Kompakts

Kompakts.

Tā kā manā Twitterburbulī vēl joprojām nenorimstas kaislības ap migrācijas kompaktu, tad es šeit uzrakstīju īsu pamācību, kā netērēt savu laiku un neburties caur 45 lappusēm juridiska teksta.

ANO Migrācijas kompaktu, kā jebkuru juridisku dokumentu, var reducēt uz vienkāršu paplašinātu teikumu, kurš skanēs apmēram šādi:

Mēs, apakšā parakstījušies, pieņemot to, ka

[šīs pirmās lappuses ir tā saucamā preambula, kurā ir uzskaitītas visas tās lietas, kuras tiek pieņemtas kā pamats kompaktam],

nolemjam, ka turpmāk darīsim tā:

[te seko 40+ lappuses ar dažādu rīcību uzskaitījumu].

Pievērsīsimies preambulas 8.punkta otrajam teikumam, kurā ir prasmīgi noslēpta šāda frāze:  „Migrācija (...) ir pārticības, inovāciju un ilglaicīgas attīstības avots (...).”

Šeit ļoti būtisks ir īsais vārdiņš IR. Tieši „IR”, nevis „var būt”. Bez nosacījumiem IR. Migrācija IR LABA. Vienmēr. Citi varianti netiek piedāvāti.

Tagad, kad esam šo noskaidrojuši, kompakta „teikuma” sākumu varam lasīt šādi:

Mēs, apakšā parakstījušies, pieņemot to, ka MIGRĀCIJA IR LABA, nolemjam, ka turpmāk darīsim tā: [tālāk viss garais teksts uz 40+ lappusēm].

Tālāk jau domājiet paši. Ja Jūs piekrītat tam, ka migrācija VIENMĒR ir laba (ieskaitot, piemēram, padomju laikā uz Latviju migrējušos nelatviešus, kuri, pakta vārdiem runājot, mums ir atnesuši pārticību un inovācijas), tad varat turpināt lasīt dokumentu un pētīt, kā tieši tā tiks kontrolēta, regulēta un veicināta.

Man ir skaidrs viens – ja jau migrācija ir LABA, tad būtu absurdi sarakstīt 40+ lappuses tikai tāpēc, lai cīnītos pret kaut ko LABU. Tātad atlikušajai dokumenta daļai vispār var nepiegriezt nekādu vērību, jo tur ir tikai juridiski skaisti noformulēta acu aizmālēšana ar vienu vienīgu mērķi:

Noslēpt to, ka šis pakts ATBALSTA MIGRĀCIJU.

Pārdomu cikla 3.daļa. Teleportācija.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

 Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

3.daļa. Teleportācija.

     Ņemot vērā to, ka pēdējā laikā mani apsaukā par „Saskaņas” trolli, ir ļoti komiski apzināties, ka jau no agras bērnības esmu audzināts tā, ka jebkuram „īstam” NA biedram vajadzētu mani apskaust. Mūsu ģimenē gan nekarināja Ziemassvētku eglītē kāškrustus, bet tas arī laikam ir vienīgais manas nacionālpatriotiskās audzināšanas trūkums. Mūsu mājās bija pieejami kārtīgi iesieti visi ilustrētā žurnāla „Atpūta” numuri no 1920.- 1940.gadam un es augu kopā ar tiem. Kad biju pavisam mazs, skatījos karikatūras un jautros pantiņus, tad cīnījos ar romāniem turpinājumos vecajā drukā, pusaudža gados jau pētīju sabiedriskās hronikas attēlus ar valstvīriem. Kad saviem klasesbiedriem stāstīju, ka Latvijai ir bijis cits karogs un sava valsts, viņi (viens no viņiem tagad NA biedrs, starp citu J ) neticīgi bolīja acis. Nevarot būt.

