Pārdomu cikla 1.daļa. Sākums.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

     Vērtējot pašreizējo situāciju Latvijā, man arvien biežāk nākas uzdot sev jautājumu: „Kur tieši viss nogāja greizi un kāpēc?” Šajās pārdomās gribu dalīties ar Jums, jo pārāk daudz ir sakrājies. Oriģināls nebūšu, sākšu no sākuma.

Pirmā daļa. Sākums.

     Ir 1990-tie. Latvijā ir sākusies Atmoda. Es ar pāris saviem draugiem un vēl pārdesmit tūkstošiem latviešu stāvu Mežaparka Lielajā Estrādē un pusaizvērtām acīm, emociju pārpilns dziedu „Pūt vējiņi”. Precīzāk gan būtu teikt „mauju”, jo dziedamās rīkles man nekad nav bijis, bet tas nemazina manu entuziasmu. Ir pirmā (vai otrā, bet tas nav svarīgi) Vislatvijas Sadziedāšanās.

     Pamīšus ar dziedāšanu, tribīnē kāpj cilvēki un runā. Runā skaisti. Patriotiski. Runā par nākotni. Pārsvarā tie ir Tautas Frontes cilvēki. Pa starpām runā arī kāds komunists, bet arī viņš runā skaisti. Par to, kā ir bijis, kā būs, kā viņš (vai viņa) mainīsies. Mēs viņiem ticam, jo izrādās tas vecais čekists ir viens lāga vecis. Tik skaisti runā taču. Kad runa beidzas, mēs atkal dziedam. Patriotisma līmeni nav iespējams izmērīt ne ar kādu skalu. Ja tas vispār ir iespējams, tad to vēl augstāku padara mūsu līdzpaņemtais 7-litrīgais plastmasas bundulis, tautā saukts arī par „zilo brāli” (krāsas, nevis orientācijas dēļ), kurā patriotiski sapildīts „Lāčplēša” alus.

     Dziedošajiem cilvēkiem pa vidu staigā cilvēki ar stikla trīslitru burkām, kurās vāc ziedojumus Tautas Frontei. Burkas raiti pildās ar „ trīnīšiem”, „piecīšiem” un pa kādam „ceinerim” ar. Manā padomju vērtību izkropļotajā prātā iezogas doma: „Kā viņi zina, ka tas puika to burku neiztukšo pats?”, bet burkas izskatās visādi nozīmogotas un aizplombētas, tā ka manas aizdomas ātri izzūd. Uzmanību piesaista kāda lakatiņā tērpta saimniece (man nez kapēc gribas viņu nosaukt tieši tā) kurai varētu būt visi 90 gadi, gadu gaitā saliekta mugura. Droši vien pārdzīvojusi gan karus, gan izsūtīšanu. Viņa uzmanīgi ieslidina burkā savu rūpīgi salocīto „piecīti”. Cik tolaik bija pensija? Neatceros, bet iespējams, ka viņa tomēnes ēda par vienu ēdienreizi mazāk.

     Pēc pasākuma, mēs, nu jau aizliegtāku Čikāgas Piecīšu un Dzelteno Pastnieku repertuāru maujot, devāmies uz netālo māju pusi. Pusceļā atjautām, ka „zilais brālis”ir tukšs un patriotisma sāk pietrūkt. Sarunvalodā runājot ir „par īsu”. Ātri izlemjam, ka sadziedāšanās jāturpina Rīgā un dodamies uz viesnīcas „Rīga” restorānu, kas tolaik bija lielākais un glaunākais pilsētā.

     Pie restorāna durvīm mūs sagaida nepatīkams pārsteigums saskābuša šveicara izskatā. Uz mūsu jautājumu viņš atbild:

„Mežaparkā Tautas Frontei bija kaut kāds pasākums. Tagad viņiem pēc pasākuma ir bankets. Visa zāle rezervēta. Vietu nav un nebūs.”

     Mēs, protams, esam ļoti neapmierināti, jo vakars ir izjaukts, bet ne jau par izjaukto vakaru šeit runa. Ir pagājuši jau gandrīz 30 gadi kopš tās dienas, bet es vēl joprojām spilgti atceros to otru sajūtu, kas tovakar radās manā galvā un sirdī – sajūtu, ka šitā jau nu gan laikam nav pareizi.

Tā vecā sieviete ar savu saburzīto „piecīti” samaksāja par Tautas Frontes banketu!!!

     Manā galvā un sirdī tieši tas vakars ir tas brīdis, kad Latvija sāka iet pa nepareizo ceļu.

     Atliek tikai jautāt: Vai no kroplas zīles var izaugt vesels un stiprs ozols? Ja ozols jau ir izaudzis kropls, vai tur kaut ko var labot? Man ir ideja. Mēs taču esam miniatūra valsts un miniatūra tauta, vai ne? Mēs taču mīlam mākslu? Varbūt mēs varam mācīties no japāņiem un no tā kroplā ozola tomēr varam izgriezt sapuvušo daļu, apcirpt nepareizos zarus, pieliekt tos, kuri vēl labojami un izveidot elegantu, miniatūru „bonsai” ozolu? Pārvērst kroplumu par mākslu savai un citām paaudzēm par prieku? Es ceru, ka spēsim.