6.nodaļa

       Satraucošās domas Nikam atgriezās pa ceļam uz mājām. Viņš mēģināja kaut ko sameklēt mobilajā telefonā, bet mazais ekrāns tikai kaitināja un viņš nolēma paciesties līdz mājām. Pagaidām viņš varēja padomāt par Odriju.

            Odrija nebija no tām meitenēm, kurām skolā bariem skrien pakaļ zēni. Viņai bija gaiši, pat pārāk gaiši, blondi mati, viņa bija gara un slaida, bet ar peldētājām raksturīgu figūru – šauriem gurniem un platiem pleciem. Arī pēc sejas viņa ne ar ko neizcēlās, nemaz jau nerunājot par iezīmi, ko vidusskolas zēni ievēroja pirmo un savās “vīru” sarunās vienmēr pieminēja – krūšu izmēru. Viņai piemita izsmalcināta elegance un no pirmā acu uzmetiena necili, bet oriģināli sejas vaibsti. Ja kāds viņu būtu ievērojis, tad viņa varētu sasniegt lieliskus panākumus uz mēles strādājot par modeli, bet tās ir kvalitātes, kas nav cieņā pie vienaudžiem šajā vecumā. Par to Niks bija jau pāris reizes pārliecinājies, kad klasesbiedri interesējās par to, kurš tad “zaķis” viņam patīk un viņš bija, tēlojot pilnīgu vienaldzību, ieminējies, ka Odrija ir “tīri tā neko”. Klasesbiedru acīs toreiz bija dziļa nesapratne un kopš tā laika viņš nevienam vairs par savām simpātijām neieminējās.

            Niks gan bija vienpatis un viņu šāda attieksme nebūt neatturēja kalt plānus, kā un kurā brīdī Odriju kaut kur uzaicināt. Līdz nelaimīgajam atgadījumam ar logu, kurš izslēdza jebkādu iespēju uz izdošanos. Līdz šodienai. Šodien kaut kas bija mainījies un lai kas tas arī būtu, Nikam patika šīs pārmaiņas. Interesanti, ko viņa teiktu, ja es uzaicinātu viņu uz kino? Vajadzēs noskatīt kādu piemērotu filmu... Ar šo domu viņš izkāpa no autobusa un devās mājup.

            Mājās viņš ātri izrevidēja ledusskapi, atrada pāris šmorētus vistas stilbiņus, paķēra pāris šķēles maizes, pustukšu kolas pudeli un devās uz savu istabu pie datora. Atvēris kinoteātra mājas lapu, viņš izvērtēja piedāvājumu. Brīdi pasvārstījies starp šausmu filmu un romantisku komēdiju, viņš tomēr palika pie romantiskās komēdijas. Kopā baidīties ir jauki, bet ja nu viņa necieš šausmenes? Paliksim pie komēdijas, nodomāja Niks, un ķērās pie Googles, marihuānas un halucinācijām.

            Pāris stundu ilgi meklējumi un lasīšana viņu bija padarījusi bezmaz vai par ekspertu marihuānas jomā un viņš bija diezgan pārliecināts par to, ka vairāk pie tās mantas neķersies. Ja nu vienīgi, lai parādītu, ka nav mīkstais... bet arī no tādām situācijām varētu izlīst, paziņojot visiem, ka negrib palikt stulbs. Galvenais bija tas, ka nekur nevarēja atrast informāciju, kas liktu domāt, ka no pāris dūmiem varētu rādīties halucinācijas gandrīz nedēļu pēc pipēšanas. Nemaz jau nerunājot par iemīlēšanos sērkociņa liesmā un spidošām meitenēm. No vienas puses, tas, protams, ir labi, ka man nav halucināciju. No otras puses tas galīgi neizskaidro, šodienas notikumus un izjūtas.