     To, ka pastāv „pareizās” un „īstās” ziņas sapratu vēl tad, kad nebija ne jausmas ko nozīmē tēva bieži pieminētais „bī-bī-sī”. Amerikas Balsi klausījos kopā ar tēti, jo tā bija latviešu valodā. Vēl joprojām atmiņā dzīvs ir kauns par to, kā visi smējās, kad uz tēta aizrādījumu, lai tikai nevienam nestāsta, saprotoši atbildēju „jā zinu, citādi aizsūtīs trimdā kā Raini”. Manuprāt, ļoti saprātīga atbilde no bērna, kuram tad noteikti nebija pat 10 gadu.

     Lepojos ar savu pirmo smadzeņu satricinājumu, ko ieguvu sajūsmā lēkājot pa gultu, kad Kanādas profesionāļi hokejā uzvarēja nīstos krievus. Jāprasa mammai, man bija kādi četri, pieci? gadi tad, Fils Espozito vēl spēlēja bez ķiveres.

     Es biju slimīgs bērns un daudz dīvoju pa mājām, kur stundām ilgi pavadīju, sēžot uz palodzes un vērojot ielu. Skaitīju mašīnas, gājējus... Laikam vajadzēja mācīties par statistiķi, patīk man tie cipari. Kādā brīdī, saskatījies „Jaunos Atriebējus” pa televizoru ( bija tāda padomju laiku bērnu piedzīvojumu filma), uzbūvēju pats sev „Maxim” ložmetēju no konstruktora un uzstādīju uz palodzes. Tagad es varēju šaut pa krieviem, kas gāja pa ielu gar māju.

     Tikai nedomājiet, ka es biju ļauns! Es jau tad intuitīvi nojautu, ka nogalināt nevainīgus cilvēkus ir slikti. Par cik biju lasījis zinātnisko fantastiku, tad mans „Maxim” ložmetējs bija tāds, kurš krievus nenogalina, bet neievainotus teleportē uz Maskavu, uz Sarkano Laukumu (tur daudz vietas, negribēju viņus kādā purvā ieteleportēt).

     Viss gāja labi, līdz tam brīdim, kamēr tēmeklī neparādijās manu kaimiņu draugu tētis, kurš bija krievs. Manā maza puišeļa galvā radās dilemma – teleportēt krievu no Latvijas vai pažēlot draugus, kas paliks bez tēva? Ložmetējs tajā dienā neizšāva...

     Kad nedaudz paaugos, sapratu, ka mans ložmetējs nekad nestrādās. Kad biju ticis līdz pusaudža vecumam, sapratu, ka tā nu ir sanācis, bet ar krieviem mums tomēr būs jādzīvo kopā, neskatoties uz to, ka daži no viņiem apsaukā mani par „gansu” un atņem sīceni pie „Bērnu Pasaules”. Sapratu arī to, ka daudzi krievi nemaz nav slikti. Ar viņiem var pat kopā spēlēties.

    Šodien man ir jau 50 gadi. Arī daudziem maniem vienaudžiem, kuri tagad ieņem svarīgus, cienījamus amatus, ir politiķi, biznesmeņi, ārsti. Mani nebeidz izbrīnīt fakts, ka ļoti, ļoti daudzi no viņiem vēl joprojām, 35 gadus pēc manis, nav sapratuši to, ko es jau apjautu sēžot uz mājas palodzes ar paštaisītu ložmetēju rokā un pilnībā aptvēru vēl pirms biju pārgulējis ar savu pirmo sievieti. To, ka krievi šeit bija, ir un būs un labāk ar viņiem, kaķa Leopolda vādiem runājot, dzīvot draudzīgi.

     Vairākus gadus strādāju par taksometra šoferi un izmantojot savas angļu un krievu valodas prasmes, daudz komunicēju ar ārzemniekiem, gan tūristiem, gan biznesmeņiem.  Laika gaitā man izstrādājās vienkārša un saprotama formula, kā paskaidrot nacionālo jautājumu Latvijā:

     „Ja katram latvietim pajautātu, vai viņš grib, lai visi krievi pamestu Latviju, tad 99% viennozīmīgi atbildētu ar „jā”, bet tūlīt piebilstu - visus, izņemot manu draugu (ielieciet šeit jebkuru krievu personvārdu), viņš ir labs cilvēks, viņš var palikt. Ja es šādā veidā aptaujātu VISUS latviešus, tad katram atrastos vismaz viens draugs krievs, kas var palikt Latvijā un galu galā izrādītos, ka nevienam krievam no Latvijas nav jāaizbrauc.”

