Kā atpazīt interneta trolli?

Vārds „trollis” interneta čatos, forumos un komentāru vietās ir lasāms katru dienu, bet katram no mums ir nedaudz atšķirīga izpratne par to, kas tieši ir šis mistiskais radījums.

Ir cilvēki, kuri domā, ka trollim jābūt anonīmam. Kādreiz varbūt tā arī bija, bet tagad ir sastopami troļļi gan ar izdomātiem vārdiem un uzvārdiem, kas izskatās īsti, gan reāli cilvēki ar īstiem uzvārdiem un profiliem, kuri uzvedas kā īsti interneta troļļi. Tad nu rodas jautājums – kā tad viņus atpazīt? Protams, ir datoristu ceļš – meklēt pēc IP adresēm, salīdzināt līdzīgus kontus, pētīt ierakstu vēsturi, taču ne jau visi mēs esam datoristi, tāpēc es šeit piedāvāšu 3 galvenās interneta troļļa pazīmes, pēc kurām jebkurš var identificēt aizdomīgus personāžus:

Pazīme Nr.1 – Nekad neatbild uz jautājumiem tieši. Nekad. Viņi baidās (pamatoti), ka ar tiešām atbildēm viņi var paši sevi iedzīt strupceļā, jo pēc tam kāds var viņus citēt. Tiešā jautājumā viņi redz slazdu. Par cik troļļu spriedumi un paziņojumi gandrīz vienmēr ir aplami, tad, nedaudz apdomājot, viņus varētu piespiest nonākt pretrunās jau ar 3-4 jautājumu ķēdīti (piemēram - trolli, kurš aizstāv plakanās Zemes teoriju, var iedzīt stūrī uzdodot jautājumu vai viņš tic, ka cilvēki lido kosmosā  Ja vien viņi uz tiem atbildētu. Neatbild pat uz vienu. Reiz kāds trollis pat atteicās man atbildēt uz jautājumu vai viņam garšo rupjmaize ar speķi kā zacene pie šņabja. Locījās un mocījās, uzdeva pretjautājumus, bet tā arī neatbildēja J  Jūs varat pamēģināt paši!

Pazīme Nr.2 – Novērš uzmanību no galvenās tēmas, piekasoties sīkumiem. Vēl šodien kāds trollis uz Latvijas uzņēmēja A.Bites sarkastisko paziņojumu, ka OIK maksājumos jau samaksāti 1 milj. Eiro, iebilda, ka OIK atcelšana nebūtu viņam ietaupījusi tieši vienu miljonu. Iespējams, ka trollim taisnība, bet ne jau precīza summa šeit ir svarīga. Galvenā tēma ir OIK nelikumība un tas, kā šie papildus maksājumi ietekmē Latvijas valsts attīstību. Pievēršot uzmanību šai iespējamajai neprecizitātei, trollis veiksmīgi diskreditē autoru un maina sarunas tēmu.

Pazīme Nr.3 – Sagroza jūsu teikto un ieliek to jūsu mutē ačgārni. Viens mirklis un jūs jau tērējat savu laiku, nevajadzīgi taisnojoties un skaidrojot to, ko vispār nekad neesat teikuši! Šis ir ļoti efektīvs paņēmiens un tāpēc uz šo uzķeras daudzi un ļoti bieži, tā ka šo, lūdzu, uztveriet ne tikai kā pazīmi, bet arī kā brīdinājumu.

Mana pieredze liecina, ka 9 gadījumos no 10 troļļa identificēšanai pietiek jau ar pirmo pazīmi, bet, ja personāža tekstos saskatāmas visas 3 iezīmes, tad vārds „trollis” vairs nebūs apsaukāšanās, bet fakta konstatācija.

Interesanti, ka visas šīs trīs pazīmes/paņēmieni ir arī laba tiesu jurista sekmīga darba pamatā J  Vai mēs no tā varam secināt, ka no juristiem sanāk labi troļļi? Vai otrādi - ka troļļiem vajadzētu studēt jurisprudenci? Tā jau būs novirzīšanās no galvenās tēmas...

Pārdomu cikla 9.daļa. Mīts.

[Šī ir pēdējā no 9 daļām. Iesaku izlasīt visas, sākot ar 1.daļu (tās ir tepat blogā, tikai jāpatin uz leju nedaudz), jo tās papildina viena otru un kopējā doma ir labāk izprotama. Paldies!]

Pārdomu cikls “Kas nav kārtībā ar Latvijas valsti?”

Jeb

Kāpēc mēs esam tādā d****?

9.daļa. Mīts.

     Pirmsvēlēšanu periodā latviešu vēlētājs jau gandrīz 30 gadus tradicionāli tiek biedēts ar veselu kompleksu šausminošu scenāriju (divvalodība, izstāšanās no NATO, pievienošana Krievijai, pēdējā laikā arī „vai neredzi, kasnotiek Rīgā?”), kurus ērtības pēc var apvienot vienā sauklī - „krievi nāk”. „Ļaunos” krievus Latvijā pārstāv partiju apvienība „Saskaņa”. Ņemot vērā to, ka Latvijas Republikā ir sakārtota likumdošana, demokrātiska valsts pārvalde, vairāk nekā 15 dažādi specdienesti, ka aiz mums stāv ES, mūs apsargā NATO, ir brīvi masu mediji, ka latviešu tauta ir atguvusi pašapziņu, ka absolūtais vairākums balsstiesīgo Latvijas nelatviešu ir valstij lojāli, mums ir pilnīgi visas iespējas, lai atvairītu un nepieļautu nevienu no tām lietām ar kurām mēs tiekam biedēti.

     Vienīgais, no kā mums patiesi vajadzētu baidīties ir vāja, korumpēta valsts ar nabadzīgiem un neapmierinātiem iedzīvotājiem.

     Protams, drauds no Krievijas puses pastāv, bet apgalvot, ka šo draudu iemieso viena, pilnīgi legāla politiska organizācija ir nenopietni. Un tomēr... gadu no gada, no vienām vēlēšanām uz otrām, mēs dzirdam vienu un to pašu briesmu stāstu.  Pie tam, ievērojiet – netiek veikta reāla cīņa pret „Saskaņu”. Netiek pētīts no kurienes nāk viņu finansējums. Netiek ierobežota viņu darbība. Piemēram, Ždanokai aizliedza piedalīties vēlēšanās tikai tagad, pēc 28 gadiem! Toties mīts „krievi nāk” tiek uzturēts ar putām uz lūpām. Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka varas partijām ir izdevīgi uzturēt dzīvu šo mītu! Varas partijām „Saskaņa” ir pat vajadzīga! Pie tam nevis vāja un skaitliski maza, bet pietiekami liela, stipra un redzama.

     Izskaidrojums šim itkā absurdajam apgalvojumam slēpjas atbildē uz jautājumu, kuru bieži vien sev uzdodam laikā starp vēlēšanām:

Kāpēc mēs balsojam un balsojam, bet rezultāts vienmēr tas pats?

     Katrs normāls cilvēks prot atbildēt uz elementāriem jautājumiem – par ko cīnās partijas? Par vietām Saeimā! Cik tur vietu? 100! Paga, paga... Vai tā tiešām ir? Ne gluži... Partijas necīnās par vietu Saeimā! Kuram gan interesē bezjēgā deldēt krēslu sēžot opozīcijā? Partijas cīnās par vietu valdošajā koalīcijā – par iespēju maksimāli izmantot savu korumpētības potenciālu, par ministru portfeļiem, izdevīgiem līgumiem, vietām valsts uzņēmumu valdēs, utt. Tautas valodā runājot, par vietu pie siles.

    Te jau mums sākas nedaudz cita matemātika. Lai valdītu, vajag vismaz 51 vietu no 100. Vienkāršības labad, salīdzināsim to ar konkursu augstskolā – uz 1 vietu pretendē 2 cilvēki. Nav liela konkurence, bet tomēr ir. Bet... vai mums tiešām ir 100 vietas? Vispār jau nē, jo, pateicoties „krievi nāk” mītam,  „Saskaņa” koalīcijā ņemta netiek, tātad reāli vietu ir tikai apmēram 75! Vēl vajag ņemt vērā visādus aizdomīgi godīgus tipus, kas var atteikties zagt principa pēc, vai kuru sirdsapziņa ir pārāk dārga, tāpēc vajag apmēram 56 vietas. 56 no 75... nu jau „konkurss” izskatās vairāk pēc 7 cilvēki uz 5 vietām. Stipri labāk, vai ne? Ar šādu konkursu jau gandrīz katrs muļķis var iestāties. Un tā arī notiek! Principā jebkurš latviešu partijas spices deputāts var tikt pie siles. Muļkis, zaglis, nekompetents? Vienalga! Bez konkursa taču!

