusi, cik nu klusa var būt pilsēta naktī – kaut kur kvankšķēja suns, kādā attālā tavernā skanēja mūzika un auroja pārdzērušies apmeklētāji. Neskatoties uz to, ka viss likās mierīgi, sievietes satraukums nepārgāja. Viņa atkal sastinga, kā ieklausoties, tikai tagad jau viņas sejas izteiksme liecināja par to, ka viņa ieklausās sevī, līdzīgi kā cilvēki, kuriem tikko pārgājusi kārtējā vēdergraižu lēkme un viņi mēģina “saklausīt” vai sekos nākošā. Laikam jau viņas sajūtas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, jo sieviete sāka steigšus ģērbties.

            Saģērbusies, viņa paķēra vienkāršu ādas pleca somu un ātri pārbaudīja tās saturu. Tumsā nebija īsti skaidrs, bet izskatījās, ka soma ir pilna ar dažādām mēģenēm. Uzmetusi somu plecā, sieviete noskrēja pa šaurām vītņveida kāpnēm un izgāja uz naksnīgās pilsētas ielas. Viņa uz brīdi apstājās, nolieca galvu, ieklausījās un tad noteiktā, ātrā gaitā sāka soļot lejup pa bruģēto ielu virzienā uz pilsētas dienvidu vārtiem. Pateicoties raitajam solim sieviete izgāja cauri vārtiem jau pēc pāris minūtēm. Laiki tagad bija mierīgi, tāpēc smagie vārti pat nakts laikā tika turēti vaļā un pie vārtiem sarga būdiņā snauduļojošais sargs, papēžu klaudzoņas uzmodināts, sievietei veltīja tikai vienu paviršu skatienu un, nekādus draudus nesaskatījis, turpināja gulēt.

            Kādu brīdi sieviete raitā solī turpināja iet pa ceļu, tad atkal apstājās, nolaida galvu un īsu mirkli ieklausījās sevī. Pacēlusi galvu, viņa pārlaida skatienu apkārtnei, pārliecinājās, ka viņu neviens nevēro un nokāpusi no ceļa uzbēruma, pazuda mežā. Mežā, neskatoties uz to, ka iešana bija apgrūtināta, viņa gaitu pat paātrināja. Viņas tempu mazināja tikai īsas pauzes, kuru laikā viņa itkā salīdzināja savu virzienu ar iebūvētu kompasu. Pēc katras šādas pauzes viņa nedaudz mainīja iešanas virzienu. Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz viņa pamanīja starp kokiem blāvu gaismu. Tagad jau viņa metās skriešus tik ātri, cik vien to atļāva nelīdzenais meža sūnu segums un viņas  skriešanai nepiemērotais apģērbs.

            Starp kokiem arvien labāk kļuva redzams sūnās gulošais sirmais vīrs, pār kuru vēl joprojām klājās bāli dzeltenais kupols ar zeltainajiem zibeņiem, kas ložņāja pa viņa ķermeni. Ar īsu, aprautu kliedzienu “Skolotāj!” jaunā sieviete pieskrēja pie gulošā vīrieša un notupās uz ceļiem tam līdzās. Kādu mirkli likās, ka sieviete iespiedīs seju rokās un sāks žēlabaini raudāt, bet tas bija tikai mirklis. Skumju un sāpju izteiksme no viņas sejas pazuda un tās vietā stājās noteikta, bet norūpējusies grimase, kādu var redzēt ārstiem, kuri strādā pie smagi slimiem pacientiem.

            Sieviete sāka ar to, ka pārbaudīja vīrieša pulsu un ieklausījās tā elpā. Pēc tam viņa rūpīgi aplūkoja viņa ievainojumus, cenšoties tos neaizskart un nesagādāt cietušajam liekas sāpes. Visu šo darbību laikā viņa brīvi sniedzās cauri dzeltenajam kupolam un tas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi. Arī pats kupols nemainījās un dzeltenie zibeņi turpināja savu darbu uz sirmgalvja ķermeņa. Veikusi apskati, sieviete salika abu roku pirkstus līdzīgā kombinācijā ati, ko pirms neilga laika bija izveidojis pats ievainotais. Arī viņas darbību rezultāts bija līdzīgs -  no viņas rokām izauga tāds pats kupols un ieņēma vietu pār gulošā vīrieša ķermeni, saplūsdams ar to, kas jau tur atradās. Rezultātā kupols sāka mirdzēt intensīvāk un dzelteno zibeņu skaits dubultojās. Tagad to bija jau seši.