     Viņi pasmaida un saprot. 1 minūtes laikā. Mūsu politiķiem (un ne tikai) tas „nepielec” jau vairāk nekā 25 gadus. Sāku domāt... nu taču nevar būt, ka viņi visi ir tik aprobežoti un es te viens tāds ģēnijs esmu!? Atliek secināt, ka tie, kuri nav aprobežoti, vadās no citiem, savtīgiem(?) apsvērumiem. Būtu labi, ja katrs no mums padomātu, kādi ir šie patiesie iemesli.

     Ir skaidrs, ka ar sašķeltu sabiedrību nekur tālu netiksi. To labi ilustrē slavenā Krilova fabula, kur pīle, zaķis un līdaka velk vienus ratus. Arī to saprot pat mazi bērni. Tikai ne mūs valsts darboņi.

Pārdomu cikla 2.daļa. Mājas muļķis.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

2.daļa. Mājas Muļķis.

     Kādus gadus 30 atpakaļ manā dzīvē bija periods, kurā es regulāri piestaigāju uz svaru zāli. Ne jau muskuļus pumpēt, bet biznesa nolūkos. Mana mamma bija ārste un es varēju nospert recepšu blankas. Mans draugs studēja medicīnu un zināja, ko uz tām rakstīt. Vēl bija klasesbiedre, kas strādāja aptiekā un piemiedza acis, kad es regulāri iegādājos anaboliskos steroīdus daudzumos, kas pilnīgi noteiktu radītu aizdomas neitrālam aptiekāram. To mantu kaut kā vajadzēja notirgot un tādēļ es sāku regulāri apmeklēt svaru zāli, lai iegūtu jaunus klientus. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, tā teikt.

     Zālē manu uzmanību piesaistīja kāds jauns vīrietis. Tērpies viņš bija ne pārāk baltā padomju stila „maikā”, ceļos izstaipītās „trenuškās” un baseina čībiņās. Puisis, tā teikt, no rajona. Viņš kādu laiku vēroja, kā darbojas iespaidīga izskata vīrs, kura bicepsi bija resnāki par puiša ciskām. Pavērojis viņu, puisis, sauksim viņu par Arnoldu, sāka uzdot jautājumus un interesēties par muskuļu kalna treniņu metodēm. Noskaidrojis, ka panākumu atslēga ir celt lielus svarus lēnām, ar sāpi, Arnolds metās imitēt muskuļu kalnu. Viņš visu atlikušo laiku staigāja pakaļ muskuļu kalnam un centīgi vingroja, saprotoši un piekrītoši mājot ar galvu visam, ko muskuļotais vīrs viņam sacīja.

     Pēc pāris dienām zālē atkal satiku Arnoldu. Tajā dienā vinš vēroja citu muskuļu kalnu. Scenārijs atkartojās, tikai šoreiz panākumu atslēga bija ļoti ātri pumpēt mazus svarus. Atkal Arnolds cītīgi sekoja padomiem un aizrautīgi stāstīja, kā viņš pilnīgi jūtot muskuļus augam.

     Nebūs grūti uzminēt, turpinājumu. Katru nākamo reizi, kad pēc pāris dienām zālē satiku Arnoldu, viņam bija cits skolotājs. Panākumu atslēga gan katru reizi bija cita – te tie bija brīvie svari, te – tikai trenažieri. Nemainīgs palika tikai viens – Arnolda pilnīgā uzticēšanās un atbalsts jaunajai treniņu metodei.