     Kas vēl ir ļoti būtiski – starpība starp 56 un 75 ir 19 vietas. Tas nozīmē, ka no koalīcijas „atšūt” var augstākais vienu no varas partijām, bet vismaz viena vai pat divas paliks koalīcijā! Jebkurā gadījumā pie siles paliks vismaz viena veco vēžu partija!

     Nav skaidrs? Izstāstīšu pasaciņu:

    Reiz, sensenos laikos trīs braši tēva dēli, Kaimiņš, Kivičs un Kambala devās cīnīties ar mantkārīgo 75-galvaino pūķi Koalīciju, kas jau trejdeviņus un vienu gadu dzīvo Jēkaba alā. Pie alas ieejas viņus sagaida pūķa saimnieks, ļaunais burvis Hūte, kurš puķes tirgo un kuram skaistums no iekšām nāk, un saka „ ar pūķi cīnīties Jūs varat, bet nocirst drīkstat ne vairāk par 19 galvām. Pēc tam jums ir izvēle – mirt varoņa nāvē, vai pašiem kļūt par pūķa galvām”.

    Tagad sapratāt? „Krievi nāk” mīts nodrošina to, ka vara Latvijā tiek burtiski pārmantota! Pūķim var nocirst kādu galvu, kāda atmirst, cita pārēdas un pārplīst, bet pats pūķis turpina dzīvot! Varu Latvijā no saeimas uz saeimu savās rokās visu laiku tur vieni un tie paši cilvēki, nomainās tikai rokas, kuras paraksta līgumus un pakaļas, kuras trin Saeimas beņķus - patiesā labuma guvēji paliek vieni un tie paši. Es nezinu, kā šo sistēmu lai nosauc... par konstitucionālo oligarhiju, par mafiokrātiju, bet demokrātija tā ir tikai nosaukuma pēc.

     Interesanti, ka šī matemātika parāda arī to, ka valdošajām partijām IR IZDEVĪGA pēc iespējas lielāka „Saskaņas” klātbūtne Saeimā! Jo vairāk „Saskaņai” vietu, jo mazāk latviešu deputātu, jo vienkāršāk veidot koalīciju, jo mazāk jadalās. Protams, nedrīkst pārlaist pāri 49 vietām (tāpēc, papildu garantijai, netiek pielaisti pie balsošanas nepilsoņi) un nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka kāds iet kopā ar „Saskaņu”, jo tad visa „aritmētika” pajuks. Tāpēc vēl skaļāk jābļauj „krievi nāk”, lai lētticīgie vēlētāji nepamanītu šo skaisto shēmu.

     Rezultātā mēs iegūstam to, ka kāda no varas partijām (pēdējos gados ZZS un NA) visu laiku ir koalīcijā. Atkarībā no situācijas, viņi paņem klāt vienu otru citu partiju un lieta darīta! Koalīcijas kodols - kliķe, sastāv no profesionāliem korumpantiem, valsts izzadzējiem, zagļiem- politiķiem (zagliķiem?). Jaunie pienācēji ir vai  nu naivi, vai apzināti labuma meklētāji, bet jebkurā gadījumā viņi ir nekompetenti un viegli kontrolējami, jo konkursa taču nav!

    Kas notiek tālāk? Svarīgākais uzdevums ir nodrošināt „pareizo” kandidātu izvēli prezidenta, KNAB šefa, ģenerālprokurora un Tieslietu ministra posteņiem. Tālāk jau „vecie” apmāca zagt jaunos, mazās jaunpartijas apgūst zagšanas paņēmienus un visi labie nodomi pamazām izplēn kārdinājuma priekšā. Līdz nākamajām vēlēšanām ir sagatavoti jauni kontrolējamu zagļu kadri, kuri pie vajadzības var veidot jaunas (ha! ha!) mazpartijas, kuras atgriežas kopējā katlā un... četru gadu cikls sākas no gala.

Kāpēc šāda vēlēšanu sistēma ir tik bīstama un kaitīga?

     Tāpēc, ka šī kroplā sistēma nodrošina VARAS PĒCTECĪBU un, pats galvenais, no tās izrietošo NESODĀMĪBU. Ne jau partijas, to programmas, neizpildītie solījumi vai kādas personālijas ir Latvijas politikas problēma. Pat aiz partijām stāvošie oligarhi nav problēma. Problēma ir nesodāmība! Nav būtiski, kas finansē kuru partiju, nav svarīgi vai tajās darbojas jauni vai veci komunisti, nav svarīgi vai partija ir labēja, centriska, vai kreisa, ja vien šī partija apzinās, ka tā var rīkoties pilnīgi nesodīti, tad tā ir problēma un nekas cits.

     Neviena valdība, neviens ministrs, neviens oligarhs neņemtos veikt noziedzīgas darbības, ja pastāvētu iespējamība, ka jau pēc četriem gadiem cita valdība viņus ieliek aiz restēm! Toties tagad viņi var justies droši, jo zina – lai kāda valdība arī viņus nenomainītu, tajā būs pietiekami daudz ietekmīgu „savējo”, kuri nodrošinās lai savās vietās paliktu sistēmas „atslēgas” figūras – prezidents, kas nekad neatmet atpakaļ šaubīgos likumus, KNAB, kas nekad neko neredz un ģenerālprokurors, kurš nesāk lietas, vai bremzē jau uzsāktās un Tieslietu ministrs, kurš nodrošina, lai viss izskatītos likumīgi.

    Reālā situācija Latvijā ir tāda, ka ministrs, parakstot krāpniecisku multimiljardu līgumu, nes mazāku atbildību, nekā tad, ja ieskrāpē Saeimas tualetes sienā „te bija Arvils A.” Kāpēc gan neparakstīt? Neviens mēs neesam svēts. It īpaši tad, ja runa sāk iet par sešzīmju cipariem...

Ko mēs varam darīt?

     Vienīgā izeja ir PĀRTRAUKT ŠO VARAS PĒCTECĪBU. Lauzt sistēmu, kurā pie varas palikušie aizstāv savus noziedzīgos priekšgājējus, jo zina, ka kāds tāpat aizstāvēs un piesegs viņus. Radīt iespēju pūķim nocirst visas galvas uzreiz. Saeimas vēlēšanām ir jāatgūst sava pareizā, neizkropļotā forma, kad Saeimā ir 100 vietas, nevis 75. Pareizi sapratāt - ir jāņem valdībā „Saskaņa” un vienreiz par visām reizēm jāznīcina mīts „krievi nāk”. Šim nolūkam derēs jebkura partija, kura būs pietiekami drosmīga, lai veidotu koalīciju ar „Saskaņu”. Šajās vēlēšanās tāda ir KPV. Kombinācija KPV+SC nodrošinātu to, ka neviens no kliķes nebūtu valdošajā koalīcijā un būtu iespējams pārraut varas pēctecības ķēdi – atcelt vismaz dažus Latvijai kaitīgos likumus un lēmumus, nomainīt KNAB vadību, ģenerālprokuroru un prezidentu, iecelt citu Tieslietu ministru.

     Pats galvenais – nākamajās Saeimas vēlēsanās jau būtu reāla vēlēšanu cīņa, jo katra partija, kura uzsāks kampaņu, sapratīs, ka iespēja VISPĀR netikt pie siles uz veseliem 4 gadiem ir reāla. Tāpēc nākotnē mēs sāksim redzēt, gan konkrētas, reālas programmas, gan arī reāli izpildāmus solījumus. Ne uzreiz (kā apliecina Rīgas Domes pieredze), bet ar laiku tas notiks un ilgtermiņā tas ir galvenais.

Nav tikai zināms, vai to izdosies izdarīt, jo kliķes ieliktais Valsts prezidents neļaus vēlēšanu uzvarētājai partijai veidot valdību. Tas ir viņa galvenais uzdevums. Tauta uz šo acīmredzami nedemokrātisko rīcību mierīgi noskatīsies, jo... uzminējāt, „krievi nāk”! Tāpēc visas cerības uz KPV, lai cik tas arī smieklīgi neliktos.

     Jums nepatīk ne viena ne otra partija? Ziniet, man arī nē, bet alternatīva ir gaidīt vēl četrus gadus un vērot, kā nekas nemainās. Estrēmās situācijās cilvēki dzer savas čuras, lai nenomirtu aiz slāpēm un izdzīvotu. Pieļauju, ka balsot par „Saskaņu” ir pretīgi, bet situācija ir ekstrēma – uz likmes ir Latvijas nākotne.