            Piecēlusies kājās, sieviete ar diviem labās rokas pirkstiem pagrieza gredzenu uz savas kreisās rokas zeltneša un kaut ko nomurmināja. Ievainotais vīrietis, kurš līdz šim bija gulējis sūnās diezgan neveiklā pozā ar izcilņiem zem muguras, tagad izstiepās taisni un līdzeni itkā gulētu uz neredzamas gultas. Sieviete atvēra savu labo plaukstu, pavērsa to uz augšu un izdarīja vieglu augšupejošu kustību, itkā celtu kādu neredzamu priekšmetu. Gulošā vīrieša ķermenis sekoja viņas plaukstas kustībai un līgani pacēlās apmēram sievietes gurnu austumā no zemes. Pie tam kupols virs vīrieša ķermeņa loģiski tam sekoja un tagad jau izskatījās pēc gandrīz pilnīgas sfēras, jo tikai neliela tās apakšējā daļa likās pazūdam sūnās. Arī pāris “zibeņi” ātri noreaģēja uz jauno situāciju, pārvietojās zem vīrieša ķermeņa un sāka darboties pa viņa muguru no apakšas.  Sieviete ar plaukstu veica vēl vienu kustību. Šoreiz izskatījās itkā viņa vēlētos gaisā karājošos vīrieša ķermeni padzīt uz priekšu un arī šoreiz vīrieša ķermenis paklausīja, sākot līgani slīdēt plaukstas mājiena virzienā.

            Viss notiekošais ļoti atgādināja iluzionista priekšnesumu ar to starpību, ka parasti  triku izpilda vīrietis, gaisā lidinās skaista sieviete un darbība notiek starmešu gaismā uz skatuves, nevis naksnīgā mežā.

            Sieviete ar vēl vienu rokas mājienu pagrieza vīrieša ķermeni un sāka virzīties atpakaļ, virzienā no kura bij atnākusi. Vīrieša ķermenis paklausīgi slīdēja sievietei pa priekšu, gandrīz vai saprātīgi izvairoties no ieskriešanas kokos.

            Iznākot no meža sieviete uz brīdi apstājās. Iespējams, ka viņa apdomāja, ko un cik daudz lai saka pilsētas sargam, kurš noteikti gribēs zināt, kas noticis. Iespējams, ka viņa vienkārši uz mirkli gribēja ļaut acīm izbaudīt skaisto nakts ainavu. Tā jau notiek itin bieži, ka mēs neievērojam skaistumu, kas ikdienā ir mums apkārt, līdz kādā brīdī daudzu, nemanāmu apstākļu sakritība liek mums apstāties un kaut uz brīdi novērtēt to, kam parasti ejam garām, aizņemti ar savām ikdienas rūpēm.

            Šīs nakts ainava noteikti bija apstāšanās vērta. Debesis bija skaidras, bet zvaigznes nebija labi redzamas, jo tās aizēnoja abu mēnešu gaisma. Mazākais, bet spilgtākais atradās gandrīz zenītā un bija galvenais gaismas avots, kamēr lielākais gatavojās rietēt tieši aiz pilsētas torņiem un šajā brīdī kalpoja galvenokārt kā dekorācija.      Alhamra bija īsta pilsēta šī vārda senajā nozīmē – tai bija gan “pils”, gan “sēta”.  Tā aizņēma pauguru, ko no trijām pusēm kā milzīgā amfiteātrī ieskāva kalni un tā  centrā, paugura augstākajā punktā, slējās citadele – no gaiša, gandrīz balta smilšakmens veidota gotiska stila pils, kas pārsteidza skatienu ar savām vertikālajām proporcijām. Radās iespaids, ka kāds visvarens datorists ir ņēmis pils bildi un pastiepis vertikāli vismaz pusotru reizi. Neviļus bija jādomā par to, cik tad ilgi un pa kādām kāpnēm ir jākāpj, lai tiktu līdz tās torņu augstākajām istabām. Neskatoties uz itkā sajauktajām proporcijām, pils bija skaista, iespaidīga un spilgti liecināja par tās iemītnieku spēku un varenību, kas patiesību sakot, arī bija tās galvenais uzdevums, jo ne jau mūru biezums vai sienu augstums to aizsargāja no uzbrukumiem.