     Vienreiz piegāju pie viena no Arnolda „treneriem” un painteresējos, kas tas tāds par tipu. Muskuļu kalns nosmējās un pastāstīja, ka viņš te esot tāds kā galma āksts. Muļķis, bet nekaitīgs. Nākot jau ilgi, bet nevienu treniņu programmu nespējot izpildīt ilgāk par pāris dienām. Esot Rīgā kaut kāds Kompartijas vai Komjaunatnes darbonis, kas viņus zinot.

     Pagāja vairāki gadi. Uz zāli es vairs negāju, jo man bija labi apmaksāts darbs un piepelnīties nevajadzēja. Atgadījums ar Tautas Frontes banketu, ko pieminēju pirmajā cikla daļā, bija apslāpējis manu interesi par politiku. Tomēr gluži mucā jau nedzīvoju un kādā jaukā dienā ziņās ieraudzīju pazīstamu seju. Mūsu svaru zāles muļķis bija iegājis politikā. Maigi sakot. Arnolds bija Latvijas Republikas Iekšlietu Ministrs.

     Ziniet, kad beidzu rakstīt iepriekšējo teikumu, tomēr iegāju Wikipēdijā pārliecināties. Drošības pēc. Jo vēl joprojām brīžiem tam pats neticu. Kā sak, varbūt atmiņa sākusi gļukot. Nē, nav. Stāv rakstīts melns uz balta.

     Tad nu es prātoju: ja šajā valstī tik augstu, vadošu posteni spēj ieņemt cilvēks, kuram vispār nav mugurkaula, nav sava viedokļa un par kuru ar pārākumu pasmejas pat kultūristi, kuri (lai piedod man Švarcnēgera k-gs, kuru ļoti cienu) vidēji nu nav tie lielākie intelektuāļi, tad uz kādiem rezultātiem mēs vispār varam cerēt!?

Četri noziedznieki.

To, kā mēs katrs redzam un uztveram notikumus un procesus ap mums, ietekmē mums pieejamā informācija. Manu uztveri ļoti spēcīgi ietekmēja šis stāsts, kuru dzirdēju pirms vairākiem gadiem un tagad esmu saņēmies ar to padalīties.

Kādam uzņēmējam, sauksim viņu par Jāni, piederēja transporta firma, kas nodarbojās ar starptautiskajiem pārvadājumiem. Kā jau daudzi līdzīgi uzņēmēji Latvijā, viņš maksāja kukuļus Muitniekam, lai bizness ritētu bez aizķeršanās. Kādu dienu pie viņa griezās starpnieks (Muitnieks bija gudrs un uz tiešu kontaktu neizgāja) un paziņoja, ka turpmāk „takse” tiks būtiski pacelta.

Jānis, nedaudz parēķinājis, saprata, ka jaunā „nodeva” ir tik liela, ka biznesam vairs īsti nav jēgas – Muitnieks pelnīs vairāk, nekā Jānis pats. Sadusmots, Jānis nodeva starpniekam savu viedokli – ja jau Muitnieks neprot ievērot saprāta robežas, tad viņš nemaksās vairs vispār neko.

Uz atbildi nebija ilgi jāgaida. Starpnieks atgriezās ar draudīgu vēstījumu – mēs zinām, kurā skolā iet Tavi bērni.

Jānis saprata, ka nupat joki ir mazi un jāmeklē palīdzība. Domās pārskaitījis zvaigznītes uz Muitnieka uzplečiem, Jānis saprata, ka policija viņam šoreiz palīdzēt nespēs un sāka izmisīgi apdomāt citus variantus. Par cik Jānis bija pārdzīvojis mežonīgos 90-tos, viņš atcerējās par kādu noziedzīgās pasaules autoritāti, sauksim viņu par Hari, un izlēma griezties pēc palīdzības pie viņa.