   To, ka mana teorija ir pareiza, netieši jau apliecina pašreizējā situācija Rīgas Domē. Kāpēc „Saskaņa” ir pie varas Rīgā? Tāpēc, ka nevienai latviskai partijai nav nekā reāla ko piedāvāt Rīgas vēlētājam – nav līdera, nav oratora, nav programmas, nav redzējuma. Viņi gadiem ilgi ir akli paļāvušies uz tikšanu augstskolā bez konkursa un tagad neko, izņemot bļaut „krievi nāk” neprot! Rīgā, atšķirībā no Saeimas, ar to vairs nepietiek. Jo Rīgā varas pēctecība jau ir izjaukta. Lai latvieši atgūtu Rīgu, viņiem būs jāstrādā ar vēlētāju. Būs jādrukā bukleti krieviski, būs jārunā krieviski un būs jāpārliecina krieviskā rīdzinieku daļa, ka viņi būs labāki saimnieki par Nilu. Būs beidzot jāsāk kārtīgi darīt politiķa darbs. Vai arī jāatvadās no Rīgas uz visiem laikiem.

     Ja neticiet man tagad, atcerieties šo rakstu nākamajās pašvaldību vēlēšanās! Redzēsiet, kas notiks Rīgā – latviešu partijas vairs nebļaus „krievi nāk”, bet konstruktīvi runās ar vēlētājiem. Arī krievu. Es paredzu valodas likuma pārkāpumus J. Un tas būs labi, ticiet man.

Tad kāds ir kopsavilkums?

     Latvijas nākotne ir atkarīga no tā vai izdosies pārtraukt varas pēctecību. Tas, savukārt nozīmē, ka Latvijas cerības uz gaišāku nākotni šobrīd atrodas populistu, klaunu un zaglīgu kremlinu rokās. Domādams neizdomāsi, vai ne?

     Lai gan... tomēr nē! Latvijas nākotne, kā jau vienmēr atrodas vēlētāju rokās. Jācer, ka šis vēlētājs būs gana saprātīgs.

     Es personīgi ceru, ka KPV izdosies savākt pietiekamu vietu skaitu, izveidot koalīciju ar „Saskaņu” un pārmaiņas sāksies jau šajā Saeimā. Ja padomā, tad KPV pat ir pienākums to darīt, jo citādi viņi nodos savu vēlētāju, kurš grib redzēt pārmaiņas, nevis čupošanos ar kliķes partijām.

     Tā nebūs viegla izvēle un tas nebūt nav ideāls risinājums, bet tas būs sākums pārmaiņām, kuras tik ļoti nepieciešamas Latvijai. Iespējams, ka nākamie četri gadi būs ļoti grūti. Iespējams, ka mēs atkal redzēsim zagšanu un solījumu neturēšanu, bet es esmu gatavs pieciest šo laiku Latvijas nākotnes vārdā, jo nerakstītie saeimas vēlēšanu noteikumi būs pārrakstīti un tas ir galvenais.

Pārdomu cikla 8.daļa. Himna.

     No kā sākas valsts? Kas veido valsti? Nācija, tauta, teritorija, konstitūcija, karogs, valūta… un protams himna.

     Pagājušā gs. 90-to gadu sākumā, Atmodas laikā, pienāca brīdis, kad katrs Latvijas patriots sāka domāt par atjaunotās valsts himnu. Arī man, toreiz 20-gadniekam, bija savas domas un idejas par šo tēmu. Pēc  piedalīšanās Tautas Sadziedāšanās pasākumā Mežaparka Lielajā Estrādē, es domāju ka par himnu vajadzētu kļūt kādai tautā ļoti populārai dziesmai. Manas domas toreiz sliecās „Pūt, vējiņi” un „Nevis slinkojot un pūstot” virzienā.

     Kad uzzināju, ka pieņemts lēmums atgriezties pie vecās „Dievs, svētī Latviju”, es biju nepatīkami pārsteigts. Kā? Šī, vecā (morāli novecojusī) gaudulīgā dziesma tagad būs mūsu jaunās, spožā, neatkarīgās nākotnes himna!? Ar galvu es sapratu lēmumu – vēsture, sentiments, u.c., bet mana sirds to īsti negribēja pieņemt. Toreiz vēl nebiju lasījis par vārda spēku, vēstījumu (jeb messidžu, kā tagad modīgi teikt) un citām gudrām lietām, tāpēc izjūtas bija tīri intuitīvas.

     Tagad jau pie himnas ir pierasts, tā saistās ar daudziem emocionāliem momentiem, bet doma, ka tā nav īstā himna mūsdienu Latvijai mani nav pametusi nekad un tieši šobrīd tā jau sāk pāriet pārliecībā, ka himna ir jāmaina.

     Jūs jautāsiet KĀPĒC?

     Pirmkārt, tās vēstījums ir nepareizs – „Dievs... ļauj mums...” ??? Es atvainojos, bet kāpēc mums kaut kas jālūdz!? Tā ir mūsu zeme! Tā ir daļa no Latvijas problēmas, ka mēs tikai kaut ko kautrīgi lūdzam kaut kādai augstākai varai – Dievam, PSRS Prezidentam, ES Augstajam Komisāram, NATO ģerālsekretāram, utt. Vai nav jau laiks beigt ubagot? Nu vismaz vārdos, ja ne darbos?

     Otrkārt, himnas teksts ir morāli novecojis. Dievs? Latvijā valsts ir nošķirta no reliģijas. Laimē diet? Ja kāds šajā zemē no laimes tiešām sāks „diet”, tad viņu laiks aizvest uz Tvaika ielu! Latvju dēli, latvju meitas? Atvainojiet, bet mums gandrīz puse no iedzīvotājiem vairs sen nav „latvju”! Un viņi nekur no šejienes nepazudīs (par šo tēmu citā daļā)! Uz mirkli izkāpjiet no latvieša ādas un iekāpjiet teiksim krieva ādā. Iedomāsimies, kādu populāru krievu, nu piemēram Nilu Ušakovu, dziedam par latvju dēliem! Nevarat iedomāties? Man arī grūti. Varbūt laiks padomāt par to, ka šķelšanās mūs valstī sākas jau no himnas?

     Jūs teiksiet, HIMNAS NEMAINA!

     Es atbildēšu – a kur tas ir teikts!? Labi, Francijai arī himnas teksts morāli novecojis, dzied par asiņu upēm utt., bet viņiem vienmēr ir bijusi viena republika! Mums tagad ir jau trešā un tā ļoti atšķiras no pirmās. Latvijas Milda vairs nav jaunava kā 1919. Gadā. Viņa jau ir pabijusi piespiedu laulībā... vai precīzāk būtu teikt harēmā (republiku taču bija veselas 15, vai ne?). Pazemota, izvarota un piesmieta. Kāpēc lai viņa, atguvusi brīvību, joprojām dziedātu to pašu veco dziesmu?

     Formula 1 autosacensībās vairāk nekā 50 gadus bija tradīcija, ka katram pilotam bija savs ķiveres zīmējums. Maiklu Šumaheru, Airtonu Sennu un Niki Laudu visi atpazina pēc ķiveres. Tad atnāca Sebastians Fetels un uz katru sacīksti apgleznoja ķiveri par jaunu. No sākuma visiem bija šoks. Tagad visi pieraduši un tas liekas normāli.

     Varbūt mēs varam mainīt tradīciju? Varbūt himnu var un VAJAG mainīt vadoties pēc situācijas valstī!? Varbūt katrai jaunai valdībai būt tiesības no mainīt himnu? Varbūt mūsu  piemēram sekos citas valstis? Vismaz pasaules uzmanību pievērsīsim noteikti!

       Ja nu mainam, tad UZ KO MAINĪT?

    Mēs esam dziedātāju tauta. Vai tad Latvijā nav talantu, kas spēj radīt jaunu himnu? Mārtiņš Brauns jau ir pierādījis, ka ir. Mēs varētu iet līdzi laika garam un veidot televīzijas konkursu, kur piedalās LNO simfoniskais orķestris, Latvijas labākie kori. Dzejnieks, teksta autors varētu pats nolasīt himnas tekstu un paskaidrot tās ideju. Tad atskanētu tās svinīgs izpildījums un visas tautas balsojums. Mēs varētu būt avangardiski un iekļaut tekstā kaut ko par lietām, kas mūs visus vieno, piemēram hokeju. Latvija varētu būt pirmā valsts pasaulē ar modernu himnu. Diez vai tā būtu sliktākā lieta ar ko izcelties.