            Ko tagad darīt? Niks mirkli padomāja un aizgāja pēc sērkociņiem. Šoreiz viņš aizslēdza aiz sevis istabas durvis. Nika vecāki parasti nemēdza ienākt bez atļaujas, bet šoreiz viņš tā jutās drošāk, lai arī mājās viņš patreiz bija viens. Apsēdies pie galda, viņš uzšķīla sērkociņu. Sajūta momentā atgriezās. Tagad viņš tai jau bija gatavs, tāpēc vairs nebija pārsteiguma, bet sajūta bija nepārprotama. Tajā nebija baiļu un tā nebija nesaprotama, tāpēc Niks sāka ar to aprast un mēģināja to priekš sevis kaut kā aprakstīt, formulēt. Pēc kādiem desmit sērkociņiem viņš nonāca pie salīdzinājuma, kas viņu apmierināja. Viņš mīlēja liesmu tāpat kā cilvēks mīl mazu kucēnu. Tā viņam sagādā prieku, uzjautrina un ar to gribas spēlēties, to apmācīt, barot un rūpēties par to. Izaudzināt to lielu un ļaut, lai tā viņu sargā. Viss bija loģiski un saprotami. Ja vien runa ietu par mēnesi vecu dobermani, nevis degošu sērkociņu.

            Ja kāds būtu vērojis Nika darbošanos no malas, tad būtu pamanījis, ka katru reizi iededzinot sērkociņu, viņš ar brīvo kreiso roku pakasīja sev muguru pie kreisās lāpstiņas, bet neviena nebija un Niks pats bija pārāk aizņemts ar liesmas vērošanu, lai tam pievērstu uzmanību.

            Niks izmeta izdegušos sērkociņus, un iekārtojās atpūtas krēslā ar kolas pudeli rokā. Viņš vēlreiz visu pārdomāja un atzīmēja, ka viņam nerodas vēlēšanās neko dedzināt vai aizdedzināt. Pat pērno kūlu nē. Tātad viņš varbūt ir nedaudz dīvains, bet galīgi slims laikam tomēr nav. Viens gan palēnām kļuva skaidrs – viņam nav neviena, kam varētu šo visu izstāstīt. Niks bija redzējis pietiekami daudz filmu lai saprastu, ka pirmais teikums liks mammai šausmās izplest acis, desmitais – raudāt, bet ja viņš turpinās apgalvot, ka tā viņam tiešām liekas, tad arī nav tālu līdz psihiatriskajai slimnīcai.

            Ja ar liesmām vēl kaut ko varēja saprast, tad ko darīt ar spīdošo Odriju? Viņš taču nevarēja arī viņu pētīt savā izstabā aiz aizslēgtām durvīm! Jeb tomēr? No šīs domas Nikam pārskrēja karstas trīsas, kam šoreiz galīgi nebija sakara ar Odrijas spīdēšanu un viņš nosarka līdz ausu galiņiem.

            Gaitenī atskanēja atslēgu šķindoņa un citas pazīstamas skaņas, kas liecināja, ka mājās atnācis Nika tēvs. Jāpajautā viņam par to nakts troksni, nodomāja Niks un ļoti lēnām un uzmanīgi atslēdza savas istabas durvis. Lieki jautājumi viņam nebija vajadzīgi.

-       Čau, tēti!

-       Čau!

-       Kā gāja pa darbu?

-       Kāpēc tāda dzīva interese? - Tēva balsī jautās sarkasma nots.

-       Neko, tāpatās... Mamma teica, ka pa nakti esot bijis kaut kāds baigais troksnis un tu kaut ko zinot.

-       Neko jau es nezinu. Troksnis mani pamodināja, abus ar mammu. Un no rīta es dabūju klausīties kaimiņa Fjodora notikumu versiju.

-       Viņš kaut ko zina?

-       Ko viņš var zināt!? Vakar izskrējis laukā, saticis vēl pāris šitādus gudriniekus un tagad izplata klačas. Labi vēl, ka nestāsta, ka nolaidušies citplanētieši!

-       Ko tad viņš saka?

-       Ka tas esot bijis sprādziens. Un nācis no garāžām. Viņa čoms esot redzējis gaismu.

-       Varbūt redzēja ar?