Haris, kura „bizness” kopš 90-tajiem bija ievērojami sarucis, ļoti nopriecājās par jauno klientu un ar prieku piekrita palīdzēt nelaimē nokļuvušajam uzņēmējam. Haris apsolīja pielikt bruņotu apsardzi gan viņa bērniem, gan mājai, gan Jānim pašam. Kad Jānis apšaubīja šādu pasākumu lietderību ilgākā laika periodā, Haris viņu nomierināja. Apsardze būšot nepieciešama tikai pāris dienas, kamēr Hara cilvēks nebūs nokārtojis lietas ar Muitnieku.

Uz Jāņa jautājumu, kas tad ir šis cilvēks, Haris atbildēja, ka tas esot kāds ļoti uzticams vīrs, Drošībnieks, ar kuru Haris sadarbojoties jau gadiem ilgi un šī sadarbība vienmēr esot bijusi veiksmīga. Kā apliecinājumu Haris pasniedza Jānim šī Drošībnieka vizītkarti un ieteica nekavējoties ar viņu sazināties un izskaidrot lietas apstākļus, lai Drošībnieks varētu visu atrisināt pēc iespējas ātrāk.

Uzmetis aci vizītkartei, Jānis apmulsa. Vizītkarte bija drukāta par viņa nodokļos maksāto naudu. Uz tās greznojās Latvijas valsts ģērbonis un zem Drošībnieka uzvārda melns uz balta bija iespiests drošibas organizācijas nosaukums un amats, kurš iedvestu cieņu un bijību jebkurā Latvijas pilsonī. Jānis jautājoši paskatījās uz Hari, bet tas tikai uzmundrinoši pasmaidīja – sak, viss kārtībā, šitais nepiečakarēs.

Kopsavilkums – lai aizsargātos no valsts ierēdņa reketa biznesmenis griežas pie bandīta pēc palīdzības, kurš palīdz, izmantojot savu partneri, valsts drošības iestādes darbinieku.

Es nezinu, ar ko beidzās šis stāsts par četriem noziedzniekiem (jā, arī kukuļu došana ir noziegums!), bet domāju, ka tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka mūsu valstī godīgi cilvēki ar noziedzniekiem ir sapinušies tādā murskulī, ka reti kurš vispār spēj saprast, kur gals, kur mala. Vēl retāks ir tas, kurš pilnībā saprot to, cik dziļi mūsu sadzīvē un apziņā ir ieaugusi korupcija.

Dzirdēju, ka Muitnieks atpūšas kaut kur Austrijā un ir aizdomas, ka Drošībnieks ir viens no tiem, kurš lemj, kam no jaunajiem Saeimas deputātiem tiks dota pielaide. Mani bieži apvaino par #VissIrSlikti viedokli, bet vai kāds no Jums, izlasot šo stāstu, var pateikt, ka mums valstī viss ir labi?

Pārdomu cikla 1.daļa. Sākums.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

     Vērtējot pašreizējo situāciju Latvijā, man arvien biežāk nākas uzdot sev jautājumu: „Kur tieši viss nogāja greizi un kāpēc?” Šajās pārdomās gribu dalīties ar Jums, jo pārāk daudz ir sakrājies. Oriģināls nebūšu, sākšu no sākuma.

Pirmā daļa. Sākums.

     Ir 1990-tie. Latvijā ir sākusies Atmoda. Es ar pāris saviem draugiem un vēl pārdesmit tūkstošiem latviešu stāvu Mežaparka Lielajā Estrādē un pusaizvērtām acīm, emociju pārpilns dziedu „Pūt vējiņi”. Precīzāk gan būtu teikt „mauju”, jo dziedamās rīkles man nekad nav bijis, bet tas nemazina manu entuziasmu. Ir pirmā (vai otrā, bet tas nav svarīgi) Vislatvijas Sadziedāšanās.