      Ja paliekam, pie jau esošām dziemām, tad es vēl joprojām domāju, ka „Nevis slinkojot un pūstot” ir labs variants. Labs, uzmundrinošs vēstījums, strauja, pacilāta melodija. Pilnīgi nekādas vainas. Ja nepatīk šis, tad mums jau ir Alfrēda Kalniņa „Latvju himna” ar Viļa Plūdoņa vardiem! „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam še paši sev likumus lemt!” Vai var būt vēl labāki himnas vārdi? Cienījams autors, skaņdarbs paredzēts kora izpildījumam.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvju_himna

     Kur ir problēma!? Domāju, ka mūsu galvās. Mēs neesam gatavi būt kungi savā zemē. Mēs spējam tikai lūgt...

Pārdomu cikla 7.daļa. Okupanti.

     Atzīšos godīgi – es nezinu Latvijas vēsturi. Protams, es klausos, ko saka citi, šo to palasu, ja iet runa par kādu konkrētu tēmu, bet kopumā es Latvijas vēsturi nezinu. Man tā nekad nav mācīta, jo padomju laikā ar to bija tieši tāpat, kā anekdotē par vasaru – es tajā dienā slimoju.

     Vienreiz saņēmos un izlasīju tādu kā kopsavilkuma rakstu par notikumiem, kuri 1919.gadā noveda pie Latvijas Republikas izvedošanās. Tad es to izlasīju vēlreiz. Vienalga neko nesapratu. Izlobīju kopējo ideju – saujiņa aktīvu cilvēku ar saujiņas patriotisku karavīru palīdzību izmantoja situāciju kad Krievija un Vācija bija novājinātas. Vēl īsāk – mums noveicās.

    Ko es ar to gribu teikt? To, ka mūsu valsts vēsture ir ļoti sarežģīta, niansēta un ļoti dažādi tulkojama. To, ka cilvēks, bez īpašas ieinteresētības un entuziasma to nemaz nevar pilnībā apgūt un izprast. Tieši tas pats attiecas uz okupācijas faktu.

     Katrs latvietis zina, ka Latvija tika okupēta, tomēr dokumentāli tam ir tikai viens pierādījums. Viens dokuments, Padomju Savienības ultimāts K.Ulmanim. Šis dokuments bija slepens, par tā eksistenci, cik man zināms, gadiem ilgi nezināja pat latviešu vēsturnieki. Tas nāca klajā tikai pēc ilgiem meklējumiem un daudzi par tā eksistenci nezina vēl šodien.

     Ņemot vērā visu augšminēto, vai mēs patiešām varam saukt Fedju Ivanovu, Sarkanās Armijas jauniesaukto, kurš 1940.gada vasarā uz krievu tanka iebrauca Latvijas teritorijā par okupantu? Manuprāt, nē. Manuprāt Fedjam likās, ka viņš tieši tāpat palīdz Latvijai, kā Džonam, kurš uz amerikāņu tanka pagājušajā vasarā iebrauca Ādažu militārajā bāzē.

    Tāpat mēs nevaram saukt par okupantu Fedjas dēlu, kurš piedzima jau LPSR. Arī Ivanu, kurš katru gadu atzīmē sava vectēva Fedjas uzvaru pār fašistiem 9.maijā pie Uzvaras monumenta, mēs par okupantu nosaukt nevaram.

     Tad kā sanāk? Okupācija bija, bet okupantu nav!? Jā, gandrīz tā arī sanāk. Kā jau teicu – Latvijas vēsture ir komplicēta. Manuprāt galvenie okupanti ir Staļins, Hitlers, Molotovs, Ribentrops un tas, kurš atdeva mūsu valsti – K.Ulmanis. Viņi gan, ja var ticēt vēsturniekiem, sen jau kā nav starp dzīvajiem. Kas tad mums paliek?

      Paliek VDK darbinieki, kuri iebrauca Latvijā zinot, ka šeit iespējama pretošanās. Paliek latvieši, kuri aktīvāk vai mazāk aktīvi sadarbojās ar VDK un palīdzēja uzturēt okupāciju. Starp citu, šīs divas grupas okupāciju un tās sekas uztur vēl joprojām.

     Okupēt ir viegli. Pārvaldīt un 50 gadus uzturēt okupāciju – lūk kur ir grūtākais uzdevums. Tieši šie cilvēki, kuri izsūtīja uz Sibīriju tūkstošus, lika cietumā un nošāva nepakļāvīgos, gadiem ilgi skaloja mums smadzenes, ir īstie okupanti.

     Tomēr mēs mierīgi atļaujam viņiem vēl joprojām vadīt mūsu valsti, mierīgi noskatamies, kā viņi, ādu uz otru pusi pārmetuši, vazā pa dubļiem Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un kopīgi ar viņiem saucam par okupantiem tos, kuri pārsvarā gadījumu, pat nesaprot, par ko tieši viņus apvaino. Fedjas mazdēlu Ivanu, piemēram.

     Daudzi tūlīt brēks, ka Ivanam vajadzēja mācīties Latvijas vēsturi un zināt, ka viņa vectēvs Fedja bija okupants. Vajadzēja. Arī man vajadzēja, bet es nemācījos. Slinks esmu. Man tiek piedots, jo esmu latvietis. Ivanam piedots netiek. 

Šajā sakarā man ir viens ļoti konkrēts jautājums:

Vai Latvijas Republikas Izglītības Ministrijā ir kaut viens pats cilvēks, kurš zina, ko tieši cienījamā, pensijas vecuma, vēstures skolotāja (kura pati ir vēsturi mācījusies padomju laikā) Vera Stepanovna savā Rīgas Puškina Licejā māca saviem krievu skolēniem par Latvijas okupāciju??? 

     Nē, es ticu, ka kāds IZM zina, kas ir rakstīts programmā. Ticu, ka kāds zina un ir pārbaudījis, kas ir rakstīts mācību grāmatā. Es pat esmu gatavs noticēt, ka IZM zina, kas Verai Stepanovnai būtu jāsaka tajā stundā.

    Bet es neticu, ka kaut kad, kaut viens ir reāli pārbaudījis, ko un kā viņa māca par šo svarīgo, (iespējams, pašu svarīgāko) Latvijas vēstures epizodi!

     Šajā gadījumā ir svarīga pat intonācija. Var nolasīt tekstu no grāmatas, tad piemiegt ar aci klasei, „jūs taču saprotiet, ko man liek teikt, vai ne?” un viss, lieta darīta – nakamajā gadā pie Uzvaras monumenta būs par pāris jauniešiem vairāk.

     Man ir ideja:

     Vai Nacionālā Apvienība nevar atrast vienu krievu vēsturnieku (latvietis ar labu krievu valodu pat nederēs), kas varētu sagatavot speciālu lekciju vidusskolniekiem par okupāciju un ceļot ar to pa Latvijas krievu skolām? Lai mēs 100% zinātu, ka šī epizode tiek izstāstīta vienmēr pareizi un korekti? Tas taču nebūtu ne sarežģīti, ne dārgi, vai ne?

    Tajā pat laikā latvieši varētu beidzot sākt saukt par okupantiem tos, kuri to patiešām ir pelnījuši – VDK darbiniekus un komunistus. Īpaši jau latviešus. Jo citādi man liekas, ka latviešu tautai var uzstādīt vēl vienu diagnozi – Stokholmas sindroms.

Piektais pants.

Par cik prezidents Tramps esot ieminējies par izstāšanos no NATO un manā Twitter burbulī notiek niknas diskusijas par šo tēmu, es šodien padalīšos ar domām, kuras man neliek mieru jau kādu laiku, proti slaveno 5.pantu. Lielākā daļa to lasījusi nav, tādēļ publicēšu šeit oficiālo tulkojumu:

Ziemeļatlantijas līgums. 5.pants.

Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību. Par jebkādu šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo Drošības Padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību.

Kā redzat, runa tajā iet tikai par BRUŅOTU uzbrukumu. Līgums ir noslēgts 1949.gadā, kad par hibrīdkaru un kiberkaru nevienam nebija pat nojausmas. Paskaidrošu – šis pants neaizsargā mūs no Krimas scenārija.

Kad vairākus gadus atpakaļ, pēc Krievjas kiberuzbrukuma Igaunijai, BBC Radio šajā sakarā intervēja bijušo NATO ģenerālsekretāru A.F.Rasmusenu, viņš tiešā tekstā atbildēja, ka uzbrukums Igaunijai bija karš (“the act of war”). Uz sekojošo jautājumu par to, kāpēc NATO neko nedarīja, lai palīdzētu Igaunijai, viņam atbildes vairs nebija. Bija dzirdama tikai nenoteikta murmulēšana.