-       Aha! Kā tad! Tu taču zini Fjodoru un viņa “čomus”. Ja arī kāds no viņiem  pēkšņi kļūdas pēc bijis skaidrā, tad tāpat ticamība ir nulle. Piesoli viņiem uzsaukt pudeli šņabja un viņi Tev pastāstīs, ka kaimiņos ir nosēdies “Zvaigžņu Karu” Impērijas kreiseris! - Smējās tēvs.

-       Tā gan... Es joka pēc aiziešu līdz garažām.

-       Paņem līdzi tukšās pudeles no virtuves!

-       OK, labi.

            Pēc brīža Niks ar pudelēm pilnu maisiņu jau tuvojās garažām. Ar katru soli, ko viņš spēra tuvāk laukumam starp divām garāžu rindām, viņa garastāvoklis pasliktinājās. Neskatoties uz pārdzīvojumiem bagāto dienu, Niks bija visnotaļ labā omā, galvenokārt pateicoties atgadījumam ar Odriju, bet situācija tieši pašlaik strauji mainījās. Kad viņš bija nonācis gandrīz pie pašām savas garāžas durvīm, kuras atradās apmēram pa vidu garajā durvju rindā, viņš bija tuvu asarām. Tādas skumjas viņš bija piedzīvojis dienā, kad nomira viņa vecmāmiņa, kuru Niks ļoti mīlēja. Arī šodien viņam bija sajūta, ka no dzīves kāds ir aizgājis. Tieši šeit, pie vecajām garāžām. Viņš nezināja kas, bet juta, ka šis kaut kas ir viņam ļoti tuvs un viņam bija neizsakāmi skumji. Viņš, neko nedomādams, pilnīgi automātiski notupās uz viena ceļa un lēnām, itkā glāstītu pārlaida ar plaukstu pār smiltīm klāto betona plāksni. Tas neapšaubāmi bija noticis tieši šeit...

            Tajā brīdī viņa uzmanību pievērsa kaut kas spīdīgs, kas mirdzēja starp vēja sapūstajām lapām pie garāžas durvīm. Tāpat, pustupus, Niks paspēra pāris soļus un ar roku notrausa dzeltenās kļavu lapas. Smiltīs gulēja liels, smags gredzens. Niks pacēla to, ātri uzmeta tam skatienu un iebāza kabatā. Atrasts nav zagts, bet neko nevar zināt. Kādreiz, sen atpakaļ, viņš pagalmā bija atradis zelta ķēdīti un pastāstīja kaimiņu puikām.   Rezultātā viņš dabūja pāris smagas dunkas vēderā no trīs gadus vecākā Jura un pēc tam viņam nācās skumji noskatīties, kā savu pazudušo mantu meklē tās īstais īpašnieks. Pateikt viņš neuzdrošinājās, jo zināja, ka tad viņam pagalmā dzīves vairs nebūs.

            Ātri nolicis maisiņu ar pudelēm garāžā, Niks pusskriešus devās atpakaļ uz mājām. Gredzens viņa kabatā burtiski dedzināja stilbu. Tuvojoties mājām un vienlaikus attālinoties no garāžām, Nika pēkšņās skumjas pakāpeniski pazuda, bet viņš tam nepievērsa lielu uzmanību. Šī diena bija tik pilna notikumiem un pārdzīvojumiem, ka Nika prāts, jau sāka visu uztvert kā normu un kārtoja lietas pēc svarīguma pakāpes. Gredzens šobrīd bija svarīgāks par skumjām.

-       Impērijas Kreiseri atradi? - atskanēja tēva jautrā balss no viesistabas.

-       Nē! Bet bija vesels bars ar zaļiem cilvēciņiem! Es viņiem iemainīju tukšās pudeles pret gabalu kriptonīta! - Niks kaut kā atrada sevī spēku pajokot.

            No viesistabas atskanēja smiekli. Niks iegāja istabā un jau otro reizi šodien aizslēdza savas istabas durvis. Niks zināja sava tēva principus un galīgi nevēlējās izlīmēt uz visām tuvējo māju durvīm sludinājumus par pazudušu gredzenu. Gan jau tas noderēs viņam pašam. Viņš apsēdās pie galda, pievilka tuvāk lampu un izvilka no kabatas savu atradumu.

