Pārdomu cikla 2.daļa. Mājas muļķis.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

2.daļa. Mājas Muļķis.

     Kādus gadus 30 atpakaļ manā dzīvē bija periods, kurā es regulāri piestaigāju uz svaru zāli. Ne jau muskuļus pumpēt, bet biznesa nolūkos. Mana mamma bija ārste un es varēju nospert recepšu blankas. Mans draugs studēja medicīnu un zināja, ko uz tām rakstīt. Vēl bija klasesbiedre, kas strādāja aptiekā un piemiedza acis, kad es regulāri iegādājos anaboliskos steroīdus daudzumos, kas pilnīgi noteiktu radītu aizdomas neitrālam aptiekāram. To mantu kaut kā vajadzēja notirgot un tādēļ es sāku regulāri apmeklēt svaru zāli, lai iegūtu jaunus klientus. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, tā teikt.

     Zālē manu uzmanību piesaistīja kāds jauns vīrietis. Tērpies viņš bija ne pārāk baltā padomju stila „maikā”, ceļos izstaipītās „trenuškās” un baseina čībiņās. Puisis, tā teikt, no rajona. Viņš kādu laiku vēroja, kā darbojas iespaidīga izskata vīrs, kura bicepsi bija resnāki par puiša ciskām. Pavērojis viņu, puisis, sauksim viņu par Arnoldu, sāka uzdot jautājumus un interesēties par muskuļu kalna treniņu metodēm. Noskaidrojis, ka panākumu atslēga ir celt lielus svarus lēnām, ar sāpi, Arnolds metās imitēt muskuļu kalnu. Viņš visu atlikušo laiku staigāja pakaļ muskuļu kalnam un centīgi vingroja, saprotoši un piekrītoši mājot ar galvu visam, ko muskuļotais vīrs viņam sacīja.

     Pēc pāris dienām zālē atkal satiku Arnoldu. Tajā dienā vinš vēroja citu muskuļu kalnu. Scenārijs atkartojās, tikai šoreiz panākumu atslēga bija ļoti ātri pumpēt mazus svarus. Atkal Arnolds cītīgi sekoja padomiem un aizrautīgi stāstīja, kā viņš pilnīgi jūtot muskuļus augam.

     Nebūs grūti uzminēt, turpinājumu. Katru nākamo reizi, kad pēc pāris dienām zālē satiku Arnoldu, viņam bija cits skolotājs. Panākumu atslēga gan katru reizi bija cita – te tie bija brīvie svari, te – tikai trenažieri. Nemainīgs palika tikai viens – Arnolda pilnīgā uzticēšanās un atbalsts jaunajai treniņu metodei.

     Vienreiz piegāju pie viena no Arnolda „treneriem” un painteresējos, kas tas tāds par tipu. Muskuļu kalns nosmējās un pastāstīja, ka viņš te esot tāds kā galma āksts. Muļķis, bet nekaitīgs. Nākot jau ilgi, bet nevienu treniņu programmu nespējot izpildīt ilgāk par pāris dienām. Esot Rīgā kaut kāds Kompartijas vai Komjaunatnes darbonis, kas viņus zinot.

     Pagāja vairāki gadi. Uz zāli es vairs negāju, jo man bija labi apmaksāts darbs un piepelnīties nevajadzēja. Atgadījums ar Tautas Frontes banketu, ko pieminēju pirmajā cikla daļā, bija apslāpējis manu interesi par politiku. Tomēr gluži mucā jau nedzīvoju un kādā jaukā dienā ziņās ieraudzīju pazīstamu seju. Mūsu svaru zāles muļķis bija iegājis politikā. Maigi sakot. Arnolds bija Latvijas Republikas Iekšlietu Ministrs.

     Ziniet, kad beidzu rakstīt iepriekšējo teikumu, tomēr iegāju Wikipēdijā pārliecināties. Drošības pēc. Jo vēl joprojām brīžiem tam pats neticu. Kā sak, varbūt atmiņa sākusi gļukot. Nē, nav. Stāv rakstīts melns uz balta.

     Tad nu es prātoju: ja šajā valstī tik augstu, vadošu posteni spēj ieņemt cilvēks, kuram vispār nav mugurkaula, nav sava viedokļa un par kuru ar pārākumu pasmejas pat kultūristi, kuri (lai piedod man Švarcnēgera k-gs, kuru ļoti cienu) vidēji nu nav tie lielākie intelektuāļi, tad uz kādiem rezultātiem mēs vispār varam cerēt!?