Tālāk. Iedomāsimies, ka Krievija uzbrūk un ieņem Latviju bruņotā uzbrukumā. Kā jūs paši varat izlasīt tekstā, 5.pants nenosaka, ka NATO ir jādara kaut kas, lai Krievijas okupēto teritoriju atgrieztu atpakaļ Latvijai. Organizācijai ir tikai jāatjauno un jāsaglabā Ziemeļatlantijas reģiona drošība. Vai nepiekritīsiet, ka reģionam varētu būt drošāk, ja Krievija mierīgi paliek Latvijas teritorijā, nekā tad, ja reģionā sākas karš starp Krieviju un NATO?

Viss atkarīgs no interpretācijas un variantu, kā interpretēt šo dokumentu, diemžēl ir ļoti daudz. Pārāk daudz priekš mazās Latvijas.

Nobeigumā gribu atgādināt, ka Drošības Padomē ietilpst Krievija ar veto tiesībām, kuras tā nekaunīgi izmanto katru reizi, kad tai ienāk prātā, padarot Drošības Padomi nespējīgu. Pēc NATO līguma, tieši šī nespējīgā Drošības Padome ar Krieviju tās sastāvā, ir augstāka institūcija par NATO.

Visu šo derētu atcerēties katru reizi, kad diskusijās pieminat NATO un 5.pantu, un nelolot pārāk lielas ilūzijas par to, ka mūs kāds metīsies aizstāvēt ar ieročiem rokās uz pirmo mūsu palīgā saucienu.

Kā top melu raksti.

Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdams termins „fake news” – apmelojoši, nepatiesi raksti, kurus to autori uzdod par patiesību, tādā veidā ietekmējot sabiedrisko domu viņiem vēlamajā virzienā. Mēs lietojam šo terminu, brīžiem pat īsti nesaprotot, kas ir fake news un kā tas patiesībā izskatās. Tāpēc, kad izlasīju Re:Baltica rakstu „Kam Pieder?” ( https://rebaltica.lv/2018/08/kam-pieder/), nolēmu uzrakstīt šo analīzi un „izķidāt” rakstu burtiski burtu pa burtam, lai paskatītos, „kas lācītim vēderā”.

Ieteikums: atveriet „Kam pieder?” rakstu paralēli šim rakstam un sameklējiet tajā manis pieminētos vārdus. Tā būs vieglāk izprast un sekot domai.

Iesākumā jāuzsver, ka man bija pieejama informācija, kas bija pretrunā ar rakstā minēto. Tikai tāpēc sāku rakstu pētīt uzmanīgāk. Ja man šīs informācijas nebūtu, tad es būtu „uzķēries” tieši tāpat, kā uzķērāties jūs. Tomēr es ceru, ka šis raksts palīdzēs arī tiem, kas jūt līdzi citām partijām un noderēs nākotnē, lai atšķirtu patiesību no meliem.

Pirms analīzes gribu uzsvērt - ja „Kam Pieder?” raksts būtu bijis pubicēts rubrikā „redaktora sleja”, kur tas tiktu uztverts kā viedoklis, vai marķēts ar atzīmi „apmaksāts”, tad šāda rakstīšanas maniere varētu būt pieļaujama, lai gan vienalga nebūtu ētiska, bet tas netika darīts – šis raksts tiek pasniegts kā analīze, tātad objektīvs.

            Pirmā lieta, uz kuru jāpievērš uzmanība, vēl pirms runājam par pašu rakstu, ir tas, ka labas žurnālistikas prakse prasa, lai tēma tiktu apskatīta vispusīgi, izpētot visus apstākļus un dodot visām iesaistītajām pusēm vienlīdzīgus apstākļus un iespēju izteikties, aizstāvēt savu nostāju.

            Tas, ka žurnālists ir ievācis informāciju no iesaistītās puses, parasti rakstā tiek apliecināts vienā no trijiem sekojošiem veidiem:

-           tiek publicēta intervija ar puses pārstāvi;

-           tiek publicēts puses oficiālā rakstiskā atbilde;

-           tiek ierakstīts komentārs, ka autors mēģināja sazināties ar to un to, bet tas un tas nebija pieejams, vai atteicās sniegt jebkādus komentārus;

            Ja raksts būtu pilnīgi objektīvs, tad rakstam par KPV būtu jābūt tikai vienam no plaša rakstu cikla, kurā būtu pētīti visu partiju atbalstītāji. Tas netiek darīts – viena partija (KPV) tiek izcelta. Tas jau sākumā vedina domāt, ka šī partija ir vienīgā, kurai ir aizdomīgi atbalstītāji. Tas būtu pirmais fakts, kurš liecina par raksta tendenciozitāti.

            Tagad pārejam pie paša raksta.

Jau pats virsraksts ir maldinošs. „KAM PIEDER?” vedina domāt, ka runa ies par finasējumu, par to, ka partija KPV ir „nopirkta”. Es biju uzrakstījis jau veselas divas lappuses ar šo analīzi, kad ievēroju, ka runa iet nevis par finansējumu, bet atbalstu! Nācās pārlabot rakstīto un šo to dzēst.

Pirmajā teikumā, izceltu, atrodam frāzi latviskās partijas izteikušas aizdomas. Šai frāzei pievērsīsim papildus uzmanību, jo tā ir visa raksta pamatā, šī frāze itkā ir pamatojums tam, kāpēc vispār tapis šis raksts.

Partijas izteikušas – partija nav viens vai daudzi tās fani internetā, nav viens vai varāki tās biedri, nav pat partijas „spice”, valdes locekļi, utt. Partija ir sabiedriska organizācija. Lai varētu apgalvot, ka „partija” ir kaut ko „izteikusi”, ir jābūt kaut kādam oficiālam paziņojumam. Līdz raksta publicēšanai tādu paziņojumu ne  no vienas partijas nebija. Tādi netika publicēti arī rakstā. Tātad mēs varam droši apgalvot, ka šī raksta pamatā ir meli. Šajā vietā es varētu arī analīzi beigt, jo no šī apgalvojuma automātiski izriet, ka viss pārējais raksts ir vai nu meli, vai fakti, kas izmantoti melīga apgalvojuma pierādīšanai.

          Lai tas būtu vieglāk saprotams, es ņemšu ekstrēmu piemēru. Iedomājieties, ka raksta virsrakstā tiek apgalvots, ka jūsu māte ir prostitūta! Vai jūs interesētu turpmākie „fakti”, ja jūs tāpat zināt, ka tā nav taisnība? Domāju, ka nē.

       Tomēr es rakstu šo analīzi, lai parādītu, kādā veidā tiek ietekmēta Jūsu domāšana, tāpēc turpināšu apskatot frāzi pēc frāzes.

Teju visas tā sauktās latviskās partijas – kopā mums ir vismaz 12 latviskas partijas. Neviena no tām neko nav izteikusi. Tiek radīts iespaids, ka tā domā gandrīz visi, tas savukārt vedina domāt, ka aizdomas varētu būt patiesas.

Latviskās partijas – ja jau tikai latviskās partijas, tad vajadzēja iztaujāt arī krieviskās. Varbūt tās domā savādāk? Varbūt Saskaņa zina kaut ko? Tas netiek darīts, tāpēc varam secināt, ka objektīva analīze šeit nevienam nav bijusi prātā.

Artusa Kaimiņa un jurista Alda Gobzema vadīto partiju KPV LV – ne tikai šie divi cilvēki vada KPV un nevienam no viņiem netiek uzdots jautājums par partijas finasējuma avotiem. Pat tad, ja viņi melotu, bija jādod iespēja izteikties, jo tas dotu iespēju pieķert melos vēlāk, ja uzrastos pierādījumi. Tātad atkal varam secināt, ka patiesības izzināšana nav šī raksta motīvs.

Atbalsta – virsraksts ir „Kam pieder?”, bet tālāk rakstā ir vairs tikai „atbalsta”. Piekritīsiet, taču ka starpība ir, vai ne? Ievērojams pārspīlējums ar vēlmi radīt asociāciju, ka KPV ir nopirkta.

Bijušais ministrs, “oligarhu sarunu” dalībnieks un šobrīd tranzītbiznesā ar Krieviju pelnošais ekspolitiķis Ainārs Šlesers  - varēja rakstīt arī šādi: „bijušais Ekonomikas ministrs, Rīgas lidostas attīstītājs, veikalu ķēdes „Rimi” ievedējs Latvijā, ekspolitiķis Ainārs Šlesers” un arī būtu taisnība. Acīmredzami, ka mērķis ir jau iepriekš pasniegt AŠ kā negatīvu tēlu. Tendenciozi, neobjektīvi, bet labi kalpo mērķim – diskreditēt KPV.