     Pamīšus ar dziedāšanu, tribīnē kāpj cilvēki un runā. Runā skaisti. Patriotiski. Runā par nākotni. Pārsvarā tie ir Tautas Frontes cilvēki. Pa starpām runā arī kāds komunists, bet arī viņš runā skaisti. Par to, kā ir bijis, kā būs, kā viņš (vai viņa) mainīsies. Mēs viņiem ticam, jo izrādās tas vecais čekists ir viens lāga vecis. Tik skaisti runā taču. Kad runa beidzas, mēs atkal dziedam. Patriotisma līmeni nav iespējams izmērīt ne ar kādu skalu. Ja tas vispār ir iespējams, tad to vēl augstāku padara mūsu līdzpaņemtais 7-litrīgais plastmasas bundulis, tautā saukts arī par „zilo brāli” (krāsas, nevis orientācijas dēļ), kurā patriotiski sapildīts „Lāčplēša” alus.

     Dziedošajiem cilvēkiem pa vidu staigā cilvēki ar stikla trīslitru burkām, kurās vāc ziedojumus Tautas Frontei. Burkas raiti pildās ar „ trīnīšiem”, „piecīšiem” un pa kādam „ceinerim” ar. Manā padomju vērtību izkropļotajā prātā iezogas doma: „Kā viņi zina, ka tas puika to burku neiztukšo pats?”, bet burkas izskatās visādi nozīmogotas un aizplombētas, tā ka manas aizdomas ātri izzūd. Uzmanību piesaista kāda lakatiņā tērpta saimniece (man nez kapēc gribas viņu nosaukt tieši tā) kurai varētu būt visi 90 gadi, gadu gaitā saliekta mugura. Droši vien pārdzīvojusi gan karus, gan izsūtīšanu. Viņa uzmanīgi ieslidina burkā savu rūpīgi salocīto „piecīti”. Cik tolaik bija pensija? Neatceros, bet iespējams, ka viņa tomēnes ēda par vienu ēdienreizi mazāk.

     Pēc pasākuma, mēs, nu jau aizliegtāku Čikāgas Piecīšu un Dzelteno Pastnieku repertuāru maujot, devāmies uz netālo māju pusi. Pusceļā atjautām, ka „zilais brālis”ir tukšs un patriotisma sāk pietrūkt. Sarunvalodā runājot ir „par īsu”. Ātri izlemjam, ka sadziedāšanās jāturpina Rīgā un dodamies uz viesnīcas „Rīga” restorānu, kas tolaik bija lielākais un glaunākais pilsētā.

     Pie restorāna durvīm mūs sagaida nepatīkams pārsteigums saskābuša šveicara izskatā. Uz mūsu jautājumu viņš atbild:

„Mežaparkā Tautas Frontei bija kaut kāds pasākums. Tagad viņiem pēc pasākuma ir bankets. Visa zāle rezervēta. Vietu nav un nebūs.”

     Mēs, protams, esam ļoti neapmierināti, jo vakars ir izjaukts, bet ne jau par izjaukto vakaru šeit runa. Ir pagājuši jau gandrīz 30 gadi kopš tās dienas, bet es vēl joprojām spilgti atceros to otru sajūtu, kas tovakar radās manā galvā un sirdī – sajūtu, ka šitā jau nu gan laikam nav pareizi.

Tā vecā sieviete ar savu saburzīto „piecīti” samaksāja par Tautas Frontes banketu!!!

     Manā galvā un sirdī tieši tas vakars ir tas brīdis, kad Latvija sāka iet pa nepareizo ceļu.

     Atliek tikai jautāt: Vai no kroplas zīles var izaugt vesels un stiprs ozols? Ja ozols jau ir izaudzis kropls, vai tur kaut ko var labot? Man ir ideja. Mēs taču esam miniatūra valsts un miniatūra tauta, vai ne? Mēs taču mīlam mākslu? Varbūt mēs varam mācīties no japāņiem un no tā kroplā ozola tomēr varam izgriezt sapuvušo daļu, apcirpt nepareizos zarus, pieliekt tos, kuri vēl labojami un izveidot elegantu, miniatūru „bonsai” ozolu? Pārvērst kroplumu par mākslu savai un citām paaudzēm par prieku? Es ceru, ka spēsim.