            Apkārt pilij slējās smilšakmens mūris ar nelieliem sargtornīšiem un robotām malām. Mūris bija pietiekami biezs, lai pa tā augšpusi, slēpjoties aiz robotajām malām varētu pārvietoties pilsētas aizstāvji, bet visa būve kopumā radīja iespaidu, ka tās konstruktors vairāk rūpējies par tā estētisko, nevis funkcionālo pusi un nekādas īstas kaujas nocietinājumi pieredzējuši nebija. It īpaši tāpēc, ka mūri daudzās vietās bija noauguši ar efejām, pa kurām noteikti būtu iespējams ielavīties pilsētā, ja vien to kādam ļoti gribētos. Mūra dienvidu pusē, kas bija pavērsta projām no kalniem, bija izveidoti iespaidīgi vārti ar sargtorņiem abās pusēs un nelielu paceļamo tiltu pāri mūri ieskaujošajam grāvim.

            Aiz mūra sienām, slēgtajā teritorijā starp to un citadeli, bija izvietojušās pārsimts mājas. Atšķirībā no viduslaiku pilsētām, kur valdnieki dzīvoja greznībā pilī, bet apkārt tai bija nabadzīgu kalpotāju, kareivju un amatnieku būdas, šīs mājas lielākoties bija visnotaļ lepnas, labi koptas un izgreznotas gan ar dažādiem arhitektūras elementiem, gan ģerboņiem karogu un metālkalumu veidā, gan piekarinātām ziedošu puķu dobēm. Viss liecināja par to, ka vairums pilsētas iemītnieku ir ne tikai pārtikuši, bet pat ļoti turīgi.

            Kopumā ar spilgto mēnesgaismu viss veidoja gandrīz idillisku ainavu un jebkurš fotoaparāta vai viedtālruņa īpašnieks šādā brīdī būtu ķēries pie tā iemūžināšanas naivā cerībā, ka šādas nakts ainavas burvību var noķert un ieslodzīt pikseļos.

            Sievietei nekādas fotoierīces nebija un, patiesību sakot, viņa par tādu eksistenci šajā brīdī pat nenojauta, tāpēc viņa, ar rokas mājienu uzstūmusi pa gaisu slīdošo vīrieša ķermeni uz ceļa uzbēruma, uzkāpa uz ceļa pati un ātrā gaitā soļoja pa grantēto ceļu pilsētas vārtu virzienā. Sirmā vīra ķermenis, dzeltenās sfēras un zibeņu ieskauts, līgani slīdēja viņai nedaudz pa priekšu.

            Viņas atgriešanās izraisīja sargā daudz lielāku interesi nekā aiziešana un viņš, berzējot miegainās acis, iznāca laukā no mazās sarga būdiņas. Puisis bija gados jauns, pēc skata ne vairāk kā divdesmit gadus vecs, tērpies līdzīgi kā sieviete un gulošais sirmgalvis gaišās drēbēs ar izšuvumiem, tikai viņa tērps likās vienkāršāks pat par sievietes drēbēm, nemaz jau nerunājot par sirmgalvja grezno kārtu, no kuras gan nekas daudz nebija palicis pāri.

            Puisis pieskrēja pie gulošā vīrieša, pagrieza galvu un ieskatījās viņa sejā.