(lasiet šeit) - Pievienota saite, kura rada asociāciju, ka tajā ir kaut kāds apstiprinājums AŠ saistībai ar Krieviju. Nekā tāda tur nav. Saitei nav gandrīz nekāda sakara ar šo rakstu. Autors zina, ka tikai retais apskatīs to saiti, bet tas nekas - pati saites esamība jau rada papildus pierādījuma efektu.

Mērķis – ar... - šis ir it kā sīkums, bet ļoti svarīgi! Autors no melīgā apgalvojuma, ka partijas izsaka aizdomas [par AŠ atbalstu KPV], pārlec uz jaunu, vēl melīgāku (un grūtāk pierādāmu) apgalvojumu, ka partijas zina tieši kādēļ AŠ atbalsta KPV!!!! Kā vispār ir iespējams pierādīt kāda nodomus!? Tieši tāpēc, piemēram, antiterorisma cīņa ir tik grūta, jo ir grūti, gandrīz neiespējami (pirms izdarīts terorakts) pierādīt kāda nodomus. Tomēr raksta autors dara tieši to.

Pie tam tas tiek darīts jau apgalvojuma formā. Netiek rakstīts „partijas izsaka aizdomas, ka mērķis varētu būt, vai mērķis esot”, bet šie vārdi tiek aizstāti ar domuzīmi, kas šajā vietā nozīmē „ir”. Turpmāk rakstā vārdiņš „esot” tiek lietots, bet tikai tajās vietās, kur konkrēto apgalvojumu vajag apšaubīt. Sagadīšanās? Es tā nedomāju.

ar KPV LV atbalstu panākt Saskaņas nokļūšanu valdībā – kādā tieši veidā to būtu iespējams panākt? Pirmkārt, es un arī daudzi citi uzkata, ka Saskaņas ienākšana valdībā nāktu ilgtermiņā Latvijai par labu. Tomēr autors zina savu mērķauditoriju, kurai SC vārda pieminēšana ir kā sarkanā lupata bullim. Otrkārt, lai minētais scenārijs notiktu:

a)         KPV jāiegūst visvairāk balsu no latviskām partijām un prezidentam jāuztic tai veidot valdību;

b)         KPV ir jāvēlas veidot koalīciju ar SC;

šis scenārijs pagaidām ir tikai fantāzijas, pat ne politiskās prognozes līmenī, tomēr autors uz tās droši balsta savu „analīzi”.

kas ir būtiski veiksmīgam biznesam ar Krieviju - Atkal sarkanā lupata bullim, ar nodomu radīt mērķauditorijai negatīvas asociācijas ar KPV. Veiksmīgs bizness nekad nevar nākt par sliktu Latvijai. Pat tad ja tas ir ar Krieviju. Tas gan nav svarīgi raksta autoram, jo mērķis ir cits.

Lursoft datu bāze rāda, ka Šlesers ir valdes loceklis uzņēmumā Euro Rail Trans, kura apgrozījums pērn bija 7.7 miljoni eiro, bet gadu tas beidza ar gandrīz pusmiljona eiro zaudējumiem. – Vēl viens mēginājums diskreditēt AŠ. „Tesla”, uzņēmums, kurš pieder vienam no pasaules bagātākajiem un veiksmīgākajiem biznesmeņiem, Elonam Muskam, katru gadu zaudē simtiem miljonu, tomēr neviens neuzskata EM par ļaundari. Tāpat nav apskatīti citi AŠ uzņēmumi, kas, iespējams, nes peļņu.

Kam pieder „Dienas Bizness”? - Tālāk seko diezgan garš pētnieciskās žurnālistikas gabals, kas ir profesionāli uzrakstīts un labi pasniegts, tikai... Tas nav vajadzīgs, jo pietiktu ar vienu teikumu: „Dienas Biznesu kontrolē AŠ”. Ja vajag, varētu pielikt saiti uz šo izpētes daļu. Šī daļa ir tik gara tāpēc, ka labi noslēpj to, ka patiesu faktu, ka AŠ tiešām atbalsta KPV nav! Toties viss izskatās smuki, profesionāli un auditorijai galva jau sajaukta.

Daļas beigās ir epizode ar Gobzemam nosūtīto DB raksta maketu pirms publicēšanas. Kā pierādījumu uzrādīto SMS autoram ir nosūtījis pats Gobzems, tomēr tas ir koriģēts. Pat pēc koriģēšanas var saprast, ka iesaistīto personu rīcības motīvi, ja arī nav gluži ētiski, tad katrā gadījumā ir cilvēciski saprotami un nekādā gadījumā neliecina par kaut kādu īpašu atbalstu KPV ( DB redaktors pat neatpazīst Gobzema numuru!). Runa varētu iet tikai par viena cilvēka atbalstu otram.

Toties šeit mēs varam novērot dažādu „esot”, „nepierādot”, u.c. līdzīgu vārdu lietojumu, no kura autore izvairījās virsrakstā. Tas rada iespaidu, ka Toča teiktajam nevar ticēt.

Kam pieder mācītājs? - Vēl viena raksta daļa, kurai ar galveno raksta tēmu nav sakara, jo tā mēģina diskreditēt P.Sproģi un atkal parādīt saikni starp AŠ un DB. Tā nemēģina pierādīt saikni starp AŠ un KPV, tāpēc tai vispār nebūtu vietas šajā rakstā.

Rakstā ir pieminēta arī epizode ar D.Šmitu, kurš tiešām ir KPV biedrs, tāpēc šo apskatīsim sīkāk.

DŠ amats liek viņam ikdienā tikties ar daudziem ietekmīgiem cilvēkiem Latvijā, gan biznesmeņiem, gan valsts ierēdņiem, gan politiķiem. Tomēr raksts ir izcēlis šo vienu tikšanos ar AŠ. Ja dotajā laika periodā DŠ būtu 20 reizes ticies ar, teiksim, Aivaru Lembergu, vai tas nebūtu pierādījums, ka KPV „pieder” AL? Iespējams, ka būtu, bet tas netiek apskatīts, jo nav svarīgi. Galvenais, ka viņš vienreiz(!) ir ticies ar AŠ.

Pie tam, man ir Twitter ieraksts, kurā D.Šmits publiski iedod tieši šī raksta autorei savu personīgo mob.tel. numuru. Neskatoties uz brīvu pieeju DŠ, autore tomēr izvēlas rakstā izmantot vien tvītu, kas pat nav adresēts viņai. Kā minumums paviršība. Visticamāk, vienkārši nevēlēšanās darīt savu darbu. Kā nekā galvenais panākts – „pierādīta” saikne starp DŠ un AŠ.

Atkal vajadzīgajās vietās tiek lietots „esot”.

Šajā daļā autore atkal turpina fantazēt. KPV un AŠ saikni itkā pierādot viņu līdzīgie uzskati dažās jomās. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, piemēram, KPV un Nacionālajai Apvienībai arī ir vienādi uzskati dažās jomās. Vai tāpēc autore secina, ka arī KPV saņem atbalstu no maksātnespējas administratora M.Sprūda? Nesecina, jo tas nav šī raksta uzdevums.

Nemaz jau nerunājot par to, ka šīs konkrētās idejas (izlīgums starp krievvalodīgo un latviešu kopienu) ir progresīvas, atbalstāmas un nāktu Latvijai tikai par labu.

Kopumā lielākā daļa no „Kam Pieder?” raksta sastāv no materiāla (kam pieder Dienas Bizness? Kam pieder mācītājs? Kam pieder idejas?) , kam ir tikai aiz matiem pievilkts sakars ar KPV.

Kopsavilkums.

Atsevišķi ņemti, šie itkā sīkumi nebūtu vērā ņemami, bet kopsummā tie rada vienu kārtīgu, treknu „FAKE NEWS” paraugeksemplāru. Tajā patiesības, puspatiesības un atklāti meli ir meistarīgi samaisīti tendenciozā kokteilī ir vienu vienīgu mērķi – diskreditēt un parādīt nevēlamā gaismā vienu partiju – KPV.

Kādēļ tas tiek darīts? Jums ir galvas – domājiet paši! Mans uzdevums šeit bija parādīt, KĀ tas tiek darīts.

Post Scriptum.

Ironiski, bet man personīgi ir tuvas šīs itkā „sliktās , nepareizās” idejas. Es uzskatu AŠ par „mazāko ļaunumu” no Latvijas oligarhiem, domāju, ka ar krievvalodīgajiem vajadzētu meklēt izlīgumu un aizmirst par pagātni, kā arī uzskatu, ka SC jau sen vajadzēja būt valdībā. Neskatoties uz to visu, es uzskatu, ka par šādu rakstu publicēšanu vajadzētu sodīt.