            Gredzens bija liels un ļoti, ļoti smags. Kā jau jebkurš puika, Niks bija darbojies ar makšķerēšanas piederumiem un zināja, cik smags ir svins. Šis gredzens noteikti nebija no svina, bet likās smagāks par to. Veidots tas bija no diviem metāliem, dzeltena un balta. Zelts un platīns bija pirmais, kas iešāvās prātā Nikam, bet tajā pat brīdī kāda iekšēja balss viņam teica, ka tas nav ne zelts, ne platīns. Divkrāsu metāli bija savīti savā starpā un veidoja intersantu ornamentu uz gredzena stīpas, kas vienā pusē palika platāka, veidojot “zīmogu”. Zīmogā bija reljefa tīģera galva ar atieztiem zobiem, kas nedaudz atgādināja autoražotāja “Jaguar” logo, tikai šī bija daudz reljefāka un radās iespaids, ka tīģeris ir izbāzis galvu no cauruma gredzenā. Stīpas iekšpusē bija kaut kas rakstīts. Niks pielieca lampu tuvāk un mēģināja izlasīt uzrakstīto. Rakstu zīmes nedaudz atgādināja arābu rakstību un Niks lēnām to izlasīja... “Khali”...  Niks nedaudz apstulba. Norija siekalas un izlasīja pilnīgi nesaprotamo, nekad iepriekš neredzēto rakstu – Khali.

            Niks vairs neko nesaprata. Vēl vairāk. Viņš saprata to, ka neko nesaprot, bet kaut kādā, pilnīgi nesaprotamā, veidā viss nesaprotamais likās tuvs un saprotams. Un tas bija nesaprotami.

            Viņš izsprieda, ka gredzens noteikti ir vīriešu gredzens, jo izskatās draudīgs un ir viņam par lielu. Tomēr Niks to pielaikoja uz lielā pirksta. Gredzens derēja kā uzliets un ar savu smagumu piešķīra Nika rokai savādu svarīgumu. Niks varēja apzvērēt, ka gredzens tagad ir mazāks, nekā bija pirms uzvilkšanas un viņam likās, ka pat varēja manīt to saraujoties un pieglaužoties pirkstam, bet tas bija nedaudz par daudz vienai dienai. Niks vienkārši pieņēma, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Gredzeni saraujas, meitenes spīd, betons izraisa skumjas, bet liesmas – mīlestību. Viss ir vienkārši un tā tam jābūt.

            Sameklējis rakstāmgalda atvilktnē mazu kartona kārbiņu ar skavām, Niks izbēra skavas atkritumu spainī, ielika gredzenu kastītē un kastīti uzmanīgi nolika rakstāmgalda atvilktnes tālākajā stūrī. Paņēmis dvieli, viņš devās uz vannasistabu. Pa ceļam viņš atcerējās, ka pilnīgi neko nebija sagatavojis priekš rītdienas skolas dienas, bet šajā brīdi tas kaut kā vairs nelikās svarīgi. Kad, gandrīz stundu vēlāk, māte Niku izdzina no vannas  draudot ar viņa iknedēļas rokasnaudas pārskaitīšanu ūdens rēķina nomaksai, viņš jau bija cik necik apkopojis domas un pat izstrādājis rīcības plānu.

            Jauna vīrieša prāts ir dīvaina vieta. Tā var būt gan liela, gan maza, bet ja tur gadās ienākt sievietei, tad nekam citam tur vieta vairs neatrodas. Tāpēc Nika plānam nebija saistības ne ar gredzeniem, ne betonu, ne liesmām... ja nu vienīgi runa neiet par mīlas liesmām, bet līdz tām pagaidām vēl bija tālu. Nikam bija plāns, kā beidzot iekarot Odrijas labvēlību un, cerams, arī draudzību. Apņēmības pilns viņš aizmiga. Ironiski, bet tieši šodien pirmo reizi pēdējā gada laikā viņš ne reizi nebija uzmetis skatienu Odrijas logam.