-       Ak, Dies... tas taču... tas taču ir Skolotājs Bartemiuss! Kas ar viņu ir noticis!? Vai viņam kāds ir uzbrucis? - Tikai pēc tam viņš aptvēra sava jautājuma būtību.

-       Kas vispār viņam var uzbrukt!? - Šis jautājums jau bija gandrīz retorisks.

-       Es zinu tikpat daudz cik Tu... Viņš nebija pie samaņas, kad viņu atradu. Naktī pamodos, jo sajutu viņu buram “Dziedē!”... man ar viņu ir stipra saikne.

-       Kur Tu viņu atradi?

-       Mežā, guļam. Tuvumā neviena nebija. Nebija arī nekādu cīņas pēdu.

-       Dīvaini...

-       Jā... bet neko darīt, jāgaida kamēr viņš atjēgsies. Tad jau pastāstīs... lai gan varbūt arī ne. - Viņa domīgi piebilda.

-       Ziņosi Konklāvam?

-       Protams. Neizskatās, ka viņš būs rīt uz kājām un viņi taču noteikti gribēs zināt, kur viņš ir.

-       Domā, viņš ilgi būs bez samaņas?

-       Nu paskaties pats! Apdegumi klāj vismaz pusi ķermeņa un nezin vēl, kas ir zem drēbēm. Brīnums, ka viņš vispār vēl ir dzīvs. Maģija viņu sadziedēs pilnībā, bet tas prasīs laiku. Es nebrīnīšos, ja viņš būs bez samaņas vairākas dienas.

-       Nu jā...

-       Klau... Tu varbūt uzreiz nekladzini visai pilsētai, ka vecais ir šitā dabūjis pa mizu? Tapat jau uzzinās ar laiku, bet...

-       Labi, pacentīšos. - Puiša intonācija viesa cerību, ka pāris stundas viņš varētu izturēt, bet vairāk gan ne.

-       Paldies, Anders. - Sieviete pie sevis nopriecājās, ka atcerējās puiša vārdu. Tas paglābs Skolotāja reputāciju vēl uz pāris stundām.

-       Nav par ko. Palīdzēt nevajag? - Puisis jūtami negribēja beigt sarunu.

-       Nē, paldies, tikšu galā pati.

-       Tu “Nestuves” pati būri? - Viņš mēģināja vēlreiz.

-       Nē, es vēl neprotu. Man Skolotājs iedeva gredzenu. Noderēja, kā redzi.

-       Labi, lai Tev veicas. Ja ko vajag, es būšu šeit. Te tāpat nav ko darīt. - Puisis vainīgi piebilda.

-       Saprotu. Paldies, ņemšu vērā.

            Atstājusi sargu pildām savus pienākumus, sieviete turpināja ceļu pa šaurajām, bruģetajām pilsētas ieliņām, līdz atgriezās pie mājas, no kuras bija iznākusi. Šoreiz viņa izmantoja parādes durvis, iemanevrēja “nestuves” ar sirmo vīru priekšnamā pēc tam pa galvenajām kāpnēm uz otro stāvu, uz skolotāja guļamistabu.

            Uzslidinājusi “nestuves” virs gultas, viņa uz brīdi izskrēja no istabas, tad atgriezās ar lielu ūdens krūzi un baltiem dvieļiem. Ar trenētu rokas kustību viņa uzsita gaisā knipi un virs gultas parādījās spožs balts punkts, kas izgaismoja telpu ar vienmērīgu, maigu bet pietiekami spožu gaismu. Ieguvusi vajadzīgo apgaismojumu, viņa izvilka skalpelim līdzīgu nazi un sāka uzmanīgi griezt vaļā sirmgalvja drēbes un ņemt nost tās no viņa auguma, īpašu uzmanību pievēršot vietām, kur tās bija piekaltušas pie brūcēm. “Nestuves” deva viņai priekšrocību, par kuru viņu apskaustu daudzi jo daudzi praktizējoši mediķi – viņa varēja piekļūt ķermenim no visām pusēm to negrozot. Atbrīvojusi vīrieti no drēbēm, viņa saslapināja dvieli un ķērās pie brūču tīrīšanas.