Dubultā ironiski ir tas, ka tieši pašlaik Re:Baltica ir uzsākusi kampaņu pret tiem, kurus viņi uzskata par „fake news” izplatītājiem. Es domāju, ka šī analīze parāda – Re;Baltica varbūt nav „fake news”izplatītāji, bet radītāji pilnīgi noteikti ir!

Obligātā? Iepirkuma Komponente.

Es neapmaksāju savus elektrības rēķinus, jo nespēju to izdarīt – nervi par vāju. Redzot OIK sadaļu, man uzreiz nāk prātā Kalvīša labi barotā, spīdīgā fizionomija un tas, kā viņš sūc šampanieti arēnas „Rīga” ložā, skatoties hokeju. Par manu naudu. Arī par Jūsu naudu, ja kas. Tāpēc šos maksājumus veic mana dzīvebiedre, bet es dalos ar savām izjūtām (izgāžu dusmas?) šeit.

Mūsu iebiedētā, ar Stokholmas sindromu sirgstošā, pašcenzējošā tauta OIK sauc par „afēru”, „shēmu”, retumis par „nelikumību”. Man liekas, ka „noziegums” būtu daudz piemērotāks vārds. Organizētā grupā, ar īpašu cinismu un nekaunību (jo tas tiek darīts visiem redzot, atklāti) izdarīts noziegums. Apzagti tiek PILNĪGI VISI, gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi. Ja vēl ticam ekspertiem, kuri apgalvo – OIK samazina Latvijas valsts kokurētspēju un samazina investīcijas, kas savukārt ietekmē valsts ilglaicīgu attīstību, tad varam jau cita starpā runāt par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, valsts mēroga sabotāžu, kaitniecību un... valsts nodevību. Tieši tā, es nepārteicos un nepārspīlēju. Valsts nodevību, ko daudzās valstīs uzskata par smagāko noziegumu ar attiecīgu sodu.

Kādā patiesi demokrātiskā valstī šie noziedznieki jau sēdētu aiz restēm, tikai ne Latvijā, kur kabatas ģenerālprokurors nesaredzēs nozieguma sastāvu viņu nodarītajā un krimināllieta pat netiks uzsākta.

Šiem valsts nodevējiem pat netiks atņemta bēdīgi slavenā „pielaide”, kuru nevarēja dot cilvēkam, kurš cīnās pret OIK – A.Gobzemam. Dīvaini? Nē likumsakarīgi, jo „pielaides” devējs ir... bijušais ģenerālprokurors!

Vēl trakāk – tieši pašlaik par premjeru tiek virzīts K.Kariņš, politiķis, kurš ieņēma Ekonomikas ministra amatu laikā, kad ieviesa OIK. Valdību, kuras uzdevums būs izbeigt OIK, vadīs OIK „krusttēvs” un ieviesējs! A.Gobzems to nosauca par politisku šizofrēniju un man viņam jāpiekrīt.

Neskatoties uz šo visu, vēl joprojām atrodas cilvēki, kuri aizstāv OIK un sauc D.Pavļutu par varoni, kurš cīnījies pret to, jo esot pārtraucis atļauju izsniegšanu.

Tagad es skaidrošu lēnām, lai visiem saprotams. Minēšu reālu piemēru no Anglijas un iekavās likšu Latvijas analogu, lai jūs labi redzētu paralēles:

Iedomājamies, ka policija ir atklājusi organizētu noziedznieku bandu (OIK ieviesēji un labuma guvēji), kuri gadiem ilgi izdara smagu noziegumu – piedzirda, aizved uz mežu un izvaro pusaudžu meitenes (mūsu gadījumā – apzog valsti un tās iedzīvotājus), šajā grupā ir daži cilvēki, kuru uzdevums ir bijis iesaistīt bandā jaunus locekļus un meklēt jaunus upurus (D.Pavļuts un citi ekonomikas ministri). Pēc bandas atklāšanas tā darbību netraucēti turpina, meitenes tiek izvarotas, tikai viens bandas loceklis (mūsu gadījumā – „varonis” D.Pavļuts) vairs nemeklē ne jaunus bandas locekļus, ne jaunas meitenes. Tie paši bandas locekļi turpina izvarot tās pašas meitenes, kamēr šis viens bandas loceklis tiek slavināts kā meiteņu aizstāvis, jo viņš redz jaunus upurus vairs nemeklē (izbeidza jaunu atļauju izsniegšanu). Policija tikmēr paziņo, ka cīnās ar bandu un izvarošanas beigsies 2022.gadā.

Cilvēki, atmostieties! Ja Jūs vēl joprojām uzskatāt, ka tādi cilvēki kā D.Pavļuts ir varoņi, tad jums nav kaut kas kārtībā ar galvu, sirdi, morāles standartiem un sirdsapziņu.

Tiek minēts arguments, ka atcelt OIK būšot dārgi. Dārgāk, nekā neatcelt. Un!? Tas nozīmē, ka var pieļaut noziegumu!? Jūs visi gribat tiesisku valsti Latvijā, bet esat gatavi pārdot tiesiskumu par pāris eiro jūsu elektrības vai apkures rēķinā!? Padomājiet par to!

Tāpat padomājiet par tiem, kuri (nez kāpēc?) aizdomīgi labi zina, kādas tieši briesmīgas sankcijas un sodi tiks vērsti pret Latvijas valsti, ja OIK atcels. Es neko par sankcijām nezinu, jo neesmu nevienu OIK līgumu lasījis. Vairums no jums arī nav. Tie runātāji ir lasījuši un zina. Jautājums – KĀPĒC viņi zina? Vai ne tāpēc, lai biedētu mūs, nezinātājus?

Tālāk. OIK atbalsta „zaļās” enerģijas ražošanu, jo tas ir nekonkurētspējīgs bizness, tāpat kā lauksaimniecība un sabiedriskais transports. Ja Latvijā atbalstam šādu nekonkurētspējīgu biznesu, tad tā ir valsts politika un valstij arī tā ir jāatbalsta. Valstij, nevis mums katram no savas kabatas.  

Ja valsts grib atbalstīt „zaļo” enerģiju, tad lūdzu jums lieliska ideja:

Valsts apmaksā privātpersonām un uzņēmumiem, teiksim, 4/5 no saules paneļu vai vēja ģenerātoru uzstādīšanas izmaksām.

Es, piemēram, noteiktu uzliktu saules paneli uz savas mājas jumta, ja tas maksātu 20% no tirgus cenas un tā darītu ļoti daudzi.

Vēl paliek jautājums, kāpēc mums vispār vajag to „zaļo” enerģiju. Tā darot visas(?) valstis. Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, mūsu valsts vēl saucās Latvijas Republika, nevis piemēram „Valsts nr.157, viena no visām”. Kāda mums daļa, ko tieši dara citas valstis!? Mēs neesam Lemingija un nespēlējam „visi dara tā” (lai gan dažreiz liekas, ka spēlējam populārās „Saimon says” versiju – „Juncker says”, bet tā jau būs cita saruna)! Mums ir sava valsts ar savām priekšrocībām un arī savām problēmām. Ja mēs nespējam ieviest godīgu sistēmu, tad mums nevajag nekādu sistēmu vispār.

Ja kāds no Eiropas vai ANO kaut ko iebilst, mēs mierīgi varam atrunāties, ka OIK bija korupcijas perēklis un mēs, cīnoties ar korupciju, to likvidējām. Pieredze, kā neklausīt mums ir – nepilsoņu statusu atcelt mums saka visi, a mums pie kājas.

Starp citu, Latvija ir gana „zaļa” jau tagad – mums ir milzīgas mežu platības un savu pienesumu „zaļajā” Eiropā mēs izpildam ar uzviju kaut vai tikai attīrot Rietumeiropu no lietotām vieglajām automašīnām.

Nevajag arī aizmirst to, ka Latvijas teritorija ir 0,012% jeb 1/8000 daļa no Zemes sauszemes un lai cik „zaļi” arī mēs nebūtu, ietekme tāpat nebūs manāma. Lai būtu uzskatāmāk, es sarēķināju, ka Latvija pasaulē aizņem tikpat lielu daļu, cik viena neliela pienene aizņem vidējā (1200 m2) privātmājas zemes gabalā. Ja dārzā 1/8 daļu (apmēram mājas platība) aizņem milzīga, smirdīga izgāztuve (Krievija), divu garāžu platībā tiek pumpēta nafta un smird dīzeļa ģenerators (ASV, Indija, Brazīlija), lielas siltumnīcas platībā kāds vienkārši dedzina riepas (Ķīna), tad viena pienene kaut kur aiz miskastēm šo dārzu zaļāku nepadarīs.

