Četri noziedznieki.

To, kā mēs katrs redzam un uztveram notikumus un procesus ap mums, ietekmē mums pieejamā informācija. Manu uztveri ļoti spēcīgi ietekmēja šis stāsts, kuru dzirdēju pirms vairākiem gadiem un tagad esmu saņēmies ar to padalīties.

Kādam uzņēmējam, sauksim viņu par Jāni, piederēja transporta firma, kas nodarbojās ar starptautiskajiem pārvadājumiem. Kā jau daudzi līdzīgi uzņēmēji Latvijā, viņš maksāja kukuļus Muitniekam, lai bizness ritētu bez aizķeršanās. Kādu dienu pie viņa griezās starpnieks (Muitnieks bija gudrs un uz tiešu kontaktu neizgāja) un paziņoja, ka turpmāk „takse” tiks būtiski pacelta.

Jānis, nedaudz parēķinājis, saprata, ka jaunā „nodeva” ir tik liela, ka biznesam vairs īsti nav jēgas – Muitnieks pelnīs vairāk, nekā Jānis pats. Sadusmots, Jānis nodeva starpniekam savu viedokli – ja jau Muitnieks neprot ievērot saprāta robežas, tad viņš nemaksās vairs vispār neko.

Uz atbildi nebija ilgi jāgaida. Starpnieks atgriezās ar draudīgu vēstījumu – mēs zinām, kurā skolā iet Tavi bērni.

Jānis saprata, ka nupat joki ir mazi un jāmeklē palīdzība. Domās pārskaitījis zvaigznītes uz Muitnieka uzplečiem, Jānis saprata, ka policija viņam šoreiz palīdzēt nespēs un sāka izmisīgi apdomāt citus variantus. Par cik Jānis bija pārdzīvojis mežonīgos 90-tos, viņš atcerējās par kādu noziedzīgās pasaules autoritāti, sauksim viņu par Hari, un izlēma griezties pēc palīdzības pie viņa.

Haris, kura „bizness” kopš 90-tajiem bija ievērojami sarucis, ļoti nopriecājās par jauno klientu un ar prieku piekrita palīdzēt nelaimē nokļuvušajam uzņēmējam. Haris apsolīja pielikt bruņotu apsardzi gan viņa bērniem, gan mājai, gan Jānim pašam. Kad Jānis apšaubīja šādu pasākumu lietderību ilgākā laika periodā, Haris viņu nomierināja. Apsardze būšot nepieciešama tikai pāris dienas, kamēr Hara cilvēks nebūs nokārtojis lietas ar Muitnieku.

Uz Jāņa jautājumu, kas tad ir šis cilvēks, Haris atbildēja, ka tas esot kāds ļoti uzticams vīrs, Drošībnieks, ar kuru Haris sadarbojoties jau gadiem ilgi un šī sadarbība vienmēr esot bijusi veiksmīga. Kā apliecinājumu Haris pasniedza Jānim šī Drošībnieka vizītkarti un ieteica nekavējoties ar viņu sazināties un izskaidrot lietas apstākļus, lai Drošībnieks varētu visu atrisināt pēc iespējas ātrāk.

Uzmetis aci vizītkartei, Jānis apmulsa. Vizītkarte bija drukāta par viņa nodokļos maksāto naudu. Uz tās greznojās Latvijas valsts ģērbonis un zem Drošībnieka uzvārda melns uz balta bija iespiests drošibas organizācijas nosaukums un amats, kurš iedvestu cieņu un bijību jebkurā Latvijas pilsonī. Jānis jautājoši paskatījās uz Hari, bet tas tikai uzmundrinoši pasmaidīja – sak, viss kārtībā, šitais nepiečakarēs.

Kopsavilkums – lai aizsargātos no valsts ierēdņa reketa biznesmenis griežas pie bandīta pēc palīdzības, kurš palīdz, izmantojot savu partneri, valsts drošības iestādes darbinieku.

Es nezinu, ar ko beidzās šis stāsts par četriem noziedzniekiem (jā, arī kukuļu došana ir noziegums!), bet domāju, ka tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka mūsu valstī godīgi cilvēki ar noziedzniekiem ir sapinušies tādā murskulī, ka reti kurš vispār spēj saprast, kur gals, kur mala. Vēl retāks ir tas, kurš pilnībā saprot to, cik dziļi mūsu sadzīvē un apziņā ir ieaugusi korupcija.

Dzirdēju, ka Muitnieks atpūšas kaut kur Austrijā un ir aizdomas, ka Drošībnieks ir viens no tiem, kurš lemj, kam no jaunajiem Saeimas deputātiem tiks dota pielaide. Mani bieži apvaino par #VissIrSlikti viedokli, bet vai kāds no Jums, izlasot šo stāstu, var pateikt, ka mums valstī viss ir labi?