Pārdomu cikla 3.daļa. Teleportācija.

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

 Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

3.daļa. Teleportācija.

     Ņemot vērā to, ka pēdējā laikā mani apsaukā par „Saskaņas” trolli, ir ļoti komiski apzināties, ka jau no agras bērnības esmu audzināts tā, ka jebkuram „īstam” NA biedram vajadzētu mani apskaust. Mūsu ģimenē gan nekarināja Ziemassvētku eglītē kāškrustus, bet tas arī laikam ir vienīgais manas nacionālpatriotiskās audzināšanas trūkums. Mūsu mājās bija pieejami kārtīgi iesieti visi ilustrētā žurnāla „Atpūta” numuri no 1920.- 1940.gadam un es augu kopā ar tiem. Kad biju pavisam mazs, skatījos karikatūras un jautros pantiņus, tad cīnījos ar romāniem turpinājumos vecajā drukā, pusaudža gados jau pētīju sabiedriskās hronikas attēlus ar valstvīriem. Kad saviem klasesbiedriem stāstīju, ka Latvijai ir bijis cits karogs un sava valsts, viņi (viens no viņiem tagad NA biedrs, starp citu J ) neticīgi bolīja acis. Nevarot būt.

     To, ka pastāv „pareizās” un „īstās” ziņas sapratu vēl tad, kad nebija ne jausmas ko nozīmē tēva bieži pieminētais „bī-bī-sī”. Amerikas Balsi klausījos kopā ar tēti, jo tā bija latviešu valodā. Vēl joprojām atmiņā dzīvs ir kauns par to, kā visi smējās, kad uz tēta aizrādījumu, lai tikai nevienam nestāsta, saprotoši atbildēju „jā zinu, citādi aizsūtīs trimdā kā Raini”. Manuprāt, ļoti saprātīga atbilde no bērna, kuram tad noteikti nebija pat 10 gadu.

     Lepojos ar savu pirmo smadzeņu satricinājumu, ko ieguvu sajūsmā lēkājot pa gultu, kad Kanādas profesionāļi hokejā uzvarēja nīstos krievus. Jāprasa mammai, man bija kādi četri, pieci? gadi tad, Fils Espozito vēl spēlēja bez ķiveres.

     Es biju slimīgs bērns un daudz dīvoju pa mājām, kur stundām ilgi pavadīju, sēžot uz palodzes un vērojot ielu. Skaitīju mašīnas, gājējus... Laikam vajadzēja mācīties par statistiķi, patīk man tie cipari. Kādā brīdī, saskatījies „Jaunos Atriebējus” pa televizoru ( bija tāda padomju laiku bērnu piedzīvojumu filma), uzbūvēju pats sev „Maxim” ložmetēju no konstruktora un uzstādīju uz palodzes. Tagad es varēju šaut pa krieviem, kas gāja pa ielu gar māju.

     Tikai nedomājiet, ka es biju ļauns! Es jau tad intuitīvi nojautu, ka nogalināt nevainīgus cilvēkus ir slikti. Par cik biju lasījis zinātnisko fantastiku, tad mans „Maxim” ložmetējs bija tāds, kurš krievus nenogalina, bet neievainotus teleportē uz Maskavu, uz Sarkano Laukumu (tur daudz vietas, negribēju viņus kādā purvā ieteleportēt).

     Viss gāja labi, līdz tam brīdim, kamēr tēmeklī neparādijās manu kaimiņu draugu tētis, kurš bija krievs. Manā maza puišeļa galvā radās dilemma – teleportēt krievu no Latvijas vai pažēlot draugus, kas paliks bez tēva? Ložmetējs tajā dienā neizšāva...

     Kad nedaudz paaugos, sapratu, ka mans ložmetējs nekad nestrādās. Kad biju ticis līdz pusaudža vecumam, sapratu, ka tā nu ir sanācis, bet ar krieviem mums tomēr būs jādzīvo kopā, neskatoties uz to, ka daži no viņiem apsaukā mani par „gansu” un atņem sīceni pie „Bērnu Pasaules”. Sapratu arī to, ka daudzi krievi nemaz nav slikti. Ar viņiem var pat kopā spēlēties.

    Šodien man ir jau 50 gadi. Arī daudziem maniem vienaudžiem, kuri tagad ieņem svarīgus, cienījamus amatus, ir politiķi, biznesmeņi, ārsti. Mani nebeidz izbrīnīt fakts, ka ļoti, ļoti daudzi no viņiem vēl joprojām, 35 gadus pēc manis, nav sapratuši to, ko es jau apjautu sēžot uz mājas palodzes ar paštaisītu ložmetēju rokā un pilnībā aptvēru vēl pirms biju pārgulējis ar savu pirmo sievieti. To, ka krievi šeit bija, ir un būs un labāk ar viņiem, kaķa Leopolda vādiem runājot, dzīvot draudzīgi.

     Vairākus gadus strādāju par taksometra šoferi un izmantojot savas angļu un krievu valodas prasmes, daudz komunicēju ar ārzemniekiem, gan tūristiem, gan biznesmeņiem.  Laika gaitā man izstrādājās vienkārša un saprotama formula, kā paskaidrot nacionālo jautājumu Latvijā:

     „Ja katram latvietim pajautātu, vai viņš grib, lai visi krievi pamestu Latviju, tad 99% viennozīmīgi atbildētu ar „jā”, bet tūlīt piebilstu - visus, izņemot manu draugu (ielieciet šeit jebkuru krievu personvārdu), viņš ir labs cilvēks, viņš var palikt. Ja es šādā veidā aptaujātu VISUS latviešus, tad katram atrastos vismaz viens draugs krievs, kas var palikt Latvijā un galu galā izrādītos, ka nevienam krievam no Latvijas nav jāaizbrauc.”

     Viņi pasmaida un saprot. 1 minūtes laikā. Mūsu politiķiem (un ne tikai) tas „nepielec” jau vairāk nekā 25 gadus. Sāku domāt... nu taču nevar būt, ka viņi visi ir tik aprobežoti un es te viens tāds ģēnijs esmu!? Atliek secināt, ka tie, kuri nav aprobežoti, vadās no citiem, savtīgiem(?) apsvērumiem. Būtu labi, ja katrs no mums padomātu, kādi ir šie patiesie iemesli.

     Ir skaidrs, ka ar sašķeltu sabiedrību nekur tālu netiksi. To labi ilustrē slavenā Krilova fabula, kur pīle, zaķis un līdaka velk vienus ratus. Arī to saprot pat mazi bērni. Tikai ne mūs valsts darboņi.