Nobeigumā par pašu „zaļumu”. No fūres kabīnes vērojot Eiropu, mani nepamet sajūta, ka visa šī „zaļās” enerģijas sistēma ir perversa jau pašos pamatos. Saules izdedzinātajā Spānijā uz klintīm, nevis augsnē, bet sasmalcinātos akmeņos, ko viņi  tur sauc par augsni, katrā kvadrātmetrā ir iestūķēts kāds mandarīnkoks. Kviešu lauki tur vietām ir tik mazi, ka kombains tur nespēj apgriezties, tam jāizbrauc uz ielas. Tajā pat laikā Vācijā milzīgas teritorijas leknas aramzemes ir noklātas ar saules paneļiem. Tas ir perversi un NEVAR būt pareizi.

Nav zināms, cik lielu zaudējumu zivju nārstam nodara Kalvīša „zaļās” mazās upju HES. Šķēles vēja ģeneratoru milzīgās lāpstiņas tiek izgatavotas no stiklašķiedras, kuras izgatavošana ir augstākā mērā kaitīga dabai. Neviens nav veicis aprēķinus, cit tas viss patiesībā ir „zaļi”, ja patiešām ir. Beigu beigās, ja tic klimata zinātniekiem, tad mazās HES kopā ar pusi Latvijas būs zem ūdens un vēja ģeneratori pārvērtīsies par hidro turbīnām jau pavisam drīz. Varbūt vēl pirms to uzstādīšana būs atpelnījusi sevi.

OIK ir jāpazūd no mūsu elektrības rēķiniem. Vienalga kādā veidā. Ja citādi nevar, tad jāpazūd arī „zaļās” enerģijas nozarei. Pirmo nelielo uzvaru mēs guvām Saeimas balsojumā par tā atcelšanu, bet, pretēji tam ko saka A.Gobzems, cīņa nav galā. Tā ir tikai sākusies un būs ļoti smaga. Cerēt, ka cilvēki no brīvas gribas atteiksies no miljoniem par nekā nedarīšanu, ir naivi un bīstami.

Pārdomu cikla 6.daļa. Piemineklis.

     Pēdējos gados Latvijā arvien lielāka un lielāka ažiotāža tiek celta ap 9.maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Šī tēma ir ļoti sensitīva visiem Latvijas iedzīvotājiem. Man par šo tēmu ir savs viedoklis, ar kuru arī gribu padalīties.

     Sākšu ar to, ka es, atšķirībā no daudziem tā saucamajiem Latvijas patriotiem, esmu personiski bijis Uzvaras parkā 9.maijā. Teikšu pilnīgi atklāti – man riebjas, kas tur notiek. Es domāju, ka lūk šeit ir tā patiesā 5.kolonna, ka šie cilvēki nav pelnījuši atrasties šajā valstī un ka pie pirmās izdevības šie cilvēki pārdos manu dzimteni Krievijai. Jautāsiet, ko es tur meklēju? Neko. Es vairākus gadus strādāju Rīgā par taksistu un man nācās uz turieni vest tos, kurus daudzi sauc par kolorado vabolēm. Jāpiezīmē, ka pēdējos gados es tajā dienā sāku ņemt brīvdienas, lai man tas vairs nebūtu jādara. Man bija pretīgi. Tomēr, tajās reizēs, kad es uz turieni vedu cilvēkus, man bija interesanti viņus iztaujāt. It īpaši jau tāpēc, ka neviens no viņiem nebija ar nezināmas izcelsmes medaļām apkāries „veterāns”. Mani interesēja iemesli, kāpēc uz turieni ir jābrauc jaunam, 20-30 gadus vecam cilvēkam.

     Atbilde visiem bija līdzīgas: „Mans vectēvs cīnījās(krita) šajā karā. Es braucu godināt viņa piemiņu”. Protams, tika pieminēti arī nīstie fašisti, tas kā viņi atbrīvoja šo valsti (Latviju) un pat dažos gadījumos tas, ka mums jābūt viņiem pateicīgiem.

     Es jau domās redzu daudzus no jums pārgriežam acis un viebjamies, sak zinām jau zinām to pasaciņu. Bet tomēr... varbūt ir vērts paskatīties uz notiekošo no nedaudz cita skatu punkta?

     Sāksim ar pašu pieminekli. Daudzi saka, ka pieminekli vajagot nojaukt. Nebūšot viņiem kur pulcēties. Tiešām!? Esat pārliecināti, ka neatradīs citu vietu? Vai nepulcēsies tieši turpat, neskatoties uz to, ka pieminekļa vairs nav? Pie tam gribētu atgādināt ka Brīvības pieminekli komunisti tomēr nenojauca. Iespējams, ka saprata kaut ko par tagad modernajām „sarkanajām līnijām” vai arī tīri intuitīvi nojauta, ka to nevajag darīt, jo tad toč būs sūdi (lai gan varbūt ka latviešu tauta norītu arī šo krupi). Varbūt ka arī mums nevajag Uzvaras pieminekli aiztikt, kaut vai tikai tāpēc, ka var sanākt sūdi? Sūdu šajā valstī jau tāpat gana.

    Kāds apšauba tā maksliniecisko vērtību un apsaukā par „fallisko simbolu”. Ziniet, es atkal nodarbošos ar zaimošanu. Mūsu Brīvības piemineklis neitrālam ārzemju viesim liekas tikpat fallisks. Vienīgā atšķirība, ka viens ir īsāks ar trim zvaigznēm, otrs garāks un ar piecām. Es pat varu iztēloties kādu ainiņu, ku sarunājas LPSR Kompartijas šefs ar obeliska arhitektu: „Cik garš ir latviešiem? Nu tad taisi tā, lai mūsējais būtu vismaz 10m garāks. Un zvaigznes arī vairāk uzliec!”

     Arī par to, ko tie simbolizē, var pastrīdēties. Manis jau pieminātā krievu jaunieša vectēvs cīnījās karā pret svešzemju iebrucējiem. Viņam nebija ne jausmas par politiskajām spēlītēm starp Kremli un Reihstāgu. Viņš aizstāvēja savu Dzimteni. Tajā skaitā, lai kā arī Jums tas nepatiktu, arī Latviju. Jo viņa dzimtene, padomjlaiku dziesmas vārdiem runājot bija „nevis nams un nevis iela, bet Padomju Savienība”.

     Ko darīja mūsu vectēvi, kad viņu dzimtenē iebrauca svešas armijas tanki? Jā, viņi „palika savās vietās”. Starp citu, pavisam nesen uzzināju nelielu, bet, manuprāt svarīgu detaļu. Izrādās, ka K.Ulmanis savu liktenīgo uzrunu ir teicis vakarā, ap 22:00, bet Padomju armijas tanki Latvijas robežu pārbrauca tās pašas dienas agrā rītā. Sanāk, ka latvieši izlēma „palikt savās vietās” pat bez sava vadoņa runas. Izlēma mierīgi atdot savu valsti. Pilnīgi visi izlēma. Nebija taču neviena šāviena, vai ne?

   Tagad, ja mēs salīdzinām šos faktus, vai nesanāk tā, ka tam krievu jaunietim tiešām ir ko godināt un ar ko lepoties? Daudz vairāk nekā mums?

     Protams, drošības dienestiem ir jāseko, lai šajos pasākumos, netiktu pārkāpts likums un nenotiktu nekādas pretvalstiskas akcijas, bet citādi – lai taču svin. Mums labāk būtu jāpadomā, kāpēc ar katru gadu to svinētāju kļūst arvien vairāk un vairāk? Latviešu leģionāru atceres pasākumos taču cilvēku vairāk nepaliek? Vai nav tā, ka 9.maijs ir savdabīgs protests pret šajā valstī notiekošo? Vai nav tā, ka mēs cenšamies viņiem atņemt svētkus, bet neesam neko devuši vietā? (Šiem jautājumiem es pieskaršos citā daļā) Es domāju ka mums jāatzīst, ka mēs, latvieši, gribot vai negribot radikalizējam Latvijā dzīvojošos krievus un 9.maija svinības ir indikācija tam, cik labi mums tas izdodas. Esmu pārliecināts – kad situācija Latvijā uzlabosies, tad svinības pie Uzvaras obeliska samazināsies, bet pie Brīvības pieminekļa kļūs plašākas. Pašas no sevis.